Royal Enfield Classic 350 apskats: ideāls retro, ko neviens nepirks

Ir cilvēki, kuriem ļoti patīk veci motocikli. Šie cilvēki parasti saka, ka mūsdienu motocikli ir “zaudējuši savu īsto motociklu sajūtu”, jo ir palikuši pārāk gudri, pārāk gludi, pārāk datorizēti un tas viss mazina to īsto emocionāli piesātināto pieredzi, ko var iegūt braucot ar… īstu un vienkāršu motociklu. Tādu, kādi tie bija agrāk. Kaut kādā ziņā es to saprotu un pat piekrītu – arī man pēc ilgāka laika uz “gudra” GS ar visiem braukšanas režīmiem, inteliģento piekari, planšeti spidometra vietā un ērtā vietā piestiprinātu viedtālruni ar Waze, ir vēlme pabraukt ar kaut ko vienkāršu un mehānisku, tādēļ man ir nedārgs un vienkāršs Interceptor 650, kas šīs izjūtas piedāvā. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ man ļoti simpatizē Royal Enfield kā tāds – viņi ražo vienkāršus, klasiskus, skaistus un pārsvarā gaisa dzeses motociklus, kas nav pārmudrīti ar gadžetiem un elektroniku, taču joprojām kaut kā spēj atbilst visām mūsdienīgajām emisiju regulām un ierobežojumiem. Classic 350 ir tieši šāda veida motocikls. Tas ir radīts cilvēkiem, kas mīl vecus motociklus, bet vēlas ar tiem arī braukt, nevis tikai restaurēt, pulēt un remontēt. Nepārprotiet, restaurēšanas hobijs ir brīnišķīgs, bet tas nav visiem. Starpcitu, plašāk palasīt par Royal Enfield vēsturi, kultūrmantojumu un neseno atdzimšanu var izlasīt mūsu Intreceptor 650 apskatā.

Pilsētai un Āzijai

Ja ir divi motocikli, kas būtu vienkārši ideāli ceļojumam Āzijā (vai Indijā), tad tie būtu vecais, oriģinālais 411cc Himalajs un šis Classic 350. Nu, vai arī jebkurš cits no RE viencilinru klāsta – Meteor 350 vai Hunter 350. Visi šie (nu jau kopā trīs) modeļi ir balstīti uz šo vienu dzinēju, kas attīsta knapus 20zs. Šie motori noteikti nav piemēroti lietošanai uz Eiropas lielceļiem, taču Āzijā, kur ātrums reti kad pārsniedz 70km/h jebkur, šis motors ir pilnīgi adekvāts.

Retro šarms 

Man šķiet, ka Royal Enfield ir tik ilgi ražojuši gaisa dzeses viencilindra dzinējus, ka ir tos atstrādājuši un noslīpējuši līdz absolūtai perfekcijai. Classic 350 (tāpat kā Meteor, par ko jau rakstījām un Hunter) ir faktiski nulle vibrāciju, kas ir diezgan neticami viencilindra motoram. Motora darbība pat tuvu maksimālajiem apgriezieniem ir tik ļoti maiga, ka varētu zvērēt, ka lielākā daļa divcilindru motoru ir vibrējošāki kā šis. To pašu var teikt par ātrumkārbu, gāzes droseli un visu citu – viss ir tik plūdens, tik nemanāms, ka braukšana pārvēršas par tādu relaksētu, meditatīvu pieredzi. Ar Classic 350 nav nekādas vēlmes pārvietoties dinamiski vai agresīvi un ne tādēļ, ka jaudas ir par maz – šis motocikls vienkārši nevienā brīdī nerada tādu vēlmi. Tā vietā, tas ir visbaudāmākais pārvietojoties ar to mierīgi, atslābināti, ar atvērto ķiveri un pogājamu kreklu, mierīgi dudinot uz tā pukšķošā viencilindra ar mega ērtu krēslu, kas ir plats kā dīvāns. Tā ir interesanta pieredze un mani pilnībā apbūra. Ne es jutu bedres, ne es jutu vajadzību kaut kur steigties. Classic 350 izpūtējs arī skan forši – kluss, bet pamatīgs. Uz šosejas es varēju turēties ap 100 un man pat nelikās, ka motors spiež no sevis ārā visu, kas tur ir. Tā sajūta pienāca pie 110, un tajā brīdī es atmetos un turpināju ar mierīgiem 95-100. Tā ir zona, kur Classic 350 dzīvo pārliecinoši, stabili un arī vēja blieziens nav tāds, ka būtu jāturas pie ragiem ar visiem spēkiem. Jā, tevi apdzīs kāds satiksmes autobuss, bet kāda starpība? Kā tas vadās? Kā jebkurš mopēds ar salīdzinoši garu bāzi un palieliem riteņiem – gausi un relaksēti. Tieši tā, kā vajag. 

Katru reizi, kad es kaut kur piestāju, es apstaigāju moci un nopriecājos par tā retro šarmu un visām sīkajām detaļām – kā, piemēram, mazais “nags” virs luktura, klasiskās duālās aizmugures dakšas, kvēlspuldzes lampa (jā, nekādu LED te nav), instrumentu panelis un nekā cita. Viss ir kārtīgs bleķis, un viss izskatās salikts kopā “kā vecos laikos”. Tas mūsdienās ir pat tāds kā retums. 

Latvijā nebūs populārs

Es pilnībā apzinos, ka Latvijā šāda veida motocikla “tirgus” kopā sastāv no varbūt 6-7 cilvēkiem, viens no kuriem esmu es. Latvijas vidējais motociklists visdrīzāk automātiski norakstīs šādu motociklu (neticiet – palasiet komentārus zem rakstiem par mazo kubatūru močiem) kā nenozīmīgu lauku bodes mopēdu. Un tas droši vien nav tālu no patiesības, galu galā tie ir tikai 350cc. Ja kubatūra ir galvenais kritērijs, šis motocikls pavisam noteikti nav jums.

VS

Es pat neteikšu, ka Classic 350 ir labs iesācēju motocikls, lai gan tas tādam raksturojumam atbilst visās kategorijās. Nē, Classic 350 ir tāds nišīgs motocikls nišīgai auditorijai un īpaši vecā Classic 500 cienītājiem, kuru vairs neražo. Tas ir retro fanātiem, tvīda brauciena dalībniekiem un vienkārši tiem, kam ar ātrumu vai izmēru nekas nav jāpierāda. Tas ir skaists, tas ir autentisks, tas ir nedārgs un degvielu tas tik pat kā nelieto vispār (es aktīvi ar to braucu 3 dienas un dabūju no indikatora nost tikai 1 iedaļu). Tas nav ceļošanai (ja vien tas nav solo un Āzijā), tas ir lietošanai pilsētā, saulainā vasaras svētdienā aizbraukt ar to uz tirgu pēc ķiršiem. Vai arī braukt ar to uz darbu katru dienu, lietot sabiedriskā transporta joslu kā visi citi, parkoties ar to bezmaksas pie pašām durvīm, ieliet degvielu reizi mēnesī un bēdu nezināt. Es uz Classic 350 skatītos kā uz auto vai moto ar VS numurzīmi – ar zināmu prieku par tā īpašnieku, kuram visdrīzāk ir mazliet citas vērtības un gaume kā vidējam lietotājam – high five, vecīt, riktīgi foršs braucamais.

Kur apskats?

Es apzināti nerakstu šo kā “apskatu”, jo šāda veida motociklus ir visai grūti objektīvi apskatīt, lielākoties tādēļ, ka šeit ir ļoti maz objektīvu kritēriju, ko varētu ņemt vērā. Classic 350 ir ļoti subjektīvs motocikls, kas rada vai nerada subjektīvas izjūtas. Ielikt to kaut kādos vērtējamos parametros vienkārši nesanāk. Mocim ir ērts, liels sēdeklis, bāka, kur ieliet degvielu, un neliels, ļoti maigs motors. Ģeometrija ir super komfortabla, piekare ir super komfortabla (mīksta). Motocikls paātrinās kā jau 350cc – palēni un attiecīgi pieprasa tā aktīvi klabināt cauri ātrumiem, lai izvairītos no tās “dzinēja mocīšanas” sajūtas. Bremzes ir adekvātas. Nekādu gadžetu, izņemot pamata ABS, nav. Šie ir arī visi objektīvie parametri, ko varētu apskatīt, viss cits ir sajūtas, sajūtas un sajūtas. Tad nu mans apskats ir šāds – Classic 350 ir mazliet bezjēdzīgs un superīgs vienlaikus. Vienīgi, kapēc nav spieķoto disku? Tas retro vai tomēr nav retro? Izrādās, ka spieķotie diski ir ekstra, kas nāk komplektā ar dažiem modeļu krāsojumiem.

Alternatīvas

Classic 350 tirgū aizņem tādu telpu, kur patiesībā nav nemaz tik daudz alternatīvu. Es pat īsti līdz galam neizprotu šī modeļa pozicionējumu paša Royal Enfield modeļu klāstā – Meteor 350, ko apskatijām pērn, ir ļoti līdzīgs šim, varbūt nedaudz kompaktāks izmērā. Ja skatās uz pārējo piedāvājumu – vai maz eksistē kaut kas šajā mazās kubatūras klasisko kruīzeru kategorijā? Varbūt vecais Honda Rebel 300? Varbūt kāds no ķīniešu 125-250cc kruīzeriem, kā, piemēram, Keeway? Laikam tuvākais būtu Kawasaki Eliminator (500cc, divcilindru), kam gan ir divreiz vairāk jaudas, bet arī cena par 2000 EUR augstāka. Bet, ja gribas ņiprāku kruīzeri un nav bail no vecām un ļoti lietotām klasikām – droši vien, ka kāds 18-20 gadīgs Harley Davidson Sportster 883 būs pašā laikā un līdzīgā cenā. Vai arī, ja esi turīgs, gribi “vecu” motociklu, kas ir patiesībā jauns, noekipēts ar visu elektroniku un riktīgi jaudīgs, bet joprojām izskatās tik pat klasisks kā šis 350 – ņem Triumph Bobber. Cita varianta nav.

Jebkurā gadījumā, fakts, ka šo Classic 350 var iegādāties jaunu un ar garantiju par ~5000, nav maznozīmīgs. Es pēc 3 dienu testa pat uz brīdi apsvēru varbūt to iemainīt pret savu 650. Tieši tik ļoti man tas iepatikās. Bet nu nē, man jau ir viens retro, kas man patīk. Royal Enfield Classic 350 šogad arī piedalās Latvijas Gada motocikla balvas konkursā.