Man vienu gadu bija tāda kā motociklu identitātes krīze. Gadu laikā kontinents ir izbraukāts krustu šķērsu ar dažādiem vecākiem un jaunākiem GS un pāris reizes arī ar RnineT Scrambler un Triumph Scrambler. Gandrīz visi tūrisma motocikli (izņemot KTM, jo man viņi šķiet neglīti) ir izmēģināti testos vai izīrēti. Tajā gadā viss šķita jau redzēts un garlaicīgs, pārāk sterils, pārāk datorizēts, pārāk gluds un nostrādāts. Tas arī sakrita ar laiku, kad braucu ar Triumph Bonneville un sāku vairāk novērtēt un meklēt vienkāršās lietas motociklēšanas pieredzē – sajūtas, vibrācijas, skaņu un estētiski klasisko noformējumu. Tā īsti nekad gan nebiju skatījies uz Harley Davidson kā uz savu zīmolu. Apceļot ASV uz īrēta Softtail Heritage gan bija skaisti, kur tas viennozīmīgi piestāv “ainavai”, taču kopumā zīmols vienmēr ir radījis kaut kādu pretreakciju un nevēlēšanos asociēties ar tā entuziastiem. Ādas vestītes, podiņķiveres, lēni plīvojošs ASV karogs un viss tas vizuāli uzpūstais, pārāk demonstratīvais “man ir pašvērtējuma problēmas, tādēļ pārkompensēšu tās ar pretīgi skaļu izpūtēju un ar tonnu hroma nokarinātu motociklu maskulīnam efektam” – nu, jūs visi esat redzējuši to čali.
Tas čalis
Kad parādījās pirmie foto ar jauno Lowrider ST 2022. gadā, es biju diezgan ieintriģēts. Necik hroma, salīdzinoši kalsns Softail rāmis, vidēja izmēra priekšas būris ar tādu referenci uz 80. gada kruīzeriem, arī gaumīgas kastes. Kopumā viss labākais, kas ir tādos bagger tipa kruīzeros, un maz no tā visa liekā, skaļā un uzpūstā. Uz Lowrider un pāris no mazajiem Softail modeļiem es biju jau metis acis kaut kad iepriekš, bet ST versija tieši atbildēja uz manu vēlmi pēc kaut kā, ar ko varētu ceļot arī ar pasažieri. Lielie BMW RT vai GTL modeļi nekad nav patikuši, jo vizuāli atgādina milzīgus plastmasas rollerus. Uz papīra ST bija tieši tas, kas vajadzīgs – klasisks, vienkāršs, ērts, griezīgs mocis ar integrētu bagāžu un savu raksturu. Realitāte, kā vienmēr, izrādijās mazliet cita, bet par to vēlāk.
Labiem ceļiem
Ja es dzīvotu ASV, Vācijā vai tur, kur ir kvalitatīvi ceļi, un lietotu motociklu pārsvarā viens, ST būtu tas viens motocikls, ko nopirkt uz visiem laikiem un nekad uz citiem neskatīties. Tā dizains nekad “nepaliks vecs”, jo tas jau izskatās vecs. Tā vērtība samazinātos lēni un pēc tam atkal strauji augtu. Tas gulstas līkumos daudz pārliecinošāk, kā jebkurš cits tāda izmēra HD savas paceltās piekares dēļ, tas jūtas stipri vieglāks nekā ierastie HD. Tam ir pārdomātas un praktiskas bagāžas somas, ko var noņemt, un kopā ar kādu aizmugures somu, ko uzstādīt uz sissy bar, būtu pietiekami bagāžas mēnesi garam ceļojumam. Aizsardzība no vēja arī ir izcila ar aerodinamisko priekšu – ST ir radīts, lai ar to kruīzētu saulenēs uz 120km/h visu dienu. Protams, milzīgais 117 (gandrīz 2000cc) motors spēj stumt moci arī krietni atrāk, un pazaudēt tiesības, uzsākot no sarkanās gaismas, var dažās sekundēs. No otras puses, ar tādu zemo apgriezienu traktora motoru ir ļoti patīkami braukt arī zemos ātrumos pilsētā. Tas arī ir viens no retajiem HD ar diviem bremžu diskiem priekšā. Ja citur tā ir norma, HD pasaulē tas ir liels ieguvums.
Krēslu man pēc pirmā garākā brauciena prasījās nopirkt platāku un mīkstāku, un, lai pasažierim padarītu to ērtu, nācās uzlikt atzveltni, kas ir nedaudz augstāka par HD nopērkamo, jo šī atzveltne augstāk par “krustiem” muguru neatbalsta un visdrīzāk, ka visu dienu nobraukt nevarētu. Jāpiemin, ka pēc noklusējuma Lowrider ST nenāk ne ar pasažiera kāpšļiem, ne sēdekli – jau no rūpnīcas HD skaidri pasaka, kādam mērķim tas ir domāts.
Lai arī pieredzējuši HD lietotāji saka, ka piekare ST ir daudz komfortablāka kā jebkuram citam šīs klases HD (atskaitot, protams, lielos tūrisma modeļus), tā tomēr nekad nevarēs konkurēt ar adventure tipa motociklu, kam ir 180-230mm piekares gājiens un kas spēj apēst bedres tā, ka tās nejūt vispār. Īpaši, ja aizmugurē vēl ir pasažieris un bagāža. Lowrider jebkura neliela bedre ir belziens pa mugurkaulu, kas iziet cauri līdz zobiem. Ja vēlme ir doties īsos nedēļas nogales izbraucienos, tad būs tieši laikā. Ja vēlme ir šķērsot kontinentus divatā – ST varbūt nebūs piemērotākais rīks. Braukt visu dienu pa bāni var salīdzinoši viegli – jaudas un griezes ir pārpalikām, taču joprojām zemais klīrenss un 330kg vairs nešķiet tik ērts šauros un stāvos kalnu līkumos.
Ideālais hārlis
Tiem, kam HD ir dziļi dvēselē, Lowrider ST varētu būt ideālais hārlis. Tas skan labi, iet vēl labāk un jūtas kā 30 gadus vecs – tieši tā, kā tam jābūt. Augstās frekvences vibrāciju stūrē un kāpšļos ir salīdzinoši maz, vadība ir stabila. Motocikls ir absolūti minimāls – viss “ekrāns” ir stūres klemmē iestrādāts “kalkulatora ekrāns” un ar to šim mocim pilnīgi pietiek. Tahometrs nav vajadzīgs, jo motoram būtībā ir pilnīgi vienalga kādā pārnesumā tu esi. Var nepamanīt, ka esi uzsācis kustību ar 2. vai 3. pārnesmumu, un tālāk uz augšu pārslēgties tikai ap 100km/h.
Izskats Lowrider ST noteikti ir visspilgtākais elements. Man tiešām neviens cits HD nekad nav izteikti paticis. Es esmu redzējis dažus gaumīgi uzlabotus Dyna vai jaunākus Softail (piemēram, Bobber versiju), bet ST ar savām asimetriskajām kastēm un gandrīz custom paskata būri priekšā ar vienu centrālo LED lukturi ir nākamais līmenis. Katra līnija, katrs laukums izskatās pārdomāts un sabalansēts. Bronzas krāsas vieglmetāla diski kalpo kā patīkams vizuāls akcents visādi citādi melnajā motociklā. Pagriezieni joprojām ir vecie labie kvēlspuldžu tipa. Neticu, ka HD nevarēja te uzlikt kādas no savām LED lampiņām. Drīzāk tā bija apzināta izvēle, kas atsaucās uz veco pasauli, un tie ir uz ST ir pilnīgi vietā.
Dārgs prieks
Dažas izvēles, lai vai cik piestāvētu mocim, ir kaitinošas. Sajūga svira ir tik smaga, ka ar kreiso roku drīz varēs atvērt jebkuru omas gurķu burku. Arī aktīvo drošības funkciju ir maz. Ir ABS un tas arī viss. Nav nekādas saķeres kontroles, jo kādēļ gan tāda būtu vajadzīga divlitrīgam mocim, kas spolē pat 3. pārnesumā? Ir ērta un funkcināla kruīza kontrole, bet nav braukšanas režīmu. Degvielas bākas vāciņš ir vispār bez jebkādas atslēgas. Nekas briesmīgs tas nav, vienīgi negribot sanāk aizdomāties, kādēļ visas šīs lietas ir Eiropas un Japānas zīmolu motocikliem, kas pietam ir par vairākiem tūkstošiem lētāki. Laikam jau par modes ikonām ir jāmaksā. Par šo konkrēti – gandrīz 25 tūkstoši. Man gan palaimējās šo iegādāt vēl pirms kara, kad cenas nebija uzlekušas TIK augstu.
Jebkurā gadījumā šī arī ir tā sajūta, ar ko es paliku. Lowrider ST ir skaists, kvalitatīvs un ļoti dārgs modes žests. Tas ir izcils motocikls kolekcijai. Ja patīk šāda žanra lielāki motocikli un nav īpašas nepieciešamības ceļot tālu, šis ir viens no tiem močiem, ko turēt, spodrināt un nekad nepārdot. Kā klasiska ādas jaka, Dr. Martens šņorzābaki, džinsi vai tumša žakete – tas varbūt paliks vecs, bet nekad nenovecos. Kaut es būtu varējis to paturēt. Tomēr man garāžā fiziski un finansiāli ir vieta tikai diviem motocikliem. Vienam no tiem ir jāpilda ceļošanas funkcija (un šeit reti kas kalpos tik labi kā BMW GS), un otram ir jābūt mazākam, vienkāršākam, lētākam pilsētas motociklam, ar ko šad tad izbraukt prieka pēc. Tieši tādēļ Lowrider ST šovasar devās pie jauna saimnieka un es atgriezos pie pārbaudītām un ērtām ceļošanas vērtībām.
Apskatiet galeriju!
Noliktavas tīrīšana, salika kvēlspūldzes pagriezienu rādītājos. Bāka neslēdzas ciet tādēļ ka ražot jaunas slēdzenes ir dārgi. Nākotnē bākas nebūs. Tika pie diviem bremžu diskiem tāpēc ka noliktavas tīrīšana.
Rodas sajūta ka viss tur ir salasīts pa noliktavām kopā.
Pats neesmu braucis. Drošvien ka labs.
Slēdzama bāka mocim – tas vispār ir aktuāli? Nolies degvielu? Iebērs tajā cukuru? Var tak arī riteni noskrūvēt un aizripināt.
Es nezinu, bet slēdzama tā ir pilnīgi visiem citiem motocikliem, ko es esmu lietojis pēdējo 10 gadu laikā. Var jau būt, ka tas nav ļoti aktuāli. Neesmu dzirdējis, ka kādam nolietu degvielu no motocikla. Par auto un dīzeļiem gan tas ir gana daudz dzirdēts.
Ja nav vismaz 200L tad nav ko muti smērēt.
Tagad jau Hārļu “tipiskie” braucēji ir/būs jaunāki milenials un hroms mums nepatīk. Turklāt šis lowriders ir īsts piemērs tam, kur tur klasiskais hroms?
Starpcitu Reini cik lielu attālumus pievarēji ar rNineT scrambleri un Triumph scrambler? Tīri intereses pēc, jo arī man ir tas pats niķis, ja motocikls man vizuāli nepatīk – tad man tas nepatīk vispār, lai arī cik labi tas brauktu. Tie paši gs un multistrada, brauc lieliski, bet izskats – nu sorry, neglītie pīlēni. No adventure manās acīs labi izskatās vecie ktm, vai tā pati mazā 700tenere ar zemo dubļubleķi/ enduro style nevis kaut kādu “knābi”, turklāt tie “knābji” neizskatās tā, kā tie izskatījās oldskool aparātiem, bet ok, tas katram protams individuāli.
Paldies par rakstu.💪🏻
Gan Ninet, gan Triumph vedu uz kalniem ar busu. Līdz kalniem no Latvijas ar tiem tikt nebūtu varējis nekādā veidā. Kalnos, protams, skaisti. 200-250km dienā. Vienu dienu gan ar Triumph bija jābrauc ~500km lai tiktu atpakaļ. Bet nu, ko es tur sūdzos, pārējie brauca ar 400cc Himalajiem un vienu 701 Huskvarnu, kas vispār ir zāģis ar pagali sēdekļa vietā. Nebija tas necik baudāmi, diez vai kādreiz to atkārtošu. Pievienojos par GS – ļoti nepatīk, kā izskatās, bet ļoti patīk kā brauc. Tik ļoti, ka grūti pēc tam ar jebko citu.
Man tik viens jautājums šitiem moto raideriem, kuri tā mīl brauk ar savu moci. Tūkstošiem km nobraukāti, visa zemeslode izbraukāta utt. Kur jūs esat, kad ārā līst, kad snieg, kad ir auksts!? Kaut kur pagrabā iehibernējušies blakus savam mocim? Protams, tikko atnāks pavasaris uzreiz izlīdīs ārā, planēs pa ielām un čakarēs smadzenes pārējiem. Tikko lietus vai sniegs, tā nevienu neredz! Tagad rīga ir klusa patīkama bez šitiem moto lohiem
Vai nu īrējam močus un vizināmies jaukās siltākās vietās, vai arī klusiņām pukojamies un gaidām, kad beigsies tā absolūti nejēdzīgā ziema.
Lietus laikā tā pat brauc, ziemā vismaz es ar sniega moci braukāju tiesa ne pārāk bieži, jo savējā nav. Vasarā gan mocis, gan ūdensmocis un protams, kā jau zemāk Kristaps minēja, jau brauc uz siltajām zemēm tad noma (vismaz manā gadījumā) pats gan savējos vedis speciāli nekur neesmu.
Ir čomi kas arī te pat Latvijā pa ziemu braukā, bet pa trasītēm protams, nevis ielu.
Ko Tu dari, ziemā ar velosipēdu, vai ja nodarbojies ar ūdensportu? Ko vasarā dara tie kuri nodarbojas ar biatlonu? Respektīvi meklē alternatīvas.
Saprotu, ka neesi ar prātu sevišķi apdāvināts un tādēļ ļoģiskā domāšana nestrādā.😀
Kā tad , lietus laikā šis brauc. Te viens jau minēja, ka Husquarna ir zāģis ar pagali sēdekļa vietā.
Un kur ir loģika vest ar busu motociklu uz kalniem? Tā ir kaut kāda izrādīšanās. Ir jābūt ar domāšamu neapdāvinātam ,lai vispār kaut ko tādu darītu.
Ir vēl tā kūltūra kad moto satiek moto , tad sveicina paceļot roku.
Es nekad nesveicinu pretī laika posmā no Marta – Decembrim. Es sveicinu tikai tos motobraucējus kurus satieku uz ceļa Decembra vidū.
Nu kā tad Tu izvairīsies no lietus? Pēkšņi teleportēsies uz citu vietu? Skaidrs, ja pamosties no rīta esi izdomājis pa darba lietām aizbraukt ar moci un nenormāli gāž daudzi izvēlēsies braukt ar automašīnu, bet ceļojot tas nav iespējams un es personīgi braucu arī pa lietu, ja esmu nolēmis braukt, cits jautājums kas man tajā dienā bija paredzēts, ja kaut kādas sapulces, tad gan atkarīgs no situācijas un garastāvokļa ļoti iespējams aizbraukšu ar auto. Un vispār kāda šim nozīme? ir kaut kāda uzskaite kad jābrauc obligāti un kad to nevajag darīt – kad gribi tad brauc. Par to Husi pieļauju, ka tas ir konkrēti no autora pieredzes, es ar 701 arī neceļotu, kaut kur pagāzt gan būtu ļoti interesanti. No otras puses ir džeki kuri ar sportiniekiem ceļo utt. un to tiešām var darīt, ar velosipēdu taču arī pasauli apceļo. Jautājums jau individuāls, vai pats braucējs jūtas ērti, droši un viņam tas sagādā prieku. Pats ražotājs diez vai domāja, ka ar to 701 husi, vai sportinieku kāds baigi gribēs ceļot. Respektīvi cerams domu saprati katram braucamajam sava vieta un pielietojums. Un kāds šeit sakars ar izrādīšanos ir cilvēki kuri ar kemperi braukā pa pasauli un vadā līdzi motociklu, vel pasaki, ka… Read more »
Mīla kemperī. Tas aktuāli pensionāriem no Vācijas.
Viss skaidrs ar tevi.
Tu labāk tiec skaidrībā ar savu dzīvi, nevis drukā muļķīgus komentārus….
Jāiet bus uzkrāmēt parīt braucam uz kalniem.
Ražotājs 701 tieši pozicionē kā ceļojumu motociklu (jo lielākā daļa no piedāvājuma motocikliem vispār legāli nevar piedalīties satiksmē uz ceļiem). Jāsaprot, ka tie ceļojumi diez vai būs pa autobāni.
Par moto vešanu busā piekritīšu, ja mērķis ir izbraukt tikai pāri pa kalniem ar moci. Diez vai es gribētu cauri Polijai un Vācijai uz bāņa tīt lieki kilometrus uz moto.
Īstenibā jā, bet būsim reāli ar to varētu ceļot pa specifisku apvidu, nejau braukt uz kaut kādu kalnainu apvidu šeit pat no Latvijas, vai braukt ar to uz Āfriku. Šis husis, kā reiz arī būtu tas kuru iekraut kemperi un ceļot pa kalnainiem apvidiem pie reizes pamatīgi izbraukāties, vai noparkot kemperi pie pilsētas un uz pilsētu doties ar šo. Te viens otrs gan šādu lietu uzskata par savādu. Varbūt “TRx450” ir tas džeks kurš ar to 125nieku brauca ceļot. Lai gan šaubos, ka viņš vispār ar moci brauc.
Šodien 4 stundas braucu pa rīgu, neredzēju nevienu motociklu. Bet te raksta kā par pārāko transporta līdzekli un pavasaris vēl sāks stāstīt, ka motocikli smazina sastrēgumus. Bet kur ir tie motocikli ziemā? Kāpēc ziemā nevajag samazināt sastrēgumus?! Tā pat arī pavasarī sāksies skaļie izpūtēji, tālās gaismas, braukšana pa ietvēm un visa pārējā izrādīšanās. Lūk es motociklists, es esmu labāks par jums pārējiem. Kaut gan realitātē redzams, ka parasti pozeri ar fancy motocikliem. Pilnīgi ticu, ka ir hardcore motociklisti, bet to ir ļoti maz, varbūt kāds 0.1% no visas pozeru masas. Un ar šitiem fancy motocikliem brauc tikai cukuriņi siltās sausās vasaras dienās