Pirmie iespaidi par jauno BMW 7. sēriju (G11) – man dzīvē viss ir kārtībā

Papētot pēdējo gadu CSDD statistiku – fakti rāda, ka jaunus auto Latvijā pamatā pērk uzņēmumi un auto spektrs ir no paša pieejamākā darba “kabluka” par 10 tūkstošiem eiro, līdz luksusa klases spēkratiem par vairākiem simtiem tūkstošu Eiropas naudiņu. Auto no salona nenoliedzami pērk arī privātpersonas un arī šeit klāsts ir pilna spektra – no franču vīndaru auto līdz pat čirkainās tautības radītajiem sporta ērzeļiem.

Tomēr man gribētos domāt, ka līdz jauna auto iegādes apziņai ir “jānonāk” – tas ir īpašs dvēseles stāvoklis, kad tiek ignorēti ekonomikas likumi, proti, tu spēj neredzēt faktu par savā īpašumā esošu lietu ar ļoti ātri zaudējošu vērtību. Nereti pēc 5 gadiem auto ir zaudējis pat divas trešdaļas savas vērtības, tātad tu esi maksājis nevis 1500 EUR līzinga maksājumu par 100 tūkstošus vērtu auto, bet faktiski to summu reiz divi. Lietotiem auto vērtība tik strauji nekrītas vai noteiktās situācijās pat nemainās, tādēļ tik ļoti nevar izjust to mēneša šķērsgriezumā. Ne pa velti es minēju 100 tūkstošus – aptuveni tik ir vērts šoreiz apskatītais auto.

Liela daļa īpašnieku teiks “Un?”. Un tā arī faktiski ir, auto ir līdzeklis tavai labsajūtai, ērtībai vai priekam, auto kalpo tev un labs palīgs kā zināms maksā dārgi. Tajā brīdī, kad esi atradis savu dzīves balansu, lai pirktu jauno auto, neskatoties uz pamatīgo vērtības kritumu, naudas un prieka attiecība ir tev nepieciešamajā diapazonā.

Kādēļ es to vispār pieminu? Jaunā BMW 7 sērija ar rūpnīcas indeksu G11 ir tieši tāds auto – Tev dzīvē viss ir kārtībā. Un prieku tas auto dod. Un dod patiešām lielu.

Uzreiz rodas jautājums – kādēļ tieši septītā sērija? Kādēļ uzreiz jārāpjas pēc omes ievārījuma no paša augstākā plauktiņa? Pavisam nesen viens Kursors.lv lasītājs pārmeta manu mazo rakstīšanas vēlmi par “vienkāršajiem” auto, jo augsto plauktu spēkrati galīgi neesot Kursors.lv mērķauditorija. Es sliecos domāt mazliet savādāk, psiholoģiskāk. Kādēļ liela daļa Latvijas iedzīvotāju nezina, kā sauc mūsu ekonomikas ministru (ministri precīzāk), bet zina kā sauc Kimas Kardašjanas suni? Es mazliet, protams, pārspīlēju, bet ideju var saprast. Kādā tirdzniecības treniņā mūsu komandai reiz jautāja, kas, mūsuprāt, atšķir sapni no mērķa? Atbilžu versijas sekoja visdažādākās, bet pareizo tomēr beigās pateica treneris – tas ir “datums”. Rakstu par dārgu un, iespējams, nesasniedzamu auto ir interese lasīt daudz lielāka par aktuālās Dacia Duster apskatu, kaut Dacia ir pavisam foršs auto (glaims Renault mārketinga vadītājam) un noteikti vajadzētu par to uzrakstīt šogad.

Cilvēkiem ir tendence interesēties par lietām mazliet ārpus robežām, vismaz man. Un nesasniedzams auto nereti tas ir nevis dēļ cenas, bet pielietojuma.

Ar pielietojumu mums, godīgi runājot, ir diezgan draņķīgi. Vienā savas dzīves posmā es regulāri uzturējos Āzijas valstīs un arī tur es pastiprināti pētīju visu par un ap auto. Salīdzināt ar it kā attīstās Eiropas ieradumiem nevar. Teiksim, Indijā ar trešās sērijas BMW brauc īpašnieks un sākot jau ar piekto sēriju – šoferis veic stūres rata griešanas funkcijas. Pastāstot, ka Latvijā ar pagarinātajiem limuzīniem brauc tikai īpašnieki, viņi nesapratnē rausta plecus – kāpēc? Valstī, kur “zīmēšanās” ar saviem dzīves apstākļiem ir pat vēl izteiktāka, šo dīvaini Eiropas tendenci nesaprot. Pie šīs tēmas atgriezīsimies beigās.

Pievēršoties apskatam – es esmu piekasīgs. Pat ļoti. Par mani regulāri mēdz teikt “viņam nekad nekas nav labi”. Mūsu īsās kopdzīves laikā es spēju atrast tikai dažus trūkumus. Viens, iespējams, pat nebija trūkums, es vienkārši nespēju sameklēt, kā atslēgt stabilitātes sistēmu, kaut es arī ļoti nemeklēju. Mani mazliet baidīja, ka es netikšu ārā no slapjās pļavas pie Liepājas vēja ģeneratoru parka, kur ar tik lepnu seju iestūrēju, lai noķertu pāris foršus kadrus. Bet man pat nevajadzēja paaugstināt klīrensu, auto pilnpiedziņas sistēma bez bēdas tika galā, atstājot apkārtējos skatītājus savos traktoros pavisam izbrīnītus. Iespējams, man atmiņā vēl atradās desmitu gadus senā vēsturē esošais atgadījums, kad, izmēģinot Volkswagen Syncro pilnpiedziņas sistēmu pavisam seklā pavasara sniega un dubļu posmā, ar kaunpilnu seju devos pie vietējiem traktoristiem pēc palīdzības. Tas nebija nepieciešams, atriebība ir salda.

Līdz nākamajiem trūkumiem mēs vēl tiksim.

Garš ievads. Apskatīsim mazliet garlaicīgos tehniskos datus.

Radot jauno septīto sēriju, BMW visu savu inženieru darbu ir koncentrējis prevencijai – izdarīt visu, lai Tev ne mirkli nebūtu jānovēršas no ceļa. Cik reizes esat pieķēruši sevi pie situācijas, ka pagriežat automašīnas mūzikas sistēmu klusāk, kad tuvojieties nepieciešamajai adresei un cenšaties saskatīt sev interesējošo adreses zīmīti? It kā tas palīdzētu redzēt labāk? Kaut elektriskie priekšējo sēdekļu regulācijas slēdži ir izvietoti loģiski un instinktīvi, bieži instinktīvi vēlies paskatīties, ja ko nesanāk atrast, kaut it kā loģiski saprotam, ka ieraudzīt slēdžus no sēdpozīcijas ir praktiski neiespējami. Ir risinājums! Pieskaroties kādai sēdekļa regulēšanas svirai, uz ekrāna tiek parādīts, ko tieši tu panāksi, ja sviru nobīdīsi no sākotnējās atrašanās vietas. Un tad man nāca atklāsme – beidzot kāds to ir izdarījis. G11 praktiski visas sviras un pogas ir sensoru, kur liela daļa ir tikai izrādīšanās ar iespējām, bet ir arī dažas patiešām ērtas un sēdekļu regulēšanas sviras tās pavisam noteikti ir.

Izstrādājot septīto sēriju, BMW ir pievērsis arī uzmanību ievērojamam automobiļa svara samazinājumam, vienlaikus palielinot tā stabilitāti. To nodrošina alumīnija, tērauda, magnija un ar oglekļa šķiedru stiprinātas plastmasas, no kā ražots oglekļa šķiedras rāmis, izmantojums.

Līdzīgu ceļu pirms tam gāja Land Rover, savos jaunos modeļos rāmi veidojot pavisam no jauna, daudz vairāk izmantojot alumīniju, tas ļoti atsaucās uz svaru un automātiski uz vadāmību, degvielas patēriņu un dinamiku. BMW G11 ir par 130 kilogramiem samazināts svars salīdzinājumā ar iepriekšējiem modeļiem, neskatoties uz uzlabotām komforta un drošības funkcijām. Turklāt pārdomātā hibrīda konstrukcija un svaru samazinošā savienojumu tehnoloģija sadarbojas, lai nodrošinātu līdzsvarotu svara sadalījumu un vēl vairāk pazeminātu smaguma centru. Tas viss daiļi skan uz papīra, bet kā ir realitātē?

Lai es tagad skaļi apgalvotu, ka ir tikpat skaisti arī dzīvē, man vajadzētu ar šo auto pavadīt ilgāku laiku un tieši tikpat ilgu laiku pavadīt ar iepriekšējās paaudzes septīto sēriju. Bet es esmu pietiekami daudz braucis ar visiem iepriekšējiem augstākās klases BMW un varu teikt, ka realitātē ir pat labāk kā uz papīra.

Atceros, ka līdzīgas sajūtas man bija nu jau pavisam tālajā 2008. gadā, kad ne ļoti foršā jūlija dienā BMW X6 pirmo reizi skāra Latvijas asfaltu un bija iespēja izbaudīt tad pavisam jauno auto klasi kādā sporta kompleksā. Tad es biju patiesi pārsteigts, kā BMW ir izdevies džipa sajūtas pavisam iznīcināt, jo nevienu brīdi ne trasē, ne uz ielas auto neuzvedās kā džips, bet kā parasts vieglais auto.

G11 mani atstāja tikpat ļoti šokētu – kā šis šoferi prasošais flagmanis ir padarīts tik piezemēts un paklausīgs? Iepriekšējo paaudžu laivas efekta nav, slinkās stūres nav, nepaklausības nav. Tu neatskārt, ka brauc gandrīz divas tonnas sverošā limuzīnā līdz brīdim, kad jāatver durvis un jāizkāpj.

Un tas ir neatkarīgi no ātruma, gan kārtību mīlošo pilsoņu 90 uz šosejas, gan arī Vācijas cienīgajos ātrumos. Sākumā šķita, ka palīdzēja maģiskais //M burts un tā esamība balstiekārtā, jo man piešķirtais 730xd bija M Sport pakojumā, bet nē – M Sport opcija dod tikai vizuālās izmaiņas un balstiekārta ir tieši tāda visās komplektācijās.

Spēlējos es arī ar ECO un SPORT un ADAPTIVE balstiekārtas regulējumiem un paliku pie ADAPTIVE, kur Adaptīvais režīms ietekmē dinamisko amortizācijas kontroli, stūrēšanu un Steptronic pārnesumkārbu, nepārtraukti pielāgojot iestatījumus atbilstoši šībrīža braukšanas situācijai un izvēlētajam braukšanas režīmam. Adaptīvajā režīmā sistēma ņem vērā dažādus indikatorus, piemēram, pedāļa nospiešanu, stūres kustības un kruīzkontroli, kā arī individuālo braukšanas stilu. Turklāt sistēma sadarbojas arī ar reāllaika navigāciju, lai pielāgotu balstiekārtu tuviem līkumiem, krustojumiem vai citiem ceļa apstākļiem. To dzīvē varēja just tikai Latvijas likumdošanai neatbilstošos ātrumos, tas nozīmē Vācijā un Nīderlandē potenciālie lietotāji atzinīgi novērtēs šo konkrēto regulējumu, vai tas Latvijā būs aktuāli – dzīve rādīs. Ļoti patika, ka Sport režīmā izteikti jūt ātrumkārbas pārslēgšanos.

Buklets stāsta par vēl kaudzi efektīvās dinamikas ieviesumiem, kā, piemēram, priekšējo režģi ar aktīvās gaismas plūsmas funkciju, kas aizver priekšējās “žaunas”, kad automašīnai dzesēšana nav nepieciešama, gaisa aizskaru, gaisa savācēju aiz priekšējām riteņu arkām un speciāli izveidoties riteņu diskiem ar turbīnas dizainu. Sen sen atpakaļ BMW M5 kā pirmais ieguva šāda rakstura riteņu diskus, bet šeit nu gan vajag laboratorijas apstākļus, lai pārbaudītu uz papīra uzdrukāto, jo papīrs piedod visu.

Lai arī publiski pieejamā informācija vēsta, ka arī dzinēji ir jauni, krievu inženieris pasakām netic un ar elektrisko skrūvgriezi cenšas izjaukt SU-24M melno kasti (tiem, kas mucā – stāsts par Sīrijā notriektā krievu bumbvedēja kaunpilno melnās kastes atvēršanu). Manuprāt, precīzāk būtu teikt, ka dzinēji ir uzlaboti. Un, ui, kā to jūt.

Pāris nedēļas atpakaļ pavadīju dienu ar jauno X6, kam vēl ir “vecais” dzinējs, kurš man ļoti lika vilties, savukārt G11 dzinējs mani pārsteidza. Standarta trīs litru vienrindas sešu cilindru dīzelis ar maināmās ģeometrijas turbīnu X6 gadījumā sasniedz 258 Zs un 560 Nm, 730d gadījumā tas ir 265 Zs un 620 Nm griezes moments un to patiešām jūt. Norādītais degvielas patēriņš gan ir pilnīgas muļķības, bet pēc jauktā režīmā un apstākļos pavadītiem 500 km auto es atgriezu ar 9.2 litru vidējo patēriņu uz 100 kilometriem. Un tas ir smieklīgs patēriņš, smieklīgi mazs. Tehniskā specifikācija min kombinēto 5.2 litrus uz 100 km, kas skan tikpat uzjautrinoši kā pavisam jaunā Porsche 911 Carrera S norādītais 7.7. Vilks paēdis un kaza dzīva, jeb, pārfrāzējot, zaļie priecīgi un mārketinga vīri smej ūsās.

Baumo, ka jaunā septītā klase saņems arī divu litru četru cilindru dīzeli, tie varbūt ir mani aizspriedumi, bet tas ir tikpat apkaunojoši kā četru cilindru dzinēju klāsts no luksusa klases Volvo XC90 motora telpas. Nu nepiestāv tā māžošanās elitārajiem auto.

Gandrīz viss jauns ir salonā, tur nu gan man nav īsti kur piekasīties. Viss ir ieturēts konservatīvi un lielie alumīnija paneļu risinājumi izskatās ļoti klasiski, bet tas šķiet kaut kur redzēts, varbūt Mercedes S klases kupejā? Nav svarīgi katrā gadījumā.

Kā jau minēju, BMW daudz kur ir pārgājis uz skārienjūtīgo vadību un beidzot arī ekrāns ir skārienjūtīgs. Manuprāt, nepieciešamība pēc tā absolūti nebija, vadība ir ļoti ērta arī no skārienjūtīgās vadības sviras. Bet par vadību ir vēl jums jāpastāsta – G11 ir ieviesis pavisam ko nebijušu, proti, žestu vadību. Pagaidām gan iespējas ir dikti ierobežotas un, iespējams, sākumā tas var šķist tikpat muļķīgi kā sastrēgumos mašīnā dziedošās un roku vicinošās māmiņas, bet kaut kas no tā patiešām ir lietojams. Audio sistēmas skaņas regulācija bija ļoti ērti uzbūvēta un ļoti ērti lietojama, es apskata beigās sevi pieķēru pie fakta, ka nemaz savādāk mūzikas skaļumu neregulēju visus 500km un pēc tam savā auto centos stulbi un bez rezultāta žestikulēt.

Pacelt un nomest klausuli man sanāca ne ar pirmo reizi un milzīgu nepieciešamību pēc atpakaļskata 360 grādu kameras regulācijas ar žestu palīdzību es arī nesaskatīju, kaut 360 grādu kameras darbība ir kārtējā foršās funkcionalitātes paraugstunda no BMW. It īpaši momentā, kad atpakaļgaitā kāpos no ārā no iebrauktuves ar šausmīgu pārredzamību, precīzāk neko neredzēju, un pirms izbraukšanas uz ielas iedegās sarkanā brīdinošā gaisma pat nezinu kur un auto pats apstājās, lai palaistu garām manis nepamanīto auto no kreisās puses.

Automātiskā piestūrēšana pagaidām ir mazliet jēls produkts. Braukšanas palīgsistēma Plus piedāvā daļēji autonomu braukšanu, pateicoties adaptīvajai kruīzkontrolei ar Stop & Go funkciju un stūrēšanas un joslu pārvaldības palīgam. Tā pārņem stūrēšanas vadību un automātiski notur BMW joslas centrā. Protams, darbojas tas tikai ar izteiktiem joslu krāsojumiem, kuri kā mēs zinām Latvijā ļoti pieklibo, kamēr kaimiņi lietuvieši pievērš pastiprinātu uzmanību. Bet stūrēšanas vadība pat pie labi redzamajām līnijām uz jaunās Liepājas šosejas regulāri pazaudēja līnijas, jo laika apstākļi nelutināja un praktiski visu ceļu pavadīja lietus. Nevaru gan teikt, ka nestrādāja – vienai rokai noteikti jābūt uz stūres un stūrē iebūvētie satvēriena sensori uzreiz protestē, ja esi uzdrošinājies atlaist rokas un pēc 10 sekundēm izslēdz stūrēšanas vadību. Ļoti ērti ir tajā momentā, kad nevēlies “Skatīties ceļam acīs” un ar pirkstiem slidini pa telefona ekrānu. Drošības funkcija tevi brīdinās, ja auto sāk pamest joslu un auto sevi koriģē atpakaļ joslā, pie tam izteikti – voilà, Facebook auto ir izdomāts. Mark?

Auto beņķi ir izcils vizuālais veidojums, mākslas paraugstunda, bet, šeit mēs atgriežamies pie trūkuma numur divi – šausmīgi cieti. Mani patiešām kaitina masāžas funkcija jau no pirmajām BMW paaudzēm, kad tas tika ieviests, neko citu kā cietā beņķa papildus cilāšanu un dziļāku iespiešanu jau tā sāpošajos dibena vaigos tā nedara. Bet masāža jaunās septītās klases gadījumā bija vienīgais, kas glāba no pīppauzes ar piespiedu dibena izkustināšanu, ik pēc 50km es uz pāris minūtēm to ieslēdzu, lai braucienu padarītu komfortablāku. Varbūt tas ir speciāli, lai netiktu zaudēta absolūti visa vēlme iesaistīties auto vadīšanā, BMW tomēr ir “Drivers car”. Dīlera pārstāvis gan raustīja plecus neziņā par šo manu repliku, bet vakarā es jutos kā dabūjis pendeli. Sēdekļi M Sport pakojumā atšķiras, es noteikti izvēlētos komforta. Visādi savādāk tie sniedza pat ļoti labu muguras un sānu atbalstu.

Elkoņbalstā ērti ir iekārtojies arī bezvadu lādētājs, kurš lādē ne tikai jauno ar pieskārienjūtīgo ekrānu aprīkoto aizdedzes atslēgu, bet tikpat labi arī telefonu. Patika brīdināšanas iespēja, ja esi telefonu vai atslēgu tur aizmirsis un centīgi pamet auto, lai skrietu uz tikšanos.

Nebūs arī jāapmeklē Circle K degvielas uzpildes stacijas, lai iegādātos salona smirdeklīšus, tagad tas ir iebūvēts un vari izvēlēties vairākus aromātus un intensitātes pakāpes. Tas sākotnēji var šķist dīvaini, bet ir ellīgi praktiski. Un kā gan bez gaisa jonizētāja.

Man patīk visādas tehnoloģiskās lietiņas gan mājās, gan mašīnā un es ļoti labprāt izmēģinu ko jaunu. Pilna mēra LCD panelis automašīnās nudien nav nekas jauns, aktuālais Lexus IS var padižoties ar ļoti glītu versiju, tieši tāpat ka visi pēdējie saražotie VAG’i. BMW nav gājis japāņu ceļu un ir centies nepārspīlēt ar informācijas daudzumu, vienīgā līdzība būtu faktā, ka tas pilnībā maina savu krāsu un izskatu atkarībā no braukšanas režīma. Projekcija uz priekšējā stikla šoferim arī nav nekas jauns – bez pierastā ātruma un kameru nolasītajām ceļa zīmēm, uz stikla var redzēt navigāciju, multimediju sistēmas izvēlni, ienākošos zvanus uz ziņas. Ja X6 gadījumā man tas ļoti patika, tad G11 gadījumā pat mazliet traucēja, jo stikls, kurš nodrošināja projekciju, atstarojās un tumsā radīja gaišāku fonu uz vējstikla.

Visa multimedija vadība ir pamatīgi izmainīta un padarīta intuitīvāka, kaut daudzi min, ka padarīta japāniskāka.

Diemžēl, un šoreiz tiešām diemžēl braucu viens, nesanāca izbaudīt braucienu auto aizmugurē, kur elkoņbalstā iebūvētajā planšetdatorā var vadīt sev apkārt esošās komforta iespējas, to noteikti pamēģināšu kādreiz pagarinātajā jeb G12 versijā. Skan gan pārmetumi par planšetes kvalitāti un sistēmas kopējo darbību, es gan nekādas aizķeršanās nemanīju.

Tieši tāpat arī nesanāca redzēt dzīvē jaunās Laserlight tālās gaismas, kuras savus starus spēj raidīt līdz pat 600 m attālumam  – ļoti lielā satiksme uz Liepājas šosejas neļāva automātiskajām gaisām praktiski ne momentu ieslēgt pat “parastās” tālās gaismas, kur nu vēl aktivizēt Laser starmešus, kuras darbojas un tiek aktivizētas neatkarīgi no tālajām. Katrā gadījumā jaunie LED lukturi ir atsevišķa raksta vērti, bet par tiem vairāk pastāstīšu BMW X6 apskatā kaut kad pavisam drīz.

Kaut atpakaļ Rīgā biju mazliet pirms plānotā laika, nesteidzos atgriezt auto atpakaļ, vēl kavējos un meklēju iemeslu vēl kur aizbraukt, neskatoties uz milzīgajiem sastrēgumiem tieši pirms Ziemassvētkiem.

Atgriežoties pie Āzijas tēmas raksta sākumā – esmu patīkami pārsteigts par auto milzīgo piemērotību Latvijas ceļiem un apstākļiem, šis varētu būt tuvu izcils mazas ģimenes auto, kuram absolūti šoferis nav nepieciešams un pat doma par to šķiet absurda.