“Volvo XC90” flagmaņa apskats – vai var apmānīt laiku?

Volvo XC90 ir zviedru autoražotāja flagmanis un neapšaubāmi ļoti pieprasīts modelis, taču šobrīd aktuālās paaudzes modelis debitēja nu jau tālajā 2015. gadā. Laikos, kad autobūve attīstās un mainās straujāk nekā jebkad agrāk, Volvo izvēlējušies taktiku modernizēt mašīnu nevis piedāvāt pilnīgi jaunu modeli. Vai Volvo ar modernizāciju jeb faceliftu ir izdevies apmānīt laiku un progresu, lūkojām noskaidrot šajā testā.

Protams, mēs diezgan pamatoti varētu uzdot jautājumu – kāpēc modernizēt 10 gadus vecu krosoveru laikos, kad konkurenti, iespējams, paspējuši nomainīt pat divas paaudzes? Turklāt, kāpēc Volvo modernizēt XC90, ja viņu pašu piedāvājumā nonācis jaunais EX90 – Volvo elektriskais flagmanis un XC90 elektriskā alternatīva, kas ienāk ar dažādām modernām palīgsistēmām un citām lietām. Uz jautājumu vienā no savām intervijām patiesībā atbildējusi Volvo vadība – elektrisko, 7-vietīgo krosoveru tirgus vēl tikai veidojas un nav nemaz tik daudz ļaužu, kas būtu gatavi maksāt prasīto cenu par tādu mašīnu. XC90 popularitāti noliegt būtu muļķīgi – paskatieties, cik daudz šī modeļa mašīnu ir uz mūsu pašu valsts ceļiem – es runāju gan par pirmo paaudzi, gan jaunās paaudzes modeļiem, kas apritē ir kopš 2015. gada. Volvo šis modelis ir vajadzīgs, lai kompānija varētu pelnīt naudu. Ja naudas nebūs, tad nebūs, ko investēt elektrisko modeļu izstrādē. 

Statistika arī rāda, ka šobrīd cilvēki ļoti labprāt iegādājas plug-in hibrīdus jeb lādējamos hibrīdus – ne velti maijā valdībai bija steidzami jālemj par papildus finansējuma piešķiršanu elektroauto un plug-in hibrīdu iegādes atbalsta programmas turpināšanai, jo šim gadam paredzētā nauda bija beigusies, turklāt lauvas tiesu no tā apēda tieši šāda veidā hibrīdi. Un, nē, tā nav mūsu nodokļu maksātāju nauda, kuru varētu izmantot skolotāju, policistu algām vai aizsardzības izdevumu segšanai – tā ir nauda, ko var lietot tikai transporta “zaļināšanas” pasākumiem un energoefektivitātes uzlabošanai.

Ar šo apskatu arī iesākšu nelielu plug-in hibrīdu apskatu ofensīvu. Tas tā īsti nebija plānots, taču sanāca, tāpēc pārskatāmā nākotnē varam gaidīt vēl divu plug-in hibrīdu apskatus.

Pastāsti vairāk par tehnisko pusi šim Volvo

Ķersimies vērsim pie ragiem – šim testam mums ir XC90 T8 plug-in hibrīds. Tajā 2.0 litru četrcilindru turbo benzīna motors sapārots ar elektromotoru, attīstot kopējo sistēmas jaudu 455 zirgspēkus un 709Nm lielu griezes momentu, kas šo lielo, vairāk nekā 2 tonnas smago auto līdz 100km/h katapultē 5,4 sekundēs.

Benzīna motors attīsta 310 zirgspēku jaudu, savukārt elektromotors nodrošina vēl 145 zirgspēkus. Elektrību tam nodrošina 18,8kWh akumulators, no kura mums kā lietotājiem pieejami 14,9kWh. Volvo sola, ka tas nodrošinās apmēram 70 kilometrus tikai elektriskajā režīmā vien WLTP ciklā. Realitātē tie būs apmēram 45-50 kilometri, kas, kā parasti atkarīgs no laikapstākļiem, braukšanas stila un vēl vairākiem citiem faktoriem. Mašīnu iespējams iegādāties arī ar septiņām sēdvietām, bet brīžos, kad trešo rindu nevajag, to var diezgan ērti nolocīt, lai iegūtu 980 litru ietilpīgu bagāžas nodalījumu. Vienkāršos vārdos to varam apzīmēt – gana ietilpīgs.

Ja tas viss šķiet pārmērīgi daudz, tad pieejams arī vienkāršāks XC90 B5 hibrīds – tajā 2.0 litru benzīna motoram pievienota 48V mild-hybrid sistēma, šādā izpildījumā auto attīstot 250 zirgspēkus.

Volvo arī stāsta, ka līdz ar modeļa modernizāciju, uzlabotas gaitas un komforta īpašības – nedaudz koriģēts balstiekārtas regulējums, bet, ja par papildus naudu iegādāsieties pneimatisko balstiekārtu, tad tā ir adaptīvāka nekā iepriekš – ražotājs skaidro, ka sistēma 500 reizes sekundē monitorē ceļa segumu, vadītāju un mašīnas stāvokli, koriģējot akumulatoru darbību, lai braucienu padarītu gludāku un drošāku. Pneimatiskā balstiekārta arī ļauj mašīnu pacelt augstāk vai nolaist zemāk pēc vajadzības, piemēram, iebraucot kādā meža ceļā. Tāpat mašīna automatiski nolaidīsies pāris centimetrus zemāk, lai no mašīnas varētu vieglāk izkāpt ārā un pēc tam iekāpt. Patiesībā ļoti noderīga funkcija, jo šis auto ir tiešām liels un augsts, tāpēc pat gara auguma cilvēkiem iekāpšana nav nemaz tik vienkārša kā liktos.

Paturpinot feislifta tēmu, Volvo nedaudz modernizējuši ārpuses dizainu, taču izmaiņas ir skandināvu stilā ieturētas un ne tik vienkārši pamanāmas. Ražotājs piekoriģējis priekšdaļas dizainu, mainot radiatora restes zīmējumu, kā arī modernizējot LED dienasgaismas lukturu izskatu. Principā nekas kardināls, taču itkā nelielas izmaiņas mašīnu padara modernāku, bet, kas pats galvenais, salīdzinot ar pārējiem Volvo modeļiem, XC90 turpmāko gadu laikā nekādi neizskatīsies pēc vecas mašīnas.

Vai ir kādi jaunumi salonā?

Salonā galvenais jauninājums ir jaunā multimediju sistēma, kas veidota uz Google platformas un to darbinām, izmantojot 11,2 collu skārienjutīgo ekrānu. Sistēma ir kļuvusi atsaucīgāka, strādā ātrāk, un arī ir loģiskāk izkārtota nekā iepriekš. Jāteic, atrast dažādas lietas tik tiešām kļuvis vieglāk. Arī grafiski tā kļuvusi labāka un izskatās mūsdienu standartiem atbilstoši. Vadītāja ekrānā gan nekādas būtiskas korekcijas neredzam – tur viss palicis tā, kā bija. Tieši vadītāja ekrānā prasītos lielākas iespējas koriģēt skatus un režīmus, lai redzētu to, ko tajā brīdī vēlies redzēt. Šobrīd tur neko daudz izmainīt nevar, toties pa vidu vismaz ir Google Maps karte, kas nekādi nenāk par ļaunu.

Sēdekļi ir ļoti ērti, nodrošinot lielu atbalstu, bet savas sēdpozīcijas atrašana būs diezgan ātra, jo regulācijas diapazons ir plašs. Jārēķinās, ka sēdpozīcija jebkurā gadījumā būs izteikti augsta, bet tas šāda izmēra mašīnā nāk par labu. Pedāļu un stūres izvietojums ļauj viegli iekārtoties tiešām gariem braucieniem. 

Tā kā runājam par XC90, vietas daudzums gan priekšā, gan otrajā sēdekļu rindā ir milzīgs – arī pieciem ražena auguma pieaugušajiem braukt nebūs nekādu problēmu. Trešā sēdekļu rinda gan vairāk piemērota bērnudārza vai pirmo klašu vecuma bērniem, bet tā ir diezgan ierasta lieta šāda veida mašīnās. Labi, mazāka auguma pieaugušos tur arī var pierunāt sēdēt, taču neceriet, ka viņi labprātīgi piekritīs doties izbraucienā pa Eiropu. Relatīvi īsos maršrutos trešās rindas neērtības var paciest, bet tad tiešām tur jāsūta augumā īsākie ceļabiedri. Ja vajag pārvadāt septiņus pieaugušos lielos attālumos, tad nekas cits neatliks kā vien meklēt kārtīgu busiņu. 

Uzbūves kvalitāte visā visumā ir laba, tomēr nevarētu teikt, ka tā ir izcila – atsevišķās vietās, piemēram, uz durvju paneļiem, ir ļoti manāma brīvkustība un var dzirdēt arī šādus tādus trokšņus. Varbūt Volvo šīs novērsīs. Tā kā mums bija “Ultra” aprīkojuma versijas automašīna, tad šeit, protams, maksimāli piedomāts par materiālu kvalitāti un nekur pat īsti nevar runāt par tādu lietu kā cietā plastmasa. Tā šur tur ir atrodama, bet visās redzamajās un taustāmajās vietās ar materiālu kvalitāti viss būs kārtībā. Arī dažādas pogas un sviras nāk komplektā ar patīkamu pamatīguma sajūtu. Iepriekš citu mašīnu apskatos esmu sūdzējies, ka itkā laba ideja tiek sabojāta tieši ar nekvalitatīvām pogām, kas šķiet lētas. Šis nav tas gadījums, lai gan lielāko daļu sistēmu tāpat regulēsim multimediju ekrānā. Atsevišķi jāuzsver ātrumpārslēga svira no stikla. Izskatās lieliski!

Kā ar braukšanu?

Neskatoties uz to, ka Volvo izmanto gudru adaptīvo amortizāciju un padarījuši šo modeli tiešām jaudīgu, nevar būt ne runas par to, ka XC90 ir sportisks auto, kas varētu sacensties ar tādiem modeļiem kā Audi SQ7. Tas vienkārši nav tāda tipa auto. Jā, XC90 ir jaudīgs un paātrinājumā straujš, bet ne sportisks. Lai kādus inženiertehniskos trikus Volvo inženieri ir veikuši, apmānīt fizikas likumsakarības viņi nav spējuši – tas joprojām saglabājas liels, augsts un ļoti, ļoti smags auto.

Patiesībā mana pati pirmā doma, uzsākot braukšanu ar šo auto bija par to, cik liels šķiet šis auto. Protams, jauda daudz ko maina, arī dažādie triki palīdz, lai nerastos sajūta, ka braucat ar kuģi, bet fakts paliek fakts. Mašīnas vadāmība nav ļoti precīza un atgriezeniskā saite ir vājāka nekā konkurentiem. No otras puses, mašīna nav nesavākta un nezvalstās no viena sāna uz otru kā laiva vējainā laikā – vienkārši nevajag sagaidīt to, kam šī mašīna nav paredzēta, jo XC90 caurcaurēm ir uz komfortu orientēta mašīna, lai gan jaudas parametri un paātrinājums varbūt liecina par ko citu. Virsbūves svārstības ir mērenas, taču nekas tāds, kas varētu radīt nepatīkamas izjūtas salonā sēdošajiem cilvēkiem.

Uzteicama ir pārslēgšanās starp elektrisko un benzīna motoru, kas ir tiešām teicami nostrādāta un notiek nemanāmi. Pat tad, ja braucat elektriskajā režīmā un kārtīgi ieminat gāzes pedāli grīdā, lai strauji paātrinātos un izmantotu maksimālo jaudu, benzīna dzinējs nesāks nekontrolēti rēkt. Arī 8-pakāpju automātiskās pārnesumkārbas darbība kopumā ir laba un nemanāma, lai gan atsevišķās situācijās tā var šķist mazliet neizlēmīga. Tīri elektriskajā režīmā var nobraukt ap 40-50 kilometriem, bet šis režīms diezgan jūtami ir piemērots pilsētas ātrumiem. Respektīvi, pabraukt pa šoseju arī varēs, bet tur mašīna elektriskajā režīmā tomēr šķitīs nedaudz gausa. Pilsētas ātrumos elektriskā režīma dinamikas ir pilnīgi pietiekami. 

Volvo itin veiksmīgi un ērti izdarījuši tā, lai hibrīda režīmā mēs varētu atslēgt elektrisko piedziņu un brauktu tikai ar benzīna motoru. Protams, spēja braukt ar abiem piedziņas tipiem ir plug-in hibrīda jēga un būtība, taču, piemēram, ja esat uzlādējis auto mājās, līdz galamērķim pilsētā ir jābrauc pa šoseju, tad elektrību akumulatorā var pietaupīt braukšanai pilsētā, bet ārpus apdzīvotām vietām braukt ar benzīnu. Dažos modeļos ir iespējams ērti izvēlēties, ar kuru piedziņas veidu gribam braukt, citos visu kontrolē mašīnas vadības sistēmas un cilvēka iespējas iejaukties ir ierobežotas. Volvo mums dod iespējas izvēlēties, kad un kā braukt. Pa šoseju jārēķinās ar degvielas patēriņu 8-9 litru robežās, tāpēc atstāt elektrības rezerves pilsētai, kur degvielas patēriņš vienmēr būs lielāks, ir itin prātīga doma.

Iepriekš aprakstītā pneimatiskā balstiekārta lielākoties nodrošina ļoti komfortablu, līdzenu gaitu, tomēr uz īpaši slikta seguma no bedru radītiem nepatīkamiem triecieniem nepaglābs arī tā. Arī plug-in hibrīda radītais papildus svars nenoliedzami rada papildus slodzi balstiekārtai. Lielākajā daļā gadījumu braukšana būs līgana, bet būs situācijas, kas mašīnu var izsist no tās stoiciskās gaitas. 

Vēlviens feislifta uzlabojums ir papildus skaņas izolācija. Te viss ir vienkārši – auto ir tiešām kluss, fantastiski slāpējot pretvēja troksni. Manās testa dienās tieši bija diezgan vējains, tāpēc par to varēju pārliecināties. Nedaudz vairāk salonā ielaužas riepu un ceļa trokšņi, taču nekas traģisks un tas viss paliek fonā. Īpaši tad, ja auto aprīkots ar lielisko “Bowers & Wilkins” audio sistēmu, kur iespējas izpausties ar dažādiem iestatījumiem būs mūzikas cienītājiem. Skan tiešām ļoti, ļoti labi. 

XC90 ir lieli logi, kas nodrošina ērtu redzamību uz abām pusēm, kā arī uz priekšu, savukārt priekšējo statni Volvo spējuši uztaisīt gana kompaktu, lai tā pārmēru neaizsegtu redzamību. Lai vieglāk noparkotos, auto ir atpakaļskata kamera un augstākās aprīkojuma versijās arī 360 grādu kamera, kas procesu padara vienkāršāku, taču ieteicams pameklēt kādu brīvāku zonu stāvlaukumā, lai no mašīnas varētu ērti izkāpt, neriskējot apdauzīt sānus citiem auto vai arī lai neatgrieztos pie sabuktēta sava XC90. Mūsu stāvvietas šādiem auto ir diezgan pašauras, tiem aizņemot visu atvēlēto vietu un izkāpt nav tik vienkārši – durvis ir smagas un veras plaši, tāpēc izrausties ārā var būt pagrūti. 

Cena

Šāds XC90 T8 plug-in hibrīds maksā sākot no 82 tūkstošiem eiro, savukārt ar visu iespējamo papildaprīkojumu cenas jau pārsniedz 100 tūkstošu robežu. Sālīti! Cenas ziņā krietni demokrātiskāks ir mild-hybrid variants, kas maksā no 70 tūkstošiem eiro. Arī nav maz, taču vieglāk sagremojami. 

Rezumējums

Volvo XC90 uzlabojumi ir spējuši panākt vēlamo, proti, 2015. gadā izlaistais auto arī 10 gadus vēlāk joprojām nešķiet novecojis. Mašīna ir kļuvusi klusāka un komfortablāka nekā iepriekš, salonā veiktie uzlabojumi XC90 joprojām ļauj justies kā mūsdienīgā, jaunā mašīnā, bet auto pēc būtības paliek tikpat universāls kā līdz šim. Cenu lapa gan ir ļoti sāpīgs jautājums, taču šīs kategorijas mašīnas, labi aprīkotas, nu jau maksā ar sešiem cipariem rakstāmu skaitli.