Par plāceņiem. Bet, drīzāk, pavisam par kaut ko citu

Disclaimer: es nepretendēju uz paustās domas pirmreizīgumu, ne arī uzskatu sevi par adeptu apskatītajos jautājumos – šis ir vienkāršs aicinājums palūkoties uz daudz muļļātu ziņu tēmu mazliet citā rakursā.

Ar metronoma tikšķa regularitāti informācijas telpā un sociālajos medijos parādās ziņas par to, ka Android ierīces tiek pārdotas vairāk, nekā iOS un Windows šādas pašas ierīces. Tā arī piektdien @MansLMT izplatīja līdzīga satura ziņu, un es nekādi nevaru nociesties, ja drīkst tā teikt, neiečurājot šai omulīgajā fleima ugunskurā vai, ja tas liekas pārāk vulgāri – neiebakstot ar sprunguli skudru pūznī.

Nesākšu iedziļināties jautājumos un salīdzinājumos par to, kurš plāceņu mežā ir galvenais, labākais, skaistākais, veiklākais, ne arī par to, cik korekts ir pats salīdzinājums, un ne arī par to, kādā veidā un cik uzticami dati tiek izmantoti pētījumos, kuru teju vienīgais mērķis ir ziņu lentes aizpildīšana resursā un klikšķu savākšana.

Šoreiz stāsts jau ir pavisam par kaut ko citu, un tam nav pilnīgi nekā kopīga ar ekrāna izšķirtspēju, megaherciem, kodolu skaitu, ekosistēmas kvalitāti un citām materiālām un nemateriālām lietām, kuras veido to pieredzi, kuru saucam par planšeti.

Stāsts ir par mums. Par sabiedrību. Par grupu dinamiku un polarizāciju (varam palasīt virkni lielisku ļaužu, sākot ar Gustavu Le Bonu, līdz, nezinu, Īrvinam Dženisam), ja ieņemam filozofiskāku skatapunktu uz visiem šiem platformu kariem, droīdu, āboļu un MS lietotāju un viņu pārstāvēto grupu zīmju tulkiem un prātu sargātājiem – tirgus analītiķiem, mārketinga ļautiņiem, žurnālistiem, pīeristiem un citiem liekēžiem ( centos pajokot, laikam nesanāca :) ).

Lai ainu vienkāršotu, uzskatīsim, ka ir divas grupas – androīdisti un ābolisti, bet uzvedības modeļus droši varam ekstrapolēt attiecībā uz citām grupām.

Grupas iekšējie procesi ir vieni un tie paši: ilūzija par varenību (bez mums šī pasaule nav “īsta” un iespējama), par ētiku (mēs esam labie – tie, kuri glābj, padara pasauli labāku, etc.) un par vienprātību (mūsu ir daudz, un mēs visi kopā varam visu); tālāk ilūziju procesiem piebiedrojas racionalizēšana, kas ir selektīva informācijas uztvere, respektīvi, no daudzu faktu kopuma izlasām tos, kuri atbilst grupas interesēm/definīcijai, bet visu pārējo ignorējam. Piemēram, tas nekas, ka mazā Zane vienmēr nāk uz skolu glīti saģērbusies un sasukāta – pietika viņai vienurīt atnākt izspūrušai un nevīžīgai, lai turpmākos divus mācību gadus viņai būtu ar šādu attieksmi jāsastopas ik dienas. Patiesībā, toreiz mamma bija komandējumā un frizūru taisīja tētis, kurš ne vien ir šķībo ļipu un ļodzīgo bižu meistars, bet arī bez mazākajām iekšējām pretrunām pamanās uzstiept bērnam mugurā mazās māsas drēbītes (tētis ir stiprs, un divi-trīs izmēri viņam ir tīrais nieks). Klikšķ!, un viņa ir pinkainā vai kāda–tur-vēl.

Informācijas burbuļa iekšpusē taisnība ir tam viedoklim, kurš definē grupu – Android burbuļa iemītnieku telpā, bez kādām šaubām, ir neapstrīdami skaidrs, ka Android ir labākā, lietotājam draudzīgākā, atvērtākā OS ar lielisku ierīču klāstu. Apple burbulī, skaidra lieta, visu labo un ģeniālo lietu avots ir Apple, bet visi pārējie ir otršķirīgus krāmus ražojoši atdarinātāji un plukatas.

Abi burbuļi ir vitāli nepieciešami viens otram – izzūdot vienam, izzudīs arī otrs – ārējais ienaidnieks ir būtisks grupas eksistences priekšnoteikums, ja tāds zūd, tad ātri jāatrod cits ienaidnieks, bet, visticamāk, burbulis zūd.

Ja gribam to visu uzskatāmāk, tad atceramies (vai iedomājamies, ka atceramies) bērnudārzu vai pirmās skolas klases – cik gan viegli bija draudzēties PRET kādu! Un tam nebūt nebija nekā kopīga ar tā otra bērna īpašībām, spējām un izskatam. Ja šķiet, ka bija, tad tas, ar milzu ticamību, ir burbuļa informācijas racionalizēšanās efekts – “šamanis” paziņo, ka jānis_pēteris_baiba staigā baltās zeķubiksēs, un ar to ir pilnīgi pietiekami, lai grupas locekļi (cita starpā, dažam, iespējams, arī pašam ir baltas zeķubikses) mestos kā suns uz kaķi. Burbuļa iemītnieks zaudē savu individualitāti – viņš no cilvēka ar savām bēdām, priekiem, bailēm, sapņiem un viedokļa par ierīces ergonomiskumu, lietošanas aspektiem, iespējām un niansēm, grupas iedalītajā lomā ir tikai staigājoša savas grupas definīcija – tas, kurš visai ārpasaulei pauž ne sevis paša, bet grupas pareizos viedokļus un argumentē tos ar prātu sargātāju atlasītiem argumentiem. Iekšējais spiediens grupā ir liels, un tas arī satur šo grupu kopā – tu vari būt tikai un vienīgi “par”, jebkura deviācija no kursa iespējama tikai situācijā, ja atrodas cits ārējais ienaidnieks, pret kuru ļoti ērti draudzēties kopā ar neseno pretiniekburbuli.

Skaidrs, ka šāda burbuļošana nenoved ne pie kāda zināšanu pieauguma un, kā smejies, mūsu digitālās intīmās (ārpusgrupas) dzīves uzlabojuma – tā tikai ierobežo skata loku un piekrauj galvu pilnu ar aizspriedumu akmeņiem, kas traucē priecāties un novērtēt “pretējās puses” ražotāju veiksmīgu atradumu vai jaunu iespēju.

Izmēģinām – ir gana daudz vietu, kur bez īpašas steigas varam pašrocīgi izmēģināt ierīci. Izturamies rezervēti pret kategorisku viedokļu paudējiem. Neticam bez iemesla pat tad, ja uzzīmēts grafiks – katrs, kurš kaut reizi darbojies ar informāciju, zina, ka visa sāls slēpjas tās atlasē un interpretācijā  – kā reiz teica БГ, “kad es, runājot ar kādu par mūziku, izdzirdu vārdu “koncepts”, es droši zinu, ka kaut kur, tepat netālu, ir uzņēmīgi ļaudis un šai sarunai nav nekā kopīga ar mūziku”. “Koncepts” vietā tikpat labi varam ielikt “tirgus pētījums/dati”.

Kā smejies, pārfrazējot Dēmokrita skolnieka Protagora tēzi, “cilvēks ir planšetes vērtības mērs” – ko līdzēs četri kodoli, ja visu laiku lādamies, to lietojot, vai, ko līdz drošība&Co, ja ļoti vajag ielikt neesošā ligzdā SD atmiņas karti? -Mēs taču gribam paši būt apmierināti ar savu plāceni, nevis pērkam to tāpēc, ka redzējām TV diktora rokās.

Uz brīdi atgriežoties pie šī nepilnīgā apcerējuma iegansta – @MansLMT tvīta, un skatot šāda tipa ziņu iepriekšējās rindkopas kontekstā, gribētos uzzināt datus par planšetu lietojumu īstajā dzīvē – cik GB mobilā interneta dažādu platformu lietotāji patērē mēnesī (pieņemu, ka tā vai cita veida datu patēriņš ir reprezentatīvs planšetes praktiskā noderīguma mērs)?

Protams, mēs, Kursors.lv, arī vārāmies informācijas katlā, tomēr esam salasījušies pietiekami dažādi, lai censtos šai digitālās_dadas_zupas virtuvē pagatavot ko baudāmu katram no jums.

Šķiet, būtu interesanti noorganizēt grupu hands-on seminārus “pretējā burbuļa” lietotājiem – iOSistiem parādīt Android saules un ēnas puses, bet kopā ar Android ļaudīm padarboties ar iPad…

Kāda ir jūsu pieredze un viedoklis, paņemot rokās “ne-savas-platformas” ierīci, vai, satiekot draugu ar “nepareizo” plāceni rokā?