Mini ir stila lieta, dārga stila lieta. Un tas nebūt nav nekāds nopēlums jau paša raksta sākumā – arī labs pulkstenis ir dārga stila lieta ar apšaubāmu praktisko pielietojumu, bet vai tādēļ labu pulksteni maz iekāro? Absolūti pretēji. Tieši tas pats stāsts ir par Mini, iekārojama stila lietiņa, kuras dēļ nāksies dzīvē pamainīt pāris lietas, vismaz nopirkt stilīgu šalli.
Mini ar dažādām metodēm ir centies panākt savu pircēju ievērību, pamatīgi palielinot savu modeļu klāstu. Dotajā momentā tie jau ir astoņi modeļi un kā devītais atsevišķi ir izdalīts John Cooper Works. Nav maz, vai ne? Ja atceramies vēl ne tik ļoti seno vēsturi, kad bija tikai viens, tad astoņi vai deviņi ir jūtama atšķirība. Radot pašu aktuālāko modeli, otrās paaudzes Clubman, Mini atkal izmēģina ko jaunu un diametrāli pretēju. Pirmais modelis bija absolūti traks – tautā iesauktās pašnāvnieku durvis, kuras veras viena otrai pretēji, lai iekāptu auto aizmugurē, tā pat kā Mazda RX8, nerunājot par pavisam jaunu un tautai neierastu dizainu, pie kura publikai bija kādu laiku jāpierod. Otrā paaudze ir gājusi citu ceļu, cenšoties radīt džentelmeni – vidējās klases auto biznesa aprindu cilvēkiem. Kā Mini tas ir sanācis? Noskaidrosim, bet vispirms ķersimies pie pasākuma apskata.
Godīgi sakot, es esmu žurnālists kretīns (atvainojos par izteicienu), mani nepiespiest ierasties uz pasākumu, par kuru man nav personīgas intereses, man nepiespiest braukt ar auto, kurš man nesimpatizē un par kuru man nemaz negribas rakstīt.
Par Mini man rakstīt ir gribējies jau sen, bet kaut kā nav sanācis iespējas pievērsties šim jautājumam tā nopietnāk. Saņemot uzaicinājumu uz Mini ziemas pasākumu, jau berzēju rokas un nodomāju – nu tik rakstīšu visu, kas uz sirds. Oficiālais MINI pārstāvis Latvijā Inchcape BM Auto un MINI zīmola vadītājs Guntis Belousovs vismaz reizi gadā dod iespēju uzreiz izbraukties ar visiem, nu labi, gandrīz visiem modeļiem, atrodot tieši to savu īpašo. Pasākums tika radīts šo interesanto auto īpašniekiem, kuri ieradās ar saviem Mini, kā arī žurnālistiem, lai visi lielā jautrā kompānijā izmēģinātu kā savus, tā demo spēkratus. Kopā tādi bija 13 un uzreiz jāpiemin, ka itin visi ar automātisko pārnesumu kārbu. Pasākums ieguvis arī ļoti zīmīgu nosaukumu, proti, MINI Winter Driving Experience 2016.
Talkā nāca Sporta komplekss “333” un arī faktiski pēdējā kārtīgā ziemas diena, jo jau sākot ar svētdienu laika apstākļi sāka iegriezties stipri pavasarīgi. Naktī no piektdienas uz sestdienu temperatūra no jau pierastās -8 nogāzās līdz -15 un sanāca patiešām īsts ziemas braukšanas pasākums, nācās meklēt siltās apakšbikses.
Teikšu kā ir, lielajam vairākumam Mini modeļu ziema nav komforta zona, tā drīzāk ir stihija, kura ir jāpārvar. Mūsu šīs trīs sniegotās nedēļas vairāk bija apgrūtinājums nevis “tās dienas”. Kādēļ – pastāstīšu precīzāk.
Ziemas pasākums tika sadalīts 3 daļās – kartingu trase, drošas braukšanas poligons un bezceļa trase.
Sākšu es ar trases daļu. Nelielās grupās ikkatrs interesents varēja doties vai nu ar savu MINI vai arī no demo klāsta aizlienētu uz kartingu trases zonu, kur pa īsteni labu ziemas trasi ne tikai pārbaudīt savu māku braukt, bet ar Latvijā zināma auto šosejas pilota instrukcijām arī papildināt savas zināšanas. Tomēr, šeit ir liels BET. Nav vēlmes uzreiz kā saka – nošaut pīli un doties mājās, bet instruktora frāze “šīs bija vienas no mokošākajām trīs stundām manā dzīvē”, izsaka diezgan daudz. Nu nav Mini stihija ziemas kartingu trase, vasaras JĀ, bet ne ledus, sniegs. Diezgan smagais auto izrādīja ļoti lielu pretestību ātrai, jautrai un dinamiskai braukšanai. Es pat atklāju formulu, lai padarītu auto braucamu un kontrolējamu, ieslēdzot braukšanas režīmu un mīkstāko, kuru Mini gadījumā sauc par Green, tajā momentā akseleratora pedālis un stūres iekārta paliek mīksta un komfortabla, tieši kā piemērota ledus apļiem. Asākajā Sport režīmā auto bija ne tikai nebaudāms, tas bija praktiski nelietojams.
Es, protams, runāju tikai par priekšpiedziņas modeļiem. Tajā momentā, kad beidzās bezceļu izmēģinājumi ar pilnpiedziņas modeļiem un tie arī devās kartingu trasē – es IZBAUDĪJU fenomenālo Mini izsvarojumu, dzinēja dinamiku un ieguvu īstenu braukšanas prieku. Un es nebiju viens, citu dalībnieku sejas, smaidi un acis vēstīja par līdzīgu stāstu.
Mini māk būvēt auto, tas tā patiešām ir – māk ne tikai būvēt, bet arī sadalīt pa kategorijām, proti, gan trasei paredzētas mazas raķetes, gan mazai savādāk domājošai ģimenei paredzētu ikdienas auto, gan mazus pilsētas aparātus, kurus noparkot sastrēgušajā pilsētas centrā. Vienkārši ir jāatrod konkrētajam modelim paredzētā vieta.
Tieši tā arī uzvedās pilnpiedziņas Mini Countryman jau gandrīz nopulētajā kartingu trasē – kā savā vietā. Diemžēl vienīgie pieejamie Countryman bija aprīkoti ar dīzeļa dzinējiem, tomēr arī tie sniedza absolūti nepieciešamo dinamiku, tikai retu brīdi pietrūka benzīna dzinēja apgriezienu diapazona.
Manuprāt, Mini ir pieļāvis tieši to pašu kļūdu kā Volvo XC, radot iespēju paaugstinātos modeļus iegādāties arī ar priekšējo riteņu piedziņu. Tiem Countryman bija liegtas iespējas doties bezceļu trasē, tas ir vēl viens pierādījums manam iepriekš minētajam faktam par apgrūtinājumu.
Ar bezceļu trasi arī varētu teikt, ka paveicās – pēdējo gadu Latvijai netipiski lielais sniega daudzums bija labi iekārtojis paredzēto maršrutu. Pasākuma plānā bija arī priekšpiedziņas Countryman ļaut pievarēt sniegotos kalnus, bet sniegi izrādījās pārāk dziļi. Es, godīgi sakot, vispār nesaprotu paaugstināta klīrensa vienas ass piedziņas mašīnu sūtību šajā pasaulē. Tas ir tāpat kā primāts ar granātu – kamēr mērkaķis guļ, viss kārtībā, bet kā sāks kustēties, var sanākt pavisam nelāgs rezultāts.
Pilnpiedziņas mašīnas ar trasi tika galā, es pat teiktu, pārāk viegli. Trasei bija divi posmi, pirmais bija vienkāršāks, kur auto bija jādemonstrē spējas izbraukt dziļus sniegus pa iebrauktām pēdām un otrajā nācās uzrāpties diezgan stāvā kalnā un pēc tam vēl tikt lejā. Mini lieliski tika galā gan ar kalna jautājumu, tieši tāpat arī izbrauca sniegus, kuru dziļums stingri pārsniedza klīrensa augstumu. Nebija pat iestigšanas riska nevienā momentā, padarot braucienu pat relatīvi garlaicīgu.
Tas tikai liecināja par to, ka jādodas uz drošas braukšanas poligonu, kur jau pilnīgi individuāli tev pašam bija jācīnās ar pulksteni.
Dalībnieki netika dalīti klasēs, visi braucieni notika kopā, tādēļ tikai tavā atbildībā bija auto, ar kuru piedalīties vienīgajās uz balvu pretendējošās sacensībās. Braukšana pa garu ledus apli, slaloms, garāžu vārti un tā saucamais aļņa tests prasīja pat mazāk auto izvēli, cik vienkārši meistarību. Tādēļ baidos, ka manis tā momenta zaļais dīzeļa pārvietotājs nebija vaininieks, kādēļ netiku pie balvas. Noteikti būtu labāk ar pavisam mazāko un jūtami vieglāko Mini One, bet baidos, ka tas man arī vietu uz pjedestāla neatnestu. Neesmu autosportists, drīzāk cūkas sāks svilpot nekā es uzvarēšu ledus sacensības. Man lielāku prieku sniedz pašas sacensības, manuprāt, drošas braukšanas poligons bija interesantākā pasākuma sastāvdaļa – es nākamreiz noteikti liktu lielāku organizatorisku uzsvaru tieši šim posmam.
Pasākums gan nepalika bez traumām – abu Countryman pilnpiedziņas sistēmas pārstāja strādāt, vienam tas notika jau pasākuma sākumā, stiprais zilais Mini izturēja līdz braucienu beigām, bet tāpat jau pilpiedziņa protestēja un regulāri pazuda. Noteikti šie auto nav paredzēti šādai slodzei, ko pietiekami lielais cilvēku skaits uzlika.
Fantastiska soļanka, gaļas pīrāgi un īsā apbalvošana pielika punktu pasākumam ar solījumu tikties pēc gada. Gaidu ar nepacietību.
Pēc pasākuma jutos tik apstulbis, ka bija nepieciešams vēl papildus laiks ar Mini. Labi, ka tā nav problēma un Mini Clubman S man nodrošināja burvīgu ceturtdienu, burvīgā, gandrīz 600km garā, ceļa posmā. Neteikšu, ka man izdevās sakārtot savu galvu pilnībā, bet pāris punktus un komatus noteikti šis brauciens salika.
Kā jau minēju – sniegs cik ātri pārklāja Latviju, tik ātri arī to pameta un man bija lieliska iespēju vienu konkrētu Clubman S pārbaudīt gan ledus trasē, gan uz tīra asfalta. Tīra veiksme.
OK, pieķeramies tehniskajai pusei.
Ja jums šķiet piecdurvju Mini jau ir liels, tad Clubman ir vēl par 90mm platāks un 270mm garāks. Nekāds vairs mini, 425cm garums jau ir gandrīz BMW pirmās sērijas izmērs, tādā veidā jaunais ģimenes auto no Mini saimes ir kļuvis par garāko jebkad rūpnīcu pametušo modeli. Vietas ir daudz gan salonā, gan bagāžas nodalījumā, bet vai tā ir Mini sūtība?
Clubman ir veidots uz tās pašas platformas kā BMW 2.sērijas ģimenes auto, to pašu platformu ir ieguvis arī pavisam jaunais X1. “Fun fact” – platformu sauc par UKL1.
Dzinēji arī ir jauni. Visas iepriekšējās paaudzēs arī visjaudīgākajā John Cooper Works dzinēja tilpums bija 1.6 litri, šo pašu dzinēju izmantoja arī vairāki Peugeot modeļi. Mini šo 1.6 dzinēju izmantoja gan parastajos modeļos, gan ar turbīnas palīdzību pat pārsniedza 200 zirgspēku atzīmi.
Tagad benzīna dzinēji parastajās un S versijās pilnīgi atšķiras. Vienai ir 1.5 litru 3 cilindru turbopūtes dzinējs, otrai 2 litru 4 cilindru turbopūtes. S versijā jauda sasniedz 192 zirgspēku, parastajam atstājot 136. Dīzeļa versijas arī ir divas – 150 zirgspēku parastajā un 170 S versijā. Turbo dzinēji ir viens no retajiem ekoloģiskajiem ieviesumiem, par kuriem zaļo priekšā noceļu cepuri – ir gan izmeši krietni zemāki, gan jaudas un griezes rādītāji augstāki. Win win. Un turbo dzinēja skaņa… to varētu bērniem miega dziesmas vietā atskaņot. Un Mini viņi ir reti labi padevusies. Pie tam degvielas patēriņš ir palicis pēc oficiālajiem datiem mazāks. Vai tik šeit atkal nav stāsts par mērījumiem perfektos laboratorijas apstākļos, man gan bija iespēja salīdzināt ar realitāti.
Jaunas ir arī pārnesumu kārbas – Mini izmantojis Aisin astoņu pakāpju automātisko, atstājot ZF ražojumu Mercedes un Audi pārziņā. Pieejama, protams, arī sešu pakāpju rokas kārba.
Izmēru dēļ ir pamainījušās arī gaitas īpašības. Ja ar pirmo Clubman S braukt ātri bija tāpat kā žonglēt ar nitroglicerīna pudelēm – aizraujoši, taču bīstami, tad otrajā paaudzē šī liksta ir novērsta. Tas ir pateicoties pavisam jaunai aizmugurējās šasijas uzbūvei, kas tagad ir vairāksviru, tieši tāpat arī šasija ir palikusi jūtami platāka. Rezultāts ir labs, nenoliedzami. Tomēr auto kā jau džentelmenis ir padarīts kā nosvērtāks, tā garlaicīgāks. Vai tiešām biznesa segmenta iekarošana ir tās riska cenas vērta?
Atgriežoties mazliet pie dizaina, kā jau minēju – ir pazudušas pretējos virzienos veramās durvis. Kaut visas pasaules apskatos to min kā labu lietu, manuprāt, tas ir zaudējums. Noteikti pasūtot jaunu Mini – izvērtējiet elektriskā bagāžnieka opciju. Skaistie hromētie bagāžnieka durvju rokturi garantēti atstās netīras rokas Latvijas “tīro” ceļu dēļ. Cerēt, ka ceļus atkal sāks mazgāt ir tāpat kā cerēt, ka zirgam izaugs rags pierē un tas auļos pretī varavīksnei.
Jaunie LED priekšējie starmeši un miglas lukturi ir mūsdienīgi – gaismas apjoms ir nesalīdzināms. Šeit BMW grupas inženieri ir sava uzdevuma augstumos. Tālo gaismu asistents ir izpildīts līdzīgi kā BMW, tieši tāpat arī panelī visu laiku deg automātisko tālo gaismu indikators, kas ir reti idiotisks risinājums. Manā nu jau 8 gadus vecajā BMW automātisko tālās gaismas indikators ir mazs un neuzkrītošs un tikai momentā, kad tās tālās gaismas reāli ieslēdzas – tālo gaismu indikators panelī iedegas. Jaunajos BMW un Mini tas deg visu laiku, reāli kaitinoši.
Auto ir arī virkne drošības jauninājumu – dinamiskā kruīza kontrole ar sadursmes brīdinājumu un automātisku apstāšanos, sistēma kas patiešām darbojas. Ja Volvo sadursmes sistēmu uzskata par svarīgu savas drošības sistēmu un brīdinājums ir milzīgs sarkans plankums priekšējā vējstiklā, tad Mini tas ir pietiekami uzkrītošs, bet nekaitinošs sarkans auto apzīmējums mērinstrumentu panelī.
Salons pats par sevi ir mākslas darbs. Skaisti un ērti sēdekļi, pārdomāta izmēra un biezuma stūre, ērts ātruma pārslēgs un multivides vadība ērtā pozīcijā. Un kāda velna pēc Džamšuts tika pie rasējuma dēļa – auto akseleratora un bremžu pedālis ir tik tuvu viens otram, ka man visu laiku vai nu sprūda kāja vai nospiedās bremžu pedālis paātrinoties. Nav man maza kāja, bet neesmu arī basketbolists. Kaut kā nepārdomāti.
Mini ir lēcienveidā kļuvis gudrāks, pārmantojot no BMW NBT izklaides sistēmu, mazliet vizuāli stilizējot. Ja iepriekš navigācijas ekrāns iegūla vidū lielajam un savdabīgajam spidometram, kurš ļoti omulīgi dzīvoja starp vadītāju un pasažieri, tad tagad spidometrs atrodas tik ierastajā un garlaicīgajā vietā kā gandrīz visiem ikdienas auto. Par pašu sistēmu varu teikt tikai pozitīvus vārdus, tomēr mazliet pietrūkst trakās lietas, ar ko mini vienmēr ir bijis uz tu. Kādēļ ar žestu vai vismaz ar pogas spiedienu nevarēja krāsainais ekrāns tikt aizstāts ar tik ļoti ierasto ciparu skalu, kurt spidometra bulta tik labprāt traucās pretī pasažierim? Mini piestāvētu. Tagad ekrāna augšdaļu rotā daudzkrāsu LED līnija, kura naktī pat uz tumšāko režīmu iestatīta tomēr mazliet traucē.
Kopumā ļoti ierasta multivides vadība, ļoti daudz iespēju, ļoti kvalitatīvs un augstas izšķirtspējas ekrāns, kas nočiepts no pusbrāļiem BMW. Tā kā BMW ekrāns ir standarta taisnstūrveidā, bet Mini apaļā veidolā – pāris vietās redzams nogriezts stūris un kāda vadības izvēlne grūtāk saskatāma. Tev ir iespējas ne tikai apskatīt auto tehnisko pusi, redzēt jaudas un griezes rādījumus, pateicoties Mini Connected aplikācijai – visa tava dzīve, proti, mobilā telefona saturs var tikt atspoguļots uz ekrāna. Un kā tas mani izglāba – navigējot pa izvēlnēm, pamanīju, ka mammai ir dzimšanas diena. Paldies tev Mini, izručīji.
Harman Kardon mūzikas sistēma skan fenomenāli, mūzikai tomēr ir svarīga ne tikai skaļruņu kvalitāte, bet arī telpa. Dēļ zemākiem griestiem un vispār mazāka auto kā sērijveida – varēju izbaudīt katru noti. Un šī opcija man patiešām ir svarīga mašīnā.
Liepājas šoseja ir viena no kvalitatīvākajām. Ja neskaita slikto posmu Saldus apkārtnē, tad visu ceļu var faktiski baudīt. It īpaši garos, ātros un labi pārskatāmos līkumus pirms Grobiņas, kurus Mini pašpārliecināti un plūdeni šķērsoja cietuma vērtos ātrumos. Biju pārsteigts par auto stabilitāti, patiešām.
Man bija ļoti liela vēlme uzknipsēt pāris bildes Skrundas lokatora ciematā. Piebraucamais ceļš ir ļoti sliktā stāvoklī un diezgan garš. Tas gan mazliet sagādāja grūtības, grunts ceļi negāja viegli. To varēja arī redzēt ziemas trasē – auto pastiprināti cīnās ar līkumiem, pamatīgi stumjot smago purnu ārpus pareizās trajektorijas. Ir jārēķina laicīgi, cik ātri un kā varēsi šo smilšaino un dubļaino līkumu pārvarēt. Asfalts ir šī auto īstās mājas. Prom nācās braukt ar pamatīgu vilšanos – visi piebraucamie ceļi Skrundas lokatora ciematam ir nobloķēti. Žēl. Ir kādam idejas, kā tur piekļūt?
Kad jau tumsai iestājoties devos atpakaļceļā, nācās izslēgt projekcijas ekrānu, tas traucēja redzamībai neapgaismotajos Latvijas ceļos. Pārāk uzkrītoši izbīdāmais stikla gabals atrodas tieši acu līnijā. Dienā gan ļoti labi izskatās un attēlotās informācijas daudzums arī liels – gan aktuālā satiksmes un ceļa info, ceļa zīmes, tikpat labi var arī pārslēgt dziesmu var radio staciju nenovēršot acis no ceļa, jo to visu grafiski attēlo projekcijas ekrāns.
Dzinēja dinamika nepievīla nevienā momentā, sportiskās skaņas pavadījumā 192 zirgspēku un 280 ņūtonmetru griezes spridzeklis tikpat labi paātrinājās pie luksofora, cik dinamiski turpināja uzņemt ātrumu jau pēc 100 kilometriem stundā. Jauktajā ciklā degvielas patēriņš tomēr mazliet pievīla un nebija ne tuvu solītajiem rādītājiem zem 7 litriem, man tas bija tuvu 9 un tomēr lielākā daļa ceļa bija šoseja kruīzā ap 100km/h. Cik labi, ka man tas ir mazsvarīgs parametrs.
Emocijas vēljoprojām nav viennozīmīgas. Cik ļoti man tas auto patika uz asfaltētajiem ceļiem un pilsētā, tik ļoti jutos vīlies no tā nobraucis. Salons arī ļoti patika, LED gaismu spēles padara džentelmeni par mazliet jauneklīgu, bet tomēr jutu, ka auto ir kaut ko zaudējis. Personīgi uzskatu, ka Mini nav jāskatās biznesa flagmaņu virzienā, tam ir daudz citu auto marku.
Rakstu es nobeigšu ar vienu jautājumu. Vai jūs zinājāt, ka glābšanas dienesta puiši trenējas niršanā visos gada laikos un visos laika apstākļos? Es nezināju – ar to man palīdzēja iepazīties Liepājas VUGD pārstāvji, kuri neatteica pāris fotogrāfijas. Paldies viņiem.
