Elektrība, elektrība un vēlreiz elektrība, pēdējos mēnešos par šo enerģijas resursu rakstām un dzirdam arvien vairāk un nu pēc vairāk nekā 116 gadu lidmašīnu vēstures, var teikt, ka ir notikusi nosacīta revolūcija, kura iezīmēs jaunu fāzi avio satiksmē. Pirmo reizi ir noticis testa lidojums ar komerciālo elektrisko lidmašīnu.
Uzreiz teikšu, ka neiedomājaties, ka tā ir liela elektriskā Airbus tipa lidmašīna, jo šis lidojums noticis ar sešvietīgu hidroplānu (lidmašīna, kura var nolaisties uz ūdens) DHC-2 Beaver, tāpēc elektrificētais modelis nosaukts par eBeaver (ebebru). Šis modelis pilnībā pārveidots pateicoties sadarbībai starp Vankūverā bāzētu aviokompāniju Harbour Air un kompāniju Magnix, kura uzstādījusi elektrodzinēju. Lidmašīna ir saņēmusi 750 zirgspēku dzinēju, ar kuru šobrīd iespējams nolidot aptuveni 160 km ar vienu uzlādi, kas lidošanas mērogiem neliekas daudz. Tomēr Harbour Air izceļ to, ka tā ikdienā veic tieši īsu distanču lidojumus, kas nozīmē, ka šādiem lidojumiem tas ir apmierinošs rezultāts.
Testa lidojums gan bijis tikai 10 minūtes un kopumā uzskatāms par simbolisku atzīmi, jo lidsabiedrībai būs jāgaida aptuveni 2 gadi, lai izietu dažādas pārbaudes un saņemtu atļauju izmantot elektriskās lidmašīnās reālos komercreisos. Šo lidojumu zīmīgi veica pats Harbour Air izpilddirektors un pilots Gregs Makdugals, norādot uz šī sasnieguma augsto vērtību un kompānijas nākotnes plāniem, jo tā grib izveidot veselu elektrisko lidaparātu floti. Ieskicējot izmaksas, tad DHC-2 lidmašīnas modelis ar turbīnas dzinēju nodedzina aptuveni 300 dolārus stundā, kamēr ar elektrību tas izmaksā robežās no 10 līdz 20 dolāriem. Neskaitot to, ka apkalpošana būs krietni vieglāka tieši elektromotoram.
Šis ir mazs solis, tomēr ar cerīgu skatu nākotnē par elektrificētu gaisa transportu, kas ir viens no lielākajiem gaisa piesārņotājiem. Tāpēc pat pati Grēta Tunberga (Zviedrijas jauniete, kura dedzīgi iestājas pret klimata izmaiņām) izvēlējās no ASV uz Zviedriju nokļūt ar laivu. Pirms pāris gadiem notika interesants projekts Solar Impulse, kurā lidmašīna aplidoja apkārt zemeslodei pateicoties tikai saules enerģijai.
DHC-2, nevis DCH-2.
Jap, paskatījos rakstu par pašu vēsturisko modeli. Paldies un izlabots.
Dažas pārdomas:
1. Cik var slavēt to elektrisko ekoloģijas labvēlību? Tieši tajā vietā, piekrītu, tur izmešu nav, bet kaut kur taču tā elektrība ir jāsaražo, un tas parasti ir krietni lielāks un kaitīgāks piesārņojums, nekā iekšdedzes dzinējs. Bez tam jau ir izpētīts, ka degot Tesla baterijām, kas nav nemaz tik reta parādība, piesārņojums ir lielāks, nekā līdzīgu parametru automobilis brauktu ar benzīnu 8 gadus.
2. Trakās Grētas jahta bija aprīkota ar 2 dīzeļdzinējiem, par ko tika melīgi noklusēts, un kurus tā izmantoja gan ceļā, gan iebraucot ostās, tā kā ir skaidrs, ka viss tas pasākums bija tikai bizness, nevis patiesība. Un Grēta nemaz nav pret ceļojuma laikā izmantot plastmasas vienreizējos traukus, kam arī ir pietiekoši daudz fotogrāfisku liecību.
3. Bet Solar Impulse gan bija lielisks projekts. Man iznāca ar Bertrand Piccard pakomunicēt pāris stundas pirms dažiem gadiem un man joprojām kabinetā stāv viņa personīgi dāvātais Solar Impulse 2 lidmašīnas modelītis un cepurīte. :)
Labs 2. punkts, good to know :D :)
1. Elektro transportlīdzekļu lietderības koeficients ir Daaaaaaudz reizes augstāks par iekšdedzes dzinējiem, tā kā ir ekoloģiskāk braukt ar EV, kam elektrība iegūta dedzinot ogles, ka braukt ar, piemēram, dīzeli. P.s. Pasaulē elektrības ieguve katru dienu kļūst tikai tīrāka.
1.1. Lūdzu atsauci apgalvojumam par biežo Teslas bateriju degšanu. ICE deg daudz biežāk. Jā, arī ņemot proporcionāli to skaitam.
2.Iespējams, jahtai bija dīzeļi, bet jebkura kuģošana ir lētākais (arī mazāk enerģiju patērējošais) tehniskais pārvietošanās veids. Turpretī lidošana rada visvairāk izmešu uz kg/km. Par vienreizējiem traukiem nezinu. Varbūt tā bija bioplastmasa. Varbūt nē…
Pie kuģošanas pieskaiti arī “ekoloģiskos” tankerus u.c. milzīgos kuģus? :)