Ja vajadzētu īsu un kodolīgu apkopojumu par Moto Guzzi V85TT, tad tas ir faktiski visa Itālija sakompresēta vienā motociklā. Viss par un ap V85TT ir caurcauri itālisks – izskats, raksturs, skanējums un dažas pilnīgi neizprotamas īpašības, ko varbūt tikai vietējie spēs saprast. Taču, ja atmestu jebkādus praktiskus apsvērumus par motocikliem, kā piemēram, to ērtums, jauda, elektronika vai aprīkojums, un paliktu tikai pie subjektīvas sajūtas, tad V85TT noteikti varētu ierindot starp top 3 motocikliem, ar ko man ir bijusi iespēja braukt. Ir daudzas lietas, kas V85TT nav ne tuvu perfektas, un šis motocikls noteikti nebūs piemērots visiem. Vērtējot to ir gandrīz vai jāsāk domāt par kaut kādiem eksistenciāli filosofiskiem jautājumiem, piemēram, kas vispār ir tas, ko mēs motociklos meklējam? Kas ir tas, kas rada “to” sajūtu? Šis apskats varētu būt vairāk emocionāls kā racionāls, un tas ir tādēļ, ka “uz papīra” V85TT ir gluži ierindas vidējas kubatūras universāls motocikls, kas starp konkurentiem neizceļas ne ar ko īpašu. Ja salīdzina tieši, tad tas pat ir krietni vājāk aprīkots.
Visu lietu summa
Es gan nezinu, vai kāds iet uz veikalu pirkt “aprīkojumu”. Cilvēki taču pērk motociklu, nevis “dinamisko ABS ar žiroskopisko sagāzes leņķa sensoru”. Advancēts aprīkojums ir forši, bet tas nav tas, kas definē to vai citu motociklu. Tas ir vairāk tāds kā bonuss. Motociklu parasti definē tā īpašību un subjektīvo iespaidu kopsumma. Un, lai arī tehniski V85TT ne ar ko īsti nepārsteidz, tajā ir kaut kas īpašs. Kaut kas vienkāršs, analogs un īsts. Varbūt tieši elektronisko palīglīdzekļu neesamība ir tas, kas šo sajūtu rada.
Dakāras mocis, kas nebija
Moto Guzzi – neliels nišīgs ražotājs pie skaistā Como ezera Itālijas ziemeļos V85TT anonsēja 2017. gadā un ražošanā palaida 2 gadus vēlāk. Nevar teikt, ka V85TT ir pirmais Guzzi ceļojumu enduro. 1984. gadā viņi sāka darbu pie sava pirmā divcilindru enduro V65 “Baja” ar mērķi startēt Parīzes-Dakāras rallijā, ko viņi arī izdarīja, lai arī neveiksmīgi. Gala beigās tikai 17 modeļi tika saražoti un tā arī līdz plašākai auditorijai nenonāca. Kopš tā laika Moto Guzzi piedzīvojumu segmentā īsti nav mēģinājuši iekāpt, ja neskaita oriģinālo Stelvio, kas gan vairāk pārstāvēja sporta tūrisma kategoriju. Bet būsim reāli – cik ilgi Guzzi varēja ignorēt strauji eksplodējošo piedzīvojumu segmentu? Diezgan ilgi.
Tad nu V85 ir Guzzi “visu ceļu” (Tutto Terrano) piedāvājums vidējās jaudas klasē līdzās jau krietni ilgāk pastāvošajiem BMW, KTM un citiem. Starpcitu, viens no vistrakākajiem krāsojumiem (dzeltens, balts, ar sarkanu rāmi), ko joprojām var nopirkt ir vistiešākā atsauce uz oriģinālo V65 Baja no astoņdesmitajiem. Jebkurā gadījumā, vidējā klase pēdējos pāris gados ir kļuvusi vēl konkurētspējīgāka ar jauno Teneri 700, Aprilia Tuareg 660, jauno Transalp un vairākiem jauniem ražotājiem no Ķīnas. V85 gan iet savu ceļu un necenšas kādam sekot. Tas nekādi nekonkurē ar “vieglajiem” ceļojumu enduro un nekonkurē arī ar “sabāzts viss, ko var sabāzt” lielajiem GS un SuperAdventure. V85 ir savā saknē vienkāršs, vizuāli unikāls retro ceļojumu motocikls, kam ar enduro nav nekā kopīga. Jā, tam ir vienkārša kruīza kontrole, ABS un kaut kādi braukšanas režīmi, kas nemaina neko daudz vairāk kā ABS algoritmu. Ir liela, ceļojumiem piemērota bāka. Ir liels un ērts sēdeklis, ko slavēja arī pasažieris divu 5000km ceļojumu garumā. Un ir motors. Tāds jaudas ziņā pārāk neiedvesmojošs 853cc gaisa dzeses motors tipiskajā Guzzi sāniskajā V-veida izkārtojumā. Ir arī kardāns – starpcitu, vienīgais vidējās klases moto, kam tāds ir, un kopš 2021. gada ir arī spieķotie diski bezkameru riepām. Abas lielas priekšrocības ceļojot – būsim godīgi, staipīt līdzi ķēdes eļļu un rezerves kameru ar visiem instrumentiem var atļauties tikai solo ceļotāji vai tie, kas šīs ciešanas izbauda kā daļu no piedzīvojuma.
V-veida, kur V ir “vidēji”
Motors dara savu darbu un varētu tikt raksturots kā “pietiekams”. Protams, V-veida izkārtojums nāk komplektā ar kārtīgu raksturu – daudz un dažādām autentiskām vibrācijām, svārstīšanos (gluži kā BMW opozīts) un ļoti patīkamu skaņu. Mana lielākā pretenzija pret motoru bija tā, ka tas tā pa īstam atdzīvojās tikai ap 5000 apgriezieniem, taču pie šādiem apgriezieniem parādījās arī nepatīkamas smalkās vibrācijas stūrē un rāmī. Tā kā man nepatīk tā kutinošā dūkšanas plaukstās un pēdās, es vienkārši izvēlējos braukt kā džentlmenis, pārslēgties pirms 4000 un lieki motoru nemocīt. Attiecīgi stāvajos Alpu ceļos kopā ar pasažieri un 3 pilnām kastēm V85 likās nedaudz smagnējs un mazliet pa mierīgu. Kas mani pārsteidza – pat ar visu to svaru V85 nešķita nestabils vai ļodzīgs, tas vadījās viegli, pārliecinoši un šķita, ka ir šādai ceļošanai radīts.
Retro
Nekādas elektroniskās piekares V85 nav, un digitālais ekrāns izskatās paķerts no kāda Aprilia motorollera detaļu kastes. Bet ar visu to V85 ir motocikls, uz kuru atskatās. Pietiek to atstāt vienu pie kafejnīcas vai kādā DUS, un pēc minūtes tam apkārt staigā domīgi, smaidīgi cilvēki. Laikam jau tas ir tāpat kā braukt ar retro auto – tas ir kaut kas neierasts, kaut kas mazliet eksotisks, sirsnīgs un pozitīvs. Neesmu dzirdējis, ka kāds jebkad paskatītos uz retro autiņu un nodomātu “kas tam cilvēkam kaiš”. Pārsvarā cilvēki tos uztver ar smaidu un līdzīgi ir ar V85. Varētu teikt, ka V85 ir tāds mīli-vai-ienīsti motocikls. Tam ir specifisks izskats, kas no dažiem leņķiem izskatās komiski, taču tā profils izteikti atgādina 70. gadu enduro.
Ar 830 mm augstu sēdekli V85 ir ļoti pieejams arī jauniem motociklistiem. Tiem, kam šis neko neizsaka – braucēji sākot no 170 cm varēs brīvi nolikt uz zemes pilnu pēdu abās pusēs. Guzzi, protams, piedāvā arī augstāku un zemāku sēdekli. Vienīgā lieta, kas varbūt trūktu nepieredzējušiem braucējiem, ir “sajūga palīgs” (godavārds nezinu, kā to labāk nosaukt). Ja tu esi braucis ar kādu mūsdienīgu motociklu, tad varbūt būsi pamanījis vienu viltīgu datora triku – motors mazliet palielina apgriezienus, atlaižot sajūgu, ja gāze ir aizvērta. Tam ir divi ieguvumi. Pirmais – kustības uzsākšana ir vienkārši mazliet gludāka, jo motors tev it kā ar to piepalīdz. Otrais ir drošības funkcija, kas samazina aizmugurējā riteņa īslaicīgu izslīdēšanu, straujāk atlaižot sajūgu situācijā, kad pārnesums ir zems, bet ātrums pa lielu.
Top 3?
Tad kādēļ V85TT ir liekams manā motociklu top 3? Es pat nezinu. Kaut kas īpašs ir V85 dizainā un detaļās. Kaut kas tajā visā liecina par ražotāju, kam ir sava identitāte, kultūra un tradīcijas. Nezinu, vai tas ir ērgļa formas LED dienas gaismas lukturis, vai uz sēdekļa rūpīgi izšūtais ērglītis, īpatnējā izkārtojuma motors vai kas cits. Varbūt tās ir visas tās neizprotamās itāļu īpatnības, kas atspoguļojas motociklā. Piemēram, motora startera poga ir vienlaicīgi arī braukšanas režīmu poga, kamēr poga “Mode” vienkārši atver sistēmas izvēlni. Tad vēl atklājās, ka itāļi katra jauna motocikla “kvalitātes pārbaudes” ietvaros pārbauda katru kritisko uzgriezni vai skrūvi, un atzīmē to ar koši dzeltenu flomasteri kā “pārbaudītu”. It kā jau jauki, bet uz melna motora visi šie koši dzeltenie ķēpājumi ir ļoti pamanāmi, turklāt tos var redzēt arī augstāk – uz bremžu šķidruma rezervuāra un citur. Kāpēc, tieši kāpēc tas ir jādara ar koši dzeltenu flomīti laikam saprot tikai itāļi.
Kam domāts ir V85?
Kam V85 derēs vislabāk? Kādam, kas novērtēs tā unikālo izskatu un sajūtu. Kādam, kas negrib būt kārtējais “GS bro”, bet grib vienkāršu, patīkamu ikdienas universālo motociklu, kas nebaidās no gariem ceļojumiem arī divatā. Par 12 000 EUR tas piedāvā diezgan daudz prieka un pa retam var atrast arī kādu lietotu eksemplāru par pavisam labu cenu. V85TT ir viegli pielāgot pēc vajadzībām – stiklu var nomainīt ar 4 skrūvēm, bagāžas rāmji ir pieejami gan oriģinālie, gan lētāki no Givi un citiem ražotājiem. V85TT ir pieejams arī nedaudz dārgākā Travel versijā, kas jau ir aprīkota ar augstāku un komfortablāku vējstiklu, centrālo kāju un apsildāmiem rokturiem. Ir iespējams piepirkt “moduli”, kas ļauj telefona navigāciju rādīt uz galvenā ekrāna, bet nav vērts. Šīs iebūvētās navigācijas nekad nebūs tik funkcionālas kā Waze vai Google Maps telefonā, ko var viegli uzstiprināt uz stūres ar kādu QuadLock stiprinājumu.
Ar visu to V85 motors un pats mocis ir sirsnīgi patīkams – gan kā tas skan, kā tas vibrē un kā tas kopumā dot motociklam to pacilājošo retro sajūtu. Skaidrs, ka V85 nesitīs tādu adrenalīnu kā 1000cc+ motocikli, bet V85 arī tam nav domāts. Tas nav kāpšļu skrāpētājs, oranžais insekts, kas nupat izstumts no vēja tuneļa aerodinamikas optimizācijas testa. Tas nav arī vācu pensionāru tūrisma mocis. Tas nav ratā rāvējs un vagu racējs. Tas ir domāts mierīgai, relaksētai ceļošanai ar stilu un raksturu. Uzvelc smuku vintadžīgu vaskadrānas jaku, ādas cimdiņus un spīdīgu ķiveri, un mierīgi dudini cauri kādam Itālijas kalnu ciematam ar smaidu sejā. Un tajā brīdī ir diezgan vienalga, cik tur ir zirgspēku, cik ņūtonu, cik milimetru atsperēm vai bremžu diskiem. Aizvest to atpakaļ uz dzimto ciematu Como ezera krastā lēnā garā bija skaisti. Bet uz autobāņa Vācijā atpakaļceļā? Tur gan es labprātāk būtu bijis uz 1250 GS.
Te vēl pāris līdzīgas bildes.
Tīri subjektīvs viedoklis – ja priekšā nav 21 ripulis, tad tas nekādi nekvalificējas kā piedzīvojumu motocikls :)
Dzeltenais flomītis ir arī Yamahai izplatīts ;) Vai arī man bija balts? Hmm, vairs neatceros :D
Reāli jau nekāda vaina ar šādu braukāt pa granteni vai vienkāršiem meža ceļiem. Klases de facto aizsācējam GS vēljoprojām ir 19 collas priekšā.
Droši vien tādēļ, ka 99.99% GS braucēju nezin kas īsts offrouds, cik es viņus redzu tad tikai uz šosejas, zemes ceļi lēnām un pa mežem knapi kust. Nu un būsim reāli, kādu dinamiku offroudā ar tām milzu kastēm sagaidīt? Tas ir neprāts visu to svaru bīdīt uz motocikla aizmuguri un vel tik augstu, ekspedīcījām jā, normālai gāšanai pa TETu – garām. Protams tas tā nav tikai ar GSiem.
Katram savs. Ne visi grib bezjēgā gāzēt pa mežu, un izārdīt to. Un katru reizi pa vienu un to pašu vietu.
Nu, nu neķer kreņķi, nevajag jau uzreiz apvainoties.😀
Tik pat labi par bezjēdzīgu var nosaukt arī vienkāršu braukāšanu no punkta A, uz punktu B, vai ātru braukšanu pa trasi. Skaidrs, ka katrs ķer kaifu citādāk un ar to viss ir kārtībā.
Es vairāk par viņu/visu lielo adventure reklāmas kampaņām kur iedod pro braucējam (jā tādam kurš visu dienu arī dzīvo mežā) nedaudz palēkāt. Vismaz puse ar to lielo “Adventure” pat pa parastu zemes ceļu neprot braukt droši.
Starpcitu TETā esi braucis? Cik reizes griezies apkārt?
Teorētiski jau to pašu varētu teikt, kad tiek reklamēti hard enduro motocikli. Lielākā daļa klientu nekad neveiks tādus manevrus, kā reklamē profesionāļi. No reklāmu viedokļa varbūt pat šāda veida reklāmas nav tās sliktākās, jo nerāda neko neiespējamu. Diez vai izdotos pārdot daudz motociklu, ja iedoto braucējam parastajam.
Protams, reklāma ir reklāma. Hard enduro tomēr nedaudz citādāk potencionālajam klientam ir skaidrs kam tieši tas motocikls ir paredzēts, tā pat, kā ar krosu.
Adventure/ dual sport tipa motocikli jau pēc būtības ir universāli, tikai tas pats GS uz asvalta jūtas labāk nekā offroudā, bet reklāmās efektīvāk izskatās lēcieni un ātra braukšana pa šauriem celiņiem un kalniem, lai gan pats droši vien ļoti labi zini kā ir patiesībā.
Par cik es pats nāku no šosejas un dualsporti man salīdzinoši nesena nodarbe, un tieši lielais GS bija viens no pirmajiem ar kuriem tā nopietnāk mēģināju uzsākt “piedzīvojumus”, biju pārsteigts cik daudz patiesībā tas var sabendēt priekštatu par offroudu, iesācējam viennozīmīgi. Skaidrs, ja baigi grib, izbraukt var daudzkur, tikai jautājums, vai pēc tams tas piedzīvojums paliek atmiņā ar pozitīvām domām.
Skatoties uz vietējiem ceļiem/bezceļiem, ražotājiem ir izdevies cilvēkiem nopārdot adventure motociklus. Parunājot ar dažiem man arī radās iespaids, ka cilvēkiem ir svarīgāk liels un jaudīgs motocikls un attiecīgais tēls. Neizskatījās, ka būtu daudzi gatavi šķirties no lielajiem rumakiem. Labāk mocās seklās peļķēs.
Nē nu citādi jau GS ir ļoti labs motocikls, par to vispār nav runa. CIlvēki vienkāŗsi brauc lēnāk un sāk izvairīties no grūtāka traila, protams nedaudz tiek zaudēts “Adventure” gars, bet būtībā tas tā ir visiem lielajiem dualiem. Arī “jaunais” Africa Twins, Super Teneres, KTM utt. Pa plašākiem ceļiem protams šie motocikli kļuvuši komfortablāki. Starp citu tas pats “ride by wire” – ir ražotāji kuriem tur viss daudz maz ir kārtībā un ir tādi kuri drausmīgi sevišķi offroudā.
Protams ir opcijas piemēram 700 Tenere, kurš manuprāt ir viens no labākajiem priece/performance mazajiem duāliem. Un pēc tam jau var vadīties pēc tā kas patīk labāk, vairāk offrouds, vai kaut kas lielāks, smagāks, jaudīgāks un ne tik smagi apvidi.
Nav viss tik lieliski arī ar Tenere 700. Tas mocis ir speciāli uzbūvēts ļoti viduvējs. Tas nav pārlieku ērts braukšanai pa ceļu un nav arī pārlieku spējīgs braukšanai bezceļos. Manuprāt, galvenais šī moča selling point ir tas, ka tas nemaksā pārlieku daudz un ir salīdzinoši vienkārss + ar ārkārtīgi plašu aksesuāru/detaļu klāstu.
Protams 700 Tenere nav ideāla, bet šajā cenu kategorijā (manuprāt) tā ir labāka izvēle. Tā ir Yamaha, detaļas ir visur un nemaksā kosmosu, pats motocikls arī labā cenā, aksesuāru ļoti daudz un pats galvenais tas dod šo ieskatu “Adventure” pasaulē, jo skaidrs, ka neviens nebūs ideāls uz visiem segumiem un apvidiem. Mazie duali vienkārši ir labs sākuma punkts.
Man ar nepatīk tenere. Honda transalp veca vai tagad jaunā ir cita lieta.
GS ir vairāk tāds “izbraucu caur mežu, aizbraucu pāri kontinentam” tipa mocis. Vagu aršanai un sportošanai nu galīgi nepiemērots. Tieši tāpat kā šis V85.
21 ir kāpās forši. 19 ir uz ceļa. Tāpēc ar šim un lielajam bmw ir 19. Slapjš asfalts. Vieglāk līkumi. 21 ir ākstīšanās n nedrošāk! Piedzīvojuma mocis ir jebkurš mocis, kurš ir garāžā. Nekas arī Latvijā pārslimos šo. Es Indijas kalnus labāk pārvarētu Royal enfield 650 kādā, nekā Afrika twin no salona. Braucos pa kāpām vienītī vispār no salona mocis problēma. Zagļi. Kā uz tevi skatās tauta. Tuvāk pie tautas esi, mazāk problēmu.
Rakstā uzzināju, ka nekad neesmu braucis ar modernu moci ar sajūga asistentu! Būs vasarā jāizmēģina šī fīča, ieinteresēja!
Dzeltenā flomīša marķējuma apraksts, labi uzrakstīts! :)
Diemžēl tās plastmasas Givi kastes švaki iet kopā ar moča retro izskatu. 😕
Bija kaut kādas tur givi vai kappa somas, kas tieši bija uz retro domātas.
Tu viņu busā aizvedi?
Nē, es ar viņu aizbraucu no Rīgas un atbraucu arī atpakaļ