Samsung Galaxy A7 (2018) apskats – bulta bez mērķa

Kad 2014. gadā Samsung laida pasaulē A sēriju, apskatnieki, bet, galvenokārt, viedtālruņu lietotāji, bija priecīgi, ka viņu rīcībā nonākuši lieliskas cenas un ieguvuma attiecības tālruņi. Katru nākamo gadu tālruņi padarīja pieejamāku kādu labumu no S sērijas. Piemēram, A (2016) sērija piedāvāja premium korpusus, kādi bija sastopami tā laika S sērijā; A (2017) ieviesa IP68 mitruma un putekļu izturību, kas arī bija aktuāla tā laika S sērijai. Tā tas turpinājās līdz 2018. gada beigām, kad tika prezentēta A (2018) sērija. Samsung lepni paziņoja, ka turpmāk vidējās klases tālruņos tiks prezentētas inovācijas. Galaxy A9 (2018) bija pasaulē pirmais tālrunis ar četrām aizmugurē novietotām kamerām. Galaxy A7 (2018) sevi piesaka kā lētāko tālruni ar trim kamerām aizmugurē. A9 izgāšanās (maigi sakot), liek prasīt vai ar A7 būs tā pat un vai Samsung spēs attaisnot A sērijas cenu lēcienu, atteikšanos no priekšgājēju IP68 aizsardzības un atgriešanos pie vecāka USB standarta, liekot priekšā šīs “inovācijas”. Uz šiem jautājumiem meklēšu atbildes, testējot Samsung Galaxy A7 (2018).

Man sevi grūti nosaukt par Samsung pielūdzēju, mans pēdējais Samsung telefons bija X100, kas bija arī mans pirmais tālrunis ar krāsainu ekrānu. Viedtelefonu ērā vienmēr esmu gribējis plūst pret straumi un izvēlēties citus ražotājus. Ar to gribēju sacīt, ka neņemiet ļaunā, ja gadās pateikt, ko stingrāku par A7, tas nav pašmērķīgi un neesmu Samsungam uzēdies. Gluži pretēji – pasaules lielākais viedtelefonu ražotājs nes arī lielu atbildību pret saviem klientiem, tādēļ centīšos būt, cik objetīvs vien varu.

Nebūšu oriģināls un arī šoreiz garā četrvārdu nosaukuma vietā to reducēšu uz vienkāršāku variantu – A7.

Tehniskā specifikācija

• Operētājsistēma: Android 8.0; Samsung Experience 9.0
• Ekrāns: Super AMOLED, 6 collas, 1080 x 2220, ap 74,4% ekrāna, korpusa attiecība, ap 411 ppi, Corning Gorilla Glass aizsargstikls (nezināma versija)
• Procesors: Exynos 7885 (14 nm), divi 2.2 GHz Cortex A-73 un seši 1.6 A-53 kodoli, Mali-G71 video apakšsistēma
• RAM: 4*/6 GB
• Atmiņa: 64*/128 GB, microSD atmiņas karte
• Kameras: aizmugurē trīs objektīvi: 24 MP, f/1.7, 27mm, PDAF; 8 MP, f/2.4, 18mm; 5 MP, f/2.2. LED zibspuldze, HDR, video -1080p ar 30fps. Priekšā – 24 MP, f/2.0, 26mm, HDR, 1080p ar 30fps video
• Savienojumi: Wi-Fi 802.11 a/b/g/n/ac, Wi-Fi Hotspot, Bluetooth 5 (A2DP, LE), 4G
• GPS: A-GPS, GLONASS, BDS
• Papildus: pirkstu nospiedumu lasītājs, NFC, microUSB 2.0, FM radio
• Izmēri un svars: 159.8 x 76.8 x 7.5 mm, 168 g
• Akumulators: nenomaināms Li-Po 3300 mAh
• Cena: ap 300 eiro pie operatoriem, internetveikalos maķenīt lētāk

*testa ierīcei

Pseidopremium korpuss

Vispirms jāteic, ka pārsteidz A7 svars. Telefons ir ļoti viegls, kas uzreiz liek pievērst uzmanību korpusā izmantotajiem materiāliem. Vai jums ir gadījies iekosties cepumā, kura pildījums neatbilst jūsu cerībām? Šis ir tas gadījums – stikla sviestmaize ar plastmasas pildījumu (lasi rāmi). No vienas puses nekas jauns. Sony Xperia Z3 Compact savā laikā jau stikla priekšu un aizmuguri savienoja ar plastmasas rāmi, no otras – kur pagaisusi citu gadu A serijas premium sajūta? OK, ņemot vērā, ka aizmugure ir slidena un sāni ar, tas pat veido kaut kādu saplūšanas efektu, bet tomēr manai izlutinātajai taustei nepamet pseidopremium sajūta.

Analizējot dizainu, jāņem vērā trīs kategorijas – aizmugure, priekša un sāni. Sākšu ar patīkamāko – aizmuguri. Tā ir taustei tīkama, bet kā jau stiklam pienākas – slidena. Uz jebkuras virsmas tālrunis sniedz daiļslidošanas paraugdemonstrējumus. Aizmugure protams krāj dažādas šmuces, bet ne tik traki kā citi tālruņi. Ir sajūta, ka A7 ir bijis kaut kur blakus S sērijai, kamēr tai tiek likts oleofobiskais pārklājums un pāris šļaksti trāpījuši arī tam. Tas nozīmē, ka pirkstu nospiedumu atgrūšana ir vidējais aritmētiskais starp nekādu un labu. Jāuzteic, ka aizmugure ir eleganta, spogulīgā virsa interesanti spēlējas. Par laimi nav izmantoti krāsu pāreju efekti, kas A9 izpildījumā izskatījās amatieriski. Netraucē pat asais kameru izbīdījums, kas saka priekšā, ka nav ko grābstīties un speķot kameras. Sāni ar aizmuguri saplūst līgani. Kreisajā sānā izvietota karšu atvilktnīte, kas jāuzslavē, jo šis ir viens no retajiem telefoniem, kurā kopā sadzīvo divu SIM karšu atvilktne + atmiņu kartes lasītājs, citi parasti izmanto hibrīdgājienu, kur jāizvēlas pievienot otru SIM karti vai atmiņas karti. Labajā sānā izvietoti pietiekami stingri skaļuma regulēšanas taustiņi un bloķēšanas taustiņš. Pēdējais līdzīgi kā agrāk Sony Xperia veikumos apvienojies ar pirkstu nospiedumu lasītāju. Vieta it kā ērta, tomēr tā gropi prasītos maķenīt dziļāku, lai pirksts to organiskāk atrastu, neskatoties uz to. Pirkstu nospiedumu lasītājs/bloķēšanas taustiņš riebīgi ļurkājas un neatstāj kvalitatīvu iespaidu. Rāmja apakšā izvietots skaļrunis, mikrofons, microUSB ligzda un 3.5 mm austiņu ligzda.

Sānu rāmis ar priekšējo stiklu savienoti ar ne visai tīkamu gropi. Nav pirmais ražotājs, kas vidējās klases tālruņiem šādi grēko, tomēr ir redzēti arī pozitīvi piemēri, tādēļ to uztveru kā trūkumu. Priekšējā stikla lielākais pluss ir tā oleofobiskais pārklājums, kas priekšai ticis krietni vairāk kā aizmugurei. Te gan prieki beidzas. Sešu collu ekrāns pats par sevi nav mazs, bet šoreiz to apjož diezgan liels rāmis. Proti, gan sāni, gan augša, gan apakša ir nepiedodami lieli. Ekrāna, korpusa attiecība ir tikai 74.4%, kas ir tikai par 0.8% vairāk kā iepriekšējā gada A7. Pat lētāki modeļi šo ciparu krietni pārsniedz.

Lai kā arī būtu, kopējais iespaids dizainam tomēr ir ar plus zīmi. To vienkāršāk varētu raksturot, kā pozitīvā ziņā garlaicīgu. Dizains ne ar ko nepārsteidz un lielākā vilšanās ir lielais rāmis ap ekrānu, kas neatbilst nosaukumā iekļautajam 2018. gadam. Ja ar to var sadzīvot, tad problēmām nebūtu jābūt.

Patīkams ekrāns

Pirms pāris gadsimtiem gleznas papildināja to saturam līdzvērtīgi iespaidīgi rāmji. Tā ir arī šoreiz, kad ekrāna apmales ir gana iespaidīgas, toties saturs – ekrāns patīkams. Samsung Super AMOLED ekrāni komentārus neprasa. Ekrāns ir spilgts, krāsas piesātinātas. Melnie toņi ir dziļi melni un, iestatot ekrānu spilgtāk, arī baltie toņi kļūst spilgti balti. Šī matrica gan jūtami atšķiras no S sērijas skata leņķu ziņā, sašķiebjot tālruni attēls kļūst zilgans, bet kurš gan (izņemot Montija Paitona dīvaino gaitu ministriju) lieto tālruni dīvaini sašķiebtu? Prieks, ka ekrānam nekas nav nokosts vai izgrauzts. Par to uzslava Samsung, tas arī ļauj saturu attēlot tā kā tas oriģināli paredzēts. Vēl viena lieta, kas priecē, ir AlwaysOn ekrāns, kas A7 gadījumā jāaktivizē obligāti, jo tālrunim nav LED paziņojumu diode.

Mazliet par ekrāna atbloķēšanu

Nekas šokējošs, kā vienmēr ir pieejams jau pieminētais sāna pirkstu nospiedumu lasītājs, sejas atpazīšana un atbloķēšana ar kodu vai rakstu. Šoreiz iesaku aktivizēt visus, jo grūti saprast, kura atbloķēšana, kad noderēs. Tas tādēļ, ka pirkstu nospiedumu lasītājs strādā lēni un nelielā laukuma dēļ ne vienmēr precīzi. Ar seju viss strādā daudz maz ātri, bet par drošu aizsardzību to uzskatīt nevar. Programmatūra ļauj aktivizēt paziņojumus, pavelkot pirkstu nospiedumu lasītāju. Tas ir ērti, bet dīvaini, jo pavilkšana jāveic no lejas uz augšu, lai izsauktu no augšas uz leju paziņojumus. Tāda Alises aizspogulijā sajūta. No vienas puses tas ir ērti, lai garā tālrunī vieglāk tiktu pie paziņojumiem, no otras – bieži, lietojot ekrānu, plaukstas mala aktivizē šo funkciju, izjaucot pašreizējo darbību. Katrā gadījumā par organisku šo ačgārnību nosaukt nevar.

Veiktspējas kompromiss

Samsung pašu veidotais Exynos 7885 procesors sintētiskajos veiktspējas testos uzrāda līdzvērtīgu vai nedaudz zemāku līmeni kā Qualcomm Snapdragon 660. 64 GB atmiņa ir gana dāsna šādai cenu kategorijai un 4 GB RAM arī dara savu lietu. Diemžēl, ikdienā ik pa brīdim jūtama bremzēšana, kadri jūtami pazūd ne vien dzenājot spēles, bet ik pa brīdim arī lietojot ierastākas aplikācijas. Lai gan zinu, ka šī ir testa ierīce, kas nav paredzēta tirgošanai, divas reizes pat piedzīvoju pilnīgu uzkāršanos, ko varēja uzveikt septiņas sekundes paturot ieslēgšanas un skaļuma samazināšanas taustiņu. Ar to gribēju teikt FUJ samsungam, jo neko tādu neesmu piedzīvojis pāris gadu un pat ķīniešu tālruņi šādi necimperlējas.

Akumulatora ietilpība vienas dienas nogrieznī savu darbu padara, lai gan vakarā var rasties vajadzība pēc lādētāja. Lādēšana ir visai gausa, 20 minūtēs akumulatorā ieplūda tikai ap 14% jaudas. Turklāt milzīga vilšanās ir mikro USB ligzda, ko tālrunis izmanto. Kāds sakars šai morāli novecojušajai tehnoloģijai šī gada modelī, ja ņem vērā, ka iepriekšējā gada A7 piedāvāja USB Type-C?

Situāciju uzlabo komplekts, kuru vairs varam sastapt vien vidējā klasē – FM radio un 3.5 austiņu ligzda. Par laimi, telefons atbalsta arī NFC.

Ierasta programmatūra

Samsung Experience saņēmis kārtas numuru 9, neskatoties uz to, ka tas balstīts uz Android 8.0. Samsung atjauninājumu regularitāte liek apšaubīt, vai A7 tiks pie jaunāka Android, to apliecina arī drošības ielāps, kas pēdējo reizi atjaunots pagājušā gada augustā.

Samsung kā vienmēr izmanto spilgtu, stilizētu interfeisu, kura animācijas dažu brīdi aizmālē acis, imitējot ātrdarbību, dažu brīdi paklūp pret kopējo veiktspēju. Pielāgošanas iespējas ir visdažādākās, atliciniet laiku, lai visiem iestatījumiem izburtos cauri. Patīkami, ka pieejama aplikāciju atviktne, ko iegūstat ar žestu pavelkot uz augšu. Diemžēl, mūsdienīgā žestu vadība saskarnē iekļauta nav. Mājas ekrānam kreisajā pusē izvietots Bixby Home logs, kura lietderība ir apšaubāma. Par laimi to iestatījumos var atslēgt. Samsung ikonu stilizācija no dizaina viedokļa būtu uzskatāma par augstvērtīgu, no funkcionalitātes viedokļa ne pārāk, brīžiem grūti saprast, kas piktogrammā attēlots. Jārēķinās arī ar Samsung vēlmi kopēt visas Google aplikācijas tā, ka tālrunis ir piedrazots ar liekprogrammatūru.

Ir arī pāris dīvainību, piemēram, reizēm ziņojumu joslā netiek rādīti visi ziņojumi, bet parādīta daudzpunkte vai punkts. Tas ir dīvaini, jo ekrāna viena no labākajām īpašībām ir tā, ka tam nav izgrauzums, tātad varētu izmantot visu paziņojumu joslu.

Kopumā saskarne uzskatāma par pārdomātu, bet nedaudz pārsātinātu.

Kameras – 3 < 1

Šeit matemātika ir vienkārša:  summa, kas atvēlēta vidējās klases tālruņa kamerām ÷ 3 = trīs viduvējākas aizmugures kameras, kādas tās būtu, ja būtu tikai divas vai viena. Jā, varu piekrist, ka trīs aizmugures kameras ir inovācija vidējā klasē, tomēr to izpildījums ir pat vidējai klasei stipri viduvējs.

Aizmugures trīskameru sistēma sastāv no standarta, Ultra platleņķa un dziļuma noteikšanas sensora kamerām. Pieņemamā gaismā galvenais sensors strādā pieņemami, tiklīdz satumst, laiks nolikt kameras kabatā, jo liela jēga ar tām nebūs. Ultra platleņķa kamera ir patīkams pārsteigums šajā cenu kategorijā, izpildījums ne tuvu nav ideāls. Kamera slimo ar “zivs acs” efektu, ja, piemēram, gribat iegūt dramatiskāku arhitektūras ainavu, jārēķinās, ka māju sienas un taisnas līnijas būs izliektas. Arī baltā (lasi rozā) balanss katru reizi rada citus rezultātus. Retu reizi, kad izdodas iegūt lietojamu bildi, rezultāts ir lielisks. Idejiski ultra platleņķa kamera ir daudz labāka izvēle par zoom lēcu. Iekštelpās bildes ir gandrīz nelietojamas, jo visbiežāk izskatās kā krāsotas ar akvareļiem.

Zināms juceklis valda arī kameras aplikācijā. Starp horizontāli ritināmajiem režīmiem ir gan foto, gan video režīmi. Loģiskāk būtu tos rādīt atsevišķās foto un video iedaļās. Arī auto fokuss neizceļas ar izveicību un ir flegmātisks pat labas gaismas apstākļos. Lietotājam pieejami dažādi efekti, diezgan precīzas AR uzlīmes, bet AI režīms nodēvēts par ainas optimizāciju. Šī ir reta reize, kad šis režīms patiešām reizēm attēlu padara maķenīt labāku. Virs ekrāna izvietota pašiņu kamera ar zibspuldzi. Interesanti, ka priekšas zibspuldzei ir regulējama intensitāte, kas reizēm izrādās pat noderīgi.

Jums publicēju standarta, platleņķa un AI kadrus.

Nobeigumā

Samsung Galaxy A7 (2018) apskatu veidoju, mēģinot atrast nepatīkamas nianses, kas jādara zināmas visiem, pirms izvēlēties konkrēto modeli. Tomēr arī pieradumam ir spēks. Laika gaitā pieradu gan pie plastmasīgajiem sāniem, gan pie lielā rāmja ap lielisko ekrānu. Klasiskais, bet nedaudz garlaicīgais (pozitīvā ziņā) dizains ir tālruņa veiksmes puse. Kameru lietojums uz papīra izskatās labi, bet praksē tas pieviļ. Un te es nonāku pie sākumā uzdotā jautājuma. Ja agrāk A sērija katru gadu lietotājiem piedāvāja kaut ko aizlienētu no S sērijas, tad jāteic, ka šoreiz mārketinga cilvēki aizšāvuši garām. Gadu vecākajam A7 viss korpuss bija no premium materiāliem, tam bija ūdens un putekļu aizsardzība un modernāka USB ligzda. Šim veikumam tas trūkst. Šķiet, ka mārketinga cilvēki viedtālruni ir padarījuši kā bultu bez konkrēta mērķa: par A7 evolūciju to nevar nosaukt; jā, baumas norāda, ka Galaxy S10e pirkstu nospiedumu lasītājs būs sānā, bet S10 tiks pie trim kamerām aizmugurē, tomēr izpildījums pieviļ; cena neiztur konkurenci. Ir sajūta, ka tālruni drīzāk vajadzēja nosaukt par A3 evolūciju vai vispār izvēlēties citu burtu priekšā, samazināt tā cenu, tad vismaz kaut cik tas izskatītos konkurēt spējīgāks

Tālruņa cena ieliek A7 neapskaužamā situācijā. Par kripatu lētāks ir Huawei P smart 2019, kam par labu runā tā cena un ekrāna, korpusa attiecība. Par kripatu dārgāks ir Xiaomi Pocophone, kas ir izcils cenas, ieguvuma attiecībā. Vienīgais, kur A7 par Poco ir pārāks ir aizmugures stikls un Amoled matrica. Tieši Huawei un Xiaomi pamatīgāk nostrādātie veikumi liek apšaubīt Samsung A klases koncepciju.

Patika

• Lielisks Super AMOLED ekrāns ar AlwaysOn funkciju
• Ultra platleņķa kamera aizmugurē (lai gan izpildījums ir švaks)
• FM radio, 3.5 mm austiņu ligzda, NFC
• Klasisks dizains

Nepatika

• Liels rāmis ap ekrānu
• Lēns pirkstu nospiedumu lasītājs ar dīvainu papildiespēju
• Nav ūdens aizsardzība; microUSB
• Viduvējs kameru sniegums
• Cena nav konkurētspējīga