Man vienmēr bijušas divējādas sajūtas par tādiem mazajiem hečbekiem kā „Renault Clio”, „Volkswagen Polo” vai „Ford Fiesta” un te nu mēs šo sarakstu varam turpināt vēl ilgi. No vienas puses – visas šīs mašīnas ir pateicīgas pilsētas satiksmē, jo atrast vietu stāvēšanai ir krietni ērtāk. Arī pa šaurākām ielām izlavierēt daudz vienkāršāk nekā ar kādu kārtīgu universāli. No otras puses, man šīs klases mašīnās vienmēr šķitušas mazas vārda vistiešākajā nozīmē – tajās jūties saspiests. Arī regulārai braukšanai ārpus pilsētas šie mazauto ne vienmēr šķituši paši labākie. Īpaši, ja jābrauc pa bedrainākiem ceļiem. Bet tas ir tīri subjektīvi. Tāpēc nedēļas nogali ar jauno „Renault Clio” centos pavadīt, kā mūsu laikos moderni teikt, ar atvērtu prātu, lai iepazītu francūžu jaunāko veikumu.

Ieskats vēsturē

Pirmoreiz „Clio” modelis pie apvāršņa parādījās 1990. gadā Parīzes auto izstādē, uzreiz nonākot tirdzniecībā. Jaunais modelis aizvietoja iepriekš samērā sekmīgo „Renault 5” modeli un „Clio” uzdevums bija vest ražotāju jaunajā desmitgadē. Astoņdesmitie gadi „Renault” nebija paši vienkāršākie, tāpēc uz „Clio” tika liktas gana lielas likmes. Pirmās paaudzes „Clio” arī attaisnoja uz sevi liktās cerības. Ļoti iespējams, ka tās arī pārspēja, jo 1991. gadā auto ieguva Eiropas gada auto titulu un kļuva par vienu no „Renault” zīmola vislabāk pārdotajiem auto.

Reklāma

Deviņdesmitajos gados pirmās paaudzes „Clio” bija vairākas „special-edition” versijas, populārākā no tām saucās „Clio Williams”. Tolaik „Williams” pirmās formulas mašīnas darbināja „Renault” dzinēji, taču pati britu sacīkšu komanda nebija iesaistīta automašīnas tapšanā. Sākotnēji „Renault” uzbūvēja 3800 īpašā modeļa mašīnas, bet, redzot milzīgo pieprasījumu, tika uzbūvēti vēl papildus 1600 auto.

Gadu pēc tam, kad tirdzniecībā nonāca pirmās paaudzes „Clio”, inženieri ķērās pie lietas, uzsākot nākamās paaudzes modeļa izstrādi. Tas tirdzniecībā nonāca 1998. gadā. Ar šo paaudzi „Clio” dizains kļuva izteikti apaļāks, ja salīdzinām ar kantaino pirmās paaudzes izskatu. Gadsimtu mijā „Clio” kā pirmais auto savā klasē saņēma četras zvaigznes „Euro NCAP” drošības testos.

Trešā paaudze pie klientiem nonāca 2005. gadā un gadu vēlāk auto izcīnīja otro Eiropas gada auto titulu. Šī mašīna gandrīz bija izaugusi no savas „supermini” klases. Kā jau pienākas, tā bija lielāka un par 130 kilogramiem smagāka nekā iepriekšējā versija. Auto, kas sver ap tonnu, tas, protams, nav maz.

2012. gada beigās „Renault” izrādīja nu jau ceturtās paaudzes „Clio”, kas atkal bija ieguvis pāris centimetrus garumā un platumā. Šajā paaudzē „Renault” savā mazākajā mašīnā ieviesa dažādas mūsdienu elektroniskās sistēmas. Lai arī „Clio” izmēru dēļ tam nekad nav bijis nepieciešamības pēc lieliem dzinējiem, šīs paaudzes „Clio” pirmoreiz tika aprīkots ar motoru, kura tilpums ir zem litra, proti, šīs mašīnas bija nopērkamas ar 0,9 litru motoru, kas attīstīja 90 zirgspēkus. Šobrīd šīs paaudzes „Clio” ir itin populāra izvēle uzņēmumiem, kuru darbība pieprasa daudz pārvietošanās.

Piektās paaudzes „Clio”

Jaunais „Clio” tika prezentēts pagājušā gada Ženēvas autoizstādē un drīz pēc tam tas nonāca tirdzniecībā. Auto vismaz no ārienes ir samērā līdzīgs iepriekšējās paaudzes „Clio”, šoreiz „Renault” dizaina izvēlē bijuši visai konservatīvi. Auto, protams, ir pamainījies un veidots aktuālajās „Renault” tendencēs, pret ko man nav iebildumu, jo „Renault” šī brīža dizains man iet pie sirds. Īpaši „C” veida priekšējie lukturi. Vismaz kaut kas mazliet atšķirīgs, lai gan saskatāma zināma līdzība ar „Peugeot” dizaineru veikumu. Jebkurā gadījumā, dizains ir drīzāk iepriekšējās paaudzes evolūcija nevis pilnīgi jauna revolūcija, kādu varēja cerēt ieraudzīt.

Lai nu kā, auto kļuvis nedaudz īsāks, taču 1,4 centimetri ir absolūti nebūtiskas izmaiņas, kuras bez mērlentes nekad nepamanīt. Garenbāze palikusi tāda pati (2,58 metri), bet mašīna kļuvusi par 6 centimetriem platāka (tagad 1,80 metri), kā arī nedaudz zemāka, kas sniedz mazliet sportiskāku stāju.

Jaunais „Clio” būvēts, izmantojot „CMF-B” platformu, kas, kā skaidro „Renault”, mums sniedz vairāk vietas salonā, kā arī lielāku bagāžnieka ietilpību, taču par to nedaudz vēlāk.

Apskatot „Renault” piedāvāto tehnisko specifikāciju, jaunajam „Clio” pieejama gana plaša motoru izvēle – 1.0 litru trīscilindru SCe benzīna motors pieejams divās versijās (65 un 72 Zs). Pieejams arī 1.0 litru trīscilindru TCe benzīna motors ar 100 zirgspēkiem. Šim dzinējam pieejama arī versija ar autogāzi. TCe ir turbomotors, savukārt SCe ir atmosfēriskais dzinējs. 1,0 litru motori pieejami tikai ar 5-pakāpju manuālo ātrumkārbu.

Pieejams arī 1,3 litru četrcilindru TCe benzīna motors ar 130 zirgspēkiem un 7-pakāpju EDC automātisko divsajūgu ātrumkārbu. Dīzeļu frontē nopērkams 1,5 litru dCi dzinējs ar 85 vai 115 zirgspēku jaudu un tas aprīkots ar 6-pakāpju manuālo ātrumkārbu.

Salons un braukšana

Ja vizuāli no ārpuses izmaiņu ir diezgan maz, tad, iekāpjot auto, kļūst skaidrs, ka lielākā daļa jaunumu ir salonā. Pirmkārt, salons šķiet nostrādāts un tik tiešām kvalitatīvs. Kvalitātes ziņā „Renault” spēruši ne tikai vienu, bet kādus trīs soļus uz priekšu. Visās svarīgākajās vietās lietoti mīksti, patīkami materiāli, bet īpaši mīksts ir sarkanais materiāls uz durvju paneļiem. Tas pieejams arī citās krāsās. Protams, šur tur zemāk ir arī cietā plastmasa, bet tas ir normāli un saprotami. Salonā nekas negrab un nečīkst, auto ir labi un stingri salikts kopā. Salons izskatās gana stilīgs, bet arī pārdomāts un saprātīgs.

Viss ir ērti atrodams un viegli saprotams, bet man īpaši patika veids, kā ražotājs noformējis pogas – atgādina datora tastatūras vai klavieru taustiņus. Pat nevaru izskaidrot kāpēc, bet tās spiest vienmēr bija prieks. Konkrētajā auto bija daļēji digitāls instrumentu panelis, taču ir pieejams arī pilnībā digitāls variants. Arī šādā izpildījumā tam nebija ne vainas. Savu galveno uzdevumu tas paveic labi – saulainā laikā visa galvenā informācija ir labi saskatāma, tumšā laikā nežilbst acis.

Krēsli ir ērti un atrast vēlamo sēdpozīciju nav problēmu. Arī stūre regulējama gan augstumā, gan dziļumā, turklāt, ar gana lielu amplitūdu. Varbūt varētu vēlēties mazliet labāku sānu atbalstu brīžiem, kad brauc dinamiskāk, bet normālā, ikdienišķā braukšanā krēsli ir ērti, arī augumā gariem cilvēkiem, un garāki pārbraucieni nesagādā problēmas vai neērtības. Priekšā sēdošajiem vietas ir daudz un te ērti jutīsies gandrīz jebkurš, arī garāka auguma cilvēki. Par tādu lietu kā trīs pieaugušie aizmugurē var aizmirst, ja nu vienīgi braucat līdz tuvējam piemājas veikalam pēc kāda dzēriena. Diviem pieaugušajiem aizmugurē vietas pietiks un būs salīdzinoši ērti arī kādā tālākā izbraucienā, taču garākiem pasažieriem varētu būt zināmi iebildumi pret vietu kājām un galvai. Bagāžnieka tilpums ir 391 litrs, kas pārspēj galveno konkurentu veikumu un tajā ir pilnīgi pietiekami vietas, lai ieliktu ikdienas veikala pirkumus vai nepieciešamās mantas, kaut kur dodoties.

Runājot par braukšanu, izmēģinātajā auto bija 1,3 litru dzinējs ar 130 zirgspēkiem un 7-pakāpju automātisko divsajūgu EDC ātrumkārbu. Ar šādu motoru „Clio”, protams, nav nekāds sporta auto, taču paātrinājums ir dinamisks, radot sajūtu, ka brauc ar ātrāku mašīnu nekā patiesībā. Mašīna ir sprigana un pie luksofora kaunā noteikti nekritīsiet. Pati ātrumkārba lielākoties strādā labi, taču sporta režīmā tā mēdz kļūt mazliet nervoza, savlaicīgi nepārslēdzoties nākamajā ātrumā.

Braucot līdz 60km/h, salonā diezgan skaļi dzirdams riepu troksnis. Tiklīdz izbrauc ārpus apdzīvotām vietām un paātrinies līdz 90-100km/h, salonā kļūst krietni klusāk – riepu troksnis vairs nav dzirdams, arī pretvēja skaņa ir labi apslāpēta. Uz šosejas „Clio” jūtas ļoti stabili un neviļus rodas sajūta, ka brauc krietni lielākā auto nekā patiesībā esi. Apdzīšana uz šosejām ar „Clio” bija pat pārsteidzoši viegla. Braucot diezgan jūtamas ir ceļa salaiduma vietas un tieši mazi nelīdzenumi, taču uz bedraina ceļa „Clio” tika galā labāk nekā biju cerējis, labi apslāpējot kratīšanos.

Tehnoloģijas un cena

Jaunajā „Clio” pieejamas visas tehnoloģijas, ko sagaidām mūsdienīgā auto – start/stop sistēma, aklās zonas brīdinājums, keyless iedarbināšanas funkcija, bezvadu viedtālruņa lādēšanas paliktnis (par papildus maksu), brīdinājums par joslu atstāšanu, kā arī sistēma, kas notur joslā. Tāpat auto aprīkots ar ceļa zīmju nolasīšanas sistēmu, kas strādā tiešām ļoti labi.

Šim konkrētajam auto bija 9,3 collu „Easy Link” multimediju sistēma ar skārienjūtīgo ekrānu, kas novietota vertikālā pozīcijā. Iekāpjot auto, to nevar nepamanīt. Šīs sistēma ātrdarbības ziņā nav no spožākajām – tā ir diezgan gausa, bieži ķeras, arī ekrāns nav pārāk atsaucīgs vai precīzs, tāpēc veikt kādas izmaiņas braukšanas laikā var būt grūti un arī kaitinoši. Tomēr uzslavas par sistēmas loģisko izkārtojumu – visu atrast varēja ātri un vienkārši. Mašīnā bija arī „Bose” audiosistēma, kas nopērkama par papildus samaksu un ir tā vērta.

Kā papildus ekstra ir arī 360 grādu kamera un palīgs auto novietošanai stāvvietā. „Clio” savu izmēru dēļ novietot stāvvietā tāpat nav grūti, taču 360 grādu kamera lieti var noderēt šaurā lielveikala stāvvietā. Atpakaļskata kamera novietota interesantā vietā – iekš „Renault” simbola uz bagāžnieka vāka un tā nekādā veidā nav paslēpta. Sausā laikā tas nerada problēmas, bet pārliecinājos, ka lietainā laikā kamera kļūst slapja un netīra, līdz ar to arī nelietojama, tāpēc nevajadzētu pazaudēt prasmi noparkot auto, izmantojot spoguļus.

Lētākais „Clio” izmaksās ap 12 tūkstošiem – tas būs aprīkots ar 65 zirgspēku motoru un 5-pakāpju manuālo ātrumkārbu, kā arī 15 collu dzelzs diskiem. Tāpat par šo naudu saņemsiet kruīza kontroli, visas standarta palīgsistēmas (ceļa zīmju atpazīšana, brīdinājums par joslām, brīdinājums par distances ievērošanu, sistēma, kas notur joslā, kā arī ārkārtas bremzēšanas sistēma) un Full LED gaismas.

Šī konkrētā mašīna ir „Intens” izpildījumā, kas sniedz „Renault Hands Free Card”, miglas lukturus, C-veida LED gaismas, automātisko klimata kontroli, ādas stūri, automātisko tālo gaismu sistēmu, elektriski nolokāmus spoguļus. Mašīna aprīkota ar 1,3 litru 130 zirgspēku dzinēju, kā arī ar tādām ekstrām kā „Bose” audiosistēma, 9,3 collu multimediju ekrāns, 360 grādu kamera, viedtālruņa bezvadu lādēšana, elkoņbalsts, 17 collu lietie diski un arī ar rezerves ritenis, tāpēc šis auto maksā ap 19 tūkstošiem eiro.

Secinājumi

Franču „supermini” kļuvis pieaugušāks. Krietni pieaugušāks. Mašīnai ir kvalitatīvi nostrādāts salons, kurā patīkami atrasties. Viss ir ērti saprotams un vāciski loģisks. Auto joprojām ir ļoti laba izvēle, pārvietojoties pilsētā, taču arī uz šosejām tas jūtas ļoti ērti, vadītājam liekot aizmirst, ka brauc ar mazu hečbeku. Šis nav auto domāts benzīngalvām, vismaz pagaidām nē, te mums vēl jāpagaida „RS Line” versija. Lai arī ko izdomāju darīt ar šo „Clio”, mašīna tika galā labi, pārliecinoši un bez lieka stresa radīšanas man kā vadītājam. „Renault” ar šo mašīnu ir spēruši vairākus soļus pareizajā virzienā.

Ja rakstā pamanīji kļūdu, padod mums par to ziņu, iezīmējot ačgārno tekstu un nospiežot Ctrl+Enter. Paldies!

Reklāma
Paziņot par jaunumiem
Paziņot par
guest
4 Comments
vecākie
jaunākie
Inline Feedbacks
View all comments
Edgars

“pie luksofora kaunā noteikti nekritīsiet” – būsim atklāti, Latvijā mazauto arī ar 75zs dīzelīti pie luksofora kaunā nekrīt. :)

1012

sāksim ar to, ka tā krustojumu padarīšana ir stipri pārvērtēta.
braucu kā braucu un ja kādam blakus apkārt ir cits viedoklis – aizejiet pie terapeita)

Krotow

Vai tad košanās pie luksofora te vēl ir aktuāla? Tas vispār ir nevis tehnikas, bet psihiatrijas lauciņš.

Skābene

Vai izklaide! Tā košanās jau nav tikai pie luksaforiem, tā ir ir visur! Uz velo celiņiem vienmēr kāds mēģina būt ātrāks, un apdzītais atkal mēģina uzmīt ātrāk, lai turētu līdzi apdzinējam, arī uz ietves ir kāds kas cenšas tik garām par visām varītēm. Un bieži var novērot, ka ja divi līdzīgi satiekas, tad sāk sava veida dancīti un ja otrs atpaliek, tad pat pagaida, lai kopā lustīgāka braukšana, iešana, pedālēšana! Tā ir tāda sava veida socializēšanās! Un ja vēl otrs parāda īkšķi uz augšu, vai pamidžina ar lapiņām, uzreiz diena izdevusies un smaids līdz ausīm!