Datu centru operatora “DEAC” vārds Latvijā ir labi pazīstams un tāpēc ar interesi vairāku interviju formā ielūkosimies uzņēmuma izveidošanas un jaunākā produkta radīšanas stāstos. Pirmā intervija ir ar “DEAC” R&D vadītāju Edgaru Luksu.
Pastāsti savu dzīves gaitu – kā nonāci IT nozarē?
Manas mīļākās nodarbes bija sports, elektronika un aviācija. Gāju elektronikas pulciņā un paralēli spēlēju volejbolu. 7. klasē tiku Murjāņu skolā. Sports padevās labi, rezultāti bija augsti, taču sapratu, ka vairāk mani saista tieši elektronika. Ar sportu nodarbojos prieka pēc – brīvajā laikā.
Ar elektroniku tiešām ļoti aizrāvos, būvēju dažādas lietas. Man bija viss nepieciešamais: oscilogrāfi, multimetri. Kad visi skolā gāja grābt lapas, strādāju uzņēmumā “Elektrons”, kurā remontēja televizorus un aparātus – tas bija 6. klasē. Mamma strādāja aptiekā un nesa mājās no visām tantēm radioaparātus, televizorus, kurus viens istabā remontēju. Tad skolā paradījās datori, un es prātoju, kā viņi uzbūvēti. Tas bija vēl interesantāk kā elektronika. Toreiz aizgāju pie Evija Taubes (šobrīd LVRTC tehniskais direktors), viņš man parādīja pirmo shēmu – izklāja lielu “palagu” un saka: “Redz kur ir dators!”
Savu pirmo datoru uztaisīju RTU. Pirku detaļas, liku kopā datorus ar Z80 procesoru un tirgoju – tie bija mani ienākumi. Taisījām arī televizorus – no Lietuvas mums veda korpusus un kineskopus. Vēlāk laboratoriju pārvedu no mājām uz kopmītni, un tur turpinājām būvēt televizorus un datorus.
Kad ieraudzīju tā laika, īstos datorus universitātes 1. kursā, tad sapratu, ka viss, ko taisīju līdz tam, bijis “mēsls”.
Vēlāk nonācu Rīgas Komercbankā, kur strādāju kā IT speciālists. Tur iepazinos ar lielajām sistēmām. Kad sāku strādāt, likās, ka ļoti daudz zinu, taču diezgan ātri sapratu, ka neko nezinu un tikai tur pa īstam sāku apgūt.
Ilgu laiku strādāju viena interneta pakalpojumu sniedzēja kompānijā, braukāju un uzstādīju internetu.
2001. gadā nonācu DEAC.
Atsūtīju savu CV, pieminot visu, ko esmu darījis. Andris Gailītis (šobrīd DEAC uzņēmuma vadītājs) to paņēma un teica: “Mēs taču viņu nevaram atļauties!”
Pirmais iespaids par DEAC:
Zvanu, man saka: “Tu redzi kalnu?”
“Redzu.”
“Nu nāc augšā. Galvenā ieeja.”
Uzkāpu kalnā, ieeja kaut kur pazemē.
Zvanu atpakaļ: “Vai Tu mani neāzē?”
“Nu nāc pie durvīm un piespied pogu.”
Tad sapratu, ka tur tiešām ir pazeme un apakšā viss notiek. (Piezīme: Pirmais DEAC datu centrs ir pazemes datu centrs, atrodas Grīziņkalnā.)
Tā sāku strādāt DEAC kā IT speciālists. Protams, atkal visas iepriekšējās zināšanas izrādījās tikai kā mazs pamatiņš.
Kad atnāci, kas notika DEACā?
Tajā laikā nevienam nebija izpratnes par datu centriem. Uztaisījām telpas, kur stāvēja skapji, pievilkām elektrību. Kā mācējām, tā arī taisījām! Atceros, kā ieviesām publisko e-pastu, tas pats ar mājas lapām. Tiešām sākām no paša sākuma, no pašas apakšas.
Vēlāk sapratām, ka apjomi aug un ir nepieciešama liela kapacitāte, elektrība. Grīziņkalnā tas bija liels process, lai palielinātu elektrības jaudu – tika saskaņoti būvniecības darbi, vilkti kabeļi, veidota visa infrastruktūra. Liels notikums bija arī, kad pārgājām no mazajiem UPS uz centralizētājiem. Sākumā bija tikai viens ģenerators, pēc tām likām klāt. Bija daudz jautājumu – ko likt, ko pirkt, cik ilgi kalpos. Lasījām dokumentāciju, konsultējāmies ar dažādām kompānijām. Protams, ar pirmo piegājienu nebija ideāli, un tajā laikā nebija tādas pieredzes, tehnoloģiju, kā šobrīd. Attīstījām arī pašu Grīziņkalna bunkuru, veidoju tehnisko komandu un tehnisko atbalstu.
2006. gadā sākām būvēt jauno DEAC datu centru Maskavas ielā 459, tajā laikā šeit bija vecas garāžas, remontdarbnīcas. Telpas nebija piemērotas datu centram. Ko darīt? Sākām ēkas rekonstrukciju. Tā ilga 2 gadus, prasīja lielu darbu un laiku. Bija nepieciešama pieredze, kā pareizi būvēt datu centru, sāku braukāt pa pasauli. Biju visos iespējamos Eiropas un Amerikas datu centros. Pierakstīju. Kur bija iespēja, fotografēju. Vakaros viesnīcā apkopoju informāciju, kā varētu darīt, kas nepieciešams. Ar gūto pieredzi atgriezos un lēnām sākām veidot savu datu centra infrastruktūru.
Vairāk info par DEAC datu centriem.
Kas bija un ir Tavs lielākais iedvesmas avots un mentors?
Kad mācījos vidusskolā, tad bija korporatīvās autoritātes, no kurām “jaunie gurķi” mācījās.
Mūsdienās tehnoloģijas strauji attīstās un parādās jauni, veiksmīgi zīmoli. Attiecīgi tad zini, ko skatīties un klausīties. Agrāk skatījāmies, ko dara Dell, IBM un ko lielie bosi runā. Braucām uz lielajām konferencēm un ar atvērtām mutēm klausījāmies, ko stāsta dažādi uzņēmumu vadītāji.
Pats sekoju Līnusam Turvaldsam, kas ir Linux sākotnējais izstrādātājs. Visi viņa ieraksti sociālajos tīklos un idejas ir “kosmoss”. Mēģinu noķert viņa “lidojumu”, ko ar to domājis, kā to sapratis un kāds bijis mērķis.
Tas pats ar Tesla – ļoti interesanti palasīt dokumentālus darbus, kā viņi pasniedz savas idejas, cik patentu, kā notiek lietas no tehnoloģiskās attīstības viedokļa.
Taču visvairāk mani iedvesmo tas, ja varu mācīties no saviem darbiniekiem. Pats esmu prasīgs pret sevi. Ja kaut ko nezinu, tas ir jāizpēta un jāizprot, vismaz pamatos. Diezgan egoistiski, bet tā esmu uzbūvēts. Visu mūžu mēģināju kaut ko iegūt vairāk un vairāk, un tas ir manā raksturā – vienmēr gribu vairāk!
Kā Tu līdzsvaro savu personīgo un profesionālo dzīvi?
Agrāk nodarbojos ar aviāciju kopā ar draugiem. Tagad brīvo laiku pavadu ar ģimeni un mājās darbu cenšos nenest. Lai gan ne vienmēr tas izdodas, jo galva pilna ar domām. Naktī mēdzu pamosties un pierakstīt labas idejas, lai no rīta neaizmirstas.
Atceros, ka reiz risināju kādu tehnisku problēmu klientam un faktiski nostrādāju 26 stundas “neatejot no kases” līdz sapratu, ka vairs nevaru – “slēdzos ārā”. Turpat darbā aizgāju 3 stundas pagulēt un vienkārši atslēdzos no tās domas. Pamodos, pagāja 15 min. un atrisināju problēmu. Ir jāprot atslēgties vai pārslēgties starp uzdevumiem.
Nākošajā intervijas daļā lasiet par E. Luksa pieredzi jaunas digitālas mākoņu platformas izstrādi, kura tiks publicēta jau nākošnedēļ.
E-klase rullē?