Pirmā Kursors.lv intervija ar Fastr Books līdzdibinātāju Eldaru Loginovu raisīja vētru pozitīvu atsauksmju un motivēja gādāt nākamo interviju. Šoreiz atkal biju devies uz TechHub, kur aprunājos ar rindu pārvaldības rīka Qminder līdzdibinātāju Kristapu Grinbergu. Cik Eldaram ar savu stārtapu gāja jautri un saulaini, tik skarba pieredze ar savējo ir bijusi Kristapam. Tā teikt, apskatam abas monētas puses.

Qminder komanda (Kristaps aizmugurē ar abiem īkšķiem gaisā)
Qminder komanda (Kristaps aizmugurē ar abiem īkšķiem gaisā)

Sveiks, Kristap! Lūdzu, īsumā pastāsti par savu saistību ar tehnoloģijām. Kad un kā ar tām iepazinies?

Ar tehnoloģijām uz „Tu” es esmu jau ļoti sen. Vairs precīzi neatceros kurā klasē tieši, taču jau agrā jaunībā skolā informātikas skolotājs mani pirmo reizi iepazīstināja ar programmēšanas valodu QBasic. Tur varēja paspēlēties, zīmēt kvadrātiņus un tad arī tā kaste uzreiz aizrāva. Aizrāva tieši tas, ka varēju tai likt kaut ko darīt. Tajā laikā jau nebija internetā nekā baigi daudz ko darīt un arī pieeja tīmeklim bija ierobežota. Dators vairāk bija paredzēts kaut kādu darbu uzrakstīšanai un izdrukāšanai.

Vai atceries savu pirmo datoru?

[quote_right]Viena no manām pirmajām programmām, kuru uzrakstīju, rēķināja vienādojumus[/quote_right]Pirmais mājas dators bija tiem laikiem diezgan jaudīgs – aprīkots ar Celeron 300 MHz procesoru vai kaut kas līdzvērtīgs. Man dators bija skolā un arī tēvam darbā bija dators, kur es savu pirmo referātu drukāju ārā uz adatu printera. Viena lapa drukājās kaut kādas piecas minūtes. Nenormāli lēni. Pats pirmais dators ar ko es sāku darboties bija BK, jeb tā saucamā „beka”. Ar to es iepazinos skolā un uz tā darbojās MS-DOS operētājsistēma. Tur nebija grafiskā vide pie kādām esam pieraduši mūsdienās. Esmu redzējis arī vecākus datorus. Piemēram, iespiestuvē Valmierā bija vēl vecāks dators un pat nesen tas vēl strādāja. Tam bija pieslēgta lielā drukātājmašīna. Jau bērnībā man kaut kā tie datori iepatikās un arī ar matemātiku man nekad nav bijušas problēmas. Man ir vienmēr patikusi atkārtojamība. Proti, ja kaut ko es izdaru divas reizes, tad to jau var uzprogrammēt, lai tas vairs nebūtu trešo reizi jādara. Viena no manām pirmajām programmām, kuru uzrakstīju, rēķināja vienādojumus. Ievadot divus ciparus, tā parādīja rezultātu. Vienkārši negribējās pašam rēķināt. Bet patiešām paldies informātikas skolotājam, kas mani iepazīstināja ar datoru iespējām!

Vai tiešām bērnībā tikai programmēji un pie spēlītēm pat nepieskāries?

Tā nu gan nebija, toreiz es spēlēju Duke Nukem. Bet tā īstenībā ir pēdējā spēle, ko es tā aktīvāk spēlēju, jo pēc tam es vairāk ar spēlēm neaizrāvos. Gluži vienkārši tas dators, kuru man nopirka bērnībā, kalpoja ļoti ilgu laiku un modernākās spēles uz tā vairs nedarbojās. Ko es darīju? Sāku programmēt. Sākumā mājas lapas, kaut kādas Pascal un Visual Basic programmas. Pirmais no tādiem lielākiem darbiem bija noliktavas sistēma, ko izveidoju tēvam darbā. Tā bija veidota uz Microsoft Access datu bāzes, bet tur bija jāpieprogrammē klāt šis tas arī Visual Basic. Toreiz man bija piecpadsmit gadi.

Pieņemu, ka studēji informācijas tehnoloģijas. Kā izvēlējies augstskolu?

[quote_left]Vidusskolā es ne tik daudz programmēju, cik nodarbojos ar orientēšanos[/quote_left]Patiesībā viss nebija tik vienkārši. Mani interesēja datori, taču ļoti saistīja arī ģeogrāfijas lietas un nodarbojos ar orientēšanās sportu. Vidusskolā es ne tik daudz programmēju, cik nodarbojos ar orientēšanos un arī zīmēju orientēšanās kartes. Tur arī ģeometriskā un matemātiskā domāšana ir iekšā. Vidusskolas gados zīmēju kartes datorā un pēc tam tajās kartēs tika taisītas Latvijas skolēnu olimpiādes un dažādas citas sacensības. Mani interesēja kartogrāfija kā tāda. Bet ne tik daudz kā teiksim mājas uzmērīt, bet vairāk kā fiziskā ģeogrāfija – kalni, ielejas, meži utt. Ļoti patika visādas lāzerskenēšanas un tamlīdzīgas tehnoloģijas. Ļoti interesanti. Tādējādi es biju lielas izvēles priekšā – studēt ģeogrāfiju vai informātiku. Bet tad es sapratu, ka informātiku studēt ir perspektīvāk, jo Latvijā nav tik spēcīga tā ģeogrāfija un kartogrāfija. Stājos Valmierā, Latvijas Universitātē un RTU. Tiku visur, bet aizgāju uz Latvijas Universitāti. Daudzi teica, ka RTU ir tāds aizvēsturisks iestādījums un tur ir daudz jāmācās ķīmijas un fizikas. Tas nav nekas slikts, tomēr šķita, ka vairāk tā matemātika bija Latvijas Universitātē. Ar studijām baigās problēmas nebija, jo vidusskolas laikā es uz Rīgu braucu gatavoties studijām un arī uz olimpiādēm braukāju. Valstiskā līmenī gan nebija tik lieli panākumi, bet Valmieras rajonā katru gadu bija kāda trešā vieta, vai atzinība. Iestājos, bija valsts finansējums un tā es studēju.

Cik ilgas bija tavas studijas?

Latvijas Universitātē ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu. Un līdz pusei arī tiku doktora studijās, bet tās es nopauzēju, jo sapratu, ka mazliet par ātru uz tām aizgāju. Tur vajag pieredzi, un, atklāti sakot, man studijām nebija laika. Ja esi doktora studijās, tad tur jābūt uz pilnu slodzi. Es gan studijas neesmu nolicis galīgi malā, jo kādu dienu tomēr gribu iegūt arī doktora grādu.

Vai tu paralēli studijām arī strādāji?

Strādāt es sāku no otrā semestra vidus. Vienkārši bija daudz brīva laika, un es domāju, ka jāsāk strādāt, plus gribējās arī savu naudiņu. Latvijas Universitātē ļoti daudz darbu var izdarīt mājās pie datora un nosūtīt pasniedzējam. Bija arī daudzi darbi, kur eksāmeni bija internetā, bet atvērti tikai noteiktu laiku. Tev nav jābūt fiziski uz vietas, kā tas ir mākslas studijās. Visi vakari un brīvdienas gan bija jāpavada mācoties. Bija grūti, bet dzīvs esmu.

No sākuma strādāju uzņēmumā IBS Solutions un veidoju ritošo sastāvu uzskaites informācijas sistēmu Latvijas Dzelzceļam. Pēc tam veidojām sistēmu viesnīcām. Tie bija ļoti nopietni projekti un man kā zaļam gurķim piedalīties tajos bija liels izaicinājums. Īsā laika posmā apguvu daudz lietas un patiesībā labi, ka uzreiz tiku pie lieliem projektiem.

[quote_right]Vienkāršu mājas lapu veidošana mani nesaistīja[/quote_right]Tad man tas mazliet apnika un es domāju, ka mani varētu interesēt mājas lapas. Toreiz es pats īsti nezināju, ko es gribu. Iesaistījos tādā uzņēmumā kā Mediaparks, bet tur sapratu, ka tomēr tā mājas lapu būšana ne visai saista. Vienkāršu mājas lapu veidošana mani nesaistīja. Lai gan pēc tam es dažus gadus strādāju uzņēmumā Datateks, kas arī taisa mājas lapas, bet tur bija arī interesantākas lietas. Piemēram, basketbola klubs Rīga „dzīvajā” rakstīja rezultātus un mēs uztaisījām programmiņu, lai var mājas lapā sekot līdzi rezultātam. Datateks piedāvāja hostinga pakalpojumus un es viņiem izveidoju sistēmu, kas atviegloja hostinga pakalpojuma menedžeru darbu ar klientiem. Tas bija mans kursa darbs, ja nemaldos, otrajā kursā. Pēc tam es devos atpakaļ uz IBS Solutions, jo uzņēmums bija krietni attīstījies. Atgriežoties ķēros pie viesnīcu sistēmas izstrādes, taču uzņēmumam diemžēl nogāja greizi ar investoriem un mana darba vieta beidzās. Jebkurā gadījumā gribu pateikt paldies tā vadītājam Aivaram Akotam, kas man daudz iemācīja par projektu realizāciju un komunikāciju ar klientiem.

Pēc šī notikuma nolēmu no visa atslēgties un uz pus gadu devos uz ASV, kur strādāju atrakciju parkā – tirgoju biļetes. Dzīvoju laukos, bet mēdzu apmeklēt arī Ņujorku. Tā bija mana pirmā vizīte ASV un sapratu, ka cilvēki tur ir ļoti vienkārši. Tehnoloģiski spēcīgākie cilvēki ir San Francisko, Ņujorkā ne tik daudz, bet lielākā daļa ir vienkārši cilvēki, kuriem nepieciešamas vienkāršas, saprotamas lietas. Arī tagad, ikdienas darbā, mēs mēģinām iet uz ASV tirgu. Jāstrādā pavisam vienkārši. Produktam ir jābūt maksimāli ērtam un viegli izmantojamam.

Ko tu darīji, kad atgriezies no ASV?

Atgriežoties Latvijā ilgi bez darba nesēdēju, jo tas bija laiks, kad programmētājus ķēra aiz ausīm. Es pieteicos uz pāris vietām un īsā laika sprīdī uz manu „jā” vārdu gaidīja kādas astoņpadsmit vietas. Izvēlēties bija grūti. Aizgāju strādāt uz uzņēmumu IT Alise, kas tagad ir Tieto Latvia. Tur man strādāja viens kursa biedrs, kurš ieteica kā labu uzņēmumu ar gados jauniem darbiniekiem. Mani uzrunāja veselīgā attieksme darba intervijā. Tur es programmēju Oracle datu bāzes un veiksmīgi ieguvu starptautiski atzītus sertifikātus. Šajā darbā daudz strādāju ar Zemkopības ministriju pie Eiropas fondu sadales projekta. Zem tā slēpjas „n” apakšprojekti. Visi tūrisma projekti, zivsaimniecība, zemnieku sējumu kartes, aprēķini utt. Tas bija milzīgs projekts un tā bija ļoti liela pieredze. Lielas datu bāzes, lieli dati, daudz neapmierinātu klientu, daudz avārijas sistēmā utt. Plus vēl tam mēs ieviesām veiksmīgu projektu, kur biju viens no galvenajiem līdzdalībniekiem. Līdz tam katru gadu tika piesaistīti daudz studentu, kuri lielus informācijas apjomus ievadīja ar roku, bet mēs uztaisījām, lai skeneris to ievada automātiski. Mēs atņēmām studentiem darbu, bet tas ievērojami samazināja informācijas ievades laiku un izmaksas. Ja pirms tam datu ievade prasīja divus mēnešus, tad izveidojot mūsu sistēmu, to varēja izdarīt divās nedēļās. Kopumā Tieto viss bija ļoti labi un es to pat nenosauktu par darbu. Man tas projekts likās ļoti interesants un tur bija daudz programmēšanas. Sāku programmēt Ruby on Rails, ar Java veidoju HTML lapas, darbojos ar dažādām datu bāzēm un iemēģināju dažnedažādākās tehnoloģijas. Man tas patika un es neko sliktu nevaru pateikt. Bet tas, ka tu ej un dari katru dienu to pašu, vai arī bija tāds zīmīgs notikums, ka tu aizej uz ikgadējo sanāksmi un šefs stāsta, ka šogad ir ļoti labi sasniegumi, pie algas nepieliek, bet nopērk pats sev jaunu mašīnu. Tad arī mazliet aizdomājies kāpēc vergo un dāvā savu dzīvi citam nevis kaut kam savam.
Ar laiku projekts jau nedaudz apnika, jo uzturēšanas projekts nebija vērsts uz izaugsmi. Tika samazināts arī finansējums no valsts un nebija vairs tāda atdeve no klienta puses. Secinājums viens – kāpēc darīt to visu kādam citam. Man visu laiku gribējās kaut ko savu. Arī manam tēvam ir sava lieta, kur viņš ir pats sev priekšnieks. Tagad es to novērtēju.

Ko tu darīji, lai izmainītu savu dzīvi?

[quote_left]Sākotnēji plānoju veidot iOS mobilās aplikācijas[/quote_left]No sākuma man bija doma izveidot savu uzņēmumu, kurā es pats būtu sev priekšnieks. Sākotnēji plānoju veidot iOS mobilās aplikācijas. Toreiz Latvijā vēl bija maz izpratnes un informācijas par stārtapiem, kaut pasaulē jau viss notika ļoti aktīvi. Rīgā bija tāda pasākumu sērija kā Open Coffee Club, ko rīkoja Ernests Štāls. Uz dažiem pasākumiem aizgāju un paklausījos ko runāja tādi cilvēki kā draugiem.lv dibinātājs Lauris Liberts u.c. Tad es uzzināju par Garage48 hakatonu, kas bija jau, šķiet, ceturtais vai piektais pēc kārtas.

2011. gadā Tartu piedalījos manā pirmajā Garage48 hakatonā. Informāciju par to atradu internetā un nolēmu pieteikties. Es zināju iOS tehnoloģiskās lietas, bet ikdienā neprogrammēju, tāpēc nevaru teikt, ka man bija ļoti liela pieredze. Uz hakatonu aizbraucu viens pats un pieslēdzos rindu pārvaldīšanas servisa izveides idejai, kas man pašam patika. Man tiešām nepatīk stāvēt rindās un man vienmēr ir licies, ka tehnoloģijas spēj atvieglot dzīvi. Idejas autors un pārējie komandas biedri bija igauņi un es vienīgais biju latvietis. Prezentētājs, kas vēl joprojām mums palīdz ar dizainu, ir vienas no populārākās dizaina firmas Igaunijā, The Brand Manual īpašnieks, kur viņš izstrādāja arī Swedbank dizainu. Tas bija baigi labs pasākums. Mēs dabūjām Qmatic rindas numuru izsniegšanas mašīnu, taču mums nebija nekādas pamācības vai dokumentācijas. Vienkārši uzlauzām viņu tajās brīvdienās un mēģinājām pieslēgties. Pasākumā 48 stundu laikā uzprogrammējām rindas pārvaldīšanas sistēmu, lai var numuriņu pieteikt no telefona un arī tablo atrādījām izsaukto numuriņu. Lai arī pagalam jēla, tomēr sistēma darbojās. Pasākumā mūsu projekts vinnēja. Toreiz gan nebija nekādas lielās balvas, drīzāk atpazīstamība. Pasākums arī atvēra acis, ka var darīt arī kaut ko interesantu.

Qminder komanda Garage48 hakatonā
Qminder komanda Garage48 hakatonā
Pirmā Qminder versija
Pirmā Qminder versija

Vai tajā Garage48 hakatonā bija vēl kādas labas idejas, kas palikušas atmiņā?

[quote_right]Šobrīd visi veido kārtējos Facebook, Twitter un Instagram klonus un tas nav nedz interesanti, nedz perspektīvi[/quote_right]Jā, es atceros Vital Fields stārtapu, kas nesen Igaunijā dabūja investīcijas. Šis serviss zemniekiem piedāvā līdz sekundei precīzas laika prognozes un viņi zina, kad lauku pļaut un tā tālāk. Tādējādi serviss palīdz zemniekiem plānot savu ražu. Tāda specifiska niša, bet ļoti daudzi cilvēki to dara un tas ir liels potenciāls. Bet vispār tur bija daudzas idejas, kas bija daudz interesantākas nekā tagad. Šobrīd visi veido kārtējos Facebook, Twitter un Instagram klonus un tas nav nedz interesanti, nedz perspektīvi.

Kas notika pēc uzvaras hakatonā? Ko izlēmāt darīt ar savu stārtapu?

Pēc pasākuma ar komandas biedriem vienojāmies, ka projekts ir jāattīsta tālāk un bija sajūta, ka tagad dzīve ies uz augšu. Sadomājāmies, ka pēc diviem mēnešiem būs gatavs produkts un tie daži uzņēmumi, kas ieinteresējās par mūsu projektu jau šķita kā gatavi klienti. Acu priekšā bija lielas naudas, jahtas un visādi citādi skaista dzīve.

Bet dzīvē taču viss notiek daudz savādāk?

[quote_left]Guvām mācību, ka tomēr ir labi jāgatavojas katrai prezentācijai[/quote_left]Jā, realitāte bija daudz skarbāka. Drīz pēc hakatona mēs pieteicāmies uz Startup Sauna akseleratoru un tikām Seedcamp investīciju un mentoru programmā. Tas patiesībā ir liels sasniegums, jo rets uzņēmums tik ātri tiek pieņemts Seedcamp. Kāpēc mums paveicās? Ideja bija forša un mūsu komandas vadītājs Rauno Rüngas to lieliski noprezentēja. Viņš ir vēl trakāks par mani un šīs idejas vārdā ir gatavs iet uz pilnu banku. Bieži vien ir labas idejas, bet nav cilvēka, kas izsit to visu. Spilgts piemērs ir arī Fastr Books līdzdibinātājs Eldars. Viņš iet uz priekšu un dara. Ja nebūtu viņš, tad, manuprāt, stārtapam nebūtu izveidota tik laba komanda un panākumu būtu mazāk. Manuprāt, vajag būt kādam vadītājam, kas ir traks par savu ideju. Vēl varu pateikt, ka savas idejas prezentēšanai ir labi jāsagatavojas, jo Startup Sauna mēs netikām ar pirmo reizi. Pēc uzvaras Garage48 hakatonā šķita, ka uz priekšu viss būs labi un pat nepieļāvām iespējamību, ka mūs neuzņems akseleratorā. Guvām mācību, ka tomēr ir labi jāgatavojas katrai prezentācijai.

[quote_right]Par uzņēmuma radīšanu Anglijā var uzrakstīt Bībeli[/quote_right]Seedcamp ilga piecas dienas un katru dienu bija dažādas prezentācijas. Vienā dienā stāsta par mārketingu, citā par tehnoloģijām vai klientu piesaisti. Pēc tam no visiem dalībniekiem izvēlas vairākus stārtapus un piešķir investīcijas. Toreiz mēs dabūjām 50 000 eiro. Protams, nauda uzreiz neieripoja mūsu kontā un stāsts bija krietni garāks. Lai saņemtu naudu, bija jāveido uzņēmums Anglijā. Mēs novembrī sākām formēt uzņēmumu un tikai nākamā gada augustā process bija galā. Par uzņēmuma radīšanu Anglijā var uzrakstīt Bībeli. Tā ir vienkārši tāda epopeja. Salīdzinājumam Igaunijā es ar ID karti varu izveidot uzņēmumu 15 minūšu laikā no sava datora. Plus, tās ir nenormālās izmaksas visiem juristiem bez kuru palīdzības nav iespējams izveidot uzņēmumu. Parēķinājām, ka kopā par uzņēmuma radīšanu nācās samaksāt aptuveni 20 tūkstošus eiro. Gan es, gan komandas biedri ņēma kredītus, lai varētu samaksāt par šiem pakalpojumiem.

Pavasarī mēs Seedcamp organizētā braucienā aizbraucām uz ASV. Tas ir mēnesi ilgs pasākums, kura gaitā tiek apmeklētas dažādas pilsētas un notiek tikšanās ar investoriem vai citiem tehnoloģiju uzņēmumiem, piemēram, Pinterest, Twitter, Tumblr, Microsoft, Google, Amazon u.c. Tā bija ļoti interesanta pieredze. Es pats gan tur biju tikai divas nedēļas, jo visam pasākumam pietrūka naudas. Bet tas bija tā vērts, jo brauciens palīdzēja saprast, kā vispār ASV cilvēki dzīvo, ko viņi domā un kā darbojas lielie uzņēmumi, piemēram, Amazon, Google u.c. Un tad es sapratu, ka arī lielie uzņēmumi, kā Facebook, ir kapitālā ferma. Vienkārši cilvēki sēž kā skrūvītes un kaut ko programmē. Diezgan garlaicīgi, teiksim tā. Tas pats arī Google. Ja tu neesi interesantā projektā, tu visu cauru dienu taisi tur kaut kādus štruntus. Labi, alga ir liela, bet cilvēki dara tā, ka viņi tikai trīs gadus pastrādā, sapelna naudu un veido savus stārtapus vai kādu brīdi vienkārši padzīvo – pabauda dzīvi. Latvijā cilvēki parasti dzīvo no algas līdz algai un ir mazas iespējas noriskēt ar trakām idejām. Latvijā cilvēki ir gudri, taču baidās riskēt ar to kas viņiem ir. Vēl viens svarīgs šādu braucienu ieguvums ir kontakti. Tu dienu no dienas visiem stāsti vienu un to pašu un tas ir nogurdinoši. Bet savādāk nevar, jo cilvēki jau nezina kas tu esi un ko dari. Bet tajā pašā visi kontakti ir noderīgi un pat ja uzreiz neredzi tiem pielietojumu, pēc gada tie var noderēt.

Microsoft birojā Sietlā
Microsoft birojā Sietlā

[quote_left]Bija tāds mentors, kas atnāca, noklausījās un izteicās: „You suck!”[/quote_left]Paralēli ar Seedcamp Helsinkos norisinājās arī Startup Sauna aktivitātes. Tur lekcijās mentori palīdz saprast kā vispār darbojas lietas, jo man iepriekš nebija ne jausmas, kas ir produkts un kā to virzīt tirgū. Patiesībā visa komanda šajā ziņā bija zaļi gurķi un pasākumā iemācījāmies ļoti daudz. Startup Sauna tie mentori mēdz būt ļoti skarbi. Tiem ir gan zināšanas, gan attieksme. Bija tāds mentors, kas atnāca, noklausījās, ko tur kāds saka, izteicās: „You suck!”. Proti, vienkārši pasaka tas un šitas man nepatīk, tu mani nepārliecināji. Varbūt ir asaras un vēl kaut kas, bet acis tas atver. Startup Sauna mentori ar stārtapiem strādā aptuveni divus mēnešus, bet es tur sabiju tikai 3 nedēļas, jo tolaik vēl strādāju Tieto un bija saistības Rīgā. Startup Sauna noslēgumā bija prezentācijas un mēs bijām starp trīs labākajām komandām. Balvas gan nebija, svarīgākais bija iegūtās zināšanas.

[quote_right]Tā kā nebija naudas, ievācāmies kaut kādā pagrabā[/quote_right]Toreiz Startup Sauna pašiem bija jānodrošina dzīvošana apmācību laikā un cenas Helsinkos ir krietni augstākas nekā Rīgā vai Tallinā. Kādu nedēļu dzīvojām normālās kojās, bet tad studentiem atsākās studijas un no kojām bija jāizvācas. Tā kā nebija naudas pieklājīgiem apartamentiem, ievācāmies kaut kādā pagrabā. Bet tas arī nebija oficiāli, jo katru otro nakti nāca apsargs kaut kādos četros, tā kā apgaitās. Tajā telpā nenormāli smirdēja, bet pēc 10 minūtēm pierod pie smakas, tur bija nenormālie dūmi un kaut kur apakšā zem mums būvēja metro. Tu guli, guli un pēkšņi spridzina. Viens mūsu komandā nenormāli krāca. Viņš gāja gulēt katru dienu piecos, lai apsargs savā apgaitā nedzirdētu. Kamēr citi dzīvoja hoteļos, mēs katru rītu līdām laukā no pagraba.

Pagrabs, kurā dzīvojām Startup Sauna laikā
Pagrabs, kurā dzīvojām Startup Sauna laikā

Es tur biju trīs nedēļas un būtībā vispār neizgāju ārā pilsētā, jo bija sūdīgs laiks – visu laiku lija lietus, bija drēgns un vienīgā darbība, ko mēs darījām bija brauciens uz Tallinu. Tur pielādējām lielās somas ar makaroniem, lai būtu, ko ēst un braucām atpakaļ. Protams, tur bija arī pasākumi, kur bija picas un vēl kaut kas. Tur mēs bijām klāt paši pirmie. Tas bija traks, bet interesants laiks. Gan toreiz, gan tagad mēs dzīvojam pieticīgi.

Kas notika tālāk? Bijāt samācījušies gudrības un bija laiks ķerties pie reāla darba?

Pēc Startup Sauna braucām mājās un domājām, ka tagad taču ir jāsāk reāli strādāt pie produkta izstrādes un klientu piesaistes. Nākamā vasara bija tāds kā tukšais periods. Mūsu vadītājs vairāk ņēmās ar finansējuma pusi, mēģinājām kabināt augšā to projektu. Mums īsti nebija neviena klienta, produkts bija tāda kā jēla varianta/idejas līmenī. Nu nekas strādājošs nebija, teiksim tā. Vadītājs ņēmās vaiga sviedros, viņš pārdeva visu kas viņam bija. Līzingus saņēmās, no kaut kādiem cilvēkiem aizņēmās naudu un tā tālāk. Protams, parādi kapitāli uzcēlās augšā, bet tā arī ir pieredze. Un tad es gadu pēc Garage48 aizgāju no Tieto prom, lai pilnībā pievērstos stārtapam. Bet tur arī ir savs stāsts. Tajā laikā es biju precējies, bet sanāca tā, ka izdomāju, ka jāšķiras. Tad es domāju, ka viss ir jāmaina kardināli un izlēmu aiziet prom no darba un pārvākties uz Tartu. Tuvāk rudenim mēs izveidojām produkta pirmo versiju un uzradās pirmais klients. Tas bija frizieris no Brazīlijas un mēs mēs bijām viņam uztaisījuši iPad aplikāciju, kamēr mums pašiem nevienam iPad uzņēmumā nebija. Mēs nebijām vispār testējuši uz reālas ierīces to aplikāciju, jo mums nebija naudas testa ierīcei.

Ko šajā brīdī ar aplikāciju varēja paveikt un vai par to prasījāt samaksu?

[quote_left]ASV cilvēki ir pieraduši, ka klientu servisi ir „intīmāki”, jeb personalizētāki[/quote_left]Mums bija gatavs risinājums, kur uz planšetdatora var ievadīt savu vārdu un tu piesakies rindā ar savu vārdu. Paņemot numuriņu, tu nogalini kokus, plus savu vārdu tu neaizmirsīsi. Piemēram, ASV cilvēki ir pieraduši, ka klientu servisi ir „intīmāki”, jeb personalizētāki – tevi uzrunā ar vārdu. Kad es biju ASV, divas dienas mēs bijām ēst vienā vietā brokastis, trešajā dienā biju aizgājis kaut ko citu paņemt ēst un oficiants prasīja, vai man iepriekšējā dienā tas negaršoja – viņš atcerējās, jo viņiem katrs klients ir svēts. Latvijā tas tā nestrādā. Tas frizierītis mūsu risinājumu arī lietoja un toreiz maksāšanas iespēja vēl nebija pieslēgta – aplikācija bija pilnībā par velti.

Mēs turpinājām pilnveidot produktu, taču nebija neviena jauna klienta. Mazliet tā depresīvi. Un tad uzradās tāds klients kā Price Waterhouse Coopers, kas ir ļoti liela auditoru firma. Viņi uzstādīja mūsu sistēmu vienā no saviem lielākajiem birojiem – Ņujorkā. Tā bija paredzēta IT atbalsta nodaļai. Ofiss aizņem ēkas 50 stāvus un kad tu aizej lejā uz IT atbalsta nodaļu, tur ir rindas. Un problēma bija tā, ka speciālisti labo datorus un viņi neredz, ka kāds ir tajā telpā atnācis. Problēmu viņi nolēma risināt ar mūsu servisu – tikai iPad uz galda un tad cilvēki varēja pieteikties rindā. Tas bija mūsu pirmais aktīvais klients.

Kā jūs atradāt šo klientu un vai tas jau bija maksājošs klients?

Patiesībā klients mūs atrada pats. Viens no tiem IT atbalsta speciālistiem aplikāciju veikalā bija meklējis pēc rindu pārvaldīšanas rīka un ieraudzīja Qminder. Mēs vēl līdz tam brīdim nebijām iztērējuši ne santīma Google reklāmās vai citos mārketinga rīkos. Visi mūsu klienti, būtībā, ir veiksmīga sagadīšanās, plus labs produkts. Ja runājam par maksāšanu, tad to pieslēdzām salīdzinoši vēlu un šo klientu neizdevās pārvērst par maksājošu. Sanāca, ka vadība kaut kādu citu risinājumu paņēma vai vienkārši negribēja akceptēt mūsējo. Respektīvi, IT džekiem baigi patīk, bet vadībai kaut kas nepatika. Kolēģiem sanāca pabūt Ņujorkā uz vienu pasākumu un tad viņi apciemoja šo klientu. Lietotāji teicās, ka ir apmierināti ar mūsu produktu. Tā ir tāda pirmā atsauksme, teiksim tā, aci pret aci. Un pēc tā bija mazliet depresīvs laiks, jo neviena jauna klienta nebija.

Un jūs joprojām nereklamējāt savu produktu?

[quote_right]Vārds „interesanti” mūsu firmas iekšienē ir kļuvis par lamu vārdu[/quote_right]Nereklamējāmies, bet ar dažādiem cilvēkiem, uzņēmumiem un valsts iestādēm runājāmies. Visiem ļoti patika mūsu produkts, taču pirkt to neviens netaisījās. Un interesanti, ka vārds „interesanti” mūsu firmas iekšienē ir kļuvis par lamu vārdu, jo visi saka, ka ir interesanti, bet, kad uzprasa “Vai tu esi gatavs par šo maksāt?”, tad ir „Ēēēēēēē, pagaidām nevaram”. Tā var uzreiz pārbaudīt, vai tas ir klients vai nav. Tad mēs pieslēdzām maksāšanas iespēju un nedaudz variējām arī ar bezmaksas izmēģinājuma iespējām.

Kādas atziņas jūs guvāt pēc maksāšanas iespējas ieviešanas?

Tas bija izmēģinājums, plus, kā jau es saku, testē tos datus, cik daudz klients ir pārvērties par maksas vai nav pārvērties. Tāpat arī svarīga komunikācija pa e-pastu ar klientiem. Vienā brīdī mums ļoti daudz sāka sūtīt ziņas tā saucamie re-selleri, jeb izplatītāji. Viņi paņem to sistēmu un pārdod klientiem. Mēs izlēmām pamēģināt ar viņiem strādāt un šķita, ka mēnesis divi un būs tā naudiņa kontā. Diemžēl tā tas nav. Latvijā mums šobrīd ir trīs izplatītāji. Šādi izplatītāji gan ir svarīgi, jo viņi klientam ir pirmais punkts pie kā griezties. Piemēram, ja mums uzrodas klienti kaut kur citā pasaules pusē, tad svarīgi, lai viņiem ir iespēja ļoti ātri iegūt atbalstu vai konsultāciju.

Tad arī nāca tāds klients kā Igaunijas asins donoru centrs. Viņiem ir tāda problēma, ka, līdzīgi kā Latvijā, viņi brauc pa reģioniem ar lielu telti, un viņiem līdz šim cilvēki stāvēja rindā un kliedza. Ļoti neorganizēti. Un tad mēs izdomājām viņiem palīdzēt. No viņiem mēs neprasām nekādu maksu vēl šodien un arī neprasīsim nākotnē. Izveidojām viņiem nedaudz pielāgotu risinājumu un tas mums palīdzēja pašiem notestēt sistēmu reāli dzīvē. Protams, testējot bija daudz kļūdas, zvani (kliedzieni) un negulētas naktis, bet tas bija labi, ka īsts klients uzreiz palīdz.

Kāda jums tajā brīdī bija finansiālā situācija?

[quote_left]Nebija ne klientu, ne investoru intereses, ne arī naudas[/quote_left]Ap to laiku beidzot bija ienākusi Seedcamp nauda, uzradās asins donoru centrs un šķita, ka viss iet uz labo pusi. Domājām, ka mazliet pastrādāsim, būs klienti un centīsimies piesaistīt nākamās investīcijas. Dzīvē, protams, tas viss tik labi nesanāca. Nebija ne klientu, ne investoru intereses, ne arī naudas. Plinti krūmos nemetām un iesaistījāmies Microsoft programmā AppCampus. Tur bija jāuztaisa Windows Phone aplikācija un varēja dabūt līdz septiņdesmit tūkstošiem eiro. Mēs gan dabūjām tikai piecdesmit tūkstošus un radījām Qminder analogu lidostām. Aplikācija saucās SeatLogic. Varu pateikt, ka aplikācijas iesniegšana Windows Phone Store ir ilgs un čakarīgs process. Bet rezultātā pa daļām naudu dabūjām un tā lieti noderēja, lai izdzīvotu vēl kādu laiku.

Klau, cik viegli jūsu komanda spēja pilnībā pievērsties Qminder?

Oi, grūti. No sākuma mēs bijām izsvaidīti. Daļa bija Tallinā, Tartu, un es biju Rīgā un Valmierā. It kā nav tālu, bet ja tu neesi kopā, tad pastrādāt ir baigi grūti. Plus vēl tu nevari uzreiz parunāties ar kolēģiem un tā tālāk. Trešais komandas biedrs pievienojās nedaudz vēlāk. Aizņēmās no vecākiem naudu un pilnībā pieslēdzās Qminder darbiem.

Cik daudz naudas vajag, lai izveidotu stārtapu?

Lai uztaisītu kaut kādu lietu nemaz tik daudz nevajag, bet daudz naudas aiziet juridiskajās lietās. Jāizveido uzņēmums, nodokļi jāmaksā un noteiktās valstīs arī par bankas konta uzturēšanu nākas labi maksāt. Bez tam ir svarīgi piedalīties dažādos pasākumos un tāpēc lielas ir arī ceļojumu izmaksas. Jo kamēr tu sēdi uz vietas, par tevi neviens nezina. Ja tu neaizbrauc, neparādi savu seju un produktu cilvēkiem, viņiem ne silts ne auksts. Nauda ir nepieciešama. Taču ļoti daudz var paveikt arī bez reālas naudas, bet ar tā saucamo sviedru kapitālu. Tev ir jāiet, kaut kas jādara, jābūt uzbāzīgam. To es arī esmu iemācījies. Mēs daudz ko esam izcīnījuši vienkārši uzvedoties uzbāzīgi (pat aviobiļetes). Vienkārši jāiet un jāuzbāžas, kaut vai investoram, viņš tev saka, ka nevar palīdzēt. Tu prasi vai viņš nezina kādu cilvēku, kurš var palīdzēt, lai sasaista ar tiem, un viņš sāks domāt. Ir jābūt uzbāzīgam, jāuzkrāj kontakti. Tāpēc es esmu arī diezgan nekaunīgs. Kur ir par brīvu ēdiens, tur es esmu klāt.

Tieši šādā veidā dabūjām kontaktus ar tādu uzņēmumu kā Star Micronics. Droši vien tādu uzņēmumu nezini, bet viņi ir vieni no četriem lielākajiem spēlētājiem printeru pasaulē. Viņi ražo printerus un piegādā uz Apple Store, Starbucks, McDonalds un citiem labi zināmiem veikaliem. Viņiem ir tāds jauns, „moderns” printeris, ko dabūjām pie sevis padarboties un izveidot tam aplikāciju. Viņi mūs uzaicināja uz konferencēm pa visu pasauli, kur mēs, labu gribēdami, aizbraucām. Ieguvums vairāk bija ceļojumu izmaksas, jo no tām konferencēm viss ļoti lēni attīstās. Tur nav tā, ka nākamajā dienā tu klientu dabū. Ar konferencēm ir tā, ka tu aizbrauc uz vienu konferenci, nekas nenotiek. Aizbrauc pēc gada uz to pašu un kompānijas skatās: „Oo, šitie ir tie paši, tad jau viņi noturās. Tad jau viņi ir uzticami”. Un pēc pieciem gadiem varbūt kaut kas būs. Tajā pasaulē nekas īpaši nemainās, it kā kaut kādi inovatīvi risinājumi ir, bet nekas tāds dižs nenotiek.

Līdzīgā veidā mēs tikām pie Samsung ierīcēm. Mums nebija nekādu ierīču uz kurām testēt produktu un Ernests Štāls iedeva kontaktu no Samsung. Uzrunājām un dabūjām viedtālruņus, televizorus un pat profesionālos displejus. Samsung tagad mainās, viņi iet biznesā un meklē sadarbības partnerus. Ir sapratuši, ka tur ir lielāks piķis, jo pirms tam tirgoja tikai televizorus un veļas mašīnas. Mēs no Baltijas reģiona bijām prezentēti iekšējā Samsung konferencē kā labais piemērs Smart TV izmantošanā. Vienīgā problēma, kā jau liela uzņēmumā, viss notiek šausmīgi lēni.

Cik ļoti jūs gribat saistīties ar konkrētiem ierīču ražotājiem?

Mēs gribam iet prom no dzelžiem. Mūsu uzstādījums ir tāds, ka mēs ražojam programmatūru un tāpēc mēs izmantojam tādus standarta dzelžus kā, piemēram, iPad vai Android planšetdatorus, viedtālruņus, datorus, Smart TV. Proti, strādājam ar ierīcēm, ko parasts cilvēks var nopirkt parastā elektronikas veikalā.

Kā turpinājās produkta attīstība, kādas jaunas funkcijas pievienojāt?

[quote_right]Uzprogrammētais nav jālolo kā mazs bērniņš un nevajadzīgas fīčas nav jābaidās likvidēt[/quote_right]Tajā laikā bija daudz uzlabojumu, jo mēs daudzas funkcijas likām un tikai pēc tam sapratām, ka daļa ir jādzēš nost. Stārtapam tas ir jāsaprot, ka uzprogrammētais nav jālolo kā mazs bērniņš un nevajadzīgas fīčas nav jābaidās likvidēt. Pieņemsim, mēs uztaisījām, ka pie vārda ievades parādās tāda imitēta papīra biļete, ka tu esi pieteicies rindā. It kā viss baigi forši un saprotami, bet izrādās ASV cilvēki nesaprot – domā, ka kaut kur nāks laukā papīra biļete. Šeit uz vietas sēžot tu neiedomāsies neko tādu, tāpēc es runāju par to, ka ASV cilvēkiem nenormāli patīk, kad viss ir vienkāršots. Mēs nedaudz pārveidojām aplikāciju un tagad ir vienkārši melni burti uz balta ekrāna. Un tas nāca no vairākiem klientiem – no Verizon Wireless, no Sprint un no vietējā CSDD Luiziānas štatā. Tā kā tas nav tā, ka viena tante teica.

Tele2 klientu apkalpošanas centrs
Tele2 klientu apkalpošanas centrs
Valsts asinsdonoru centrs
Valsts asinsdonoru centrs
Verizon Wireless klientu apkalpošanas centrs
Verizon Wireless klientu apkalpošanas centrs

Beidzot sāka parādīties vairāk reāli klienti?

[quote_left]Tajā laikā es nesportoju, lai tik daudz enerģijas netērētu[/quote_left]Pēdējais pusgads ir mums aktīvi aizgājis uz augšu, jo visu iepriekšējo vasaru nebija īsti klienti. Kaut kādi bija, bet ne tik daudz. Un mums nebija naudas, jo mēs visu laiku mēģinājām dabūt to AppCampus naudu, kur viss tas process gāja mēnešiem ilgi. Vasarā bija liels izaicinājums un es iepriekš nezināju, ka ar tik mazu naudu var izdzīvot. Būtībā, gada laikā, visā šajā epopejā, es pazaudēju 20 kilogramus. Rudenī nebija vispār nekādas naudas, aizbraucu pie vecākiem, dabūju kartupeļus, bija vismaz, ko uzvārīt. Tad es arī nodarbojos ar sportu, bet tajā laikā es nesportoju, lai tik daudz enerģijas netērētu. Tur, kur bija kaut kas par brīvu, tur es biju klāt un mēģināju paēst pie vecākiem nedēļu uz priekšu. Vecāki to redzot visu laiku teica „Ko tu tur ņemies? Ej normālu darbu strādāt!”. Bet es vairs nevaru aiziet parastu darbu no deviņiem līdz sešiem strādāt. Es nevaru iedomāties, kā tas būtu.

Vai jums ir noteikts darba laiks, jeb stārtaps ir 24/7 pasākums?

Mēs esam vienojušiesm, ka mums ir noteikts darba laiks. Tagad es vispār ikdienā ļoti maz programmēju, es vairāk nodarbojos ar klientu meklēšanu, plus esošos klientus konsultēju, ar izplatītājiem strādāju. Tās ir jaunas lietas, kuras pirms tam es vispār nemācēju. Es uzskatu, ka daudz ko var iemācīties pats, ja tikai strādā.

Qminder-one

Vasarā mums bija tāds, lai arī cik tas dīvaini nebūtu, mazliet tāds depresīvs moments, kad nebija naudas. Nebija ar ko samaksāt par dzīvokli, bija šis tas jāaizņemas. Vēl, piemēram, es braucu uz Valmieru pie vecākiem un man mašīnā nebija benzīna. Ja tagad es iedomājos, ka ir nauda, tad es uzreiz iedomājos vasaru, atceros to izsalkuma sajūtu. Un tas ir tāds dzinulis, jo tu uzreiz padomā, ka vajag pieticīgāk dzīvot, jo bija mums iespējas arī paņemt finansējumu, bet mēs to nepaņēmām un tad mēs sapratām, ka tas bija labi, jo, pirmkārt, mēs paši nezinājām, ko darām, mums nebija īsti tādu klientu, mēs nezinājām, kam mums tas produkts der, plus investors uzreiz paņem uzņēmuma daļu un viņam ir tikai viens mērķis – atpelnīt. Mēs tagad joprojām par visiem 100 procentiem nezinām, kas ir mums tas ideālais produkts un kas ideālais klients.

Bet, lai to nopārdotu, tas taču ir jāzina?

Ir jāzina. Tur tā lieta. Tāpēc mēs mācāmies katru dienu. Tikai tagad mēs grasāmies šajā pavasarī vai vasarā piesaistīt investīcijas. Tagad mēs domājam, kur mūsu produkts varētu strādāt vismaz sākuma stadijā. Tie ir telekomunikāciju uzņēmumi ASV, jo viņiem uz vietas veikalos ir planšetdatori, plus tur ir cilvēki, kas var darboties ar sistēmu.

Man nepatīk tas, ka tagad visi tie stārtapu cilvēki domā: „Aj, uztaisīs kaut ko, investors investēs un viss būs labi!” Mēs esam mazliet pesimistiski un skeptiski uz to skatāmies, jo nevajag skriet pēc tās naudas! Teiksim, arī rindu menedžments nav tā, ka man tas baigi saista, tas nav arī nekāds sexy bizness, teiksim tā. Tas nav Twitters, kur popularitāte un panākumi uzreiz aiziet augšā. Tas ir biznesa produkts, kas attīstās nenormāli lēni un vienmērīgi, bet, ja tev ir klients, tad viņš ir uz ilgāku laiku.

Vai jums ir uzradušies konkurenti?

[quote_right]Ja nav konkurentu, tad kaut kas nav pareizi[/quote_right]Protams, ka ir. Ja nav konkurentu, tad kaut kas nav pareizi. Konkurenti var būt savādāki. Var būt savādāks cenu modelis, savādāks dizains, vienalga, kas. Mēs tādā ziņā esam unikāli, ka mēs neesam tikai caur izplatītājiem. Ir daži konkurenti, kas arī nav caur izplatītājiem, bet viņiem, piemēram, nav reģistrācijas internetā. Pie viņiem tu nevari uzstādīt sistēmu divās minūtēs, tev jāsūta e-pasts, kaut kas jāmokās. Mēs atšķiramies ar to, ka mūsu sistēma ir vienkārši uzstādāma un lietojama. Nevajag nekādus speciālus printerus, displejus un viss kas nepieciešams – planšetdators un vienkāršs monitors vai televizors. Qminder var izmantot pat vietās, kur iepriekš nebija vajadzības pēc rindu pārvaldības.

Kādi ir Qminder plāni šim gadam?

Tuvākais plāns ir saprast, kas ir mūsu produkts un kāds ir mūsu potenciālais klients. Protams, rindu pārvaldīšanas rīsinājums der visam, bet tas, kas der visam, neder nekam. Nākotnē tas var derēt visam. Tad mēs saprotam, kas ir kas, kādas ir kļūdas, ko varbūt vajadzētu izdarīt un tad mums ir zināms plāns – tur mēs varam iegrūst tik naudas, tas mums varētu nest procentuāli to un tā tālāk. Un tuvāko mēnešu laikā uz vasaras vidu apmēram, ir plāns piesaistīt investīcijas, bet ar iespēju, ka to varētu noildzināt vēl ilgāk. Un ir svarīgi mēģināt iekarot ASV tirgu.

Kādi būtu tavi trīs ieteikumi jaunajiem censoņiem, kas tagad izmēģina jauno stārtap pasauli?

Pirmais, ir jāsāk apzināt kas notiek apkārt. Ja tu negribi uzreiz lēkt biznesā, atnāc uz kādu stārtapu pasākumu, hakatonu vai vienkārši tikšanos. Sāc ar saziņu ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Programmētājiem tas ir grūti, jo viņi domā, ka neviens viņus nesapratīs. Bet par lielu izbrīnu, šādos pasākumos visi visus saprot. Pēc tam ir svarīgi pārbaudīt savas zināšanas hakatonos vai tamlīdzīgos pasākumos. Varbūt uzzināsiet, ka kaut kas ir jāpamācās. Dalies ar savu ideju. Daudzi Latvijā domā, ka nospers ideju, bet nenospers. Un trešais ir lēkt ārā no savas ādas, no savas ikdienas komforta zonas. Bet tas nav jādara uzreiz, tas ir jāpārdomā. Manā gadījumā tas bija gads. Ja runājam par skolēniem, tad varu pateikt, ka programmēšanas valodai nav nozīmes – ir jābūt vispusīgam. Okei, ir labi, ja tu vienu zini ideāli, bet vidusskolniekiem – jo vairāk zināsi, jo labāk. Bet, ja tu specializējies, tad atkal tu esi unikāls tajā segmentā. Vai nu tāds vispusīgs, vai nu kādu nišu paņem. Bet atceries, ka tu nevarēsi visu izdarīt! Tāpēc arī mudini citus, prasi jautājumus. Ja tu nezini, tad mēģini dabūt kādu, kurš to zina.

Kā tu savieno savu darbību ar to privāto dzīvi?

Šajā momentā ir viegli to sadalīt, jo mēs ar draudzeni abi esam aktīvi cilvēki. Bet principā tas ir grūti, jā. Bet nav jau arī tā, ka es strādāju visas brīvdienas. Ir vajadzīga arī atpūta gan fiziski, gan arī garīgi.

Vai jūs Qminder pārdotu, ja būtu piedāvājums?

Es domāju, ka, jā. Bet es nedomāju, ka tas notiks tuvāko divu gadu laikā, jo tur ir jāsasniedz konkrēts līmenis. Mēs par to esam iekšienē runājuši. Tas nav noslēpums, ka nevienam no mums tā rindu menedžēšanas sistēma nav dzīves mērķis, un es pat nevaru iedomāties, ka es strādātu līdz mūža galam šajā uzņēmumā. Varbūt tas mainīsies. Tas nav tā, ka turēsies ar pēdējiem nagiem iekšā, jo pēc tam var iesākt kaut ko citu, piemēram, GPS sfērā. Tas būtu interesanti.

Ņemot vērā tavu tagadējo pieredzi un izpratni, ja tev būtu kāds nākamais stārtaps, kādu tu to veidotu?

[quote_left]Mani vienkārši interesē rīki, kas var noderēt dzīvē[/quote_left]To tā nevar pateikt, bet es gribētu kaut ko vērtīgu. Mani īsti neuzrunā kaut kāds Twitter vai Instagram. Forša aplikācija, es arī lietoju, bet tikpat labi klients vienā dienā var aiziet prom. Mani vienkārši interesē rīki, kas var reāli noderēt dzīvē.

Paldies par interviju, Kristap! Lai veicas turpmākajos darbos!

Ja rakstā pamanīji kļūdu, padod mums par to ziņu, iezīmējot ačgārno tekstu un nospiežot Ctrl+Enter. Paldies!

Reklāma
Paziņot par jaunumiem
Paziņot par
guest
5 Comments
vecākie
jaunākie novērtētākie
Inline Feedbacks
View all comments
deni2s

Kas par muļķībām – uz bekām MS-DOS nekad nav bijis un nevarēja būt.

Kārlis

Paldies par rakstu. Patika. Lai gan izklausās, ka ir gājis sūri, toties ir bijis ļoti interesanti un tas jau ir priceless. Es arvien vairāk nosliecos uz to, ka, ja startupā pašiem interesanti, tad vieglāk tikt pāri visām depresijām un lēnajam klientu piesaistes procesam.

Andis J.

Labākā pa ilgiem laikiem lasītā intervija. Šķiet ļoti godīga, patiesa un down-to-earth. Patiesībā, iedvesmojoši un motivējoši.

Jānis

Paldies par interviju! Lasīju ar interesi! :) Pēc šīs intervijas izlasīšans ir secinājums, ka būs jāizlasa arī raksta sākumā pieminētā intervija ar Eldaru Loginovu.

fgfg

Pilnigas mulkibas par uznemuma izveidi UK, tas ir elementari, un pat izdarams no pc, neatstajot Latviju.