Īsumā par 2023. Latvijas Gada motocikla balvas kandidātiem

Šogad pirmo reizi Kursors guva iespēju piedalīties Latvijas Gada motocikla balvas žūrijā veselu 2 personu sastāvā (Kristaps Skutelis un Reinis Traidās). Tas ir regulārs vietējo motociklu entuziastu, asociāciju pārstāvju un dažādu organizāciju pārstāvju veidots konkurss, kurā motociklu izplatītāji piesaka vienu vai vairākus sava zīmola motociklus. Žūrija gan kopīgi, gan atsevišķi testē šos motociklus un vērtē tos pēc vienotas sistēmas, piešķirot katram dalībniekam punktus dažādās kategorijās. Uzvarētājs šogad tiks paziņots 29. jūnijā t/c “Mols”, un uzvarētēji būs vairāki, jo eksistē arī apbalvojumi konkrētās kategorijās, piemēram, gada skrambleris, gada čoperis un citi. 

Katram žūrijas loceklim ir iespēja izbraukt ar katru no pieteiktajiem motocikliem vienā kopīgā testu dienā Biķerinieku trasē, kā arī pašam sazināties ar dīleriem individuāli, lai vienotos par pagarinātu motocikla testu (parasti uz dienu vai divām). Tas ir tādēļ, ka ir grūti padziļināti apskatīt un novērtēt motociklu, pavadot ar to 10-15 minūtes dažas reizes izbraucot daļu no Biķernieku trases apļa. Jā, var iegūt tādu ātru priekšstatu par motoru, par jaudu, par to, cik viegli vai grūti motocikls guldās līkumos, vai bremzes ir labas, bet ir jāņem vērā, ka šie visi ir faktiski jauni motocikli un ir skaidrs, ka visiem no viņiem būs labas bremzes. Neviens no pieteiktajiem pavisam jauniem modeļiem nav nekādā veidā vērtējams kā tehniski slikts. Līdz ar to, padziļinātu, vispusīgu apskatu par katru no šiem motocikliem nav iespējams uzrakstīt, ja vien šie motocikli netiek aizlienēti mums uz ilgāku laika periodu. Par laimi, daļu no tiem varēsim iegūt uz ilgāku testu, un tad arī par tiem varēs sagatavot pilnvērtīgus apskatus. Taču tas ir process, kas ilgs visu sezonu, jo motocikli ir tikai tik, cik ir, bet gribētāju ir daudz un, būsim godīgi, – mums ir arī jāvelta laiks savām pastāvīgajām darbavietām. Tādēļ šodien piedāvājam nelielu, ātru ieskatu katrā no 20 pretendentiem – tādu kā “pirmo iespaidu” apkopojumu, kas mums pašiem kalpos kā ceļvedis tālākiem apskatiem un lēmumiem, par kuriem būtu vērts uzrakstīt plašāk šovasar.

Šis raksts ir dubultviedokļu raksts, jo par katru no pretendentiem viedokli raksta abi žūrijas dalībnieki – Kristaps un Reinis. Noteikumi ir vienkārši – 1 rindkopa pirmo iespaidu par katru motociklu. Tā kā šis ir pirmo iespaidu apkopojums un balstās uz sajūtām, kas gūti iepriekšējā nedēļā Biķernieku trasē notikušajā konkursa testu dienā, tad šie iespaidi ir uzrakstīti mazliet neformālākā formātā kā parasti. Šiem subjektīvajiem viedokļiem nav nekāda sakara ar oficiālo žūrijas vērtējuma tabulu, kas bija jāaizpilda par katru moci. Vērtēšanas tabulā tiek piešķirti punkti par pārsvarā objektīviem faktoriem – vadība, dzinējs, stabilitāte, utt, taču šeit mēs dalāmies ar subjektīvām pārdomām. Jo tas taču ir galvenais iemesls, kāpēc tu mēdz iegriezties Kursorā.

Aiziet!

Honda Transalp 750 (2023)

Reinis: Pirmais iespaids par jauno “rebūtoto” Honda Transalpu ir tāds, ka tas ir ļoti saprātīgs motocikls. Tas vadās ļoti saprātīgi – nav ātrs, nav lēns, nav ass, nav smagnējs. Tas arī ir saprātīgā cenā, tas ir izveidots saprātīgi praktisks, ar saprātīga izmēra dzinēju, saprātīgi ērtu sēdpozīciju, lai gan sēdeklis gana stingrs un radīja mazliet šaubas, vai visu dienu tajā būs ērti nosēdēt. Transalps izskatās pēc motocikla saprātīgam cilvēkam, kas grib ar to saprātīgi darīt visu – braukt uz darbu, varbūt nedaudz paceļot. Šķiet, ka ir tik daudz saprāta, ka varbūt Honda ir mazliet par daudz aizrāvusies deleģējot šī modeļa atdzimšanu “saprātīgu produktu dizaina apakškomisijā”. Transalpam faktiski nav kur piesieties. Tieši neviena lieta uz Transalpa neizcēlās – nevienas ačgārnības un tajā pat laikā arī nekā aizraujoša. Tiem, kam motocikls ir par saprātīgu nokļūšanu no A uz B pa visādiem labiem, sliktiem un galīgi nekādiem ceļu segumiem, derēs ideāli. Mana galvenā atziņa – šis modelis noteikti tiks pievienots labāko iesācēju motociklu atjaunotajam sarakstam šovasar. Tas vienkārši atbilst visiem laba pirmā motocikla nosacījumiem, izņemot varbūt cenu.

Kristaps: Tā kā es pats braucu ar Yamaha Tenere 700, šajā konkursā ar lielu interesi uzlūkoju visus dual sport kategorijas motociklus un Honda Transalp ir viens no tiem. Kā jau ar citiem žūrijas locekļiem apspriedām – Honda motocikli ir kā Volkswagen auto. Proti, tie nerada WOW sajūtas, taču ir vienkārši un saprotami braukšanā. Tieši tāds ir arī jaunais Transalps. Šis motocikls viegli vadās, saprotami paātrinās un paredzami bremzē. Tāds patiešām jauks ikdienas pārvietošanās līdzeklis. Tālākos ceļojumos es gan ar to bez modifikācijām nedotos, jo vismaz manam (186 cm) augumam sēdeklis bija par zemu un tādējādi kājas bija pārāk salocītas un pieņemu, ka ātri nogurtu. Interesantā kārtā izbrauciens ar Transalpu manī radīja vēlmi izbraukt ar Africa Twin, kas varētu būt man izmēru ziņā piemērotāks mocis. Ja Africa būs tik pat viegli vadāms un saprotams kā visas Hondas, tas jau kļūs patiešām vilinoši. Jo tālos braucienos galvenais ir motocikla uzticamība un paredzamība un Honda šajā ziņā priecē.

Honda Hornet CB750 (2023)

Reinis: Man par izbrīnu Hornet uzreiz izlikās dzīvīgāks, asāks un raitāks par spīti, ka tajā ir tieši tas pats 750cc motors, kas Transalp modelī. Varbūt tā bija pašiedvesma vai vienkārši mazāka izmēra rāmis un mocis kopumā, kas deva dinamiskāku izjūtu, bet Hornets likās ļoti žigls, viegli vadāms un visādi citādi patīkams. Bezpiepūles braukšana. No otras puses, tā sportīgais aerodinamiskais naked dizains jau sāk novecot un, šķiet, varbūt tas ir emocionāli palicis kaut kur 2007. gadā. Šis gan ir stipri subjektīvs vērtējums. Atkal jau – Honda ražo izcilus produktus. Un es apzinati lietoju vārdu “produkts” šajā gadījumā. Tāpat kā Transalp, arī šim ir potenciāls nokļūt labāko pirmo motociklu sarakstā.

Kristaps: Tā kā mans pirmais motocikls bija Yamaha MT-07, izbrauciens ar šo Hornetu man spēcīgi uzjundīja atmiņas par strītiem. Tie tomēr ir tik patīkami zemi motocikli un tādējādi ļoti ērti pārvaldāmi. Līdzīgi kā ar visiem pārējiem Honda motocikliem, ar to apradu jau pirmajos brauciena metros un tas ir motocikls ar kuru tu brauc nevis kas tevi piespiež tam kaut kā pielāgoties. Joprojām uzskatu, ka tieši kāds no strītiem ir vislabākā izvēle jaunizceptam motociklistam – jo tas radīs vēlmi daudz braukt un tikai braucot tu vari saprast, kāda veida motociklēšana tev patiešām iet pie sirds un tad izsvērtāk izvēlēties savu nākamo motociklu.

Honda CL500 Scrambler

Reinis: Ok, varbūt Hondas birojā blakus “saprātīgu motociklu dizaina apakškomisijai” strādā arī vēl kāds cits, kuram ir uzdots zīmolu aktīvāk bīdīt 2023. gadskārtā. Tas nekas, ka nokavēti ir kādi 7 gadi tirgū ar skramblera modeli, bet labāk vēlāk nekā nekad. CL500 ir tas pats vecais Rebel 500, tikai apdekorēts ar hipsterīgu atribūtiku – augstā truba, mazliet klučainas riepas, ērtāks sēdeklis un mazliet aktīvāka (lasi: taisnāka) sēdpozīcija. Kopumā dizains šķiet veiksmīgs, kaut pats dzinējs neatstāj īpašu pēcgaršu. Pēc sajūtām tas ir ērtāks kā otrs šādas pašas kubatūras pretendents – Fantic Cabarello 500. Arī zemāks, tātad būs draudzīgāks iesācējiem. Mežā braukt nerādās vēlme – CL500 ir ielas mocis ar enduro stilu. Bet tas ir ok, Honda ražo pietiekami daudz īstu enduro motociklu. Mazliet žēlošanās. Kādēļ visi, nu tiešām visi ražotāji saviem skrambleriem uzliek lētus digitālos displejus? Skrambleris jau pēc būtības ir tāds kā veltījums sešdesmitajiem. Ja reiz klasiska izskata retro moči piedzīvo savu atdzimšanu, kādēļ tiem likt virsū lētus digitālus displejus? Tas tikai rada lētuma iespaidu. Labi, Hondai nevar piesieties – viņi allaž ir ražojuši spējīgus un labus enduro motociklus. Šī vienkārši ir tāda jauna mode.

Kristaps: Ja godīgi, es no šī moča nenoķēru absolūti nekādu skramblera smeķi. Ne vizuāli, ne tehniski šis motocikls nevedina domāt, ka to vajadzētu izmantot uz sliktāka seguma ceļiem. Arī brauc tas tāpat kā parasts ielas motocikls. Ne slikti. Ja neskaita bremzēšanu, kas man šķita smagnēja.

Honda ADV 350

Reinis: Ir kaut kāds pamatots iemesls kādēļ puse Eiropas valstu lieto šādus un līdzīgus skūterus ikdienas transportam. Testēt šos “trasē” gan šķiet muļķīgi. Ērts, normāls transportlīdzeklis ar automātisko ātrumkārbu un pietiekami garu piekares gājienu pat šķietami ļoti sliktiem ceļiem (notestēt nevarēju), super platu un ērtu sēdekli vadītājam un pasažierim. Kopumā jau atkal – izcili nostrādāts produkts bez pretenzijām uz jebkādu emocionālo efektu, bet ne vienmēr tādu vajag. Ja ADV 350 tiek vērtēts kā divu riteņu transportlīdzeklis – nav kur piesieties, Honda tos māk taisīt un ne velti liela daļa Eiropas pilsētu ir pilnas ar šiem. Cena nav maza, bet tā tie visi maksā. Un tie 350cc iet labi, labāk kā daži 400-500cc motocikli. Es domāju, ka atradīsies lietotāji, kas uz  šī ADV 350 vai tā lielākā 750cc brāļa uzliks alumīnija koferus un apceļos pasauli ar lielu un košu uzrakstu “ZERO F**KS GIVEN” uz krekla.

Kristaps: Manuprāt, Latvijā mēs pārāk maz izmantojam motorollerus. Tie ir ļoti ērti un komfortabli braucamrīki. Ar Honda ADV 350 būsim žiperīgi un ļoti manevrētspējīgi pilsētas satiksmē un jaudas pietiks, lai varētu sasniegt savus 100-120 km/h un droši pārvietotos arī ārpus pilsētām. Man patiešām besī ar smagu motociklu mīcīties pilsētas sastrēgumos, taču ar šādu motorolleri es ar platu smaidu sejā švīkātu starp mašīnām.

Triumph Tiger 1200 GT Pro

Reinis: Ļoti ērts motocikls, uzsēžoties uzreiz ir skaidrs, ka ar to varētu braukt visu dienu. Plats, mīksts krēsls, kas nav nolikts nedaudz slīpumā, kā tas ir daudziem citiem ADV (Eu, Honda, es visu laiku slīdu uz priekšu bremzējot gan uz Āfrikas, gan uz Transalp). Trīs cilindri ir man pavisam jaunums, lai gan skaņa zemos apgriezienos nekādu īpašu raksturu nerāda, taču, kad atver gāzi – ir krietni labāka. Vadības LED ekrāns laikam vislabākais, kāds redzēts, pārsit pat jaunos GS – liels, spožs, ar augstu izšķirtspēju. Vadāmība viegla, svars pazūd zem tevis tiklīdz mocis sāk ripot. Kopumā tajās 15 minūtēs momentāli radīja sajūtu, ka Tiger 1200 ir kompetents motocikls aktīvai lietošanai. Diemžēl Biķernieku trasē nav bedres un bezceļu posms tests netika piedāvāts. Skaidrs ir viens – šis motocikls ir pelnījis detalizētu apskatu drīzumā.

Kristaps: Motocikli ir dažādi, jo būtiski var atšķirties to ekspluatācijas maniere. Ar ielas motociklu būs forši pārvietoties pilsētā, taču ar to nav ko darīt mežā vai tālos ceļojumos (esmu mēģinājis, zinu). Pasaules apceļošanai ir piemēroti šādi lielie dual sport tipa motocikli un tā kā man pašam ļoti patīk mērot tūkstošiem kilometrus tālus ceļojumus, šobrīd raugos tieši uz lielajiem ceļojumu motocikliem. Un lielā mērā Triumph Tiger 1200 GT Pro man patika – tas ir komfortabls, viegli braucams un jaudīgs motocikls. Tomēr tālie ceļojumi ir arī izturības jautājums un šajā ziņā, manuprāt, Triumph trīscilindru motors gluži vienkārši rada pārāk nogurdinošas vibrācijas. Es šo piefiksēju jau iepriekš testējot 900tās sērijas Tīģeri un to pašu piedzīvoju arī ar Tiger 1200. Un mana skepse šajā jautājumā nemazināsies līdz nebūšu pamēģinājis ar kādu no šiem lielajiem Tīģeriem vienā rāvienā nobraukt vismaz 500km.

Triumph Speedmaster 1200

Reinis: Viens no retajiem motocikliem, kas piedāvāja pilnīgi alternatīvu braukšanas izjūtu. Testētāji uz 350cc Hondas ADV rollera mani sistemātiski apdzina, tādēļ ka ar Speedmaster vienkārši nebija vēlēšanās braukt ātri. Sēdpozīcija ir ērta augšpusē, bet tālu uz priekšu novietotie kāpšļi visu smagumu kaut kā fokusē uz dibenu, un tā es vairāk kā pāris stundas nenobraukšu. Vismaz vidēji novietotie kāpšļi mazmazliet paņem nost spiedienu no muguras lejasdaļas, un ir iespēja daļu slodzes likt uz kājām. Speedmaster skan ļoti labi, iet vēl labāk un ātrāk nekā ar to vispār vajadzētu braukt. Izskats klasisks, kvalitāte augsta, un viss izskatās labi nostrādāts, kā jau pie Triumph. Patiks kādam, kas meklē relaksētu svētdienas kruīzeri. Braucu un iedomājos sevi uz šī moča pensijā, Francijas dienvidos, no rīta mērojot skaistu 15-20 km lauku ceļu pēc bagetes un siera uz vietējo ciematu. Kā tad. 

Kristaps: Pirms šīs testu dienas es nemaz nezināju, ka man varētu patikt šādi klasiski motocikli. Bet jau brīdī, kad apsēdies uz Speedmaster 1200, sajūti to patīkami pamatīgo smagumu – nekādas plastmasas un digitālie nieki. Motoru tu dzirdi un jūti, beņķis liels un mīksts un šis ir viens no tiem motocikliem ar kuru negribas nekur skriet. Nepārprotiet, jaudas te ir pietiekami un braukt ar šo motociklu var arī ātri, taču negribas nekur skriet. Tu vienkārši gribi nesteidzīgi izbaudīt pašu braukšanas procesu. Līdzīgi kā ir ēdieni, kurus gribas baudīt lēnītēm un nesteidzoties, šis ir viens no tiem motocikliem, kurus gribas stūrēt izbaudot katru tā vibrāciju un skaņu. Vienīgi ļoti nepierasts stūres izliekums. Nevaru teikt, ka neērti, taču pavisam noteikti ļoti nepierasti, ja iepriekš nav bijusi saskarsme ar šādas klases motocikliem.

Triumph Bonneville T100

Reinis: Es pat nezinu, ko lai te vēl piebilst. Bonneville ir Bonneville un vienmēr būs Bonneville, un tur neko vairs nevajag. Vadāmība izlikās labāka nekā šāda tipa mocim vajadzētu būt, bet atkal – tas nav un nebūs trases mocis. Tā vadāmība līkumos nav salīdzināma ar Hornet CB750, bet to tā nemaz nedrīkst salīdzināt. Par laimi, es ar tik daudz dažādiem Boņiem esmu braucis, ka jūtos uz tā kā mājās. Viss ir labi, ja gribās tādu premium modernu klasiku no premium zīmola. Boņi ir motociklēšanas kultūrvēsture un nemainīga vērtība. 900cc motors ir pietiekams visam, sēdpozīcija ir gandrīz taisna, kas šo moci nostāda stingrā “nedēļas nogales ceļotāja” kategorijā. Mērot simtiem kilometru ar to tāpat būs grūti, jo stūre ir salīdzinoši šaura (nu vismaz salīdzinot ar skrambleriem) un nav arī pārāk augsta. Sēdpozīcija ir dinamiskāka nekā taisnajiem močiem, līdz ar to, braukšana arī liekas mazliet dinamiskāka vai sportīgāka. Ja es sēdētu ar pilnīgi taisnu muguru, man prasītos tomēr to 1200cc jaudu, kas ir Speedmasterim. Kā saka, ko nevar ar dzinēju, to var ar uz priekšu saliektu sēdpozīciju. Tas kaut kā liek motociklam justies dinamiskākam. Pilnu apskatu gaidiet šovasar!

Kristaps: Es zinu, ka Bonneville skaitās žanra klasika un testu dienā varēju novērtēt, ka motocikls izskatās pamatīgi un kvalitatīvi uzbūvēts. Redzu savos vērtēšanas pierakstos, ka pie šī motocikla man nebija negatīvu piezīmju, tomēr jau dažas dienas pēc brauciena ar šo motociklu, esmu aizmirsis kādas sajūtas tas manī raisīja. Tātad sanāk, ka šis ir tāds ļoti neitrāls motocikls.

Indian Sport Chief

Reinis: Man bija krietns entuziasms bija par šo moci, jo tas ir pavisam jauns modelis un tieši tēmēts uz Harley-Davidson vidējās klases Lowrider segmentu, kas pāris gadus atpakaļ radīja veselu jaunu kategoriju ar “sporta kruīzeriem”. Ok, ja ne radīja, tad noteikti atsvaidzināja. Tie ir kruīzeri ar sportīgu… sajūtu. Un vēl sportīgāku sēdpozīciju. Stūre gan būtu pirmais, ko Sport Chief mainītu, jo tā šķita stipri par tālu un nedaudz par zemu – sanāk tas ļoti izteikti tipiskais “dusmīgais kruīzeru sakumpums”. Man starp lāpstiņām jau pēc 3 apļiem drusku sāpēja un tas nozīmē, ka es nedabīgi biju izstiepts uz priekšu. Gāzes rokturis izlikās tāds “aptuvens” un ar diezgan lielu brīvgājienu vai slinku kalibrāciju. Vadāmība likās ļoti laba tāda izmēra un kategorijas mocim, arī bremzes asas, un milzu 1900cc dzinējs ļoti griezīgs. Kopumā patika – skaists, klasisks kruīzera dizains, taču atkal – kādēļ tur tas apaļais LED ekrāns ar kaut kādu Android OS variāciju? Kur analogie pulksteņi? Digitālie displeji lai paliek tūristiem. Un Hondām.

Kristaps: Šis bija viens no diviem lielas litrāžas motocikliem, kas piedalījās šī gada konkursā. Un vismaz manās acīs tas savā kategorijā vinnēja, jo no šiem milzu metāla klučiem es sagaidu brutālu tanka cienīgu vilkmi, sulīgu skanējumu un patiešām ar visu ķermeni jūtamas vibrācijas. Tas viennozīmīgi ir mocis ar kuru baidīt klimatneitrālas sniegpārsliņas. Vienīgi, lai kāptu uz šāda moča, vajadzēs nopirkt ādas vesti un odekolona vietā jāiesmaržinās ar šļuku 95tā.

Moto Morini X-Cape 650

Reinis: Šo modeli jau testēju pērn un ir arī lielais apskats. Kopumā, līdzīgi kā Transalp, X-Cape izlikās ka normāls, vidējs, vidējas kubatūras piedzīvojumu un tūrisma mocis. Viss uz tā ir pareizi, taču nekas neizceļas ar īpašu izjūtu. Vienkārši labs, praktisks mocis sliktiem ceļiem un tālākiem braucieniem. Nezinu, kā uzvestos ar 30kg kastēm un pasažieri, bet solo vadīt likās viegli, kaut motors mazliet neizteiksmīgs. Ķīniešu motors ar itāļu dizainu, bet nekad nepateiksi, ka tam kaut kas kaitētu. Jo nekait – arī BMG F850GS nāk ar ķīniešu dvēseli.

Kristaps: Manuprāt, šī motocikla lielākais pluss ir tā nepilno 8000 eiro cena. Visādi citādi tas man šķita tāds pagalam neizteiksmīgs motocikls savā spēcīgiem konkurentiem pārpildītajā kategorijā. It kā nav tādu būtisku pārmetumu par braukšanu, paātrinājumu vai bremzēšanu, taču nav arī izteikti labu sajūtu. OK, digitālais mērinstrumentu panelis ir vizuāli gaumīgi uzzīmēts un saprotami nolasāms, bet tas arī viss. Šī vispār ir liela problēma – daudzi (arī labi zināmo zīmolu) motocikli var būt absolūti nekādi un tas rada nopietnu jautājumu – kāpēc šādu motociklu pirkt? Mūsu platuma grādos mēs taču pērkam motociklus, lai tie mums radītu kaut kādas sajūtas.

Moto Morini SCR 650

Reinis: Līdzīgs efekts kā ar Transalp un Hornet – tas pats it kā “neizteiksmīgais” motors no X-Cape 650 ir arī šajā motociklā, bet tas pēkšņi nezkapēc vairs neliekas tik neizteiksmīgs, gluži otrādi. Laikam ir būtiski, cik liels rāmis un cik liels mocis ir apkārt pašam motoram, jo uz mazākā Scrambler rāmja motors šķita pilnīgi adekvāts un pat foršs. Nezinu, vai tā bija izplūdes skaņa vai kopējais mūsdienīgais dizains, kas nedaudz atšķirās no konkurentu piedāvājuma, bet Morini SCR momentāli iedeva labu sajūtu un smaids parādijās jau pēc pirmajiem 100 metriem. Un tas īpaši nav izskaidrojams. Laikam jau tas vienkārši ir motocikls, kas neko nesola un tu no tā arī neko negaidi, bet iegūsti vienkārši foršu braukšanu. Nekas super jaudīgs, bet pilnīgi pietiekami pilsētai. Tāpat kā ar Honda CL500 – mežā īpaši nealktu braukt. Ceļošanai arī nederētu. Izteikts plsētnieks. Maz vibrāciju, kas ir netipiski mazās kubatūras divcilindriem. Atšķirībā no biedriem bija ar smukāku, pilnvērtīgālu LED ekrānu. Ne tikai nokļūs jaunajā labāko pirmo motociklu sarakstā, bet arī saņems pilnvērtīgu apskatu vēlāk šovasar.

Kristaps: Lai arī es diezgan rezervēti skatos uz šādiem (man) iepriekš nezināmiem zīmoliem, jāatzīst, ka šis motocikls tiešām ir sanācis ļoti jauks. Viss te ir labi – tas izskatās feini un arī brauc feini. Ja nedzenies pēc lielo zīmolu produktiem, tad pavisam noteikti izbrauc ar šo aparātu, lai saprastu vai tas spēs uzrunāt.

Royal Enfield Super Meteor 650

Reinis: Viens no šī gada favorītiem tieši tā pat iemesla dēļ, kādēļ man patika Moto Morini SCR 650. Es vienkārši neko negaidīju un saņēmu relaksētu, patīkamu, kvalitatīvu un īsti analogu retro motociklēšanas sajūtu. Es braucu, es pat vairs nedomāju par tiem līkumiem, es vienkārši klausos un baudu to patīkamo izplūdes skaņu un priecājos. Nekas man nekur nevelk, nekas krampī nerauj. Pārsteidzoši maz vibrāciju pie 90-100. Ir, bet nav uzkrītošas un stipri mazāk kā Honda CL500 vai Transalpam. Analogi pulksteņi, aleluja, paldies. Kopumā Enfield ir radījuši segmentā gandrīz neeksistējošu produktu – vidēji mazās kubatūras kruīzeri, kas izskatās labi un skan labi. Nav tirgū īpaši daudz alternatīvu šim. Visi parastie kruīzeri uzreiz ir mega lieli, smagi un arī dārgi. Izcils pirmais motocikls kādam, kas met aci uz šāda stila močiem. Vai kā otrais motocikls kādam, kas ir noguris no visa ierastā. Tiks apskatīts atsevišķi drīzumā.

Kristaps: Šeit es būšu pavisam īss un lakonisks – no visiem 20 izbrauktajiem motocikliem mans favorīts ir šis vidējās klases kruīzers. Tas maksā ļoti adekvāti (nepilnus 8000 eiro), nodrošina ļoti ērtu sēdpozīciju, patīkami skan un vibrē, kā arī ar to ir reāli prieks braukt. Tas bija vienīgais mocis ar kuru es izbraucu divas reizes un arī atkārtotais izbrauciens nemainīja manas domas uz slikto pusi. Es reāli pats sev pirktu šādu motociklu pat, ja līdz šim vispār iepriekš nebiju interesējies par šādas klases motocikliem – tik patīkami bija ar to braukt. Hei, es ar to pat labprāt pukšķinātu tālākos ceļojumos. Krietni lēnākā tempā nekā ar citiem maniem motocikliem un noteikti ne pa ātrgaitas šosejām.

Royal Enfield Hunter 350

Reinis: Es sākumā noturēju šo par mazo Meteor 350, ko jau pasen apskatīju, bet tikai tad attapos, ka tas nav viens un tas pats. Tas ir drīzāk Interceptor 650 mazais brālis. 350cc motors ir Indijas “vidējā kubatūra”, kamēr Eiropā 350cc gan ir stipri par maz, ja ir plāns lietot jebkādas šosejas. Tas īpaši negrib kustēties ātrāk par 110 km/h un pat tad to dara mazliet… protestējot. Tādēļ, šķiet, ka šis būtu ļoti labs iesācēju “modernais retro” gados jaunākiem urbānajiem braucējiem. Nav jau tā, ka nevar braukt pa šoseju. Var, bet ļoti relaksēti. Arī cena ir izcila. 

Kristaps: Manuprāt, šim motociklam jaudas ir par maz, lai to izvēlētos pat kā “pirmo” motociklu. Grozi kā gribi, 20 Zs ir un paliek 20 Zs. Motocikls reāli knapi kust uz priekšu un testa gaitā es tā arī nespēju izdomāt, kam un kāpēc es Latvijas apstākļos varētu ieteikt izvēlēties iegādāties šo motociklu.

Brixton Crossfire XC 500

Reinis: Brixton ir vēl viens šī gada pozitīvais pārsteigums motociklu konkursā. Līdzīgi kā Morini SCR 650, arī šis ir ar svaigu dizainu un neatgādina “kārtējo retro ar augsto trubu”. Toties šeit atkal ir iecienītais, lētais LCD displejs, kas vairāk atgādina kalkulatora ekrānu, bet ko nu par to. Pats mocis šķiet atsvaidzinoši vienkāršs, funkcionāls un patīkams. Pēc sajūtas vairāk jaudas kā Hondas CL500, nedaudz mazāk par Morini 650 SCR modeli, bet tāpat pietiekami ātrumos līdz 100. Pārsteidzoši maz vibrāciju divcilindram – līdz 90 km/h gluds kā sviests, taču tad sāk nedaudz kutināt pēdas un plaukstas. Katrā ziņā – ne vairāk kā citi divcilindru motori. Vadās viegli, pēc sajūtas pats ir viegls. Cena arī ir pietiekami draudzīga, lai tas būtu labs pirmais motocikls. Tiks apskatīts atsevisķi vai kopā ar pārējiem šī gada scrambler modeļiem drīzumā.

Kristaps: Viens no tiem motocikliem, ko var rekomendēt kā pirmo motociklu. Jauns tas nemaksā pārlieku daudz (nepilni 8000 eiro), bet izskatās un brauc labi. Es melotu, ja teiktu, ka šis motocikls man ar kaut ko īpaši palicis atmiņā.

Brixton Cromwell 1200

Reinis: Nē, paga. Tas nav Bonneville. Uz ātru skatu pat grūti atšķirt Brixton Cromwell 1200 no Bonnevilles. Pirmā sajūta – tā kā Triumph, tikai lētāks. Izskatās kā Triumph, iet kā Triumph, bet nav Triumph. Jaudas pietiekami daudz, vibrāciju pietiekami maz. Sēdpozīcija ērta, faktiski tāda pati kā T100 vai T120 Bonnevillēm. Es droši vien novērtētu Triumpha pusanalogos pulksteņus lētā LCD vietā, bet kā ir, tā ir. Cena ir tāda pati kā Triumpha 900cc ekvivalentam, bet šeit ir veseli 1200cc. Ir skaidrs, ka tas ir apzināti uztaisīts līdzīgs Bonnevillei, un es sākumā nesapratu, kā es par to jūtos, bet tad es sāku braukt un ātri vien to aizmirsu. Liekšanās līkumos nav pati dinamiskākā, taču tāda tā nav arī Triumph analogiem. Ja jūs meklējat pieaugušo braucēju ielas motociklu, šis nav slikts variants.

Kristaps: OK, šis bija teju vienīgais motocikls, kas man raisīja negatīvas emocijas. Kad apsēdies uz tā un piešķil, tas šķiet tāds smagnēji foršs un pamatīgs. Tomēr prieki beidzas līdzko sāc ar to braukt. Motocikls ir smagnējs it visā. Lai arī plikas jaudas tur nav maz, taču izmantot to būs pagrūti, jo motocikls līkumos neguldās un grib braukt taisni. Tas arī bremzējas sliktāk nekā gribētos. Plus, tas bija vienīgais motocikls, kura digitālais mērinstrumentu panelis bija teju vispār nesaskatāms caur polarizētajam saulesbrillēm. Es jau iepriekš teicu, ka motocikls ir labs, ja tas spēj izraisīt spēcīgas emocijas. Un šis spēj. Spēcīgi negatīvas emocijas.

Ducati Desert X

Reinis: Uz šo motociklu bija rinda. Kad es beidzot pie tā tiku – izmēģināt šo moci 15 minūtēs trīsreiz apbraucot Biķernieku trases apli šķita negodīgi, jo tas noteikti spēj daudz vairāk. Par tā bezceļa spējām nav ko teikt, jo tādos apstākļos mums testa nebija, taču asfalta braukšanā Desert X radīja ļoti kompetenta motocikla sajūtu. Dizains ir gana unikāls, ja skatās uz citiem piedāvājumiem segmentā, kaut man pats Desert X motors neatstāja īpašu iespaidu. Esmu braucis gan ar Multistrada 950, gan ar dažādiem viņu skrambleriem, un Desert X skan un jūtās ļoti līdzīgi viņu pārējiem L-tipa motoriem. Displejs likās ļoti pārdomāts, bet ne gluži Tiger 1200 vai jauno GS līmenī. Dzinējs ātri atbildēja rokas kustībai, bremzes šķita super asas (varbūt pat pārāk asas bezceļam?) un sajūgs nepierasti viegls. Pasaulē, kura pilna ar atkal kārtējo ADV motociklu, Desert X vismaz piedāvā kaut ko vizuāli svaigu un atšķirīgu. Ja tā bezceļa spējas ir tik pat kompetentas, šis noteikti ir viens no pēdējo gadu labākajiem piedzīvojumu motocikliem.

Kristaps: Es pa labi un pa kreisi dzirdu cilvēku sajūsmu par Desert X. Kā Teneristam man patika tas, ka šis motocikls man šķita zemāks un tā beņķis ir ērtāks (hah, pēc Teneres jebkurš cits beņķis ir ērtāks). Motors, lai arī birokrātu ierobežots, tomēr vēl spēj parādīt kaut kādu raksturiņu – tiesa tas raksturiņš parādās tikai tad, kad normāli to paver vaļā. Ar šo motociklu būtu jāpabrauc vairāk un arī nost no asfalta, lai varētu izteikties plašāk.

Ducati Scrambler 800

Reinis: Otrs šī gada favorīts. Un atkal nav saprotams, kādēļ, jo šādā veidā un paskatā Ducati scrambleri (visi modeļi) eksistē jau vairākus gadus un būtiski nav mainījušies, izņemot kosmētiski. Bet tāpat Ducati Scrambler 800 joprojām ir nopients pretendents šajā kategorijā. Viegls, dinamisks, ātrs, viegli vadāms un, sava ļoti īsā “purngala” no vadītāja skatpunkta dēļ, gandrīz nav redzams skatoties uz priekšu, radot tādu kā lidošanas sajūtu. Ir gan uzlikts tāds nepārskatāms digitāls displejs, kurā ilgi bija jāmeklē ātrums starp visiem paziņojumiem un rādītājiem, jo tas vairāk atgādina mobilo aplikāciju nekā vadības ekrānu. Nu un dizains jau pamazām šiem modeļiem noveco, bet ar visu to – motocikls joprojām ir ļoti izklaidējošs. Ļoti.

Kristaps: Šis motocikls ir tik zems un īss, ka pirmajā acu uzmetienā atgādina rotaļlietu. Tomēr atliek ar to izkustēties no vietas, lai saprastu, ka šādu izmēru aparāts apvienojumā ar 803 cm3 (73 Zs) dzinēju ir tāds mazs un ļoooooti viegli vadāms spridzeklis. Šis ir patiešām kaifīgs mazs braucamais!

Husqvarna Norden 901 Expedition

Reinis: KTM 890 ar ērtāku sēdekli? Es nezinu, visi tie nebeidzamie un jaunie ADV modeļi ir mazliet manu uztveri jau nogurdinājuši. Ko pateikt par Norden 901? Tur ir viss, kas ir visiem mūsdienīgiem močiem. Visi slīpuma sensori, visi ABS, visi režīmi, Quickshifter un kas tik vēl ne. Sēdeklis ir ērtāks kā KTM 790 / 890 noteikti. Augstums aptuveni tāds pats – kājas knapi aizsniedz zemi. Dizains – subjektīva lieta, bet es neesmu fans. Viss šķiet labi nostrādāts, nekas īpaši ārā no kopējā neizlec. Komfortabls, kompetents ceļotājs, ja patīk šis konkrētais dizains un zīmols. Ļoti jūtīga (labā nozīmē) gāze, liek motociklam justies dinamiskam. Kā jau KTM un tā atvasinājumi – šķiet par krietnu kārtu jaudīgāks un griezīgāks kā līdzvērtīgas kubatūras citi motocikli, bet man tāpat pietrūkst kaut kādas emocionālās sasaistes vai rakstura. Norden 901 deva visu, bet ne “to” sajūtu, kad tu nokāp no moča un, ejot prom gribi vēl divreiz apgriezties un uz to atskatīties.

Kristaps: Vēl viens tiešs Teneres konkurents. Interesantā kārtā tas man šķita pat augstāks par manu Yamahu un praksē ārpus džungļiem tas nav nekas labs, jo visu laiku būs baža apgāzties. Biju pārsteigts par to, ka dzinējs vismaz normālos braukšanas apstākļos neskan nekā un arī braukšana ir tāda nekāda. Tas noteikti mainās tad, ja esi baigais sportists un spēj no tehnikas izžmiegt visu, ko tā piedāvā. Bet būsim reāli, ierindas pircējs nopērkot šo moci iegūs tikai kārtējo adventure motociklu, kas smuki reklāmas bukletos ir ieķeksējis visus kategorijai nepieciešamos ķeksīšus, bet praksē tā arī nespēj radīt gaidīto prieku. Tad jau Desert X tiešām ir izteiksmīgāks.

Energica Eva Ribelle RS

Reinis: Es zinu, ka elektriskie motocikli ir nākotne un, ja tie visi būs šādi, tad mēs ilgi nedzīvosim, jo šis mocis bija vienkārši kaut kāds psihopātisks ārprāts. Pusi no laika braucot es domāju “ok, es šito neizdzīvošu”. Grieze un jauda ir pilnīgi kā nekas cits, kas jebkad ir pieredzēts (kopā ar pilnīgu motora klusumu). Es pat nezinu, ko teikt. Izņemot to, ka es nobraucu vienu apli un nodomāju “ok, paldies, vairs nevajag” un liku to malā. Tas ir trases motocikls tiem, kam rūp sports un… trase. Tiem, kas grib kaut kur aizbraukt, izmantojot, es nezinu, parastu ielu – es Energica nevaru ieteikt, jo pastāv risks mazliet pakustināt rokturi un nokļūt aiz restēm labākajā gadījumā. Zvērs, bet nē, paldies. Izcils koncepts, bet ne mūsu ikdienas motocikls.

Kristaps: Būšu godīgs – man no sākuma bija liela skepse par elektriskajiem motocikliem. Esmu diezgan konservatīvi noskaņots cilvēks un manā ieskatā īstam motociklam ir jārūc un jākratās. Bet tad es izbraucu ar ši aparātu. Un sapratu, ka tas ar uzviju rada to, ko mēs vispār sagaidām no motocikliem – gūzmu pozitīvu emociju. Tas ir vājprātīgi ātrs un jaudīgs motocikls. Mazākos ātrumos tas gandrīz nekā neskan, taču atliek iedot ručkā un tas skan kā raķete. Kad ar šādu moci palidosi garām cilvēkiem, tie no sākuma pavērsīs savus skatienus uz debesīs un meklēs, kur ir tās urlu ķēniņa palaistās raķetes, kas lido virsū. Ļoti nepierasti ir tas, ka nevajag pašam pārslēgt pārnesumus un var pat tik bieži nespaidīt bremzes kā to darītu ar parastu motociklu. Šeit bremzēšana notiek arī ar motoru reģenerācijas režīmā līdzīgi kā elektromašīnām. Un rezultātā mēs saņemam motociklu, kas piedāvā mazliet citādu braukšanas filozofiju. Ne obligāti labāku par parastajiem močiem, bet citādāku. Un tas mūsdienās ir daudz. Kādu no Energica motocikliem es šomēnes gribēšu nomedīt uz pilnvērtīgu testu!

BMW R18

Reinis: Par R18 apskatu jau rakstīju pērn un šī gada kandidāts ir tieši tas pats modelis. Iespaidīgs mākslas meistardarbs, vienkārši tīrs skaistums, kam nekad nebūtu jāatrodas trasē, jo vadās līkumos tas pēc sajūtām visai nestabili un neparedzami. Nezinu, vai lielās motora masas dēļ, kas visu laiku kustās sāniski pret motociklu, vai garās rāmja bāzes dēļ, bet motocikls noteikti neradīja pārliecību straujākos līkumos. Tātad, vairāk taisnu ceļu mocis. Ar nepacietību gaidam iespēju apskatīt un iztestēt visas jaunākās R18 iterācijas (Roctane, Bagger un Transcontinental), jo šis pamata “naked” modelis ir ar vairāk emocionālu vērtību kā praktisko. Kas arī motociklam nav mazsvarīgi. Es gan gribētu mazliet, nu kaut mazliet, praktisko vērtību klāt emocionālajai. Citādi šis mocis ir vairāk kolekcionāriem, ne ikdienas braucējiem.

Kristaps: Es teorētiski biju informēts par šo motociklu un biju sadomājies, ka tas būs tiešs konkurents iepriekš aprakstītajam Indian motociklam. Vizuāli un pēc būtības tas tā arī ir, taču visa sajūsma man sašļuka brīdī, kad iedarbināju šo motociklu. Kur ir skaņa? Kur ir vibrācijas? Šādā izpildījumā braukšanas ziņā tas gluži vienkārši ir pārāk garlaicīgs motocikls. Plus, uzgāzējot motocikls tevi gribēs no sevis nokratīt nost. Burtiski. Bet tīrs un nopucēts tas lieliski izskatīsies garāžā blakus citiem kolekcijas motocikliem.

Fantic Cabarello 500 Rally

Reinis: No visiem skrambleriem tieši šis Fantic modelis šķita visvairāk piemērots bezceļiem ar savu garo 200mm piekares gājienu. Uz asfalta gan tas likās pārāk agrārs – jūtamas stipras vibrācijas, kas gan nav nekas jauns viencilindra motoram. Kopumā palika tāds brutāls iespaids. Līdzīgi kā ar dažām hard enduro Huskvarnām ir sajūta, ka tu brauc mazāk ar moci un vairāk ar ripzāģi. Taču vizuāli no visiem skrambleriem šogad šim Fantic dizains likās visforšākais. Ieteiktu droši vien tiem, kas grib braukt mežā un būt stilīgi vienlaicīgi. Taisni vai žēl, ka nebija iespēja Cabarello pamēģināt bezceļā, bet bez raizēm – padziļināts apskats šim modelim būs lasāms vēlāk šovasar!

Kristaps: Pilsētā ar šo moci ilgi uzkavēties negribēsies, jo tas gluži vienkārši ir pārāk skaļš un pārāk vibrē. Taču pieņemu, ka ar to būtu forši gāzt pa grantenēm un citiem apšaubāmas kvalitātes ceļiem.

Tas arī šoreiz viss, gaidiet nelielu ieskatu par šī gada uzvarētājiem drīzumā!