Man jāatzīst, ka manas attiecības ar Bonnevillēm ir senas un skaistas. Savulaik tas bija tas viens motocikls, kā dēļ es vispār sāku apsvērt motociklēšanu pirms 11 gadiem. Man jau šķiet, ka katram, kurš izlemj kārtot A kategoriju, ir kādā brīdī padomā tas viens motocikls, ko viņš ir kaut kad redzējis un nodomājis – “jā, šis ir tas īstais”. Man tā bija melna, klasiska Bonneville – tāds ikonisks britu ielas motocikls no leģendāra zīmola ar bagātu vēsturi un kultūrmantojumu, kas vizuāli joprojām atgādināja oriģinālo un ikonisko T120 modeli, ko Triumph izlaida 1959. gadā. Patiesībā tieši Triumph 2000. gadā aizsāka (vai atsāka) to kategoriju, ko mēs tagad pazīstam kā “moderno klasiku”. Kopš tā laika tas ir pārvērties par megatrendu, ko šobrīd piekopj teju vai visi ražotāji. Es tādu vēlējos un tāds arī bija mans pats pirmais motocikls. Nu, ja neskaita tādu vienu 1976. gada hondiņu, ko es nopirku no Vācijas ar vēlmi to pārbūvēt par kaut ko līdzīgu Bonnevillei kā stilīgu cafe racer. Tajā laikā tas bija modē, bet es ātri vien sapratu, ka tā bija kļūda (un naudas bedre) – nevajadzēja mocīties, bet uzreiz pirkt to īsto mantu. Ko arī es eventuāli izdarīju, taču, ja tolaik būtu pieejams šodienas Scrambler 400X, viss varētu būt izvērties pavisam citādi.
Bonneville ir “platforma”
Bonnevilles kopš to atgriešanās 2000. gadā ir pārvērtušās par tik daudz un dažādiem motocikliem, ka nosaukums Bonneville šobrīd ir gandrīz vairāk kā tāds bāzes vai platformas kods. Ja sākotnēji eksistēja tikai viena Bonneville, tad šobrīd to jau ir daudz – vairākas roadstera versijas, skramblera versijas, bobera versija, kruīzera versija un gandrīz visas ar dažādu kubatūru motoriem un dažādās cenu kategorijās. Tā ir ļoti populāra platforma un ir tikai pareizi, ka Triumph to utilizē dažādu žanru produktos. Turklāt, lai cik šo variāciju nebūtu, tās visas kaut kādā veidā respektē tā oriģinālo dizainu. Vienalga, vai tas ir skrambleris vai boberis – tā izteiktais siluets uzreiz ir atpazīstams.
Pa lēto iekšā tikt nevar
Viss jau būtu skaisti, bet Bonnevilles (un Triumph kā ražotājs kopumā) vēsturiski ir bijis ne tik viegli aizsniedzams, īpaši “svaigam” motociklistam. Tas ir premium zīmols, kas nāk komplektā gan ar salīdzinoši augstu “ieejas cenu”, gan ar kvalitāti, un kā likums – pirmie motocikli parasti ir lētāki, vienkāršāki. Iespēja iegūt Triumph kā savu pirmo motociklu droši vien varētu tikt uzskatīta par savā ziņā ekskluzīvu iespēju, jo līdz Triumph parasti ir jāizaug – gan prasmē, gan vērtībās, gan dzīves līmenī, ja tā var teikt. Arī motoru izmēri līdz diezgan neseniem laikiem bijuši palieli – Bonneville līnija vēsturiski bija 790cc un 865cc versijās un līdz ar pēdējo 2016. gada modernās klasikas paaudzi – jau 900cc un 1200cc versijās. Tie nav mazi motori, un daudzi piekristu, ka iesācējam ne tikai pārāk jaudīgi un smagi, bet arī pārāk dārgi. Tas ir – līdz šodienai.
Triumph pirmais motocikls zem 500cc
Oriģināli ar Āzijas tirgu prātā, kur motocikli zem 500cc pārdodas vairāk kā siltas bulciņas vēsā rītā, Triumph beidzot ir iegājuši “pieejamo” motociklu segmentā ar Scrambler 400X un Speed 400, kuri ir uz pavisam jauna 398cc viencilindra “podiņa” dzinēja bāzes. Tas ir prātīgs gājiens, jo ir divi zaķi ar vienu šāvienu. No vienas puses – labs pretendents Āzijas tirgū, kur līdz šim ir dominējuši vietējie zīmoli, no otras – arī Eiropas un ASV tirgū eksistē (un pat aug) pieprasījums pēc šāda izmēra motocikliem. Maziem motocikliem ir visai lielas priekšrocības. Tie ir salīdzinoši lēti, degvielu ēd ļoti maz, viegli, vienkārši apkopjami un uzturami, ar mazām nodevām un lētāku apdrošināšanu – grūti te saskatīt trūkumus. Jā, šie motocikli nav piemēroti ceļošanai, un visdrīzāk braucēji no tiem ātri izaugs, bet, ja šie būtu vienīgie apsvērumi izvēlei, tad mazi motocikli neeksistētu vispār.
Vispieejamākā Bonneville
Tas, kas man šķiet būtiski, ka šīs abas šīs jaunās mini-Bonnevilles ir šobrīd vislētākais veids, kā tikt pie Bonnevilles kā zīmola. Ja agrāk lētākais modelis bija ap 10 000 (Speed Twin), tad tagad tikt pie tāda var par mazāk kā 6000 EUR ar Speed 400 modeli vai 6700 EUR par Scrambler versiju. Un tas ir jauns motocikls ar garantiju. Apskatot un izmēģinot 400X, ir uzreiz skaidrs, ka tas ir ideāls pirmais motocikls kādam, kurš nupat tikai sāk. Ja tevi kopumā uzrunā modernais retro žanrs un patīk šis zīmols, tad tu vari tālāk nemeklēt – Scrambler 400X trāpa visās vajadzībās vienkārši perfekti.
Apskats
Jautājums, kur tad pats apskats? Tas šoreiz būs īss. Scrambler 400X ir motocikls, kas neko daudz nesola. Es uz tā sēdos bez jebkādām ekspektācijām un bez jebkādām īpašām priekšzināšanām, izņemot, ka tas ir mazs viencilindra motors Bonnevilles izskatā. Un tas arī tas ir savā būtībā, nekas vairāk. Tas ir vienkāršs motocikls, kas savu uzdevumu pilda izcili labi. Kāds ir tā uzdevums? Būt smukam, viegli vadāmam, pietiekami zemam, pietiekami lētam, pietiekami menedžējamam motociklam, un tieši tāds tas arī ir. Ir diezgan skaidrs, ka šādas klases motociklam nebūs visu to moderno gadžetu, bet tam ir viss, kas vajadzīgs, un pat vairāk, nekā varētu par šādu cenu sagaidīt. Ir ABS, ir TC, ir elektroniska gāze. Ir iespēja ieslēgt bezceļu režīmu, atvienojot aizmugures ABS un padarot TC mazliet mazjūtīgāku. Ir smukas LED gaismas, ir USB-C pieslēgtvieta pie stūres – ko vēl pirmajam motociklam vajag?
Sēdpozīcijas augstums ir kļūdas piedodoši 835mm (labi derēs braucējiem pat zem 170 cm). Dakšas gājiens ir 150mm, kas ir tāds labs kompromiss starp dinamisku vadāmību un komfortu, braucot arī pa bedrēm. Motors attīsta 40zs, kas nav daudz, bet ir tieši tik, lai pilsētā un uz grants ceļiem būtu kaut kāda jautrība. Ja godīgi, nevienā brīdī nelikās, ka Scrambler 400X ir vārgs. Tas 90 km/h sasniedz ļoti raiti – pēc tam mazais motors sāk likt par sevi manīt, taču nevienā brīdī neradās tā “par īsu” sajūta, kā tas bija, piemēram, vecajam 411cc Himalajam. Jā, ap 110 km/h ieslēdzās viencilindriem tipiskā un kaitinošā vibrēšana (jeb dūkšana), taču vibrācijas šim motoram ir krietni, krietni maigākas kā dažiem citiem 400cc vienīšiem. Es teiktu, tās ir pilnīgi tolerējamas un zinot, ka šis motocikls nešķērsos kontinentus, to pat nevarētu skaitīt kā trūkumu.
Trūkumi? Tikai, ja ir nepareizas ekspektācijas
Vispār, apskatot motociklus (vai jebko citu), ir jāņem vērā tā vecā apskatu loģika vērtēt to, kas ir, nevis to, kā nav. Respektīvi, ja tu nopērc zupas katlu, tu nevari par tā trūkumu uzskatīt to, ka katls neatskaņo mp3 failus, jo tā nekad nav bijusi ne tā funkcija, nedz arī solījums. Līdzīgi ir ar motociklu apskatīšanu. 400X nesola neko vairāk kā vieglu un izklaidējošu, iesācējiem piemērotu motociklu ar foršu vadāmību un labu izskatu. Tas arī ir tas, kas ir piegādāts un tas varētu būt arī viss apskats. Paldies, ka lasījāt.
Par trūkumiem runājot – es tā īsti nevarēju izdomāt pat ne vienu. Scrambler 400X jūtas ļoti, ļoti labi – tas ir tik ļoti viegli vadāms, jūtas viegls (179 kg), un tā ātrumkārba ir tik maiga un klusa, ka, šķita, to varētu pārslēgt ar sandales malu. Sajūgs ir viegls kā pūciņa, ekrāns ir vienkāršs kā kalkulators, bet savu funkciju pilda labi. Sēdeklis ir… sēdeklis – brūns, pietiekami plats un pietiekami ērts. Ja gribētu uz tā pavadīt visu dienu, varbūt gribētos to mazliet mīkstāku. Stūre ir augsta, plata un nodrošina super ērtu, taisnu sēdpozīciju, kas padara to braucamu visu dienu. Un tā kā tā nosaukums paredz tā lietošanu arī neceļos, 400X nāk ar ļoti solīdām Karoo 3 Street riepām, kas uz asfalta ir ļoti paredzamas un neitrālas, taču dod arī kaut kādu pārliecību neceļos. Es tiešām negaidīju tik patīkamu un pozitīvu braukšanu neceļos. Skaidrs, ka 400X nav enduro motocikls, bet es ar to braucu pa ļoti bedrainu, viļņainu, dažādu mīkstmu grants ceļu un burtiski ķiverē smējos par to, cik viegli tas šķita. Es lēkāju pa bedrēm, slidināju ārā aizmugurējo riteni (jaudas pietiek) un pāris reizes pat atrāvos no zemes. Ja jūs esat pieraduši manenvrēt lielu, smagu tūrisma moci neceļos, tad es iesaku kādreiz pamēģināt to ar vieglu, mazu un lētu motociklu – tā ir ļoti atbrīvojoša sajūta. Tad, kad tev nav stresa par tā nomešanu zemē, tu to neceļu baudi daudz vairāk. Man pašam jāpiepūlas atcerēties kādu nedēļas nogali, kur es būtu tik priecīgi un bezūpīgi zipājis apkārt pa grantenēm ar motociklu.
Nu ok, viens trūkums
Es varbūūt varētu piekasīties 400X par to, ka digitālā gāzes roktura kalibrācija ir diezgan asa un pie minimālas roktura rotācijas (nu, piemēram, braucot pa bedrēm) izraisa nelielu motora raustīšanos un rīstīšanos. Te gan inženieriem diemžēl ir tikai viena no divām izvēlēm. Vai nu kalibrēt gāzes padevi tā, lai tā ignorē mikroinputu, tādā veidā paradot gāzi plūdenu, bet vienlaikus radot tādu kā mini aizturi un zaudējot asuma izjūtu, vai arī uztaisīt to momentāli responsīvu jau pie pirmā milimetra, kas dod dinamiskāku sajūtu, taču var radīt šo rīstīšanos tad, ja motocikls vairāk kratās. Es teiktu, ka šāda veida mazam motociklam ar mazāku jaudu tā responsīvā kalibrācija ir labāka un piemērotāka. Bet visādi citādi – nav kur piesieties un par tādu cenu vēl jo mazāk.
Un, starpcitu, ja jums ir bažas par jauno 400 modeļu kvalitāti tā dēļ, ka tie ir ražoti Indijā, velti. Nezinātu – nepateiktu. Visa Triumph kvalitāte ir redzama un jūtama arī šajos modeļos. Scrambler 400X ir īsta Bonneville un izcila izvēle pirmajam motociklam.
400X vai jaunais Himalajs?
Daži no jums ir jautājuši, kā 400X izskatās un jūtas blakus jaunajam 450cc Himalajam, un šī ir laba vieta diskusijai. Abi motocikli ir līdzīgā kategorijā, līdzīgā cenā un mērķēti līdzīgai auditorijai. Es teiktu, ka Scrambler 400X priekšrocība ir labāk nostrādāts motors (mazāk vibrāciju), lai gan dinamika ir līdzīga. Tas ir arī subjektīvi smukāks. Turpretī jaunais Himalayan ar savu garo Showa piekari ir krietni spējīgāks tieši bezceļos un kopumā ir tāds universālāks motocikls – gatavs piedzīvojumiem ar saviem bagāžas stiprinājumiem, digitālo ekrānu, navigāciju un vējstiklu. Triumph Scrambler 400X ir vairāk retro stila motocikls, kas nebaidās arī no maziem neceļiem – pēc sajūtām ir vieglāks, vieglāk vadāms un varbūt pat mazliet draudzīgāks iesācējiem. Viss ir atkarīgs no tā vēlamā pielietojuma. Ja tu meklē motociklu ikdienas priekam – 400X. Ja tu meklē motociklu, ar ko sākt nopietnāk apgūt bezceļu braukšanu – Himalajs būs labāka izvēle uz ilgāku laiku. Skaidrs ir viens – abi motocikli noteikti ieņems vietu mūsu “labākie motocikli jauniem braucējiem” sarakstā, ko papildinam katrus pāris gadus.
Paldies Triumph Riga par demo motocikla nodrošināšanu. Triumph Scrambler 400X arī ir viens no šī gada Latvijas Gada motocikla konkursa dalībniekiem.
Ja mūsu klimats ļautu braukt ar moci cauru gadu, man noteikti būtu apmēram šāds mocis auto vietā. Sākt un beigt sezonu ir pārāk mokoši emocionāli – un arī pieturos pie domas, ka tehnikai ir labāk strādāt nepārtraukti, nevis 1/2-2/3 gada stāvēt iekonservētai.
Vienīgais, kas man močos īsti nepatīk no malas – troksnis, īpaši agrās un vēlās stundās. Pašam braucot uz moča, protams, tas netraucē)
To lielo troksni pārsvarā rada aftermarket izpūtēji. Stock lielākoties ir diezgan klusi. Lai arī skaļāki par vidējo auto.
Foršs apskats – diezgan precīzi apstiprināja arī man jau radušos viedokli
Es nez, pirmais motocikls ar A2 kategoriju – varbūt. Bet ja ir jau A kategorija vai tā tūlīt būs – ņemt motociklu, kas jau pēc nedēļas liksies par švaku – nu nez.
Ja tev pēc 2 nedēļām vajag jaudīgāku, tad pēc 2 gadiem tev vajadzēs ratiņkrēslu. Ātrums un jauda nav vienīgie faktori visiem braucējiem, tikai daļai.
Motoskolā uz A kategoriju mācās ar A kategorijas moci. Eksāmenu arī kārto ar A kategorijas moci. Kāpēc lai pēc tam pirktu A2 kategoriju, nevis A?
nav ko piebilst, visu esi pateicis.
Klausies ko man izvēlēties? 1800 kubīgu hārli, vai varbūt V4s Panigali? Pag Panigalei tikai 1100 kubi, ai tad nav jēgas ņemšu hārli, tas būs daudz ātrāks, kā nekā man jau sen ir “Aaaaa” kategorija. Vispār esmu redzējis, ka 1100 kubīgā āfrika ir lielāka gan par hārli, gan panigali, droši vien arī tā ir ātrāka, hmm,….
Es nezinu, kapēc es ar sen nokārtotu A kategoriju pārkāpu vienubrīd no 1200cc motociklia uz 400cc viencilindru (arī A2)? Traki brīnumi, vai ne? Izrādās, cilvēki ir dažādi, kas to būtu domājis?
Zini, Reini, tur apsvērumi varētu būt visdažādākie. Droši pirmais, kas nāk prātā downgreida gadījumā – finansiāli apsvērumi. Bet labi, netaisnojies. Gribēju viedokli dzirdēt, ja šo iesaki kā pirmo – bet sanāk tik, ka sapūt vaigus uz godīgu un bez nekādiem uzbraucieniem jautājumu un atbildi ar daudz pretjautājumiem un draudi ar ratiņkrēslu. Par laimi kritiskie divi gadi nu pat kā ir garām. Noglaudīju ne pa spalvai guru. Ļoti atvainojos.
Es nesapūtos. Drīzāk kategoriskam komentāram uzrakstīju tik pat kategorisku atbildi. Domāju, ka mēs nevaram pieņemt un uzskatīt par pašsaprotamu, ka de facto visi braucēji izaugs no 400cc “divu nedēļu laikā” kā tu saki. Ir daudz apsvērumu, kas var likt izvēlēties mazāku, vieglāku moci – braukšana neceļos, ērtums, dinamika, arī finansiālais aspekts, protams. Nav visiem vajadzīgi lieli un jaudīgi motocikli un tas attīstības “ceļš” arī ne vienmēr ir vienāds visiem. Es, piemēram, pārkāpu uz 400cc, jo man gribējās braukt mežā un darīt to ar 1200GS īsti nebija prieka. Šis 400X ir foršs mocis un nav svarīgi, vai tas ir pirmais vai otrais, tādēļ tā loģika “ja reiz nokārtoju A, tad pēc tam ar neko švakāku nebraukšu” nav korekta un nav attiecināma uz visiem. Ja būtu, tad tirgū neeksistētu nekas zem 500cc, bet eksistē taču un lielā daļā pasaules šī kategorija pat stipri, stipri pārsit lielo kubatūru kategoriju. Ceru, ka izdevās sakarīgi un pieklājīgi paskaidrot.
P.S. Man ļoti patīk tavi raksti un daži bijuši ne tikai interesanti, bet arī noderīgi, bet nākotnē centīšos atturēties no jautājumu uzdošanas.
Man ir vien B kategorijas tiesības, gribu iegādāties pirmo motociklu. Tātad 125cc. Vai vispār sākt ar šādu mazjaudas motociklu, ja ir doma pārvietoties pilsētā un dažreiz paceļot pa Latviju?
Sveiks! Pa pilsētu, manuprāt, ērtāk izmantot kaut kādu motorolleri. Ārpus pilsētas gan ar motorolleri un 125cc motociklu būs pagrūti braukt. Tur labāk un drošāk pārvietoties ar lielākas kubatūras tehniku. Savukārt, lai brauktu ar lielāku tehniku, vajag A kategoriju. Ja ir laiks un finansiālās iespējas, rekomendēju iziet apmācības – tur iemācīs noderīgas zināšanas par motobraukšanu. Veiksmīgi!