Tronds Nilsens ir datorzinātņu doktors, inženieris, zinātnieks, pasniedzējs un rakstnieks. Bet pats galvenais – viņš ir viens no vadošajiem virtuālās realitātes un papildinātās realitātes ekspertiem pasaulē un piedalīsies 27. aprīlī Valmierā rīkotajā programmēšanas un izstrādes darbnīcā AR/VR Hackathon 2018.
Virtuālā realitāte? Kas bija tas, kas ieinteresēja šajā jomā?
Man vienmēr ir patikušas jaunas idejas un tehnoloģijas. Es varbūt izklausīšos pēc nūģa, bet man patīk mācīties, jo tas palīdz risināt problēmas, kas cilvēkiem pasaulē ir svarīgas. Un es mācos daudz, tas man ir ļāvis piedalīties gan datorspēļu izstrādē, gan arī nopietnos zinātnes projektos. Ar virtuālo un papildināto realitāti ir saistīta mana doktora disertācija, ko aizstāvēju Vašingtonas universitātē. Strādājot ar virtuālās realitātes risinājumiem, man ir iespēja iet pirmatklājēja ceļu, kas mūsdienās, arī tehnoloģiju jomā, nav tik bieži sastopama privilēģija. Kopumā ar AR/VR projektiem es esmu pavadījis pēdējos 15 gadus. Ja iesākumā tās bija dažādas galda virsmas realitātes spēles, tad šai laikā man ir bijusi iespēja piedalīties gan virtuālās realitātes tehnoloģijās bāzētu medicīnas un zinātnes instrumentu tapšanā, gan arī palīdzēt izstrādāt izglītības programmas šajās jomās. Un šādu Hackathon pasākumu organizēšana un atbalstīšana ir ļoti svarīgs industrijas atbalsta punkts, kad desmitiem speciālistu satiekas, mācās un izstrādā jaunus risinājumus, idejas.
Ko Jūs darīsiet Valmierā?
Valmieras Hakatonā es uzstāšos kā treneris, kā mentors. Atkarībā no situācijām un problēmām es palīdzēšu dalībniekiem rast ceļu līdz atbildēm. Balstoties savā pieredzē, palīdzēšu saprast, cik daudz laika prasīs viens vai cits projekts. Jā, un es piedalīšos arī pasākuma konkursa žūrijā kā tiesnesis. Tāpat mans uzdevums būs atbalstīt arī tīri organizatoriski šo pasākumu, jo pats esmu rīkojis līdzīgus notikumus Sietlā un citur.
Šobrīd daudzi runā par virtuālo realitāti, par brillēm, datorspēlēm, par to, ka 2018. gadā pasaule piedzīvos ļoti svarīgu pagrieziena punktu un šīs tehnoloģijas tā pa īstam ienāks mūsu ikdienā. Vai tas tā ir?
Pretēji valdošajam haipam es uzskatu, ka viss tomēr nav tik vareni, kā to producē mediji. Galvenokārt dēļ kaitinošās īpatnības, ka, piemēram, papildinātā realitāte joprojām tā pa lielam ir skatāma tikai caur telefona ekrānu. Es nedomāju, ka telefonos radītās pievienotās realitātes sistēmas ir tik svarīgas industrijas kopējās attīstības dinamikai. Tomēr tas ļauj ierindas cilvēkiem ar šo konceptu spēlēties, pētīt. Tikmēr, kamēr augstas kvalitātes HUD tehnoloģijas nebūs nonākušas normāla izmēra saulesbrillēs, kas maksātu zem 600 dolāriem, interese nebūs liela. Attīstības horizonts vēl pagaidām šādas izredzes nesniedz, kaut vai tādēļ, ka jēdzīgu papildinātās realitātes briļļu cenas sākas no 3500 dolāriem.
Bet progress tomēr ir vērojams?
Protams! Kad es sāku darboties šai jomā, situācija bija daudz sliktāka. Mēs strādājām ar HUD displejiem, kam bija vien 320*240 punktu izšķirtspēja. Šobrīd mēs runājam par iekārtām, kas filmē apkārtējo vidi un attēlo to virtuālās realitātes brilles, papildinot ar papildinātās realitātes slāņiem un objektiem.
Tomēr Google izstrādātajām brillēm neko labi neveicās?
Tas, ko iesāka Google Glass, šodien turpinās. Pirmkārt, klupšanas akmens bija diskomforts, ko izjuta sabiedrība, kad parādījās kāds, valkājot Google acenes, zinot, ka viss tiek filmēts. Cilvēkiem tas nepatika, sevišķi dažādās sociālās situācijās. Tas bija viens no svarīgajiem iemesliem, kādēļ šis produkts diez ko labi neiedzīvojās un nekļuva populārs.
Šobrīd šādas iekārtas biežāk tiek lietotas kāda uzdevuma vai mērķa kontekstā, nevis vienkārši staigājot pa ielu un priecājoties. Ir cits sociālais pielietojums, papildinātās realitātes iekārtas pilda citu mērķi. Turklāt šo iekārtu ir vairāk, no dažādiem ražotājiem un arī cilvēki sāk pierast.
Šīs tehnoloģijas kļūst arvien tuvākas, arī samazinoties cenām, pieaugot pieejamībai, līdz ar to pieaugs arī sabiedrības tolerance. Gluži kā tas bija ar kamerām tālruņos.
Viens no veidiem kā šīs tehnoloģijas izmantot ir brilles. Kādās vēl jomās Jūs redzat papildinātās realitātes nākotni?
Automašīnās HUD displeji tiek izmantoti teju 20 gadus, tomēr es neredzu, ka šajā jomā šobrīd mēs varētu paredzēt kādus lielus izrāvienus. Jā, auto ražotāji uzstāda iekārtas, kas projicē braukšanas ātrumu vai kādu diagnostikas informāciju, tomēr nedomāju, ka tuvākajā laikā redzēsim šādā veidā atainotu dinamisko informāciju, kas brīdinātu par reālā laika notikumiem, bīstamībām vai ko tādu. Protams, pašbraucošie auto seko līdzi notiekošajam uz ceļa, bet pagaidām šī informācija pamatā tiek izmantota, lai dodu norādes mākslīgajam intelektam, kas vada auto, nevis tiek projicēta vadītājam uz vējstikla. Neapšaubāmi, šīs iespējas tiek pētītas, tomēr es neesmu redzējis gatavus prototipus, kas kvalitatīvi atšķirtos no esošā.
Papildinātajai realitātei un virtuālās realitātes pielietojumam ir ļoti liela nozīme medicīnā, sevišķi, ja mēs runājam par mediķu apmācību un ne tikai. Virtuālās realitātes aplikācijām nākotnē liela nozīme būs arī terapijā – piemēram, dažādu psiholoģisku problēmu risināšanā. Es esmu strādājis pie metodēm, kas pacientiem palīdz tikt galā ar apātiju, programmām, kas psiholoģiski atbalsta cilvēkus, kuriem slimības dēļ ilgs laiks jāpavada slimnīcā. Būtiska nozīme virtuālās realitātes tehnoloģijām būs posttraumatiskā stresa sindroma ārstēšanā. Apvienojumā ar psihoterapiju, virtuālā realitāte var palīdzēt mainīt uzvedību, mainīt to, kā psihe reaģē uz dažādām situācijām. Izdzīvot dažādas emocijas. Svarīgākais šai ziņā ir terapeita piesaiste un konteksts.
Tomēr šobrīd pamatā fokuss vērsts uz jauno speciālistu apmācību – virtuālā realitāte palīdz apgūt anatomiju, palīdz redzēt kustībā, kā notiek dažādi procesi cilvēka organismā. Es pats esmu daudz piedalījies šajā darbā, strādājot pie sava doktora grāda. Un tā ir ne tikai anatomija, tā ir operāciju plānošana, tā ir dažādu situāciju izspēle, kādas var gadīties ārstam, tādējādi sniedzot vērtīgu pieredzi bez reālu pacientu iesaistes. Šobrīd pie šādām stimulācijām strādā vairāki uzņēmumi, tā ir jauna joma, kas lieliski ļauj izmantot virtuālās realitātes iespējas.
Kas šobrīd ir bremzējošie faktori, šķēršļi, kas jāpārvar, lai AR/VR tehnoloģijas ieviestos ikdienas dzīvē?
Pirmā problēma, protams, joprojām ir labu iekārtu augstā cena. Lai gan tehnoloģijas attīstās, viss, kas jauns un progresīvs, ir dārgs. Ja runājam par virtuālo realitāti, tad problēma, ar ko sastopas lietotāji, ir tīri fizioloģiska – cilvēkiem ar jūtīgāku vestibulāro aparātu var reibt galva, piemesties jūras slimība. Un ja tā godīgi, pēdējos gados šai ziņā nekas daudz nav paveikts. Tāpat arī liela daļa lietotāju saskarņu ir gluži vienkārši sliktas un nav piemērotas darbam virtuālās realitātes vidē. Tāpat arī viena no problēmām ir tā, ka virtuālās realitātes briļļu ekrāns ir novietots pie pašas acs, tai pat laikā virtuālās simulācijas objekts var atrasties vairāku metru attālumā. Acis fokusējas uz ekrānu, tai pat laikā smadzenes domā, ka cilvēks raugās uz priekšmetu, kas atrodas krietni tālāk. Šis konflikts rada diskomfortu, kas var novest pie noguruma un galvassāpēm.
Ja runājam par papildināto realitāti, tad problēma joprojām ir virtuālo notikumu pareiza implementācija reālajā vidē. Faktiski telpa ir jāskenē kā 3D modelis, jo ja darbība, piemēram, notiek zem galda, tad, lai viss tiktu atainots korekti, ir vai nu jāuzzīmē arī galds, vai arī virtuālais notikums jāataino tā, lai galds aizsegtu daļu no tā. Līdz ar to, joprojām tiek izstrādātas dažādas tehnikas un speciālisti veic pētījumus, raksta dokumentācijas. Tas ir liels darbs. Jā, protams, šobrīd eksistē vairāki gatavi piemēri, kā tas tiek risināts, bet pagaidām nekas izcils piedāvāts netiek. Tāpat joprojām ir problēmas ar nelielu reālo objektu “pamanīšanu” – ja šā brīža komerciālās iekārtas bez problēmām spēj noteikt sienu vai mēbeļu atrašanās vietu, tad, piemēram, ūdens glāzi tās gluži vienkārši neredz, un uzskata, ka tā ir tekstūra uz galda. Es esmu strādājis ar sistēmām, kuras ir iespējams apmācīt, piemēram, paņemot rokās šo priekšmetu un parādot, ka tā ir glāze, un iekārta to atcerēsies. Tomēr jāņem vērā, ka šādu priekšmetu ir bezgalīgi daudz un jauni priekšmeti jaunā vidē nebūs atpazīstami. Līdz ar to, tas ir vēl viens šķērslis, kas jāpārvar.
Tomēr pēdējos gados ir manāms nopietns progress šajā jomā?
Tas, kas pēdējos gados ir nodrošinājis attīstības lēcienu virtuālās realitātes iekārtām, ir plaša lētu un kvalitatīvu LCD ekrānu pieejamība, galvenokārt pateicoties viedtālruņu izplatībai. Tas ir samazinājis šīm komponentēm cenu un padarījis šos ekrānus daudz smalkākus, ar labākām izšķirtspējām. Lielākā problēma ar tālruņu ekrāniem bija melnās joslas starp pikseļiem, kas pateicoties virtuālās realitātes brillēs iestrādātajām palielinošajām lēcām, bija ļoti labi pamanāmas. Šobrīd tiek izmantoti ekrāni ar prizmas un trijstūra formas pikseļiem, līdz ar to šī problēma ir daļēji atrisināta. Tāpat augstāka ekrānu izšķirtspēja padara pikseļus mazākus un grūtāk pamanāmus. Jaunākās iekārtas, piemēram, izmanto lāzera skanēšanas tehniku, kas arī sniedz ļoti labus rezultātus.
Kāda ir jūsu prognoze, pēc cik gadiem būs iespējams uzvilt “burvju brilles” un doties ielās, lai baudītu papildināto realitāti tieši tādu, kādai tai jābūt?
Tas, protams, drīzāk ir sociāls jautājums, bet es domāju, ka tuvākajos četros vai piecos gados mēs noteikti būsim nonākuši tādā attīstības stadijā, ka būs iespējams uzvilkt saulesbrilles un doties baudīt papildināto realitāti. Protams, ir grūti spekulēt, kāda tā būs, kāds būs idejiskais attīstības virziens, tomēr es redzu, ka šī joma būs krietni pietuvojusies tuvāk tai idejai, ko mēs saprotam ar vārdu savienojumu “papildinātā realitāte.”
