Opel Corsa F – francūži, iespējams, beidzot izdarījuši ko labu

Kā man pamatskolas ģeogrāfijā mācīja – ekonomiski attīstītā sabiedrībā vidējais jauno vecāku vecums ir augstāks kā nabadzīgās sabiedrībās. Ja vēl 30 gadus atpakaļ 20 gadu vecumā piedzimis bērns bija plānota lieta, tad tagad liela daļa trīsdesmitgadnieku pat par attiecībām nedomā un visu savu laiku un uzmanību velta karjeras attīstībai. Tas var patikt un var nepatikt, bet fakts ir viens – tas arvien izteiktāk notiek arī pie mums. Otra monētas puse ir automašīnas (Jūs taču tagad lasāt auto apskatu), kur arī ir savas tendences. Liels auto vairs nav katra jaunieša sapnis, tagad arvien biežāk uz ielām redzam hečbekus un pat vēl mazākus auto. Faktiski, ja Latvijā pieejamus darītu tikai krosoverus un hečbekus, nemaz tik ļoti neviens nesūdzētos.

Šodien apskatīsim vienu jaunu mazauto, kas vēl līdz kārtīgam hečbekam nav izaudzis, bet par mazuli arī īsti nav uzskatāms – jaunā Opel Corsa.

Mazliet vēstures

Opel Corsa nu gan ir dikti sena vēsture, ko mēs arī mazliet apskatīsim. Manis iepriekšējos izmēģinājumos tas īsti nebija iespējams, jo modeļi bija ļoti svaigi. Līdzīgi ar citiem Opel dzimtes pārstāvjiem, Corsas nosaukumos tiek piekabināts alfabēta burts – ar A apzīmē pirmo paaudzi, C trešo un tā tālāk. Aktuālā paaudze ir Corsa F, tātad tā jau ir sestā pēc kārtas. Daudz. Un jau kopš 1982. gada – tātad Corsa ir veselu gadu par mani vecāka. Viss, esmu atklājis Jums savu vecumu. Ja nu kādam tas interesēja.

Pirmā paaudze dienas gaismu piedzīvoja 38 gadus atpakaļ un tika ražota Spānijā. Seat priekštecis? Diez vai, bet tā kā Opel savu mazauto bija plānojis pārdot tikai mazo auto noietu tirgos – Spānijā, Itālijā un Francijā, tad Spānijas ražotne bija loģisks lēmums. Auto bija pieejams ar 1.0 – 1.6 litru benzīna un 1.5 litru dīzeļdzinējiem un tikai ar manuālo kārbu un priekšpiedziņu. Loģiski. Pieejami bija arī GT, GSi modeļi, dažādi virsbūves varianti – izvēlēties bija no kā.

Otrā paaudzes ražošanas koncepts bija ļoti interesants – tā salikta tika desmitos dažādu valstu, kur tika tirgotas, tomēr pamata ražotne vēljoprojām palika Spānija. Dzinēji tika uzlaboti, kaut saglabāja tos pašus 1.0 līdz 1.6 litru tilpumus. Arī dīzelis palika tas pats Isuzu ražotais 1.5 litru, klāt nāca gan vēl viens ar 1.7 litru tilpumu. Corsa B varēja iegādāties 3 vai 5 durvju hečbeka, sadana, universāļa un pat pikapa versijās un klāt nāca arī arhaiska 4 ātrumu automātiskā kārba.

Trešā paaudze kļuva pieejama no 2000. gada un saglabāja divas pamata ražotnes – Spānijā un Vācijā. Corsa C gan tika vēljoprojām arī kopā skrūvēta Brazīlijā, Dienvidāfrikā, Ēģiptē, Argentīnā un Ekvadorā. Virsbūves veidi arī saglabāja savu esošo formu, bet beidzot pamatīgi izmainījās dzinēju klāsts. 1.0, 1.2, 1.4 litru benzīna dzinējiem pievienojās pavisam jauns 1.8 litru jaudīgākajā GSi versijā ar 125 Zs, dīzeļdzinēju klāstu papildināja 1.3 litru un 4 ātrumu automātiskajai kārbai pievienojās jauna piecu ātrumu robotizētā.

Ceturtā paaudze bija nopērkama no 2006. gada un ražota tikai vairs tikai Spānijā un Vācijā. Virsbūves veidi arī palika mazāk un tagad Corsa D varēja iegādāties tikai 3 vai 5 durvju hečbeka variantā un arī divu durvju piegādes busiņa formātā. Dzinēji palika interesantāki, jo tagad GSi versija bija ar 1.6 litru turbo dzinēju un 150 Zs, bet GSi vairs nebija jaudīgākā versija. Sākot ar ceturto paaudzi Corsa saņēma jaudīgo OPC pakotni (Opel Performance Center), kur 1.6 litru turbo dzinēja jauda tika palielināta līdz 192 Zs (230 Nm) un vizuāli tā izskatījās pavisam savādāk, izteikti sportiskāk. Dīzeļdzinēju piedāvājumā palika tikai turbo versijas, tātad auto vairs nebija nekāds nīkulis. Ātrumkārbas variantiem pievienojās sešu ātrumu robotizētais automāts. Priekšpēdējā ražošanas gadā pircējiem pat tika piedāvāta pavisam ekstrēma Nirburgringas versija ar 210 Zs (280 Nm), Brembo bremzēm, pašbloķējošo reduktoru un citiem labumiem.

Piektā paaudze jeb Corsa E tika prezentēta 2014. gadā un pēdējos piecus gadus šis bija tas auto, kuru varējām redzēt pie mums uz ielām. Es šķiet neesmu pat sēdējis šīs paaudzes Corsa. Vispār ir jāsāk domāt, vai es vispār esmu kādreiz braucis ar kādu Opel Corsa? Dzinēju klāsts palika vēl švakāks un dīzeļdzinējs vairs pieejams bija tikai viens. Ar benzīna dzinējiem viss palika gandrīz pa vecam, tik jaudīgākā OPC versija kļuva par 15 Zs jaudīgāka un nu jau sasniedza 204 Zs. Ar ātrumkārbām palika viss pa vecam.

Aktuāla paaudze ir pavisam kaut kas jauns

Ja starp iepriekšējām Opel Corsa paaudzēm līdzība bija neapšaubāma, tad aktuālā F paaudze atšķiras diezgan pamatīgi. Ja tā pavisam godīgi – mazulis absolūti neizskatās ne pēc Corsa, ne pat īsti pēc Opel. Nodod tik Opel zīme priekšā un Corsa uzraksts aizmugurē. Izteikti apaļās formas arī “apēd” auto apmērus un tas izskatās pavisam niecīgs, kaut tāds nebūt nav. Tas viss, protams, ir paskaidrojums ar to, ka Opel tagad ir PSA grupas (Peugeot, Citroen) paspārnē un Corsa F ir faktiski Peugeot 208 kopija, tātad pieejama tikai piecu durvju hečbeka versijā.

Tehniski auto ir vienkāršots un dīzeļdzinējs vairs palicis ir tikai viens. Arī benzīna dzinēji ir tikai trīs un pareizāk būtu pat teikt divi. Veidola ziņā pat viens – 1.2 litru un trīs cilindru. Bāzes versijā tas attīsta vien 75 Zs (118 Nm), jo nav aprīkots ar turbokompresoru. Pārējās divas versijas savukārt ir turbo un attīsta attiecīgi 100 Zs (205 Nm) un 130 Zs (230 Nm). Dīzeļdzinējs kā jau minēju ir viens – 1.5 litru 100Zs (250 Nm). Ātrumkārbu izvēli inženieri ir nevajadzīgi sarežģījuši, proti, neturbo benzīna versija ir pieejama tikai ar piecu ātrumu manuālo kārbu, 100 Zs versija ir pieejama ar sešu ātrumu manuālo vai astoņu ātrumu automātisko ātrumkārbu, 130 Zs versija tikai ar astoņu ātrumu automātisko, bet dīzelis tikai ar sešu ātrumu manuālo ātrumkārbu. Šai paaudzei būs pieejama arī pilnībā elektriska versija ar nosaukumu Corsa-e. Kā jau franču brālis Peugeot e208, Corsa-e saņems to pašu 130 Zs (260 Nm) elektrisko dzinēju un 50 kWh bateriju un nobraukumu virs 300 km.

Interjers ir ieturēts aktuālajās Opel vadlīnijās un ne ar ko diži neizceļas – viss atrodas pareizās vietās. Ja mēs runājam par interjera kvalitāti, tad tas uzreiz ir jāapskata šķērsgriezumā kopā ar cenu. Nu tā tam būtu jābūt, bet nereti tie dārgie eksemplāri pieviļ un pieejamie pārsteidz. Tas šoreiz nav Corsa gadījums, jo pilnai laimei man pietrūkst mazliet nostrādātāks panelis – tas ir tādas interesantas tekstūras un diezgan plastmasīgs. Arī stūres vadības pogas šķiet pārlieku vienkāršas, bet tas faktiski ir viss, pie kā es varu un gribu piesieties.

Sajūtas un braukšanas īpašības ir pārsteidzoši labas

Es speciāli par interjeru iepriekšējā sadaļā vairāk nerunāju, jo salons tieši tāpat kā vizuālais un braukšanas īpašības veido visas kopējās sajūtas. Mazliet jau pieskārāmies pie Corsa izskata un tas var patikt vai nepatikt – vizuālās atšķirības ar iepriekšējo paaudzi ir ļoti izteiktas. Priekšgals man ļoti patīk un tā apvienojums ar pilnajiem adaptīvajiem LED matricu lukturiem izskatās dārgi. Priekšējā bufera asās šķautnes izglābj no garlaicības, melnais jumts un statnes izceļ sportiskumu un šaurās LED aizmugurējās lampas pieliek treknu punktu teikumam “es esmu ļoti glīts”. Izmēģinājuma modelim ir diezgan neveiksmīgi izvēlēti 16 collu riteņu diski, kas mazliet sabojā kopējo veidolu, bet ir pieejami arī glītāki 17 collu, kas noteikti padarīs mazuli izskatīgāku.

Kā jau minēju salonam piesieties praktiski nav kur un mazliet grabošais plastmasas panelis noteikti nav sliktākais, ko ir nācies redzēt. Stūres rats ir ļoti resns un sportisks un patīkami guļ rokās, bet pašas vadības pogas un ātrumu pārslēgšanas lāpstiņas noteikti varēja būt mazliet foršākas. Ja lāpstiņām vēl lielākā daļa potenciālo pircēju pieskaries relatīvi maz, tad stūres pogas aiztiks ikdienā. Pārējās vadības pogas arī neizceļas ar lielisku kvalitāti, bet izpildīs visa šī auto lietotāja elementārās prasības. Ir arī viena pilnīgi nesaprotama lieta, lai nav pavisam garlaicīgi – stūres apsilde ir pieejama tikai manuālās kārbas versijām. Tieši kāpēc?

Mazajam hečbekam ir fenomenāli ādas sēdekļi, kas ir ne tikai glīti, bet arī ērti un piedāvā masāžas funkciju. Jā, Opel Corsa F ir pieejama priekšējo sēdekļu masāža, kas ir kaut kas nebijis supermini klasē. 10 collu info–izklaides sistēma man nepatika, tā nav ne dikti ātra, ne arī glīta un ergonomiska, bet piedāvā visas nepieciešamās lietas, ir Apple CarPlay un Android Auto atbalsts, Bluetooth, navigācija un pat kaut kādas lietotnes. Ir bezvadu lādētājs, ir atpakaļskata kamera, ir aklās zonas noteikšana, bezatslēgas piekļuve un iedarbināšana, adaptīvā kruīza kontrole. Ko vēl vairāk vajag?

Jā, Opel Corsa brauc diezgan naski, tāpēc man pilnīgi nagi niezēja izpētīt, kas tad ir iemesls tik dinamiskam auto. Izmēģinājuma auto bija aprīkots ar jaudīgāko 1.2 litru trīs cilindru turbo dzinēju ar 130 Zs, kas nepavisam neizklausās daudz. Auto ir diezgan viegls, jo tā pašmasa ir vien 1160 kg. Un tam ir diezgan ātra astoņu pakāpju klasiskā ātrumkārba, kas pie tam būs arī uzticama ilgus gadus. PSA grupas inženieri kārbu un dzinēju ir tik labi sapārojuši, ka Corsa brauc stipri jaudīgāka un pēc sajūtām Tu sēdi vismaz 180 Zs automobilī. Labi darīts, žetons nopelnīts. Kaut kas ir nošauts greizi ar patēriņu – normālā ikdienas pilsētas ciklā tas turējās ap 7 litriem, bet mazliet dinamiskāk pabraucot jau pārsniedza 8 litru patēriņu uz 100 kilometriem. Daudz pa daudz, jo rūpnīcas rādītāji vilina domāt, ka patēriņš būs zem sešiem litriem. Es piecās dienās nobraucu vairāk par 900 kilometriem un tā arī atgriezu auto ar septiņu ar astīti litru patēriņu un nobrauktām gandrīz divām bākām degvielas.

Man ir grūti spriest, kā hečbeks uzvestos ar standarta balstiekārtu, bet GS Line ir īpaša sportiska balstiekārta, kas ir uzbūvēta ļoti labi – auto ir stingrs un stabils, bet bedraino ceļu komforts netiek laupīts. Interesanti būtu uzzināt, kā Opel uzvestos ar 17 collu diskiem, kaut lielai atšķirībai nevajadzētu būt. Elektriskā stūres iekārta gan ir diezgan miegaina parastajā režīmā, bet tāpēc ir pieejama braukšanas režīmu izvēle un sporta režīmā akseleratora pedālis un stūres atsaucība tiek mazliet sakārtota.

Cenas

Pilnākajā GS Line versijā bez papildus aksesuāriem Corsa nesasniedz 19 tūkstošus EUR, kas izklausās ļoti labi. LED gaismas, ādas salons ar masāžu, automātiskā ātrumkārba – faktiski pat vairāk, kā gribētos dabūt šīs klases automašīnā.

Reklāmas buklets, protams, bļauj skaļi, ka Corsa ir pieejama no 12 990 EUR, kas izklausās dikti daiļi, tik nevajag aizmirst, ka saņemsiet 75 Zs dzinēju, piecu ātrumu manuālo kārbu un švaku komplektāciju. Corsa ir pieejama trīs komplektācijās – City, Comfort un GS Line. Ja mēs pieņemam ka liela daļa cilvēku izvēlēsies auto ar automātisko ātrumkārbu, tad City versijā tāds maksās no 16 tūkstošiem EUR, Comfort tie būs 17, bet GS Line 18 500 EUR.

Izmēģinājuma auto sākuma cena ir 19 990 EUR, bet nu ir iespējams vēl mazliet patērēties. Par nepilniem 1200 EUR var piepirkt Innovation Plus paku ar 10 collu navigāciju (standartā ir 7 collas), bezatslēgas iedarbināšanu un bezvadu lādētāju un par 590 EUR Innovation Driver paku ar atpakaļskata kameru, parkošanās sensoriem priekšā un aizmugurē, elektriski nolokāmajiem spoguļiem un aklās zonas noteikšanu. Matrix LED lukturi maksā 790 EUR un par krāsu jāpiemaksā 500 EUR un melno jumtu 390 EUR. Vēl tik 550 EUR par 17 collu diskiem un lieta darīta.

Secinājumi

Mini hečbeka tiešie konkurenti ir Renault Clio, Ford Fiesta, VW Polo, Seat Ibiza un jau pieminētais Peugeot 208. Ja mēs aizmirstam auto ražotāju cenu karteļa sazvērestības teoriju, Corsa maksā plus mīnus identiski ar saviem vismaz četriem konkurentiem, kas izvēli varētu padarīt diezgan sarežģītu. VW Polo man ļoti patika, bet aktuālā paaudze jau ir “veca”, Renault Clio gadījumā mani uztrauca tehniskās ķibeles un Peugeot 208 agresīvais dizains var visiem nepatikt. Kas tad mums paliek? Ford Fiesta un Opel Corsa, kas abi nāk no Vācijas un dod vismaz nelielu ilūziju, ka arī kalpos savus 5 līdz 7 gadus.

Nu man pavisam noteikti gribas izbraukt ar Peugeot 208, jo Opel Corsa mani patiešām patīkami pārsteidza. Nu gandrīz visos aspektos.