“Harley-Davidson Pan America ST” motocikla apskats – tas vairs nav hārlis (un labi, ka tā)

Man ir tādas savādas attiecības ar klasisko Harley-Davidson. Kaut kas man tajā visā analogajā filosofijā ļoti uzrunā. Kaut kas man patīk tajā stūrgalvīgi klasiskajā retro dizainā, tajā īstumā, tajā “mums vienalga, mēs taisam tādus močus, kā gribam” attieksmē. Un kaut kas tajā visā mani arī riktīgi atgrūž – es neesmu līdz galam drošs, kas tieši. Iespējams, tas ir līdzīgi kā ar to Hummer vāģi – skaidrs, ka tas ir kvalitatīvs, izturīgs, drošs un jaudīgs auto, bet es tāpat justos kā kompleksains pozeris, braucot ar tādu pilsētā. Šī sajūta gan ir izteikti jūtama tieši ar lielajiem hārļiem. Mazāka izmēra modeļi manī uzjundī visas pareizās sajūtas un necik no tās uzpūstās pseido-maskulinitātes, kas bieži nāk ar oversized hārļiem, apkarinātiem ar bārkstīm, šaujošiem izpūtējiem, liesmām, ērgļiem un Halka Hogana portretiem. Īsāk sakot – hārļi nav īsti mans vaibs. Es vienmēr esmu tos redzējis kā tādu skaistu, ekskluzīvu retro relikviju, ko turēt skaistā garāžā kā statuju aizgājušai ērai, un izbraukt ar to pāris reizes sezonā skaistā dienā līdz kafejnīcai. Ar ādas jaciņu un atvērto ķiveri, ko es glabātu tikai šādam izbraucienam. Es, protams, sev tādu moci gribētu – es siekalojos ap Street Bob katru reizi, kad to redzu, bet man tas vienkārši šķiet par dārgu, lai būtu tāds “motocikls dvēselei” – es tomēr ar motocikliem ceļoju, šad tad iebraucu mežā, mēdzu braukt ar pasažieri, ar mantām. Un tāds smukuma hārlis man gluži vienkārši neder. Man jau tāds vienreiz bija.

Īsi, bet skaisti 2000km ar Harley Davidson Lowrider ST

Bet šis hārlis, ko šosezon biju aizlienējis uz testu – galīgi nav tāds hārlis. Tas ir pavisam, pavisam cits hārlis. Es domāju, ka liela daļa vecās paaudzes pūristu teiktu, ka šis vairs vispār nav hārlis. Un droši vien, ka viņiem savā ziņā būtu taisnība. Man, turpretī, šis jaunās paaudzes modelis šķiet tieši tas, kas bija vajadzīgs. Beidzot ir hārlis, kas varētu derēt man. Teorētiski.

Beidzot mūsdienās

Kad Pan America pirmo reizi parādījās pirms kādiem 5 gadiem, jau bija skaidrs, ka HD cenšās kaut kā, nu… iekļūt 21.gadsimtā. Kas ir pilnīgi normāli, jo būsim godīgi – kura kompānija mūsdienās var tirgot to pašu, ko tirgoja 1970. gados un izdzīvot? Neviena. Paskatieties uz diviem pagājušā gadsimta milžiem un inovatoriem – Kodak un Fujifilm. Abi sāka vienādi. Viens palika pie sava un šobrīd ir renstelē, otrs attīstījās, gāja līdzi laikam un šobrīd ražo vienas no pieprasītākajām kamerām tirgū. Ir labi redzēt, ka HD beidzot ir pievienojušies pārējai pasaulei un ražo močus arī ar mūsdienīgām tehnoloģijām un aprīkojumu. Viņiem vajadzēja modeli, kas varētu derēt arī “pārējiem cilvēkiem”. Tiem, kas jau gadu gadiem pērk un lieto praktiskus, mūsdienīgus, ērtus Adventure tipa motociklus. Un tas ir tieši tas, kas Pan America ir – mūsdienīgs adventure tipa motocikls, līdzvērtīgs visiem pārējiem populārajiem varoņiem.

Hāris, bet ne hārlis

Un tomēr kaut kā HD ir izdevies šo motociklu nepadarīt par kārtējo, parasto ADV moci. Pirmā iespēja man ar to izbraukt (kaut arī īsa) bija šī gada Latvijas Gada motocikla testa dienā Biķernieku trasē, un jau tur man par Pan America radās pozitīvs pirmais iespaids. Pirmā lieta, ko pamanīju uzreiz, bija visai alternatīvais stūres novietojums. Ja klasiski šāda tipa moči izmanto platu, gandrīz MX stila stūri, tad Pan America stūre šķita mazliet šaurāka un krietni augstāka kā ierasts. Es nezinu, kādēļ HD tā dara, iespējams, ka šāds roku novietojums vienkārši šķiet agresīvāks, bet man stūres augstums likās perfekts, kaut kādā ziņā ļoti raksturīgs tieši hārļiem un kaut kas, kas šo motociklu sajūtās padara mazliet citādāku. Otrā lieta – motora sajūta. Pan America vairs nedarbina vecie milzu kubatūras gaisa dzeses traktora dzinēji, šis viņu jaunas šķidrumdzeses Revolution Max motors ar 1250cc (150zs un 125Nm), jāsaka, ir patīkams visos apgriezienu diapazonos. Tas ir gana gruntīgs zemajos, bet vidējā zonā jau paliek krietni asāks un dusmīgāks. Motors tiešām jūtas kā “pilns komplekts”, neko pielikt, neko atņemt. Tiesa gan, šis testa modelis bija aprīkots ar Screaming Ealge izpūtēja uzgali, kas nenāk komplektā, bet būtu obligāts pirkums man – tas moča skaņu padara pamatīgāku, agresīvāku, dobjāku, bet ne izteikti skaļāku decibelos. Kopumā – lieliska jauda, kārtīga, gluda un precīza vadība.

Komforts un nianses

Jau vēlāk, kad man bija iespēja Pan America patestēt ilgāk, es varēju novērtēt vēl dažas ekstra lietas, kas trasē nebija aktuālas – piemēram, komforts tālākos gabalos. Ceļā uz Ventspili secināju, ka sēdeklis ir ļoti plats, ērts un atbalstošs. Nekas nekur nesāp, nekas nekur nevelk. Arī par pasažieri ir padomāts, rāmja dizains ir tāds, ka pasažiera sēdeklis ir krietni augstāk par vadītāja sēdekli, kas pasažierim teorētiski dotu labāku redzamību pāri vadītāja ķiverei. Kāpšļu novietojums pret dibenu normāls, kaut gan man likās, ka ceļu leņķis ir kripatiņu asāks kā, piemēram, BMW R1250 vai R1300 GS, bet tas nekas – arī lejasdaļā nevienā brīdī nebija jūtams nogurums vai neorganiska sēdpozīcija. Vārdu sakot – braucu priecīgs absolūtā komfortā. Vienīgi vējš mazliet purināja manu ķiveri, kas būtu viegli labojams ar regulējamu vējstiklu, kuru HD diemžēl uz šī “ielas” ST modeļa nepiedāvā – tāds ir mazliet dārgākā Pan America Special komplektācijā. Un par to man mazliet žēl, jo var redzēt, ka stikla stiprinājumi ir gandrīz identiski abiem, tur pat var redzēt kaut ko, kas atgādina eņģes un iebūvētas sliedes – trūkst tikai paša pacelšanas mehānisma. ST versijā stikls mocim ir vairāk dekoratīvs – ap 100km/h tas paliek paskaļš. Bet tā nav liela kaite, to var risināt vai nu ar kādu aftermarket stiklu, vai vienkārši lētu, uzskrūvējamu stikla pagarinātāju. Pēc 2,5 stundām ceļā man bija mazliet dulla galva. Un es ik pa brīdim stājos malā, lai notīrītu savu ķiveres stiklu no krāsainiem, izšķaidītiem kukaiņiem.

Ko vēl es pamanīju? Pavisam niecīgu vibrāciju stūrē, bet nu, kuram divcilindru motoram tādu nav? Kopumā vibrācijas ir normas līmenī, es pat teiktu – labāk kā normas līmenī. Sajūga svira ir ārkārtīgi viegla, nesalīdzināma ar to smago bleķa rokturi uz dažiem no HD retro modeļiem, kas ir jāspiež ar visu spēku. Braukšanas režīmi ir, kruīzkontrole ir, un viss darbojas tā, kā varētu sagaidīt no moderna motocikla. Pats vadības ekrāns un tā dizains ir tāds so-so – var redzēt, ka HD nav gluži IT kompānija. Te ir atrodams liels, klasisks taisnstūra ekrāns, taču noklusējuma režīmā HD to aizpilda tikai “vidū” ar it kā klasisku, apaļu spidometru. Sākumā tas likās smieklīgi, jūs uzdizainējāt apaļu digitālo spidometru un ielikāt to tādā platekrānā tikai, lai apkārt būtu daudz tukšuma. Bet tad es pabakstījos pa izvēlnēm un atradu “pilno” režīmu, kas tukšās vietas aizpilda ar kaut kādiem papildu brauciena un tehniskiem datiem.

Lūdzu apstipriniet lietošanas noteikumus pirms lietojat šo motociklu

Tad vēl ir HD iebūvētais navigācijas rīks, kas, kā jau visi (izņemot Honda, kas strādā ar Apple CarPlay un Android Auto), diemžēl pieprasa novilkt HD aplikāciju, reģistrēt savu profilu, akceptēt simts dažādus nosacījumus un tikai tad tikt pie iespējas ievadīt galamērķi vai adresi. Bet, par laimi, tas ir jāizdara tikai vienreiz – pēc tam viss ir ātrāk un gludāk. Es neteikšu, ka esmu fans HD piedāvātajam navigācijas risinājumam, jo atkal tiek izmantota kaut kāda mistiska 3. pušu karšu sistēma (nu taču ļaujiet man lietot Google Maps vai Waze), un tā šķiet mazliet kokaina. Pietam, uzreiz var redzēt, ka izstrādātāji nav pat padomājuši par specsimboliem ārpus angļu valodas, jo latviešu valodas speciālās rakstzīmes HD softs pat nesaprot – skat. attēlu. Pēc pusstundas braukšanas es nospļāvos un uzskrūvēju uz stūres savu navigācijas telefonu. Ne tādēļ, ka navigācija nefunkcionētu. Drīzāk tādēļ, ka Google/Waze daudz labāk attēlo norādes, tai skaitā joslu sadalījumu, visādas papildsekcijas, brīdina par lietām un tā tālāk. Es vēlētos, kaut moto ražotāji pārstātu mēģināt izdomāt “labāku” risinājumu, un vienkārši ļautu mums lietot Carplay vai Anroid Auto.

ST un Special

Bet visādi citādi – ļoti labi nostrādāts motocikls, un es pieņemu, ka Special komplektācijā tas ir vēl labāks, jo tam ir gan regulējams stikls, gan spieķi, gan adaptīvā piekare, adaptīvā lampa, miglas lukturi un citi sīkumi. Un arī labāka piekare braukšanai neceļos, ko es laikam neieteiktu ar šiem motocikliem darīt vairāk kā, lai “piebrauktu pie kempinga ezera malā”. Lai gan šie ~260kg (Special komplektācijā) noteikti ir pūciņas svars, salīdzinot ar vecās skolas hārļiem. Ar tiem pat nevar izbraukt satiksmes apli, nestrīķējot gar zemi vai nu kāpsli, vai izpūtēja apakšējo sānu. Esmu ar retro hārlis šķērsojis ASV divreiz, un neatceros apli, kurā tas nebūtu noticis. Un kaut kur kalnu serpentīnos Kalifornijā, aiz tuksneša, es būtu vēlējies labāk būt uz šāda Pan America.

Tu ar moci brauc vai skaties uz to?

Šis tad nu ir tas hārlis, ko es tiešām redzu kā savējo. Tas ir, redzētu, ja man patiktu tā izskats. Izskats jau ir tāda subjektīva lieta – kādam patiks, kādam ne. Es kaut kā tomēr ar to iegareno lampu nevaru sadzīvot. Skatoties uz Special modeli salonā, man šķiet, ka tas izskatās labāk spieķu, 19 collu priekšējā riteņa un augstāka/platāka vējstikla dēļ. Fotografējot šo ST modeli Ventspilī es sapratu, ka daži Pan America rakursi man patīk, citi nepārāk. Es skatos un mēģinu saprast, vai es redzu “hārli” vai Adventure moci? Ne ta īsti viens, ne otrs. Bet varbūt tieši tāda ir galvenā doma – tas ir gan hārlis, gan adventure mocis. Tik pat daudz viens kā otrs.

Lai vai kā, esmu ļoti pozitīvi pārsteigts par HD jauno Revolution Max dzinēju. Redzot, ka šis pats dzinējs ir pieejams jau arī citos jaunos modeļos ir skaidrs, ka HD iet laikam (un emisijām) līdzi. Tas ir salīdzinoši kompaktāks un vieglāks, bet ar ļoti labu jaudu un aizraujošu raksturu.

Bet var jau būt, ka ar močiem ir jābrauc, nevis uz tiem jāskatās, ne? Es nezinu, spriediet paši. Liels paldies Motofavorītam par testa moča aizlienēšanu. Es pieņemu, ka šo konkrēto moci pavisam drīz varēs iegādāt ar mazu kilometrāžu un lielu atlaidi. Kamēr vēl nevar, piesakieties testa braucienam, ja arī jūs gribat sajust “mūsdienu pasaules” hārli. Pāris stundas un jums viss būs skaidrs. Bet to Halka Hogana t-kreklu un ādas vestīti gan atstājiet mājās, tas nebūs šim modelim 🙂

Cenas

Standarta (ST jeb Street) komplektācijā šis mocis jauns maksā ap 22 tūkst. eiro šajā okeāna pusē, Special komplektācija vēl par pāris tūkstošiem vairāk. Vai tas ir daudz, vai maz par šāda veida un zīmola motociklu? Es teiktu, ka šis Pan America ir izcenots adekvāti savam līmenim, aprīkojumam, zīmolam un tā paliekošajai vērtībai (arī otrreizējā tirgū) un pārējiem tirgus spēlētājiem. Skaidrs, ka tas nav lētākais motocikls, bet būsim godīgi – neviens HD īsti tāds nav. Tas ir premium zīmols, līdzīgi kā BMW un tā cena to atspoguļo. Tas noteikti nekādā veidā nejūtās lēts vai nekvalitatīvs. Vēl dažas bildes zemāk.