Web Analytics
More
    Reklāma

    BMW R18 ir mākslas darbs, bet vai tev tādu vajag?

    Jaunākie raksti

    Uzrakstīt apskatu par BMW R18 – svaigāko un arī trakāko no Bavārijas ražotāja modernajiem retro motocikliem – nav viegli. Nav viegli tāpēc ka šis ne pavisam nav mans motociklu “žanrs”. Tad kā to objektīvi novērtēt? Kā iedomāties, ka es esmu tas pusmūža vīrietis, kurš izvēlās 340+ kilogramu (ar vēl tik pat daudz hroma) milzīgu 1800cc moto, kam nepieciešams ir elektrisks atpakaļgaitas motors, lai to varētu vispār pastumdīt? Kā apskatīt R18 kā to, kas tas ir, nevis kā to, kas tas nav tieši manai gaumei un vajadzībām? Tādēļ šis būs vairāk ieskats, nevis apskats. Nevar uzrakstīt detalizētu apskatu, patestējot moci pusotru dienu, var tikai gūt tādu nelielu pirmo iespaidu. Par to tad arī šajā rakstā.

    R18 saknes

    R18 ir nepārprotami retro modelis, kam izcelsmi ir jāmeklē BMW vēsturē. Starp citu, ne visi zin, ka BMW sāka ražot motociklus stipri pirms automašīnām. I pasaules kara beigās Versaļas vienošanās paredzēja, ka BMW, kas tolaik ražoja lidmašīnu dzinējus Vācijas armijas vajadzībām, šī ražošana ir jāpārtrauc. Lai neaizietu pa burbuli, BMW savas ražotnes pārveidoja, lai turpinātu ražot mazāka izmēra un formāta dzinējus agrotehnikai, kā arī dažādas ritošās daļas detaļas dzelzceļa vagoniem un lokomotīvēm. 1920. gadā BMW izlaida savu pirmo divcilindru iekšdedzes dzinēju ar nosaukumu M2B15, kas, lai gan domāts industriālām vajadzībām, tajā laikā nonāca pirmajos motociklu modeļos – to izmantoja 2 ražotāji Vācijā – Victoria un Bayerische Flugzeugwerke (BF). BF laika gaitā apvienojās ar BMW dzinēju ražotni, kas tad arī kalpoja par BMW motociklu sākumu. 1923. gadā iznāca BMW R32 modelis ar 486cc divcilindru opozītmotoru un kardāna piedziņu – kombinācija, ko BMW turpina izmantot vēl līdz šai dienai. 

    Reklāma

    BMW R32 (1923, Wikipedia)

    Karš mazliet aizkavē BMW motociklu sākumu

    Varētu teikt, ka kara periods aizsāka motociklu industriju, jo kamēr BMW vēl lēnām veidojās, 1920. gadā ASV kompānija Harley Davidson jau bija paspējusi saražot ap 28 tūkstošiem motociklu (arī sākotnēji armijas vajadzībām) un izplatīja tos jau 67 valstīs. BMW tā arī nekad nav spējis noķert HD šajā segmentā, kas gadu laikā nostiprināja savu pozīciju tirgū un faktiski radīja kruīzeru, čoperu un bobberu tirgu kā tādu. Kamēr citi ražotāji gāja līdzi laikam, dažādoja un izstrādāja modeļus, lai konkurētu ar draudzīgo un ekonomisko mazo Japānas motociklu invāziju, līdz pat 2020. gadam HD stūrgalvīgi turējās pie saviem milzu kruīzeriem, kas veido lielu daļu no ASV motociklu tirgus, taču tiek gandrīz ignorēti citur pasaulē. 

    Kādēļ es rakstu par HD? Tādēļ, ka BMW R18 ir diezgan tieši mērķēts uz ASV kruīzeru tirgu, daļu no kura BMW ir centies iegūt jau vairākas reizes. Pirmais mūsdienīgais mēģinājums bija jau 1997. gadā, kad BMW izlaida savu interpretāciju par kruīzeri R1200C uz tās pašas vēsturiskās opozītmotora bāzes, taču pēc dažiem gadiem šo modeli pārtrauca ražot, acīmredzami nespējot radīt par to interesi ASV tirgū. Citēti tika vairāki iemesli, sākot no motora nepiemērotības gan izvietojuma, gan jaudas ziņā, neuzticība aizjūras zīmolam, konservatīvs nacionālpatriorisms un vēl kaut kas. Nākamais nosacītais mēģinājums sekoja nesenāk, kad BMW adaptēja vienu no saviem luksus klases tūrisma močiem K1600 sērijā par tādu kā “bagger” tipa kruīzeri, cerībā, ka amerikāņu vēlme braukt ar plati izstieptām uz priekšu kājām šeit varēs tikt piepildīta. Galu galā – 6-cilindru rindas motors nelien ārā uz sāniem un attiecīgi, netraucē kāpšļus novietot tālu uz priekšu (šo kāju pozīciju nekad neesmu sapratis, izņemot, ja iemesls ir bieži sasvīdušo vietu ventilēšana braucot). Kā BMW ir veicies ar K1600B pārdošanu, es nekur nevaru atrast, taču, izbraucot ASV ar motociklu divreiz un neredzot ne pat vienu K1600B tur uz ceļa, es pieņemšu, ka ne pārāk spoži.

    Neveiksmīgais mēģinājums – BMW R1200C (1997, Wikipedia)
    K1600B 2017 – Pie Santamonikas mola Losandželosā

    Varbūt šoreiz?

    R18 modelis ir trešais mūsdienu mēģinājums paņemt pīrāga gabalu no lielā ASV tirgus, kur dominē HD. Ne velti vietējā BMW dīlera testa mocim numurzīme bija HD-1800. Paldies, mājienu sapratām. Tas, ko man ir grūti saprast – vai vispār šim segmentam ir nākotne? HD auditorija lēnām izmirst, pārdošanas apjomi krīt kā ķieģelis katru gadu, jauniem braucējiem gluži vienkārši neinteresē milzīgi, agresīvi hromēti, izteikti pārspīlēti, maskulīni un skaļi motocikli ar visu to ērgļa patosu, ādas vestēm, bārdām, kruzuļiem, bārkstīm un aizbraukšanu pa taisnu ceļu kanjona saulrietā. Viss tas segments ir tik ne-Vācisks, ka grūti saprast vāciešu domu aiz R18. Vai viņiem izdosies šim segmentam piesaistīt jaunākus braucējus vai atņemt vecos no HD, tikai laiks rādīs. Katrā ziņā, BMW pat oficiālajos preses foto R18 modeli ir nofotografējuši tieši turpat, kur savulaik K1600B – pie Santamonikas mola Losandželosā. Ups!

    R18 2020 – atkal turpat tikai mazliet citā leņķī

    Mērķis, protams, ir nedaudz stagnējošais HD, taču vācieši, būdami vācieši, ir piegājuši šai retro lietai ar rūpi, ar domu, ar smalku estētiku, ar pārspīlētu uzmanību detaļām. Tas, ko BMW ir izveidojuši R18 modelī, ir vienkārši tīra māksla, motociklēšanas esence, destilēta līdz absolūtam, kristāltīram 99% medicīniskam spirtam. Kad jūs pēdējo reizi redzējāt motociklam (vai pat jebkuram transportam) neaizsegtu kardānu? Varbūt kādā padomju savienībā ražotā traktorā. Lai vai kā, BMW paši apgalvo, ka par iedvesmu izstrādāt R18 viņiem kalpoja salīdzinoši lielā RnineT mūsdienu retro sērijas veiksme un pārdošanas apjomi. Un šajā reizē viņi ar uzmanības pievēršanu detaļām aizgāja vēl trakāk vācietītī.

    Man pašam patīk klasiska izskata motocikli. Man ir bijušas divas Bonnevilles, viens RnineT, veca Honda no 1970. gadiem un divi Royal Enfield. Es pats esmu gatavs piedot visādas praktiskas neērtības skaista skata un skaņas labad (ar RnineT ir precīzi tas pats stāsts). R18 gan ir tik īpatnējs kustībā, ka pie tā sākumā ir jāpierod un tikai pēc tam var sākt mēģināt formulēt viedokli.

    Kāda ir sajūta braucot?

    Tātad – braucu pa Rīgu un pie sevis domāju: baigi neērti. Degvielas bāka ir tik gara, ka man rokas līdz stūrei ir pilnīgi nostieptas taisnas. Tas man liek sēdēt tādā nedaudz neveiklā pozīcijā ar uzrautiem pleciem it kā es būtu par kaut ko dusmīgs, un pēc 40 minūtēm es sāku just saspringumu muguras augšdaļā. Stūre ir tik plata, ka, sagriežot to līdz galam, tālākais rokturis vispār knapi ir aizsniedzams un ir jāstiepjas, lai to neizlaistu no rokas. Sēdeklis ir visai mazs un stingrs. Pats motociklis ir ļoti smags, ko jūt lēnos pilsētas manevros. Sajūtai nepalīdz arī gigantiskais 1800cc opozīts, kura masa ir tik liela, ka visas tās svārstības uz sāniem liek visam motociklam šūpoties – gan brīvgaitā, gan zemos ātrumos pārslēdzot pārnesumus uz leju. Bet tad es nokļūstu uz tukšākas, taisnākas brauktuves. Maza kustība labajā rokā un tas zvērs aiziet kā tāds ātrvilciens, sasniedzot iespēju palikt bez tiesībām apmēram 1 sekundē un, liekot man iekrampēties stūrē, jo šai R18 versijai nav vējstikla, un tās vadītājs vienā brīdī kļūst par buru. Piesaucot svēto Mariju un viņas draugus, es piebremzēju un saprotu, ka man nav pat bijis vajadzības pārslēgties uz 3. pārnesumu. Motors 2. pārnesumā bez piepūles sasniedz 90 km/h. Es atgādināšu, ka šis ir zemu apgriezienu un augstas griezes motors, kam sarkanā līnija ir kaut kur pie 5000 RPM. Uz šosejas 6. pārnesumā tas klusi pukšķina uz 100 km/h ar 2100 RPM. 2100, Karl. BMW nemaz nav iekļāvuši klasisku tahometru (tikai kā digitālu rādījumu), jo nu, R18 to arī nevajag. Kā jau visi opozīti, tam ir pilnīgi vienalga, kādā pārnesumā tu atrodies, tas vienkārši iet.

    Un tad es piebraucu pie kaut kādas smukākas ēkas ar domu uztaisīt foto. Un es staigāju mocim apkārt, paeju tālāk, atkal pieeju tuvāk. Un es nevaru beigt apbrīnot tā izskatu, tā rūpīgo dizaina atsauci uz pirms gandrīz 90 gadiem tapušo R5. Gan bākas krāsojums, gan forma, gan rāmja līnijas, gan masīvais monolītais dzinēja bloks, uz kura nevar pat atrast nevienu skrūvi, šļauku vai uzgriezni – viss šis ir nostrādāts tik vienkārši un eleganti. Milzīgi un pārspīlēti, bet tajā pat laikā tīri un askētiski. Es esmu drošs, ka šo modeli varēs apbrīnot arī pēc 100 gadiem. Teiksim tā, R18 man daudz vairāk patika tad, kad es to biju noparkojis un varēju uz to paskatīties.

    BMW R5 (1936) un R18 (2020)

    Rūpīgi noslēptas mūsdienu tehnoloģijas

    Mazliet obligātās literatūras. R18 dzinējs attīsta visai iespaidīgu 160 Nm griezes momentu un lielāko daļu no tā ļoti zemos apgriezienos, kā jau kruīzeris. R18 nāk aprīkots ar ABS, protams, kā arī ar saķeres kontroli (TC) un trīs gāzes kalibrācijas režīmiem – “slapjš”, “normāls” un “tu neesi normāls”. Kā jau visi labi mūsdienu retro, R18 fokuss ir īstas motociklēšanas sajūtas, kuras konstanti neierobežo kaut kādi datori. Braukšanas pieredze ar R18 ir īpatnēja tādēļ, ka no vienas puses tas nav pārāk ērts, bet no otras tā “savaldīšana” ir tik izteikta, ka iestumjot to garāžā, mazliet ir sajūta, ka tu esi kaut kādu traku zvēru pievarējis un nolicis gulēt. Viss pārējais šeit ir tipiski BMW opozītam. Pārnesumi iekrīt vietā ar pārliecinoši traktorīgu klunkšķi, kaut gan šoreiz nesakrata visu motociklu kā tas mēdz notikt iepriekšējās paaudzes R1200 dzinējiem. Vibrāciju nav izteikti daudz, dzinēja skaņa un izplūde ir nekļūdāmi atpazīstama jau kvartāla attālumā. Nu un jā – ir elektromotors, kas ripina motociklu atpakaļgaitā, ja nu sanāk to atstāt uz neliela slīpuma. Vācieši vienmēr padomā par komforta detaļām – ir arī apsildāmi rokturi un kalna bremzes, kas ļauj vieglāk uzsākt braukšanu slīpumā. Par spīti retro izskatam, papildus aprīkojumā var izvēlēties pat adaptīvo LED dienas gaismu, ir arī bezatslēgas aizdedze un citas 2021. gadā bieži sastopamas lietas.

    Individualizēšana

    Ir nopietni padomāts arī par R18 pielāgošanu katra vēlmēm un vajadzībām – sajūta, ka R18 modelis ir tāda kā “bāze”, ko ir paredzēts uzlabot. Piemēram, ir skaidrs, ka šo motociklu lietotājiem ir savas konkrētas vēlmes attiecībā pret stūres formu un augstumu. Lai varētu ātri un nesāpīgi uzlikt vēlamo stūri kaut mērkaķa augstumā, abas hidrauliskās armētās šļaukas no bremžu un sajūga šķīduma rezervuāriem ir sadalītas ar tādu kā “adapteri” pie stūres kolonnas. Tas nozīmē, ka ir ļoti viegli uzlikt augstu stūri un vienkārši attiecīgos šļauku garumus, kas jāsavieno ir tikai pie centrālās kolonnas, nevis jāmaina šlaukas visā to garumā līdz pat sajūgam vai bremžiekārtai uz diska. Arī pasažiera kāpšļi ir noskrūvējami un neatstāj nekādas īpašas pēdas uz kopējā rāmja izskatu. Vieglas manipulācijas ir veicamas arī ar visu aizmugures daļu – sēdekli un dubļusargu. BMW paši piedāvā dažādus “stilus” R18 – arī solo sēdekļus ar ritenim zemu pieguļošu dubļu sargu (tāds kā čoperīgi apzāģēts skats). Vēl ir visādi vizuāli paneļi (cilindru pārsegi), dažādi spoguļi, izplūdes trubas, lietie diski un kaudze citu variantu.

    Vai es pirktu? Vai tu pirktu?

    Vai es R18 pirktu? Ja es būtu oligarhs un man garāžā būtu vieta 12 motocikliem, tad jā. Es nopirktu R18 vienkārši, lai man tāds būtu – kā kolekcijas spēkratu, ko vai nu nodot mazbērniem vai pārdot kādam kolekcionāram svaigu un nekad nebrauktu pēc 50 gadiem, jo R18 tad būs vērtīgāks par visiem pasaules bitkoiniem kopā. Bet citādi – nē. BMW R18 ir bezjēdzīgs manām vajadzībām. Es vairāk izvēlos motociklus, ņemot vērā to praktisko pielietojumu – vai kā smuku, manevrētspējīgu pilsētas transportu vai ērtu gariem ceļojumiem, vai vieglu un vienkāršu bezceļu braukšanai. R18 neietilpst nevienā no šīm kategorijām, taču tikai man. Es zinu, ka ir cilvēki, kam šādi motocikli ļoti patīk, kuru ķermeņu uzbūve ir tiem piemērotāka, kuri vērtē jaudu pāri visam, kuriem labpatīk braukt ar vizuāli iespaidīgu un dekoratīvu retro tipa motociklu. Šiem cilvēkiem šis ir ideāls motocikls, kas reprezentē nevis agresīvi maskulīnu “jo lielāks un skaļāks jo labāk” aizvēsturi, bet gan tiešām izcilu un kultūrvēsturiski nozīmīgu mūsdienu retro no izcila ražotāja ar lepnu tradīciju. BMW R18 ir ar raksturu, taču tikai cienītājiem. Lai cik man nepiemērots šķistu R18, es uz ielas uz to atskatītos ar zināmu apbrīnu. BMW R18 cena pie dīlera šobrīd tādas pamata komplektācijas modelim, kādu testējām, ir 21,500 EUR (šobrīd īpašais iepazīšanās piedāvājums ar 4k atlaidi) un 23,700 EUR par modeli, kas vairāk aprīkots ceļošanai – vējstikls, somas, nedaudz ierastāka paskata izpūtējs. Abiem variantiem cenā iekļauta 5 gadu garantija, kas ir ļoti labi jaunam motociklam. Es pats gan, ja jebkad izvēlētos šādas kategorijas motociklu, nopietni skatītos tieši uz K1600B modeli. 

    Tad kam tas ir domāts?

    BMW R18 tev patiks, ja tu esi:

    A) vēsturnieks-kolekcionārs,
    B) kāds, kurš ir radis dzīvot ar šāda tipa motocikliem un nāk no Harley Davidson pagātnes, iespējams no kāda paveca HD Heritage Softail vai Road King un vēlies kaut ko svaigāku vai
    C) vienkārši BMW fans, kas nopirks šo motociklu tā nepieradinātā 1800cc opozīta dēļ, kas ir lielākais, ko BMW jebkad ir uzražojuši.

    Starp citu, baumo, ka uz šīs pašas bāzes BMW drīz izlaidīs arī nākamās R18 variācijas, kas būs ērtākas un vairāk piemērotas tūrismam – vējstikls un somas aksesuāru katalogā ir pieejamas jau tagad, taču šai nodarbei R18 akūti vajag ērtāku sēdekli (īpaši pasažierim), lielākas bagāžas kastes un varbūt pat mazliet vairāk “apdares” motocikla priekšgalā. Nu, vējam un odiem, protams. Versija, ko testēja Kursors, bija R18 “First Edition”, tātad 2020. gada modelis. Paldies BMW motociklu izplatītājam Inchcape par iespēju R18 izmēģināt.

    Kas man patika:

    • Izskats un detaļas (arī ar visu to hromu)
    • Dzinējs, analogā sajūta un vecās skolas šarms
    • Kultūrvēsturiskā vērtība
    • Neuzbāzīgas, tajā pat laikā modernas funkcijas

    Kas man nepārāk:

    • Ergonomika (bet varbūt man vienkārši ir īsas rokas)
    • Bremžu un pārslēga sviru novietojums ļoti tuvu cilindram (regulējams gan)
    • Sēdeklis nav pārāk ērts, pasažierim vispār simbolisks (šo atrisinātu aksesuāru katalogs)
    • Izplūdes uzgalis zivs formā ir tāds mīli to vai ienīsti to
    Reklāma
    Paziņot par jaunumiem
    Paziņot par
    12 komentāri
    Inline Feedbacks
    View all comments
    Elektriķis
    14.06.2021 14:13

    Autoram un arī citiem: izrādās ka latviešu valodā nav vārda “zin”, tā vietā jālieto “zina”.

    Kursors.lv
    14.06.2021 19:49
    Reply to  Elektriķis

    Zin’, es to neuzskatu par lielu problēmu :)

    Elektriķis
    14.06.2021 21:01

    Nav jau nekāds ārprāC, tomēr sajutu vajadzību padalīties ar to, ko pats ne visai sen iemācījos :)

    Kursors.lv
    14.06.2021 22:25
    Reply to  Elektriķis

    Paldies! :)

    skeptic
    14.06.2021 15:45

    Būtu forši, ja autors labāk rakstītu par lietām, ar kurām ir sajēga…

    Kursors.lv
    14.06.2021 19:49
    Reply to  skeptic

    Būtu vēl foršāk, ja savā komentārā iekļautu arī kaut ko noderīgu. Piemēram, saturu par rakstā pieminēto motociklu. Tā, lai redzam, ka pats sajēdz šo tēmu.

    DBLr
    14.06.2021 19:54
    Reply to  skeptic

    Manuprāt kā reiz labs apskats, jo lielākā daļa kursors auditorijas maz ticams, ka ir pusmūža krīzes veči ādas vestēs. Tādēļ apskats šādā skatu leņķi kā reiz šķiet interesants.

    Kursors.lv
    14.06.2021 20:21
    Reply to  DBLr

    Visi mēs reiz tur nonāksim. Pavei, es pats taču pagājušajā vasarā nokārtoju A kategorijas tiesības un nopirku savu pirmo motociklu :D

    Astro
    14.06.2021 19:40

    Izskata ziņā viens no skaistākajiem, ja ne pats skaistākais motocikls ko pēdējos gados ir nācies redzēt.

    Pusmūža krīzes vecis ar HD un ādas vesti
    17.06.2021 00:31

    Paskatīsimies, kā autors izskatīsies, kad sasniegs to pusmūžu pēc pāris gadiem un ar kādiem močiem brauks😉

    Markuss
    24.06.2021 02:41

    Maksimālais griezes moments ir pie 3000 apgr./min., neuzskatu, ka tas būtu pie ļoti zemiem apgriezieniem.

    Reklāma