Kādēļ Moto Guzzi Stelvio gandrīz kļuva par Latvijas Gada Motociklu

Interesants fakts – 2024. Latvijas Gada Motocikla konkursā šis Moto Guzzi Stelvio tūrisma motocikls ieguva 2. vietu un no 1. vietas to šķīra tikai nedaudz vairāk kā 1 punkts. Tātad Stelvio faktiski gandrīz kļuva šogad par Latvijas Gada motociklu numur viens. Tā sanāca tādēļ, ka 19 žūrijas locekļu vērtējumu kopsummā dažādās kategorijās Stelvio ieguva lielu punktu skaitu – lielāku nekā veseli 27 citi motocikli, un šogad konkurss pārstāvēts tika plaši. Vairāk par visiem konkursa motocikliem lasiet šeit. 

Rakstu šo tādēļ, jo šāds iespaidīgs kopvērtējums acīmredzot kaut ko nozīmē. Šis nav tas gadījums, kad konkrēts motocikls patīk mums pašiem Kursorā vai, piemēram, Timrotam, un tādēļ tas kaut kā nokļūst topā. Nē – balsojums ir balsojums un konkurss arī nenotiek tā, ka visi čata grupiņā izlemj, kas būs uzvarētājs. Balsošana notiek individuāli, katram motociklam tiek piešķirts punktu skaits no -5 līdz +5 dažādās kategorijās. Neviens neredz citu piešķirtos punktus un arī kopējo rezultātu līdz pat uzvarētāja izziņošanas brīdim. Tas tā, neliela atsauce. Pārāk bieži šādi mazāk meinstrīma ražotāju motocikli tiek norakstīti ar “kaut kāds hipstervāģis” pat neiedziļinoties būtībā. Acīmredzot kaut kas vairākumu žūrijas dalībnieku Stelvio sakarā aizķēra, taču kas?

Kas tas tāds?

Moto Guzzi ir mazs ražotājs no Itālijas, taču pēdējos gados tas ir kļuvis daudz redzamāks uz starptautiskās skatuves. Šeit pat Kursorā jau ir divi pilnvērtīgi Moto Guzzi apskati par V85 TT un jauno V100 Mandello. Iemesls šim, manā skatījumā, ir aklas pēc kaut kā citāda pasaulē, kur vienmēr ir dominējuši GSi, Āfrikas, Multistradas un lielie oranžie insekti. Nu un arī lielais globālais retro trends šajā visā spēlē kaut kādu lomu – augstā vērtē sāk kļūt motocikli, kas piedāvā sava veida nostaļģisku pieredzi un dara to vai nu ar dizainu vai ar motoru. Moto Guzzi trāpa tajā kategorijā, kas piedāvā gan oriģinālu un tikai Guzzi rakstūrīgu dizainu, gan arī savdabīgu motoru konfigurāciju – nav cita ražotāja, kas piedāvātu divcilindru V-veida motorus, kur cilindri ir izkārtoti 90 grādos, bet šķērsveidā. Labi, bet kāda vispār starpība, kā viņi ir izkārtoti? It kā neliela, bet tomēr cilindru izkārtojums ļoti ietekmē motociklu dažādos jūtamos veidos – smaguma centra izvietojums un komponentu masas svārstības, vibrācijas, aizdedzes secība, kas, savukārt, ietekmē tā skaņu, griezi dažādu apgriezienu līmeņos un vēl un vēl. Īsumā, tas ietekmē to, ko sauc par “raksturu” jeb motocikla sajūtu, kas ir vairāku mainīgo summa. 

Kas ir “raksturs”?

Raksturs būtībā ir 3 galveno lietu kombinācija – tā ir motora jauda, tā skaņa dažādos brīžos un vibrācija plus dažādas savdabīgas mehāniskas īpatnības, kā, piemēram, motora šūpošanās uz sāniem, kas raksturīga tieši uz sāniem izstieptu cilindru motoriem (BMW un Moto Guzzi). Hārļiem tā ir izteiktā vibrācija tukšgaitā, kas mistiski pilnībā pazūd uzsākot kustību, un tā tipiskā “po-ta-to-po-ta-to” skaņa, kas atgādina tādu mini kartupeļu lielgabalu. Arī super gludi, bezvibrāciju japāņu V4 motori ir ar savu raksturu, tāpat arī vienpodiņi ar savu puk-puk-puk tarkšķi droši vien kādam patīk tieši šīs pukšķošās skaņas dēļ. Kas nu kuram kurina dvēseli.

Garš ievads, lai nonāktu pie tā, ko es gribēju teikt – šim Stelvio motociklam, tāpat kā visiem citiem Guzzi, ir raksturs. Ar to ir interesanti braukt. Tā tas bija ar gaisa dzeses V85TT tūristu (tas starpcitu vēl tiek pārdots) un tā tas ir ar jauno šķidrumdzeses V100 motoru šajā modelī. Varbūt tas ir kļuvis mazliet neinteresantāks, jo V85TT izskatās kā neviens cits, bet Stelvio šajā ziņā ir kļuvis nedaudz ierastāks. To gan joprojām var momentāli atšķirt šķērsveida motora un ērgļa formas luktura dēļ. 

Ceļojumu motocikls

Ja skatāmies uz Stelvio abstrahējoties no tēlainiem raksturojumiem (es jūtu aprikožu un piedeguša burkāna noti šī sarkanvīna pēc-pēcgaršā), tad šis motocikls ir vienkāršs, moderns ceļojumu un ikdienas motocikls pēc kāda arī tas izskatās. Tam ir ērta sēdpozīcija, kas derēs garajiem pārbraucieniem un pietiekami ietilpīga bāka (20.8 litri). Tam ir ērts sēdeklis vadītājam un pasažierim (kas nav mazsvarīgi), bagāžas stiprinājumi, elektroniski regulējams vējstikls, vieta navigācijai, quickshifteris, kruīza kontrole. Nu un arī dinamisks, litrīgs motors (1042cc) ar patīkamu 105Nm griezes līkni, kas varbūt neiepriecinās gluži kā lielkubatūras hārlis ar masīvu kravas vilciena vilkmi jau 1500 apgriezienos, bet tas tāpat ir tik dzīvelīgs 3000 – 5000 apgriezienos, ka maz neliksies. Faktiski jau Stelvio piedāvājums ir tieši tāds pats kā citiem šīs klases močiem šajā segmentā, izņemot kardānu, kas ceļošanas mērķiem noteikti ir priekšrocība. Tas ir tieši tikpat pasmags (245kg uzpildīts) kā citi un nevieš nekādu vēlmi ar to doties jebkādos bezceļos, kas būtu vairāk par granti vai labi koptu meža ceļu. Arī cenas ziņā to nevarētu nosaukt par kaut kādu unikālu atradumu, ko nelaist garām – tas tāpat maksā savus gandrīz 17 000 vai pat 18 000, ja tam pieliek aktīvo radaru, kas pievieno aklās zonas monitoringu, frontālās sadursmes brīdinājumus un adaptīvo kruīzu. To nevaru nosaukt gluži par lētu.

Tad kas Stelvio ir tāds, kas to izceltu starp līdzīgajiem, ja reiz gan jauda, gan komforts, gan elektronika ir visai līdzīga? Tas droši vien ir tas iepriekšpieminētais raksturs. Nu un respekta punkti ielās par nepopulāru, bet feinšmekerīgu izvēli. Stelvio ir labs mocis ceļošananai. Es kādu brīdi mēģināju saregulēt tā puslīdz regulējamo piekari, lai saprastu, cik komfortabli ar to ir braukt pa sliktiem (lasi – Latvijas) ceļiem, taču pogu “uztaisi šo tik komfortablu kā GS” es neatradu. Tieši tāpat kā uz neviena GS es neatrastu pogu “uztaisi šo par 6 tūkstošiem lētāku”. 

Stelvio starp konkurentiem

Lielā GS killeris šis tātad nebūs. Šajā cenā un pielietojumā izvēle iznāk starp šo Stelvio, Africa Twin 1100 (standarta versiju), KTM 890 vai pilnībā nopakotu F800GS ar visu Akrapovič un varbūt pat bagāžas kastēm. Visiem, izņemot mazo GS, būs līdzīga jauda, komforts un gadžeti, lai gan KTM un Hondas bezceļu spējas būs krietnākas. Bet varbūt tevi nevelk bezceļos. Tādā gadījumā KTM es izslēgtu, un mēs paliekam starp GS, Āfriku un Stelvio. Es esmu braucis gan ar 850GS, gan ar Āfriku, un man nav atmiņā palicis pilnīgi nekas par nevienu no šiem motocikliem – ne slikts, ne labs. Turpretī Stelvio man ir palicis atmiņā ar smaidu un grūti pateikt, kādēļ. Varbūt savas īpatnējās švunkāšanās brīvgaitā dēļ. Varbūt foršās motora skaņas dēļ, kad to atver virs 3000 – tas uz brīdi ierēcās kā tāds zvērs pirms cīņas. Varbūt tās ērgļa simbolikas dēļ, ko itāļi salikuši visur, tai skaitā, smalki izšuvuši uz sēdekļa. Varbūt tā nosacīti tīrā dizaina un plūdeno līniju dēļ (vienpusējais stiprinājums aizmugurējam ritenim pie kardāna vienmēr izskatās tīri un smuki). Varbūt arī tā dēļ, ka cilvēki uz ielas atskatās uz Stelvio, jo tīri vienkārši neatpazīst tādu ražotāju un skatās, kas tas tāds ir. Moto Guzzi klans nāk ar mazliet lepnumu un tādu ekskluzīva kluba sajūtu. Bet to droši vien tikai sapratīsim mēs – Guzzisti. 

Mazie, kaitinošie sīkumi

Stelvio ir tikai viena superkaitinoša lieta – vējstikla pacelšanas mehānisms ir ļurīgs. Es nezinu, vai tas ir tā elektroniskās regulēšanas iespējas vai vienkārši ļurīgu plastmasas stiprinājumu dēļ, bet tas ļoti skaļi un izteikti grab un kratās pie mazākās bedres vai ceļa nelīdzenuma. Tas ir tik kaitinoši, ka es droši vien sagaidītu kādu tautas risinājumu pirms tā iegādes. Nu un vēl kaitinoši kauc tā oriģinālās Michelin Anakee Adventure riepas un dara to tieši ātrumā no 95 līdz 105 (kur šis motocikls dzīvos lielāko daļu laika), taču šī ir risināma lieta. Uz lielā GS no rūpnīcas nāk tieši šīs pašas riepas un kauc tieši tāpat arī tur, tā kā tā noteikti nav problēma motociklā. 

Lielie labumi

Viss cits Stelvio ir teicami nostrādāts. Stikls (ar visu savu grabēšanu) ir pirmo reizi tāds, kuru uzreiz neparsās nomainīt pret lielāku. Varbūt mazais stikla uzliktnis neļautu nevienam insektam nonākt uz ķiveres, taču arī bez tā šis stikls ir pietiekami plats un augsts, lai neradītu lieku turbulenci un troksni ķiverē. Tas, protams, ir atkarīgs no dažādiem faktoriem (ķivere, augums, ātrums utt.) un ne visiem būs vienādi. Vadība ir neitrāla un paredzama. Gāzes roktura kalibrācija ir solīda. Vadības ekrāns ir liels, pārdomāts un labi salasāms. Ir padomāts par nelieliem sīkumiem, kā, piemēram, ērta truba virs ekrāna, kur viegli uzstiprināt navigatoru vai telefona turētāju. Izteikti kaitinošu vibrāciju pie legāliem ātrumiem Stelvio īsti nav vai arī ir tik minimālas, ka var paciest. Amortizācija ir pietiekama tā uzdevumam, bet nekādus īpaūs apbalvojumus neiegūs – tā pat ir uz stingro pusi. Man prasījās mazliet vairāk komforta pāri bedrēm.

Vai Stelvio ir labākais tūrisma motocikls tur ārā? Noteikti nē. Nekādu über priekšrocību starp tā konkurentiem tas nepiedāvā, taču, manuprāt, tas piedāvā daudz vairāk rakstura un interesantuma, īpaši savā cenas kategorijā. Uzsvars uz “manuprāt”. Man Stelvio stipri patīk, jo es esmu Guzzi fans. Taču vai kādam, kam šis zīmols tik izteikti nerūp, tas liksies gana interesants, lai to pirktu par 17 000? Es nudien nezinu. Ja ir vēlme pēc kardāna, tad starp šāda veida tūristiem Stelvio tomēr sanāk vislētākais. Nākamie tuvākie varianti jau ir dārgā gala GS un Triumph Tiger. Vai stilīgais 80. gadu retro V85TT, kas būs lētāks, bet ar būtiski mazāku jaudu. Vai tu Stelvio pirktu? Kāpēc? Pastāsti zemāk komentāros!