Fakts – Moto Morini SCR 650 “Seiemmezzo” oficiāli ir Latvijas gada motocikls 2023. gadā. Šāds statuss tam tika piešķirts ar 16 cilvēku žūrijas balsojumu un ar tikai nelielu pārsvaru pār elektrisko Energica Eva Ribelle RS, kas ir motocikls pavisam citā kategorijā, citā cenā, citā realitātē. Energica bija iespaidīgs agregāts, taču, šķiet, ka liela daļa žūrijas reālistiski apjauta, ka tas nav praktiski ieteicams motocikls gan tā cenas dēļ, gan šobrīd vēl visai niecīgā elektrouzlādes tīkla Latvijā dēļ. Pirmā vieta šajā konkursā un balsojumā tika šim Morini, kas pārsteidza ar savu vienkāršību, vieglo vadību un pieejamo cenu. Par Energica droši vien detalizētāk uzrakstīs kāds no Kursora elektromobilitātes entuziastiem. Īsus pirmos iespaidus par katru no 20 testa motocikliem varat izlasīt šeit.
Par Moto Morini mēs esam rakstījuši jau iepriekš, apskatot tīri sakarīgo X-Cape 650 tūrendūro modeli, kas dala tieši to pašu motoru ar mazāko SCR 650 un, kā izrādās, arī tīri labi pārdodas Latvijā. Es izlaidīšu ieskatu par Moto Morini zīmolu, par to varat īsi izlasīt X-Cape 650 apskata ievadā, bet apgalvojums paliek tas pats – Morini ir itāļu kantoris, kuru nesen iegādājās kāds Ķīnas moto gigants. Nav ne pirmā reize, ne pirmais zīmols, kas šādas transformācijas ir piedzīvojis un to rezultātā atdzīvojies. Lai nu ko, bet Ķīnas nauda ir ļāvusi zīmolam turpināt radīt un tirgot jaunus modeļus.
“Ķīna”
Jāsāk būtu ar mazu atrunu. Arguments “no Ķīnas, tātad nekam neder” ir morāli sen novecojis un palicis par prastu aizspriedumu. Moto Morini 650 ir tieši tik pat “no Ķīnas” kā BMW F850GS vai KTM 790 Adventure, jo BMW motors un daži citi komponenti nāk no Lonchin, bet KTM modelis tiek ražots CFMOTO ražotnē. Abas – Ķīnā. Arī Triumph tiek ražoti Āzijā, lai gan ir tīrs un dzidrs UK zīmols. Tad nu, kad visi būs beiguši kliegt “Akdies, akdies, kas tas par ķīnieti”, nomierinājušies un vienkārši pieņēmuši par realitāti, ka gandrīz viss mūsu ikdienā ir daļēji vai pilnībā ražots Ķīnā (tai skaitā ierīce, uz kā tu šo lasi), mēs varam iet tālāk un apskatīt Moto Morini SCR 650 kā to, kas tas ir, nevis kas tas nav.
Kas tas ir, kas tas nav
Ir skaidrs, ka šis konkrētais Morini nav tālā tūrisma motocikls. Tas nav arī Anonīmo Ātruma Atkarīgo motocikls. Tas nav pēdējais un vienīgais motocikls, kam garāžā būs būt, bet par 8000 EUR (iesk. PVN) tas ir ļoti daudzas lietas, kas derēs daudz un dažādiem braucējiem. Es pavisam godīgi redzu, ka Morini 650 ir ja ne vislabākais, tad noteikti viens no labākajiem motocikliem tieši iesācējiem. Tas nav pārāk smags, tam ir pietiekami zema sēdpozīcija, tas vadās viegli. Tam ir dinamisks, bet ne pārlieku ass motors un jauda, tas ir pietiekami ērts pilsētas vai īsākiem braucieniem. Un, lai arī visas šīs lietas to padara par izcilu iesācēju motociklu, to par “labāko motociklu” iebalsoja daļa no 16 gana pieredzējušiem vietējiem motociklistiem. Kāpēc?
Jā, kāpēc?
Es nevaru atbildēt par pārējo žūrijas dalībnieku balsojumu, bet es varu atbildēt par savu. Manā vērtējuma tabulā starp visiem 24 pretendentiem šis Morini ieguva vislielāko punktu skaitu, un šim vērtējumam bija divi komponenti. Viens bija pirmais iespaids, pirmā absolūti neracionālā sajūta, nobraucot ar to pirmos 500 metrus. Sajūta, izskats, vadāmība, dinamika – tas viss kopā atstāja smaidu uz sejas un šis ir viens no būtiskākajiem vērtējuma aspektiem. Otra komponente vērtējumam bija savā ziņā… politiska. Man vienkārši ļoti gribas atbalstīt jaunos, mazos, mazāk zināmos un mazāk mainstream zīmolus, lai dotu tiem iespēju. Latvijā ir grūti izsisties maziem spēlētājiem ar mazpazīstamiem zīmoliem, un lielie, pazīstamie ir sen iesūnojuši. Es esmu vairākas reizes iegājis Honda veikalā un saņēmis pretī pilnīgi neieinteresētu attieksmi. Tas pats ar Motofavorītu (Yamaha, Moto Guzzi, Indian utt.). Savu pēdējo pirkumu – Moto Guzzi V85TT es veicu pie Lietuvas dīlera, jo vietējais Motofavorīta pārdevējs pa telefonu izklausījās tā, it kā es viņu būtu pārtraucis pie pusdienu šķīvja. Es pat esmu gājis pie dīlera jau izlēmis par kāda moto iegādi, bet es to uzreiz nepasaku. Es piebraucu ar skrejriteni, nosmērētā t-kreklā. Es ieeju salonā kā pilnīgi random čalis no ielas, es painteresējos, es uzdodu jautājumus. Brīdī, kad es jau skaidri redzu, ka neviens negrib ar mani pīties, es pieeju pie “kases” un saku – ”Man, lūdzu, to. Es viņu pērku”, un tad skatos uz viņu sejām. Patīkami 😊
Tādēļ mans balsojums par mazlitrāžas, mazpazīstamu ražotāju ir arī savā veidā balsojums par Morini dīleri, kurš ir ļoti pretīmnākošs un faktiski pilnīgs pretstats lielai daļai no zināmo ražotāju dīleriem. Un arī par pašu motociklu, protams. Es gribētu balsot arī par otru “jaunpienācēju” tirgū – Fantic, taču objektīvi šī ražotāja daži demo motocikli neradīja tik universālu patiku. Par Fantic gan – citā rakstā.
Agriežoties pie Morini SCR 650
Savā ziņā Morini SCR ir labi salīdzināms ar Royal Enfield Interceptor 650, par ko arī jau rakstījām. Abiem ir vienāds motora tilpums un ļoti līdzīga dinamika, kaut arī Enfield ir gaisa dzeses un Morini ir šķidrumdzeses ar masīvu, treknu radiatoru zem priekšējām dakšām. Abi tie ir līdzīgā cenā – Morini ir nedaudz dārgāks, bet par šo sadārdzinājumu arī piegādā vairāk – ir kvalitatīvs digitālais ekrāns, ir LED apgaismojums, pogu apgaismojums, Brembo bremzes, iespēja pieslēgt telefonu un citas lietas, kas Intereceptoram nav. Morini ir moderns, skramblerīgs dizains, kamēr Enfield ir izteikti analogs, retro izskats un sajūtas. Šie abi motocikli it kā nekonkurē, bet nāk ar līdzīgu piedāvājumu. Vispār labu 650-nieku nav nemaz tik daudz. Ir Versys 650, kas vairāk ir uz ceļošanu orientēts, ir BMW F750GS un Honda NC750X vai Transalps, kas tomēr ir citā cenu kategorijā. 650 ir tāds labs vidējais universālais tilpums, labs balanss un kompromiss starp cenu, svaru un motora dinamiku. Un Morini SCR ir ļoti labs balanss starp cenu un komplektāciju.
Un tieši Morini 650 ir šāds labs kompromiss. Motocikls neko nesola un pret to nav nekādu īpašo ekspektāciju, taču tas vadās ārkārtīgi labi, jūtās gana dinamisks līdz 100 km/h, izskatās labi, darbojās labi un visādi citādi atstāj ļoti laba motocikla iespaidu. Tam ļoti vielgi slēdzas ātrumi, tam ir pietiekami neitrāla sēdpozīcija, saprotama amortizācija. SCR variācija ir it kā domāta kā “Scrambler” variācija, taču šeit nevajadzētu kļūdīties – Morini SCR nav piemērots nekam vairāk kā Latvijas parastajam grantētajam ceļam vai kādam sakoptam meža ceļam. 120mm piekares gājiens un ~220kg nav nekas tāds, ko vajadzētu pa celmiem dauzīt.
Kopā ir divi modeļi SCR un STR, acīmredzot apzīmējot “Scrambler” un “Street”. Ja pavisam godīgi, pat pēc tehniskās brošūras izpētes man netapa skaidrs, ar ko tieši šīs abas variācijas ir atšķirīgas. Vienīgās pamanāmās lietas ir kosmētiskas – SCR modelim ir mazliet augstāka stūre, augstais dubļusargs, spieķoti diski un daži alternatīvi krāsojumi. Laikam jau mūsdienās ar to pietiek, lai sauktos par “scrambler”. Es laikam šos vairāk sauktu par Roadster, jo bezceļu braucējs šis noteikti nav.
Pilsētai jā, tūrismam nē
Toties Morini SCR ir ļoti labs pilsētas/ielas motocikls. Gariem braucieniem es to īsti neieteiktu, jo, kā jau visi mazlitrāžas divcilindru motori, tas sāk diezgan vibrēt pie 110 km/h un to panest ilglaicīgi varētu būt kaitinoši, īpaši tādēļ, ka no tās vibrācijas aizmiglojas pat skats spoguļos. Taču motors jūtas absolūti komfortabli no 100 – 110 km/h (60zs, 55Nm), un man tā arī neradās vēlme to griezt ātrāk, kaut apgriezieni nebija ne tuvu limitam. Gaita bija stabila, piekare labi “apēda” dažādas nelielas bedres un grants “trepi”, tajā pat laikā asākas bedres ļoti nepatika ne Morini, ne manam mugurkaulam. Pasažieris arī atzinīgi novērtēja krēsla mīkstumu, lai gan iebilda par diskomfortu tieši uz asākām bedrēm. Tas ir saprotams, Morini nav GS un nav Āfrika.
Vadītāja sēdpozīcija ir neitrāla un draudzīgi zema (810mm), kaut gan es nebiju liels šāda, uz augšu vērsta sēdekļa fans. Sēdekļa izliekums uz augšu paredz, ka stūrei būtu jābūt zemākai. Pie šādas, gandrīz taisnas sēdpozīcijas, slīpais sēdeklis tik vien kā sāk radīt spiedienu uz asteskaulu pēc stundu gara brauciena.
Sēdeklis un mikrovibrācija arī ir vienīgā mana čīkstēšana par SCR. Un varbūt mazliet izplūdes skaņa – ar stock trubu Morini skan vairāk kā motorolleris nevis motocikls. Bet tas ir viegli labojams. Šie visi ir sīkumi, jo, ja ar SCR turas līdz 110 km/h un dodas mazliet īsākos braucienos, tad ne vibrācija, ne sēdeklis vispār nerada diskomortu. Turpretī motors līdz 100 ir ārkārtīgi gluds un skan daudz patīkamāk tad, kad to uzgriež uz augstākiem apgriezieniem. Viss cits par un ap SCR šķiet kvalitatīvs, labi nostrādāts, pārdomāts. Un kuram vēl mocim šādā cenu kategorijā ir apgaismotas vadības pogas? Nekuram.
VEF tilta tests
Viens no vislabākajiem testiem jebkuram motociklam ir šķērsot VEF tiltu Rīgā. Pirmkārt, tā ir ļoti laba iespēja motociklu no sidrs izkratīt braucot pa nelīdzenu bruģi, bedrēm un šķērsojot asas sliedes, lai saprastu, vai tas kaut kur negrab. Otrkārt, gausa kustēšanās ātrumā 20-25 km/h starp trolejbusiem lieliski ļauj novērtēt moča degvielas un gaisa padevi un paša gāzes roktura kalibrāciju apstākļos, kur to intensīvi krata bruģis. Goda vārds, tas ir zinātniski izcils motocikla tests. Galvenais ir pārāk necensties slidināt sajūgu, jo, slidinot sajūgu, protams, ir iespējams iegūt gludu gaitu. VEF tilta testā pēc iespējas jāmēģina lietot 1. vai 2. pārnesums ar atlaistu sajūgu, jo tikai tā var izķert nevienmērīgu vai pārāk jutīgu gāzes kalibrāciju un/vai maisījuma padevi.
Teiksim tā, Morini testu izpildīja ar apmierinošu rezultātu. Es neteiktu izcilu, bet normālu. Gāzes rokturis bija mazliet jutīgs uz nelīdzenu ceļu un prasīja aktīvu sajūga modulāciju. Piekare bija apmierinoša, bet VEF tilts jau sen nav apmierinošs.
Noslēgums
Ja jūs apsverat iegādāties savu pirmo motociklu un retro šarmu vēl neesat sajutis (tas nekas, tas notiks pēc dažiem gadiem) – ļoti iesaku izmēģināt Morini 650 SCR vai STR (ielas variācija) pie to Latvijas dīlera Dudebikes. Viņi, tāpat kā agrīnais Royal Enfield un BMW, ir paraugs tam, kādam vajadzētu būt labam motociklu dīlerim ar labu klientu servisu. Ja jūs apsverat iespēju pārsēsties no sava lielā, smagā tūrisma motocikla uz kaut ko vieglāku, žiglāku un priecīgāku – arī iesaku izmēģināt SCR 650. Varbūt tas spēs negaidīti pārsteigt – gluži tāpat kā daļu no Latvijas Gada motocikla žūrijas, kur lielākā daļa vispār bija rūdīti motociklisti ādas vestēs. Tagad tā retrospektīvi par to domājot, es pats esmu pārsteigts par šādu balsojuma iznākumu.
Ja jūs meklējat foršu, sabalansētu ielas motociklu par saprātīgu cenu ar labu komplektāciju – Morini SCR ir ļoti labs variants. Ja “piķis nav problēma” un gribās labāko, tad šajā žanrā saraksta augšgalā ir BMW RnineT Scrambler ielai vai Triumph Scrambler 1200 XC/XE bezceļiem. Bet šie motocikli ir gandrīz divreiz dārgāki.
Moto Morini, Brixton un Mash Latvijā un Lietuvā izplata Dudebikes. Apskatiet nelielu galeriju – mocis nedaudz netīrs, bet skrambleriem tas pieder pie stila.
Kā tur īsti ir? Pārāk jūtīgs , vai pārāk maigs gāzes rokturis ir slikts?
Mazliet pārāk jūtīgs ir slikts, jo braucot pāri bruģim tu viņu neizbēgami “raustīsi” no kratīšanās un tas var rezultēties ar nevēlamu, raustīgu gāzi. Gāzes droselēm to it kā atrisina “brīvgaita” rokturī, bet elektroniskajai sistēmai tā brīvgaita ir digitāli kalibrēta.
Kā tu turi roku uz gāzes roktura? Birčs iemācīs kā to darīt pareizi, lai ceļa negludumi nediktētu gāzes raustīšanu.
Vai nu 0% vai nu 100% pozīciju. Pareizi kočkas ir jaizbrauc tādā kā pusratā un pilnā ručkā. Youtube speci arī tā iesaka darīt
Nē, es runāju par plaukstas novietojumu uz roktura.
Viens paziņa stāstīja. Esot tādī cimdi ar paziem āķīšiem jeb drātiņam. Un iem cimdiem ir soeciāli rokturi , lai cimdus pieāķētu. Domāts lai pie lielas slodzes un sliktiem laika apstākļiem tik viegli nenoslīd rokas nost no stūres. Es google tādu komplektu nevaru atrast.
Pa bruģi un slapju esmu vienreiz redzējis zilus brīnumus ar sporta baiku . Tieši uz VEF. Tā tas laikam ir. Arī pro braucējiem tas tilts sagādā pamatīgu pārbaudi.
Nē, pro braucēji zin kur labāk nerādīties. 😀
No korejiešu mašīnām arī visi baidījās.
Nu tagad korejietis jau ir pabijis gada auto LV.
Tas pqts būs ar močiem un auto?
Ar motocikliem ir nedaudz cits stāsts, proti dēļ mūsu klimata lielākajai daļai cilvēku tas ir kā hobija/izpriecu sauc, kā gribi tikai ne primārais transporta līdzeklis. Es šeit protams nerunāju par tiem kas visu vasaru ikdienā brauc – tādu nav daudz.
Līdz ar to, motociklu daudzi izvēlēsies no pazīstamāka ražotāja, kaut tie paši populārie japāņi – rezerves daļas būs pieejamākas, vai ar šo rakstā minēto nesanāks tā, ka jaunais braucējs uz kādu mēnesi paliks bez sava vienīgā mocīša?
Es protams neko nesaku par konkrēto brendu tikai jautāju, jo šo moču nav daudz, arī apskati skopi utt., cena protams laba, bet es kā pirmo moci laikam gan īsti nevienam neieteiktu.., un nu jā., kad pirmais mocis iebraukts, paši jau saprotie, kā otro/nākošo arī to neviens neņemtu. 😀
Ir statistika cik šitie ir LV iegādāti?
Kādēļ neieteiktu kā pirmo? Kad izaugs no pirmā, to varēs pārdot kā “nākamo pirmo”, jo jauni braucēji jau ir katru sezonu.
Nezinu, varbūt pēc savas pieredzes skatos, es vispār ieteiktu nolikt kategoriju un nedaudz, pa nomām padzīvot. Man laikam žēl būtu 8k par šādu, tiesa neesmu braucis, bet skatos ar skepsi uz tādiem, veljovairāk cik tādi Lv ir nopirkti un kurš tādu pēc gada no Tevis pirks? Un par kādu naudu? Ja jaunu varēs pa 8k nopirkt, tad lietotu neņems pa 6k, respektīvi nezinu, tas ir tas ko es redzu apkārt, bet negribu arī no*irst, jo neesmu braucis.
Jā, ja mocis nav slikts, tad visvairāk baida otreizējais tirgus. Nepērkam takš moci uz visu mūžu. Aizspriedumi palieka atmiņā ilgi un tik ātri viss nebūs. 8k ir gana solīda summa, kur jau var dabūt mazlietotu japāņu brendu. Pēc tam, kad pirmo reiz nopirku jaunu – esmu sapratis, ka mazlietoti ir tas uz ko jāskatās, nav jāvazājas pa dīleriem ar mega uzcenojumu, tik lai saglabātu garantiju, dari kur tuvāk,ērtāk vai pats ņemies.
Kļūda ir pašā pamatā. Kko pirkt ar domu kā to vēlāk pārdot)))
Kļūda ir jau pieņēmumā, ka tev to moci dikti vajag))
moci vajag. tas nu i skaidrs. sezona gara. korķi besī. protams ne jaunu ķīnu. daudzi mierīgi rullē ar vecu japānu pa 3 eiro, un ir laimīgi.
Tev ir mocis?
Ja ir, tad cik sen?
vnz novietojums kā tādam būmerim
Kā var būt latvijas, ja ražots Ķīnā?
Jo to var nopirkt un braukt Latvijā, doh.
Kristap – “nomediet” Ducati Scrambler – Desert Sled uz apskatu.
To es ieteiktu, kā pirmo mopsi, ja nav skaidrības pa kurieni un kā grib braukt. Vienīgi meitenēm un mazāka auguma vīriešiem varbūt tik labi nederēs – sēdpozīcīja salīdzinoši augsta, nu un ar jaudu arī ir tā knapi, knapi, bet toties tas IR scramblers. BMW R NineT – pat ne tuvu nav scramblers un Triumphs vairāk mīl šosi, kā nobraukt no tās.
Šis tad vairāk būtu Reiņa pārziņā. Es nesaprotu skramblerus :)
Tev vienkārši jāizgāž/jāpadzīvo ar scrambli.😁
Es esmu ar dažiem izbraucis Gada Motocikls testu dienā, bet man tas formfaktors atgādina krosoverus no auto pasaules. Respektīvi, it kā ir plašākas iespējas, bet reālas jēgas maz. Ja gribas braukt nost no asfaltētiem ceļiem, tad tam ir paredzēti adventure moči.
Nu tur jau tā sāls ar Desert Sled, es arī no sākuma biju skeptiski noskaņots, bet paveicās, ka paziņa tādu bija nopircis un izdevās izbraukt, līdz pats iegādājos. Protams pāri baļķiem ar tādu nelēkāsi. Bet amju gājiens un augstums ir pietiekoši liels, lai varētu palēkāt pa trampjiem, pārbraukt upītes, pļavas utt., turklāt stock pirelli scorpion rally ar to visu labi tiek galā gan oufroudā gan uz šoses.
Turklāt būsim reāli īsts adventure nebūs saprotams iesācejam, vai cilvēkam kurš nav pieradis pie tā, ka mocim aizmugure var iet slīpi, nereti tie adventur moči nemaz netiek kārtīgi izmantoti un piedzīvo mazāk stresa nekā scrambleris.
Tu visticamāks brauci ar žurnālu vāka scramblu, kuram tikai riepas nominītas, lai izskatītos pēc tāda. (Ja nav noslēpums ar kuru)?
Tas pats Triumhs ar savu lūzstošo rāmi offrodā ir nepatīkams, lai gan saucās scrambleris un pat ajiem gājiens būtu pietiekošs priekš light offroada.
Konkursā bija vairāki skrambleri no kuriem šī nosaukuma definīcijai laikam visvairāk atbilda tikai viens – Fantic modelis: https://kursors.lv/2023/06/20/isuma-par-2023-latvijas-gada-motocikla-balvas-kandidatiem/
Ja gribas braukt pa dažādu segumu, tad labāk paķert jauno Honda Transalp. Tas ir ar adventure močiem netipiski zemu sēdpozīciju, bet reizē ar kaut kādām nebūt braukšanas spējām un aksesuāru piedāvājumu.
P.S. Un, nē, ar stock Pirelli riepām nekas vairāk par grantenēm noteikti nebūs kaut cik droši izbraucams.
Nepiekritīšu, Translaps manuprāt jau ir cilvēkam kurš skatās offroad virzienā, pat paskatoties uz moci, viss skaidrs. Jauda arī labāka, plus tas ir nedaudz šaurāks, bet tik pat smags tusnis, kā Desert Sleds, savukārt scramblera galvenā būtība, lai ar to būtu interesanti braukt, gan pa pilsētu/asfaltu gan zeminiekiem. Amju gājiens priekšā ir 1:1 aizmugurē scrambleram par 10mm lielāks, augstums scramblerim ir par 28mm lielāks. Turklāt translapam stokā šķiet nāk tās pašas scorpion rally riepas.
Tas Fantic, nav skrambleris, ja neskaita izskata ziņā.
Katrā ziņā Tev jāizbrauc ar to desert sledu, tici man domas mainītu.
P.S.
Kur ir Reinis kad viņu vajag. :D
Sorry par Fantic nedaudz kļūdijos/sajaucu, neesmu neko daudz dzirdējis par viņu, tādēļ grūti spriest.
Tas konkrētais Fantic ir tāds mazs vienpoda arkls ar kuru var drasēt apkārt kur gribi un kā gribi. Komforta tur gan nav nekāda.
Exactly my point! Manuprāt, neeksistē tādas lietas, kas vienlīdz labi dara visu. Ne riepas, ne ekipējums, ne moči galu galā. Ja sanāk saprast, ko tieši ar to moci gribi darīt, tad ir jāizvēlas tāds aparāts, kas ir paredzēts konkrētajam pielietojumam. Un braukšana pilsētā vs bezceļos ir pārāk diametrāli pretējas nodarbes, kur nav nekā vienojoša.
Tam gan piekrītu un patiesībā, ja ļoti tā lieta aizrauj tad pat ar vienas “nozares” mopsi nepietiks., pat modeļos ir krasa atšķirība, sevisķi jau tiem kas kādu konkrētu “nozari” ir iepazinis, turklāt arī pašu cilvēku uzbūve atšķirās., pat no vairākiem pro džekiem ir dzirdēti tik dažādi stāsti, ka ej nu sazini ko izvēlēties.
Desert Sledu pieminēju, kā pirmo mopsi tādēļ, ka ar viņu var vienkārši pagāzst pa visurieni un tieši tā “vienkārši”, negaidot neko perfektu nevienā no kategorijām. Ar parastu ielas kruiseri Tu nebrauksi pa zeminieku un kur nu vel pa meža celiņiem, ar Desertu tā nav problēma, plus nedaudz uztūnēts tas izskatās kainda “sexy”, vari ar meičuku aizšaut uz kādu vietu pa kailo nopeldēties nebaidoties noraut uz acs, vai atlauzst kaut ko., tāda jau arī scrambleru būtība, tik cik nu vajadzēja viņiem nedaudz to jaudu pacelt, lai būtu lielāks hardcore, bet nu tā atkal būtu cita cenu kategorija, šobrīd Deserts ir lētākais, ja neskaita ķīnu, kas neraksturīgu priekš Le Ducaatiii… 🤌🏻
Latvijā pilsēta un lauki ir tikai 3 kilometru jēdziens. Gluži tāpat kā asfalta segums , kuru var pielīdzinā, bet domes budžetā trūkst naudas.
Kaut kad senāk šis bija sāpīgs jautājums. Ar sāpīgiem kritieniem. Bet tas jau cits stāsts
Fantic ir 200mm atsperu gājiens, diezgan normāli – mazs svars, augsts sēdeklis un liels klīrenss. Un tas ir viencilindra mocis. Ja tas to nepadara par skrambleri, ar kuru var arī braukt mežā, es nezinu, kas ir vajadzīgs vēl.
Jā, par to fantic jau rakstiju, ka sajaucu, neesmu informēts par tāda esamību, bet cik saprotu problēma atkal otrā pusē, pa pilsētu/ asfaltu tas galīgi nav ok., tādēļ automātiski tomēr iekrīt kategorījā priekš zemes “arējiem”.
Desert Sled patiešām ir īsts skrambleris. Tieši tik pat cik jaunie Triumph 1200 XE. XE modelim piekares gājiens ir 250mm, tik pat, cik Suzuki DR400. Tas ir arī vairāk kā Desert Sled. Tā kā nav korekti gānīt Triumph, viņiem ir arī “ielas skrambleri” un tas ir cits stāsts.
Kristapam beidzot to iestāstīsi? 😁
Es to Triumphu mēģināšu nomedīt, lai izbrauktu, bet apskatos skatijos arī uz viņiem, bet netā bija stāsti par salūzušiem rāmjiem un vispārējām kvalitātes problēmām, plus triumphs nav baigias lētucis, lai kas tāds notiktu.
kāreiz nomierināties ir tā pagrūti, ka viss tiek ražots PRC.
ja vēl vieglāk ir pierast, ka visi trimmeri ir no vienas CN provinces nākuši, tad par moto ir tā grūtāk.
protams, ja gribam būt zaļi un ilgispējīgi un mainīt dzelzi ik pa 3 gadi, tad principā ir pilnīgi po … kas ražojis, kur ražojis un ar kādu rūpīgi attieksmi tas viss ir salikts kopā.
Jugla – Sigulda 6 minūtēs. Cilvēks izteica velmi pēc 7 gaņģa. Viņš laikam vēl nav aizdomājies kurš to motociklu viņam salika kopā.
Par dīleriem Latvijā – trāpīts par 100
Motofavorītā tiešām nejūties gaidīts !
Sanāk, ka nav alternatīvas. Visiem moču brendiem tikai viens dīleris. Viņi zina, ka nekur citur neaiziesi.
Pērkot pirmo motociklu. Galvenais ir.
Priekšējo štoku amortizācija nebeidzās kaut kur elkoņu locītavās, kad esi pārslēdzies no motošosejas uz adventure , endurokrosa režīmu planšetes vadības panelī.
Sanāca pabraukt ar šo Gada moci. Secinājums(mans tīri subjektīvais):
šis nav pirmais mocis, drīzāk otrs mocīts ar ko padauzīties, kad vienkārši negribas kaut kur braukt, bet gribas pabraukāties, ceļojumā ar viņu nedotos. Pat uz Latgali vai Kurzemi ne, tam ir domāti cita veida motocikli.
Ja ir 180cm +, tad arī mocis nav domāts tev, uz 170/175 augumu tuvu ideālam.
Kā otrais vai trešais mocis kolekcijā, atsevišķiem ne pārāk ilgiem izbraukumiem pilsētā vai piepilsētā – jau apsveru.
Dizainiski patīk (tieši zaļā versija..)
Braukāšanas prieks par saprotamu cenu.