Kāds ir “Bite Latvija” skatījums un risinājums gaisvadu problēmai Rīgā?

Dodoties ikdienas gaitās pa Rīgas ielām un paceļot galvu augšup, var ieraudzīt ne tikai unikālās jūgendstila namu fasādes. Ja labi ieskatās, daļu no ēkām jumtiem rotā savu laiku nokalpojušu kabeļu mudžekļi. Tie ne tikai bojā pilsētas skaisto tēlu, bet atstāj negatīvu ietekmi uz telekomunikācijām. Pilsētas guļamrajonos skats ir vēl nomācošāks. “Bite Latvija” mērķis ir sakārtot šo gadiem ieilgušo problēmu, vienlaikus nodrošinot nepārtrauktu pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem un komersantiem. Tieši tāpēc uzņēmums šobrīd sācis īstenot gaisvadu konsolidācijas pilotprojektu Pļavniekos. Kādus ieguvumus tas sniegs un vai atrisinās gaisvadu problēmu Rīgā, stāsta “Bite Latvija” platjoslas un IKT infrastruktūras direktors Dmitrijs Ņikitins.

Kāda ir gaisvadu problēmas būtība?

Ja paskatāmies uz Rīgas ēku jumtiem, diezgan labi redzams, ka tur ir liels bardaks. Uz tiem atrodas ļoti daudz kabeļu, tostarp vairs neeksistējošu operatoru mantojums. Tas rada pamestas un nesakārtotas infrastruktūras iespaidu. Esošais regulējums, kas ir spēkā jau 15 gadus, ir pārāk stingrs un nav atbilstošs esošajai situācijai – tas aizliedz rekonstruēt un atjaunot gaisvadus, bet ļauj demontēt tos un izbūvēt infrastruktūru pazemē. Tomēr dažādu iemeslu dēļ, tostarp tehnisku, finansiālu un infrastruktūras trūkuma dēļ, bieži vien izvietot kabeļus pazemē nav iespējams. Līdz ar to šo infrastruktūru nevar pilnvērtīgi uzturēt, kas tādējādi apdraud gan sakaru kvalitāti, gan bojā pilsētas vizuālo tēlu.

Rīga šo problēmu risina kopš 2006. gada, kad pilsētā tika ieviests aizliegums ierīkot jaunus gaisvadus. 2014. gadā Rīgas attīstības komitejā notika vairākas sēdes, kur runāja par šīm problēmām un secināja, ka Rīgai jāņem Stokholmas piemērs – jābūvē pašai savas caurules, kur ievietot šos kabeļus. Taču šis jautājums tā arī palika diskusiju līmenī un bez analītiskas pieejas un problēmas izpratnes ir aktuāls vēl šodien. Būtiski saprast arī, ka viss notiekošais ir daļa no konkurences cīņas. Ir viens konkrēts operators, kas mantoja visas kanalizācijas, kuras tika izbūvētas vēl padomju laikos, un attiecīgi pilnībā tās kontrolē. Tas šim operatoram ļauj pabīdīt konkurentus maliņā un faktiski uzlikt par pienākumu no jauna ienākt tirgū.

Gaisvadu problēma ir aktuāla tikai Rīgā vai visā Latvijā?

Latvijā gaisvadi kā tādi nav aizliegti. Ir ļoti daudz pašvaldību, kur tie ir atļauti. Labs piemērs ir Olaine, kur nesen tika rekonstruēts gaisvadu tīkls, kas tagad izskatās ļoti glīti, akurāti un droši. Līdz ar to tur tās “kabeļu mudžekļu” problēmas vairs nepastāv. Problēma ir tieši Rīgā, konkrētāk, Rīgas vēsturiskajā centrā, jo šos noteikumus, kas aizliedz pārbūvēt gaisvadus, izdeva tieši Rīga. Vērts atzīmēt, ka šie noteikumi neaizliedz kabeļus kā tādus. Tas, kas ir likumīgi izbūvēts, var palikt. Ja runājam, piemēram, par “Bite Latvija” gaisvadu infrastruktūru, tās izbūves tiesiskums jau ir pierādīts vairākos strīdos ar Pilsētas attīstības departamentu.

Kāda tad ir jēga no šāda regulējama, ja nevari neko darīt ar kabeļiem, bet tie var palikt?

Iespējams, galvenā doma bija, lai operatori nebūvētu jaunus gaisvadu tīklus un pārietu pazemē. Taču negatīvais aspekts ir tieši tas, ka nedrīkst pārbūvēt jau esošos gaisvadus, kas būtībā degradē telekomunikācijas nozari un liedz jebkādu attīstību.

Kā Rīgas iedzīvotājus ietekmē tas, ka nedrīkst pārbūvēt gaisvadus?

Tā ir vizuāla problēma, kas iedzīvotājus īsti nesatrauc. To apstiprina 2023. gadā “Bite Latvija” un SKDS veiktais pētījums par Rīgas iedzīvotāju attieksmi pret gaisvadiem. Secinājām, ka vairāk nekā 70 % iedzīvotāju vispār nepamana šos gaisvadus un viņiem tie netraucē. Gandrīz visi aptaujātie arī atzina, ka nebūtu gatavi maksāt vairāk par internetu, ja, piemēram, mēs pārnestu šos kabeļus pazemē. Jāsaprot, ka izbūvēt jaunu tīklu un demontēt veco prasa milzīgas investīcijas, kas noteikti būtiski ietekmētu pakalpojuma cenu.

Vēl viens arguments, kas nesen izskanēja un, manuprāt, ir tīrs konkurences propagandas elements – šie gaisvadi apdraud valsts drošību, jo pa tiem tiek izplatīta propaganda. Šo argumentu pašreiz izmanto arī pret “Bite Latvija”. Taču jāsaprot, ka propaganda mūsdienās dzīvo internetā un tiek izplatīta pa jebkura veida tīkla savienojumiem – arī pazemes kabeļiem. Nav ekonomiskā pamatojuma būvēt atsevišķu tīklu tieši propagandas pārraidīšanai.

Tajā brīdī, kad “Bite Latvija” pārņēma “Baltcom”, noteikti līdzi nāca arī kabeļi

“Baltcom” savā 30 gadu pastāvēšanas vēsturē ir nopircis un apvienojies ar vairāk nekā 30 dažādiem operatoriem. Tādēļ lielākā daļa no kabeļiem nav paša “Baltcom” būvēti, bet gan iegūti, pārņemot citu uzņēmumu infrastruktūru apvienošanās un iegādes rezultātā. Ar to saistās vēl viena problēma, jo daudzviet šie apvienošanās rezultātā iegūtie tīkli pārklājas. Kaut mēs arī gribētu to visu savest kārtībā un konsolidēt, demontēt nevajadzīgo tīklu, tā arī būtu nelikumīga pārbūve. Līdz ar to viss stāv uz vietas.

Kas saskaņā ar regulējumu būtu atļauts? Pārnest uz pazemi šos kabeļus?

Jā, vienīgais risinājums, kas mums tiek piedāvāts, ir pārnest kabeļus pazemē, būtībā liekot izbūvēt jaunu tīklu; turklāt šobrīd lielākā daļa infrastruktūras pieder “Tet”. Te ir dažas būtiskas nianses. Pirmkārt, tā ir mūsu konkurenta infrastruktūra, kas par tās izmantošanu jau šobrīd prasa būtisku naudas summu – piemēram, “Tet” apakšzemes kabeļu infrastruktūras nomas tarifs par 100 metru trasi šobrīd ir trīspadsmit reizes augstāks nekā Lietuvā. Otrkārt, liela problēma ir arī pati pārbūve. “Tet” kanalizācija neienāk katrā ēkā, bet katrā trešajā vai piektajā. Rodas jautājums – ko darīt ar tām pa vidu? Ievilkt kabeli caur pagrabu bieži vairs nav risinājums, jo tie pārvērsti par komerctelpām vai arī paši īpašnieki tam nepiekritīs. Tāpat arī “Tet” kanalizācija ne vienmēr ir izmantojama, jo ir bojāta vai nepietiekama.

“Tet” kanalizācija ir pieejama visiem operatoriem uz vienādiem nosacījumiem. Taču šie “vienādie nosacījumi” ir tāds birokrātiskais piedāvājums ar veselu kaudzi dažādu šķēršļu, kas ir jāizpilda, lai varētu izmantot viņu kanalizāciju. Vispirms ir jāveic teorētiskā un praktiskā izpēte, kas aizņem noteiktu laiku. Tikai pēc tam var iesniegt ierīkošanas pieteikumu, kas aizņem vēl vairākus mēnešus. Saskaņā ar SPRK 2025 gada pētījumu Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur, spriežot pēc posmu skaita, ir jāiziet cauri tik laikietilpīgam un apgrūtinātam procesam, lai iegūtu tiesības lietot šo infrastruktūru. Arī, ir jāņem vērā ka pašam TET šie “vienlīdzīgie nosacījumi” nav jāievēro.

Kādi modeļi ir citās valstīs, lai iegūtu šo infrastruktūru?

Eiropā ir kopējs regulējums, kas nosaka, ka fizisko infrastruktūru operatoriem ir pienākums piedāvāt nomā. To visu uzrauga regulatori, Latvijas gadījumā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK), kas seko līdzi, lai viss strādā efektīvi. Taču ne visās valstīs tas tā izdodas. Latvija, manuprāt, šobrīd vēl nav labākais piemērs. Pirmkārt, mums ir visvairāk birokrātisko posmu. Otrkārt, tarifi Latvijā ir vismaz divreiz lielāki nekā kaimiņvalstīs. Tomēr priecē regulatora atsaucība un vēlme šo situāciju risināt.

Kāds ir SPRK viedoklis par situāciju Latvijā?

SPRK konceptuāli atbalsta pilotprojekta īstenošanu kā alternatīvu risinājumu situācijās, kur pazemes kabeļu izbūve nav objektīvi iespējama vai ir nesamērīgi dārga. SPRK uzsver, ka šāds risinājums atbilst sabiedrības interesēm, veicina konkurenci un pakalpojumu pieejamību par saprātīgu cenu, samazina ekspluatācijas izmaksas un ilgtermiņā var pozitīvi ietekmēt gala lietotāju izdevumus. Tas ir saskaņā ar ES “Digitālās desmitgades” 2030 mērķiem, kas paredz drošas un noturīgas digitālās infrastruktūras attīstību.

Tāpat SPRK nesen veica pētījumu ar mērķi izpētīt šo gaisvadu problēmu un atzina, ka tāda pastāv. Taču regulators nevar vienpersoniski noteikt tarifus, lielākoties tikai pārbaudīt un akceptēt to, ko sagatavo operators, šajā gadījumā “Tet”. Tur rodas regulēšanas jautājums. Ja “Tet” var pamatot savas milzīgās izmaksas, tad regulatoram nav pamata to neakceptēt.

Kādām vēl iestādēm ir kaut cik vērā ņemama ietekme par šo procesu?

Saistošo noteikumu regulēšana ir pilnībā pašvaldības kompetencē. Attiecīgi tiešā veidā neviens nevar pateikt Rīgas domei, ka jāatļauj gaisvadu rekonstrukcija. Tomēr ir iespēja paust viedokli, ko var darīt diezgan daudz valsts institūciju. Tās ir vienisprātis, ka gaisvadu problēma pastāv, bet to ir jārisina tā, lai neciestu konkurence, kā arī risinājumam jābūt pieņemamam visiem, ieskaitot gala patērētājus, kuri negrib krietni pārmaksāt par internetu.

Ekonomikas ministrijai šajā jautājumā ir būtiska loma, jo tā atbild par būvniecības regulējumu. Lai pilotprojekts kļūtu par ilgtermiņa risinājumu, nepieciešama politiska vienošanās par normatīvā regulējuma pilnveidi, kas savukārt prasa plašu politisko atbalstu – tostarp Ministru kabineta iesaisti. Ekonomikas ministrijas rosinātās izmaiņas Ministru kabineta noteikumos Nr. 501 ir būtisks solis ceļā uz gaisvadu problemātikas sakārtošanu nacionālā līmenī. Tās ļautu gaisvadu konsolidēšanu ieviest ne vien atsevišķu projektu ietvaros, bet kā likumīgu un nacionālajā līmenī ilgtspējīgu infrastruktūras attīstības modeli. Tomēr šis problēmu risināšanas ceļš ir izaicinošs, ņemot vērā “Tet” komerciālās intereses un spēcīgo lobiju varas gaiteņos.

Vai “Tet” ir vienīgais, kam ir šī infrastruktūra jeb kanalizācijas?

Eksistē arī citu komersantu kanalizācijas. Piemēram, LVRTC ir pieejama kanalizācija, arī “Bite Latvija” tādas ir. Jautājums – cik tās ir piemērotas? Kas attiecas uz “Bite Latvija” kanalizāciju, mums Rīgas centrā ir pāris līnijas. LVRTC ir vairākas, bet tām nav ievadu katrā ēkā. Viņu gadījumā tā var būt 5 km gara caurule, izbūvēta zem Brīvības ielas, ar izvadu ik pēc 2 km, līdz ar ko šis risinājums nav domāts piekļuves tīklam. Tāpēc alternatīvas uz papīra ir, bet faktiski nav.

Vēl viens variants, ko piedāvā “Tet”, ir būvēt kanalizācijas posmus pašiem operatoriem?

Tieši tā, bet uzreiz jāsaka, ka tas būs kosmiski dārgi un laikietilpīgi. Papildu tam jāņem vērā, ka komunikācijas drīkst ievietot pazemē, ievērojot noteiktus būvnormatīvus. Viens no tiem ir attālums no citām komunikācijām. Piemēram, Rīgas centrā ir ļoti daudz ielu, kur vienkārši vairs nav fiziski brīva koridora, kur ielikt caurules. Vēl jāņem vērā, ka tas ir būvniecības process, būs jāpārrok pilsēta, kas, visticamāk, nebūs pieņemami citiem. Tāpat vēl viena nopietna problēma ir ievads ēkā. Ēka ir privātīpašums, kas ir sadalīts dzīvokļos. Lai, piemēram, pagrabā ieliktu papildu cauruli, būs jāsavāc paraksti no dzīvokļu īpašniekiem. Bieži tas nav iespējams, jo viņi nav sasniedzami, tas nav aktuāli utt.

Vai ir vēl komersanti, kuri piekrīt tam, ko dara “Bite Latvija” un gribētu apvienoties kādās aktivitātēs, lai mainītu šo situāciju?

Ir tāda tradīcija, ka lielākais operators uzņemas nest šo karogu, tāpēc arī “Bite Latvija” aktīvāk izsakās publiski par šo situāciju. Taču tas nenozīmē, ka citiem operatoriem ir atšķirīgs viedoklis. Viņi atbalsta mūs un ir gatavi iet kopā. Viens no pierādījumiem tam ir pilotprojekts par gaisvadu līniju konsolidāciju, ko uzsākām septembrī. Tā ietvaros mēs, seši operatori, kopīgi pārbūvēsim tīklu Pļavniekos, esošās kabeļu līnijas apvienojot kopējā gaisvadu risinājumā – vienā kabelī. Ar šo projektu vēlamies parādīt sabiedrībai un Rīgas domei, kā var izskatīties sakārtoti gaisvadi, ka tas ir drošs, ilgtspējīgs un izmaksu ziņā efektīvs risinājums, kas nodrošinās pakalpojumu nepārtrauktību.

Sarunas sākumā teici, ka gaisvadu pārbūve ir aizliegta. Kā tad īsti ir?

Kas attiecas tieši uz šo pilotprojektu, esam panākuši vienošanos ar Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentu un saņēmuši atsevišķu atļauju tā izstrādei. Arī viņi ir ieinteresēti, lai gaisvadu problēma tiktu sakārtota un tāpēc atbalsta šo pilotprojektu, kur varam to visu izmēģināt un saprast, vai tas der pilsētai. Gribu vēlreiz atzīmēt, ka šo pilotprojektu atbalsta arī SPRK un Konkurences padome un uzskata, ka tas būs sabiedrības interesēm atbilstošs, ilgtspējīgs un konkurenci veicinošs.

Kā sokas ar šī pilotprojekta norisi?

Pilotprojekts šobrīd ir sācies, un plānojam to pabeigt oktobra vidū. Tajā ir iekļautas četras ēkas Pļavniekos, kuras apkalpo seši operatori – katram ir vismaz divi kabeļi. Kopumā tie varētu būt ap desmit kabeļiem katrā ēkā. Līdz ar to gala rezultātā tiks konsolidēti ap 40 kabeļiem vienā trasē. Šobrīd šīs kabeļu konstrukcijas ir diezgan novecojušas. Pilotprojekta ietvaros tas viss tiks demontēts un vietā izveidota viena, mūsdienu normatīviem atbilstoša trase, kas būs pilnībā likumīga, tehniski droša, ēkām saudzīga un radīs sakoptākas vides iespaidu. Salīdzinājumā ar pazemes kabeļu konstrukciju gaisvadu konsolidācija būs arī lētāks un ātrāk ieviešams risinājums.

Kādi ir nākamie plānotie soļi pēc pilotprojekta?

Tālāk notiks sarunas posms, kur mēs ar šo risinājumu atgriežamies pie Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta, Rīgas domes un runājam par to, kāds varētu būt turpmākais problēmas risinājums. Ideālajā pasaulē vēlētos, lai mums tiktu dota atļauja gaisvadu pārbūvei. Pretī “Bite Latvija” ir gatava dot solījumu sakārtot pilsētu un atbrīvot to no kabeļu mudžekļiem.

Ja “Bite Latvija” pārbūvētu gaisvadus, vai būtu gatava citiem komersantiem piedāvāt savu infrastruktūru, līdzīgi kā to dara “Tet”?

Principā jā, tomēr ar dažām niansēm. Piemēram, ierobežosim slodzi mastiem. Ar citiem operatoriem esam vienojušies par ēkas kabeļu konsolidāciju, uz kādiem nosacījumiem viņi turpmāk izmantos šo trasi. Vēlamies pārbūvēt to tā, lai kabelī būtu vairāk resursu, ko varētu izmantot citi operatori. Viņi būs ieguvēji, jo varēs atteikties no saviem kabeļiem un turpināt darbu.

Vai visus gaisvadus obligāti būtu jāliek pazemē?

Laikam no patērētāja estētiska viedokļa ideāli būtu, ja visi kabeļi atrastos pazemē. Tas radītu vizuāli sakoptākas vides iespaidu. Taču šeit būtisks ir cenas un konkurences jautājums. Ņemot vērā jaunās tendences, mēs jaunus kabeļus rokam pazemē un vairs nebūvējam gaisvadus. Gaisvadi ir risinājums, kas bija aktuāls agrāk, bet šobrīd tos vairs nav izdevīgi uzturēt, tiem nepieciešama biežāka apkalpošana un tiem ir salīdzinoši grūtāk piekļūt. Tāpēc “Bite Latvija” visus risinājumus jaunajās ēkās, ielās veido kā kanalizācijas. Tomēr runājot par jau esošā tīklā ekspluatāciju, lai ar to varētu operēt, ir jābūt iespējām gan izmantot kanalizācijas, gan gaisvadus un izvēlēties piemērotāko infrastruktūru konkrētajā situācijā, ēkā, ielā utt. Es to redzu kā ļoti ilgu abu infrastruktūru eksistēšanas periodu, taču kaut kad, pakāpeniski tas tīkls dabiski aizies pazemē.

Jāpiebilst, ka gaisvadu infrastruktūras modernizācija un saglabāšana ir būtiska arī no nacionālās drošības un aizsardzības viedokļa – gaisvadu līnijas kalpo kā pārraides tīkls mobilā sakaru nodrošināšanā. Bojājumu gadījumā tās iespējams atjaunot salīdzinoši ātri, nodrošinot operatīvu elektronisko sakaru pakalpojumu atjaunošanu. Savukārt, ieguldot vairāku operatoru kabeļus vienā pazemes kanalizācijā, pieaug risks vienlaikus zaudēt visas komunikācijas – gan mobilās, gan fiksētās. Tāpēc ir svarīgi līdztekus pazemes infrastruktūrai attīstīt un modernizēt arī gaisvadu risinājumus, stratēģiski aktualizējot tiem atbilstošu normatīvo regulējumu.

Kāda situācija ar gaisvadiem ir Tallinā un Viļņā?

Tur šādu problēmu nav, jo viņiem nav gaisvadu. Gan Viļņā, gan Tallinā jau no paša sākuma tika pieņemts regulējums attiecībā uz piekļuvi kanalizācijās. Gaisvadi uzreiz tika aizliegti, tāpēc tur šādu infrastruktūru neizbūvēja. Pirmkārt, Rīgas gadījumā gaisvadi bija atļauti. Otrkārt, kanalizācijas piekļuves regulējums, it īpaši 1990.- tajos un 2000.- šo gadu sākumā, bija nekāds. Tikt tajā kanalizācijā bija praktiski neiespējami. Tagad redzam rezultātu.

Lai risinātu šo problēmu, vajadzīga stratēģiska, ekonomiski pieņemama vīzija. Jāsaprot, ka Latvija nav Luksemburga, kas var atļauties vienkārši izmest vienu infrastruktūru un par 100 miljoniem izbūvēt jaunu. Faktiski tas, ko mums šobrīd liek darīt, ir izbūvēt pilnībā jaunu infrastruktūru pilsētā un demontēt veco, par ko investori reiz jau samaksāja. Pēc mūsu aprēķiniem Rīgas vēsturiskajā centrā esošā tīkla pārlikšana pazemē “Bite Latvija” izmaksātu ap 60 miljoniem eiro. Vai tas atmaksājas? Absolūti nē! Lētāk būtu mums vienkārši aiziet.

Salīdzinājumam gaisvadu konsolidācijas risinājums “Bite Latvija” izmaksātu vismaz piecas reizes lētāk jeb 10 līdz 15 miljonus eiro. Ja sadalām šo summu uz vairākiem operatoriem, skats ir ļoti pozitīvs. “Bite Latvija” būtu gatavi ieguldīt šo summu un pakāpeniski sakārtot situāciju gaisvadu jomā. Ieguvumi tam būtu ne tikai zemākas izmaksas, bet arī sakārtotāka pilsētvide, iespēja saglabāt un modernizēt esošo infrastruktūru, lietotāji varētu izmantot drošāku internetu un komunikācijas bez pārrāvumiem, kā arī tiktu veicināta konkurence.

ES digitālās desmitgades mērķis līdz 2030. gadam ir katram gala lietotājam pieejams platjoslas interneta pieslēgums 1 Gbit/s 2030. gadā. Lai nodrošinātu šo mērķu sasniegšanu, ir nepieciešams saglabāt un attīstīt jau esošo infrastruktūru, tostarp gaisvadu formā.