Vieglā vai, pareizāk sakot, garā “jūdze” Tallinas pašbraucošajā autobusā

Šoreiz Kursorā raksts no mūsu lasītāja un fana Aigara. Viņš bija padzirdejis, ka runājam par Tallinā noķeramo pašbraucošo autobusu, izmēģināja to un piekrita uzrakstīt savus iespaidus. Paldies!

Noklausoties pagājušās nedēļas Star FM “Zoopasta” tehnoloģiju raidījumu par pašbraucošo autobusu, kā īstens ekstrēmo sajūtu un tehnoloģiju fans, devos izbaudīt uz savas ādas kas tas īsti ir.

Pa ceļam uz kaimiņu valsti ātri uzmetu aci pašbraucošā autobusa tehniskajiem parametriem un jāsaka, ka uz papīra izskatās daudzsološi:

• Ražotājs – Easy Mile
• Ietilpība – 12 personas
• Kruīza ātrums – 20 km/h
• Maksimālais ātrums – 40 km/h

Laiks ideāls, Saule cepina – pozitīvs noskaņojums. Busiņa pašreizējais maršruts ir no Tallinas ostas rajona līdz vecpilsētai – ap 600 metriem.

Eksperimenta mērķiem Tallinas pilsēta šiem mērķiem ir atvēlējusi veselu transporta joslu un daļu no slēgta tramvaja sliežu posma. Uzreiz domāju, kur Rīgā mēs varētu ko tādu atkārtot zinot jau esošās problēmas ar remonta darbiem, sabiedriskā transporta un velo joslu jūkli.

Autobusā tomēr ir cilvēks, kas to “pieskata”

Izrādās testa laikā busiņš tomēr īsti nav autonoms – tam ir nepieciešams operators – apmācīts cilvēks, kurš, izvērtējot situāciju, spēj apstādināt pašbraucošo transporta līdzekli. Kamēr gaidu operatoru, jo trāpīju tehniskajā pauzē, pētu brīnumu no visām pusēm. Vizuāli tas man pirmajā mirklī atgādina ielu mazgājamo tehniku, tikai ar lieliem logiem un bez birstēm – kantains, lieli stikli, vienas durvis. Uz jumta var redzēt navigācijas un komunikācijas izvirzījumu, priekšējā un aizmugurēja logā (patiesībā busiņam nav priekšas vai aizmugures – tas brauc līdzīgi kā vilciens – uz priekšu un atpakaļ) ir iebūvētas kameras. Interesanti, ka logu tīrītāji nav domāti, lai pasažieri redzētu uz kurieni tiek vesti, bet gan lai attīrītu kameras skatu. Sānos ir iebūvēti attāluma sensori un, jocīgi, bet arī baterijas indikators ir labi redzams no ārpuses – ļauni jokojot, ja deg sarkanā iedaļa – nekāp, var apstāties!

Nenoliedzami iedzīvotājos un tūristos šis dīvainais transporta līdzeklis izraisa interesi un braukt gribētāju ir gana daudz, bet tā kā biju pie busiņa laicīgi, īpaši nesatraucos, jo esmu rindas priekšpusē. Durvis atveras, kāpjam iekšā, un, ja tehniskajā specifikācijā un kabīnē var izlasīt, ka ietilpība ir 12 pasažieri, tad operators gribētājus jau aptur pie astotā pasažiera – kā vēlāk noskaidroju, testa laikā drošības nolūkos netiek aizpildītas visas stāvvietas – 6 sēdvietas + 2 stāvvietas.

Esmu iekšā – biju dzirdējis mītus par to, ka ar kājām ātrāk – skatos, ka info panelī nerāda ātrumu, tikai sākuma un gala pieturu, baterijas atlikumu, laiku un, protams, atbalstītāju logotipus.

Domāju, kā lai izmēru ātrumu – par laimi ikdienā lietoju Endomondo – slēdzu iekšā un tieši uzsākam kustību. Sākums daudzsološs – pirmajos 100 metros sasniedzam 9,26 km/h, bet ar to arī prieki beidzas, jo ir gan gājēju pāreja, gan sarkanā gaisma, gan no speciālās joslas pārbraucam uz tramvaja sliedēm (šī vieta ir redzama video). Turpmākais ~ 400 metru ceļš tiek veikts ar labi ja 3 km/h ātrumu. Esmu vīlies. Pēc neilga mirkļa neizturu un sāku runāt ar busiņa operatoru – kāpēc mēs braucam tik lēni? Par ko saņemu skaidrojumu – tā kā josla ir šaura, tad pie katras norobežojošās barjeras un elektrības staba tas bremzē. Tieši šī pārlieku lielā centība un lēnums ar kādu busiņš centās izbraukt taisni starp stabu un norobežojošo stabiņu manī radīja neuzticības sajūtu šai tehnikai atlikušajā ceļa posmā.

Autobusiņš nav nemaz tik vieds

Turpinu taujāt un atklājās, ka šie konkrētie busiņi nav spējīgi autonomi pārvietoties dzīvā pilsētvidē – tiem iepriekš ir ieprogrammēts maršruts, pie kura tas cenšas visu laiku turēties. Pašreizējais algoritms konkrētajā modifikācijā neparedz motīvus kā izvairīties no šķēršļiem, teorētiski tas māk apbraukt nelielus šķēršļus, kas pilnībā to nenovirza no trajektorijas, bet ja šķērslis ir ceļa vidus zonā, tad, visticamāk, tas vienkārši apstāsies, raidīs signālu un gaidīs kamēr šķērslis pazudīs.

Operators ar prieku pastāstīja, ka dienas interesantākā daļa ir manuāli ar vadības pulti vizināt šo transporta līdzekli uz depo, kur tas tiek apkopts, uzlādēts un nomazgāts. Iedomājaties, ka bērnībā spēlējāties ar vadāmu auto, bet tagad ir iespēja to vadīt esot pašam tajā, turot rokās vadības pulti nevis stūri.

Vārds pa vārdam un atklājās vēl dažas interesantas nianses vai pareizāk sakot tehnoloģijas nepilnības, kas pieprasa operatora fizisku klātbūtni. Sensori nesaprotas ar luksoforiem, tie neatpazīst krāsas un testa maršrutā esošajiem luksoforiem būtu jāsajūt, busiņa tuvošanos, lai pārslēgtu gaismas, atbrīvojot tam ceļu. Bet šodien, kā par laimi, sistēma visu laiku rāda sarkano gaismu un operatori pie gājēju pārejas, drošības nolūkos, stādina busiņu manuāli. Izbraucu abos virzienos – vienā virzienā, pateicoties gājēju steigai, operators reāli spieda stop pogu – tiesa, operators to izdara tik neuzkrītoši, ka, ja neatzītos un pie kustības uzsākšanas nebūtu skaņas signāla, tad pasažieri un apkārtējie to pat nepamanītu.

Jautāju, cik ātri tehnika spēj reaģēt un vai spēj apstāties, ja priekšā izskrien, piemēram, bērns – operators mani mierināja atbildot, ka brīžiem sensoru pārlieku lielā jutība ir traucējoša, jo tas var apstāties no lapu virpuļa vai tuvu lidojoša putna, kā arī minēja, ka pagājušās nedēļas lietus gāzēs buss vienkārši apstājies uz apmēram 2 minūtēm, jo logu tīrītāji nespēja attīrīt kameru.

Kopumā – visnotaļ interesants piedzīvojums – ja esiet Tallinā – noteikti iesaku izmēģināt – lēnākais iespējamais brauciens – gandrīz septiņas minūtes.

Līdz reālam pielietojumam vēl tāls ceļš braucams

Domājot par racionālu pielietojumu – ļoti ceru, ka Rīgā netiks ieviests kas šāds kā sabiedriskais transportlīdzeklis – vismaz ne šajā gatavības līmenī. Kaut kā tomēr vairāk uzticos fiziskiem sabiedriskā transporta vadītājiem – tas tomēr nav lidostas vilciens, kuru vada attālināti bez klātesoša operatora.

Manuprāt, šādi automatizēti busiņi ir ideāls ieguvums topošajam Avārijas brigādes parkam vai Tērvetes Dabas parkam, vai Rīgas Zoo – kur nosacīti “zaļi”, bez steigas un motora trokšņa pa iezīmētu maršrutu vizināt apmeklētājus.

Video: Easy Mile gājēju pāreja un joslas sašaurinājums + ātrums salīdzinājumā ar pilsētas plūsmu 09/08/2017@Tallina