Saskaņā ar jaunāko Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) pētījumu globālais elektronisko atkritumu apjoms ir sasniedzis rekordaugstu līmeni un pieaug piecas reizes ātrāk nekā to otrreizējās pārstrādes līmenis, radot virkni veselības, vides un klimata problēmu.
Nesen publicētais ziņojums “Global E-waste Monitor” vēsta, ka pasaulē 2022. gadā tika radīti 62 miljoni metrisko tonnu elektronisko jeb e-atkritumu. Principā tas ir jebkurš izmests produkts, kam ir kontaktdakša vai akumulators un kas bieži satur toksiskas un bīstamas vielas, piemēram, dzīvsudrabu un svinu. Tā kā pasaule kļūst arvien atkarīgāka no elektronikas un ierīču skaits strauji palielinās arī jaunattīstības valstīs, likumsakarīgi, ka e-atkritumu apjoms strauji palielinās.
Saskaņā ar ziņojumu 2022. gadā e-atkritumu apjoms pasaulē pieauga par 82%, salīdzinot ar 2010. gadu. Savukārt 2030. gadā tas būs palielinājies vēl par 32%, sasniedzot 82 miljonus tonnu. Dati liecina, ka 22,3% no 2022. gadā radītajiem e-atkritumiem tika savākti un pārstrādāti. Aprēķināts, ka kopš 2010. gada e-atkritumu pieaugums ir gandrīz piecas reizes apsteidzis otrreizējās pārstrādes līmeni.
Lielākais pārstrādes līmenis bijis smagākām un apjomīgākām iekārtām, piemēram, gaisa kondicionēšanas ierīcēm un TV ekrāniem. Savukārt zemākais – maziem elektroniskiem sīkrīkiem, piemēram, e-cigaretēm, kuru otrreizējās pārstrādes līmenis bija vien 12%.
E-atkritumi ir ne tikai vides, bet arī klimata problēma. Elektronisko ierīču ražošanā ir vajadzīgas izejvielas, tostarp retzemju metāli, kas tiek iegūti un apstrādāti ļoti energoietilpīgā procesā, ko galvenokārt darbina fosilais kurināmais. Tā kā pieprasījums pēc elektronikas pieaug, to saražošana atstāj arvien lielāku negatīvu ietekmi uz klimatu.
Viss tiek ražots pēc iespējas ekonomiskāk, lai mazāk izejvielu būtu nepieciešams izmantot tādejādi uz papīra kompānijas var lepni paziņot, ka ir zaļi. Realitatē agrāk telefons normāli kalpoja 3-5 gadus nomainīji bateriju un staigāji talāk, tagad 1-2gadi un ierīce kabatā jāmaina jo baterijas ielīmētas, to oriģinālā nomaiņa maksā bezmaz vai jaunu ierīci, kā arī psiholoģiskais aspekts kas veiksmīgi iepotāts, spēlē lielu lomu, ka 2 gadus veca ierīce esot arhajiska un tev japērk ir jauna! Iz dzīves pazīstamajiem ledusskapis Bosch pirkts Latvijā 2003 gadā, jebšu tam 20 gadi, joprojām gan ledusskapis gan saldetava strādā(un kalpo garažā, kad vasarā vajag atvēsināt vai nu daduz dzērienus vai gaļu) 2019 gadā nopirka jaunu, Bosch firmas 900€ vērtībā tolaik krutākais ‘A+++’ energoefektivitātes rādītājs un nebija zemo plauktu modelis, nogāja 4 gadus un pagājušogad noklājās kompresors. Remonts izmaksāja 350€(ar 150€ ”īpašo” atlaidi, ko it kā visiem nepiešķir, bet neticu) Jo ‘5 gadu garantijā’ neiekļaujas motors/kompresors, šim mezglam garantija ir 2 gadi(sīkajā drukā rakstīts), pagaidām turpina darboties un rūkt. Bet nu kaut kā neticu, ka nodzīvos ilgak par veco bosch preci, šis salūzīs un vecais turpinās rūkt! :D Ne nu protams vecais rūc 2x skaļāk, bet nu…… Šis parāda cik sūdīgus produktus mūsdienā ražo zem ‘ekoloģiskuma’ nots veidojot… Read more »
Ilgi nogāja, veselus 4 gadus😉 Man Liebherr noklājās uzreiz, toties abas Snaige iet bez vainas, kura 5 gadus kura pie 20 tuvojās.
Rekordmens laikam ir bijis Minsk 11 ledusskapis, to atceros kopš dzimšanas un aizstāja ar Snaige 20xx gadā dēļ morālas novecošanas un tilpuma, bet strādāja bez vainas savos ~30 gados.
Citādi jā, vairāk pikseļu un GHz ik pēc pusgada, agresīvais marketigs saka – ņem tik jaunu telefonu divreiz gadā jo ar veco esi lohs (vai tas stikla brīnums ilgāk nespēj izdzīvot)
Tagad tak kompresori ir štrunti. Un nekāda sakara ar ekoloģiju – vienkārši cilvēki ir jau pieradināti pie telefona uz gadu-diviem, lielā tehnika uz pieciem, turpat arī auto. Jo tak vajag modernāku, ar 45 režīmiem un revolucionāro lietošanas pieredzi.
Varētu jau mainīt mantas kaut vai katru gadu, ja vien ražotāji jau no idejas sākuma uzņemtos atbildību par pilnu produkta dzīves ciklu līdz pat atkritumu pārstrādei un izlietoto resursu atgriešanai dabā vai nākamajos produktos. Šobrīd vienīgā ražotāju interese ir nogrūst preci un tad karināt makaronus uz ausīm ar savu ‘sociālo atbildību’ par savāktajām nolietotajām baterijām u.c. ‘akcijām’. Cik gadiem vai desmitgadēm ir jāpaiet, lai cilvēki saprastu, ka nolietotās izejvielas kaut kur būs jāliek. Toties cik jaunu biznesa iespēju tagad – nolietoto akumulatoru pārstrādes rūpnīcas, depozītu sistēmas utt. Un miljoni griežas.
Ko tur satraukties, visi guļ mierīgi un atspērušies ražo EV auto aķus. Tiem gan ar pārstrādi viss ir atrisināts