Ja pavērojam mūsdienu pusaudžu darbošanos ar gadžetiem, tad šķiet, ka viņi ir teju vai visvareni – galvas nodūruši, skats piekalts glāstvirsmai, pirksti veikli slīd, lai uzrakstītu kārtējo WhatsApp ziņu, dalītos ar bilžuku Tumblr un ieteiktu Draugiem.lv ierakstu. Datoros un planšetdatoros viņi ne tikai spēlē spēles, bet arī skatās YouTube video un paralēli sazinās ar draugiem Skype, un pārbauda teju vai nemitīgi par jaunām ziņām signalizējošos mobilos telefonus.
Un tad ir tāda mācību stunda no pamatskolas 5. klases līdz pat 7. klasei, ko sauc par informātiku, kurā ar Ministru Kabineta zīmogiem un parakstiem ir melns uz balta noteikts, kas tad skolēniem ir apgūstams. To visu ikviens, kam nav slinkums, var izlasīt dokumentā ar nosaukumu “Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu, pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem un pamatizglītības programmu paraugiem”. Šie noteikumi ar numuru 530 ir pieņemti 2013. gada 6. augustā, stājušies spēkā tā paša gada 22. augustā, bet savu spēku zaudējuši 2014. gada 1. jūnijā. Tas nozīmē, ka teorētiski šogad skolēni mācījās pēc tā, kas nu bija šeit rakstīts, bet nākamgad būs kas jauns. Iespējams mūsu valstī ir viss.
Taču šeit nu runa ir par šo mācību gadu, kas noslēdzies pagājušajā nedēļā. Es nebūt neuzskatu, ka visas skolnieces reiz būs adas lavleisas un skolnieki – čārlzi bebidži, jo ne visiem var būt saistoša skaitļu pasaule, ne visi var izprast kodēšanu, un ne visiem arī jāvelta laiks jaunu risinājumu izstrādei vai esošo nodrošinājumam. Pārdomas raisa minēto noteikumu pārlasīšana, kā arī saruna ar saviem bērniem. Pirmkārt, smaids parādās, piemēram, izlasot 7.62 punktu “zina, kas ir meklētājprogramma, un prot nosaukt populārākās meklētājprogrammas” un 7.63 punktu “prot veikt nepieciešamās informācijas meklēšanu pēc atslēgas vārda…”. Atvainojiet, man šķiet, ka šo noteikumu rakstnieki ir mitinājušies abstraktā mākoņvidē, kurā digitālajiem pilsoņiem vieta ir bijusi aizliegta.
Ja informātiku oficiāli kā mācību priekšmetu sāk mācīt tikai 5. klasē, tad tas bieži vien ir pretrunā ar to, ko prasa jau sākumskolā paši audzinātāji tā dēvētajās projektu nedēļās, jo nereti jau šajā vecumposmā tieši projektu darbus lūdz iesniegt datorrakstā noteiktā lappušu skaitā. Šis ir apgalvojums no personiskās pieredzes, bērnam esot 3. klasē, kad ne skolēniem īsti jāzina, kā strukturēt darbu uz 10 lappusēm (ar anotācijām, atsaucēm un citiem šāda darba elementiem), ne kā projektu noformēt tajā pašā Word’ā. Taču 21. gadsimta bērni ir ļoti dažādi. Atnākot uz pirmo informātikas stundu 5. klasē, daži jau ne tikai e-pastu un prezentāciju veidošanu ir apguvuši, jo nereti ir palīdzējuši vecvecākiem, bet arī jau mēģinājuši programmēt. Ir, protams, arī kāds, kurš datora klavieri redzēs pirmo reizi, jo visu laiku būs izticis ar savu glāstvirsmu. Taču principā sāksies trīs gari un vielas izklāsta ziņā teju vai nemainīgi gadi, kas balstīsies uz dokumentu, prezentāciju un izklājlapu veidošanas un apgūšanas pamatiem, lai 7. klasē informātikas kursu pabeigtu ar atzīmi, kas ietekmēs rādītājus 9. klases apliecībā un līdz ar to, iespējams, vidusskolas izvēlē.
Mūsu ģimenē pamatskolas informātika ir apgūta otro reizi, tāpēc pavisam droši varu apgalvot, ka viela nemainījās ne šogad dēlam, ne meitai pirms četriem gadiem. Lai cik paradoksāli tas nešķistu, ar atzīmi “7” šo kursu pabeidza abi – gan meita, kura tagad ir pabeigusi humanitāro 10. klasi ģimnāzijā un informātikā saņēma gadā “9” un cer, ka nākamgad mācīšoties veidot mājaslapas, gan dēls, kurš nupat ne tikai pabeidza šo valsts noteikto obligāto e-pastu un izklājlapu kursu, ko sauc par informātiku 3 gadu garumā, bet arī Microsoft jauno programmētāju skolu 20 skolēniem no 7. līdz 9. klasei, kuri gada laikā apguva programmēšanas pamatus un aplikāciju veidošanu Windows 8 videi ar HTML, CSS un Javascript palīdzību, kā arī dizaina principus, lai kursa noslēgumā prezentētu grupās izstrādātās lietojumprogrammas. Divreiz mēnesī sestdienās bez čīkstēšanas tīnis bija gatavs celties augšā un doties apgūt to, kas interesē, mācīties jaunas lietas, kurām uzreiz redzēja arī praktisku pielietojumu, lietas, par kurām vakarā varēja diskutēt ar tēvu – arī programmētāju, turklāt tādas lietas, kuras varēja pastāstīt klasesbiedram, kurš arī vēlas kļūt par programmētāju. Ar ko tas viss Microsoft birojā 2. jūnijā beidzās? Ar to, ka skolēnu grupas prezentēja tādas aplikāciju ieceres kā stundu saraksts, Latvijas dzelzceļa iepazīšana, atmiņas spēle, novadu ģerboņu atpazīšanas lietotne un vēl citas. Galvenais, ka viņiem visiem ir vēlme darboties tālāk. Un viņi visi ir krietni vairāk apguvuši nekā paģēr pamatizglītības standarts.
Mēs runājam, ka valstiskā līmenī ir jāatbalsta eksakto zinātņu studentu skaits. Mēs runājam par to, ka trūkst IT speciālistu. Arī es pati ikdienas darbā esmu pārliecinājusies, ka ir ļoti grūti piesaistīt šīs jomas pārzinātājus. Nupat “Izglītība un kultūra” publicējusi rakstu, kurā tiek apgalvots, ka IT speciālistu trūkums radot draudus Latvijas tautsaimniecībai. Tiesa, es varu arī apgalvot, ka Latvijā vispār trūkst motivētu un savā jomā ieinteresētu speciālistu ikvienā jomā, tostarp arī filologu un citu profesiju darbinieku, tāpēc diez vai būtu korekti izcelt tikai vienas nozares darbinieku trūkumu kā valstiski svarīgāko tautsaimniecības glābšanai.
Digitālās prasmes ir tās, kas, iespējams, nemaz nav ierakstāmas kādos standartos un noteikumos. Vai mēs, izglītības un tehnoloģiju jomā strādājošie, varam prognozēt, kas aktuāls būs pēc gada? Vai varam prognozēt, kādas prasmes būs nepieciešamas darbiniekiem pēc pieciem gadiem? Ar kādām jaunām programmām būs jāspēj strādāt darbiniekiem 2019. gadā? Vai centralizēto eksāmenu ķīmijā un fizikā vietā pēc pieciem gadiem obligāti liksim kārtot informātikas un programmēšanas eksāmenu? Kas nāks pēc četrkodolu procesoriem, terabaitiem un zibatmiņām, ko ierakstīt kā obligāti apgūstamos jēdzienus pamatskolēniem?
Manuprāt, skolai ir jābūt tai vietai, kur skolotājam ir jāmāca ne tikai tas, kas prasīts ar melnu uz baltu drukātos standartos un noteikumos, bet tas, ko prasa dzīve. Ja trīs gadus tiek drillēts PowerPoint’s, bet ne reizi netiek kas izveidots Prezi vai kādā citā prezentāciju veidošanas programmā, tad man gribētos apšaubīt, cik laikmetam atbilstoša ir šāda mācību forma. Ja no gada gadā pieaug plaģiātisms, ja skolotāji paši sūdzas, ka mūsdienu skolēniem trūkst analītisko prasmju, tad gribu vaicāt, kāpēc tieši informātikas stundas nav tās stundas, kurās tiek mācīta informācijpratība un izvērtēta dažādu avotu ticamība. Kāpēc es kā uzņēmuma pārstāve joprojām saņemu e-pastus, kuros skolēni, meklējot manu palīdzību, neprot ne uzrakstīt “Labdien!”, ne pēc atbildes saņemšanas atsūtīt “Paldies par sniegto palīdzību!”? Atliek vien secināt, ka šādi standarti un noteikumi pašreizējā formulējumā nedarbojas, nav dzīvotspējīgi, ir novecojuši vai vienkārši nekad nav vispār īstenoti.
Es tomēr nešaubos, ka ir skolotāji, kuri cenšas stundās radīt tādu vidi, lai sniegtu laikmetam atbilstošas zināšanas, prasmes un iemaņas, tostarp arī informācijpratību. Es ceru, ka skolēni tiek iepazīstināti arī ar citiem rīkiem, kas neietilpst standarta komplektācijā un neaprobežojas ar Word vai Chrome. Pavisam ideālā gadījumā es ticu, ka ir kāds, kas spēj iedrošināt mazos čārlzus bebidžus un adas lavleisas urķēties tālāk kodu pasaulē, jo tieši tīņu gados dotie padomi un iedrošinājumi var sniegt brīnumanus pavērsienus nākotnes karjeras iespēju ceļos.
Principā piekrītu, programmas mainās lēnāk, nekā laiks. Tai pat laikā tās domātas VISIEM skolēniem, nevis tikai programmētāju bērniem. Nepiekrītu, ka man kā informātikas skolotājai ar 1 stundu nedēļā jāiemāca arī saskarsmes kultūra, kaut ļoti lielā mērā to cenšos darīt. Ir humanitāri priekšmeti ar 5 un vairāk stundām nedēļā, kurus māca 12 gadus no vietas.
Savukārt es kā vecāks esmu pārsteigta, kāpēc joprojām 10. klasē, lai arī humanitārajā, joprojām drillēja to pašu Word’u un attēlu ievietošanu dokumentā, kā arī tabulu izveidi. Un rakstā jau īpaši ir uzsvērt, ka ne visiem bērniem ir jābūt programmētājiem, ne visiem arī šis priekšmets saista, bet vai tiešām nebūtu pēdējais laiks pārskatīt tos jautājumus, kuri jāapgūst šī priekšmeta ietvaros? Lūk, tā ir raksta pamatdoma.
Mūsdienās informātiku apgūt ir pat vairāk kā nepieciešams, jo ko gan tas nabaga cilvēks, kas nav apguvis informātikas kursu pamatskolā/vidusskolā, darīs augstskolā, kurā visi svarīgākie darbi ir jāiesniedz elektroniski? Respektīvi, augstskolās ir savu darbu noformēšanas normatīvi, kuri ir jāievēro, citādāk darbs var būt arī nepieņemts (piemēram, RTU DIT fakultātē ir viens pasniedzējs, kas ļoti piekasās pie referāta noformēšanas).
Noteikumus par izglītības standartiem var sarakstīt dajebkādus. Problēma ir faktā, ka skolotāji netiek līdzi jaunajām lietām. Tajā pašā Samsung Skola nākotnei – skolotāji mācījās piereģistrēties Twitterī un lietot hashtagus. Atvainojiet, bet skolēniem to mācīt nevajag.
Man dzīvē ir bijuši vairāki informātikas skolotāji dažādās skolās, bet diemžēl neviens nav bijis tāds, kurš patiesi man iemācītu ko jaunu. Vēl jo vairāk – radās iespaids, ka viņi datoru pārvalda krietni vien sliktāk nekā es.
Skumji, bet fakts.
Kāds ir pamatojums kāpēc informātiku (precīzāk laikam būtu teikt – tehnoloģiju mācību) nepasniedz jau no pirmās klases?
Kurš tad to mācīs? Microsoftā iesprūduši pasniedzēji? Skolotājs vidējais jaunākajās tehnologijās netiek apmācīts un pats sagādāt navar atļauties. Informātika skolās vēl labu laiku reāli būs deviņdesmitajos. Un ja kāds manam bērnam liks Windowsā strādāt..
Vajag mācīt programmēšanu blablabla…
Aha sabiedējiet bērnus jau primajās klasēs, uztaisiet ritkīgu funcionālo programēšanas kursu sīkajiem, viņi vairāk nekad nedomās pat pamēģināt otreiz. Es ar pamocījos ar qbasicu skolā vai kas tur bija tajā laikā, nošķobījos un pat nepieļāvu domu ka varētu programēt savā dzīvē.
Tas viss ir jāveido uz pulciņu pamata, kur ja kādam interesē viņam tiek dota tāda iespēja. Tur arī varēs satikt sev līdzīgi domājošos gan skolas biedrus, gan pasniedzējus.
Ekselis nosderēs visiem, words arī, programēšana reti kuram.
Lai arī esmu nostrādājis ilgi bez augstākās izglītības IT izdomāju tomēr, ka vajag iestāties augstkolā. Šogad JAVA programēšanu no kādiem 30 cilvēkiem nokārtoja laikam 5? Tas tikai parāda to, ka nobiedē programēšanas kursi ne tikai bērnus, bet jau pieaugušos cilvēkus. Domājat kāds skolā uztaisīs baigi interesantu interaktīvo programēšanu, kas aizraus viņus? Dikti šaubos, reālāk būs kaut kāds kurss kas liks skolēniem vēl vienu nesekmīgo atzīmi nopelnīt.
Laikam lieki vēlreiz uzsvērt, ka raksts nebija par to, ka visiem skolēniem vajadzētu obligāti apgūt programmēšanu. Raksts ir par to, ka tehnoloģiju joma mainās straujāk, nekā spēj pielāgoties izglītības standarti, turklāt skolēniem no gada gadā ir jāapgūst viens un tas pats bez redzamām sekmēm. Paziņa šodien stāstīja, kā viņas meitas klasē skolēni informātikas stundā vielu ir saukti atbildēt pie tāfeles atskaitīt kā no grāmatas. Vai tā ir 21. gadsimta informātikas mācīšana? Ir saprotama darba devēju neapmierinātība, saņemot šādus darbiniekus, kas principā nav gana kvalificēti IT prasmēs. Informācījas atrašana, atlasīšana un ticamības izvērtēšana, starp citu, arī ir starp šādām prasmēm. Tām nav sakara ar programmēšanu. Jā, programmēšanas un robotikas pulciņiem ir jābūt tām vietām, kur satiekas līdzīgi domājošie dažāda vecuma jaunieši, tikai ļoti bieži pat šādos pulciņos ir vecuma ierobežojums. Un kāpēc gan 2. klases skolēns nevar nākt uz programmēšanas pulciņu, bet tikai tas mazais prātvēders, kurš mācās 5. klasē? Lūk, tie ir absurdie stāsti iz ikdienas skolu dzīves.
Nē, es nedomāju, ka visiem obligātā kārtā ir jāmāca programmēšana. Būtu svētīgi to no mazotnes piedāvāt kā fakultatīvo priekšmetu. Bet tehnoloģiju pamatlietas gan būtu noderīgi zināt visiem un jau no mazotnes. Tiesa, te jāatrisina pašu skolotāju izglītības (un motivācijas apgūt jaunas lietas) jautājums.
Manuprāt, skolās sākotnēji vajadzētu apgūt “brīvo” programmatūru, jo, lai uzrakstītu referātus, iesniegumus, izveidot prezentācijas vai kaut vai izklājlapā ievietotu diagrammu, nav nepieciešams iegādāties programmatūru >150€ vērtībā. To visu mūsdienās var izdarīt “atvērti” un legāli.
MS programmatūra, protams, ir lieliska, bet skolēns tik pat sūdīgi tās visas nepieciešamas darbības, kas norādītas “standartā”, var apgūt nemaksājot ne centa.
Es māku visādas lietas, bet standarts man liek mācīt to, kas tur rakstīts. Es nevaru pēkšņi mācīt visu ko interesantu. Tā nu maļam N gadus ofisu. Lai nesajuktu prātā, jau vairākus gadus lietojam tikai Linux + LibreOffice. Vismaz kāda jēga. Ja nu bērns trāpa strādāt tur, kur darba devējs nav gatavs pārmaksāt par softu. Kaut gan tagad arī mājās mēdz neaizrauties ar pirātismu. Tā arī dzīvojam.
Ja Izglītības Ministrijai tā gribās mācīt skolēniem ofisa programmatūras lietošanu, tad lai attiecīgi arī pārdēvē šo priekšmetu, jo tam nav nekāda sakara ar informātiku. No otras puses arī programmēšana nav tas, ko jāpasniedz šai priekšmetā. Mums skolā bija atsevišķas programmēšanas nodarbības, un ar to viss skaidrs, bet informātikā būtu jāmāca tehnoloģiju joma kopumā. Tādas lietas kā datoru tīkli, datoru arhitektūra, tīklu drošība, IT tiesību zinību pamati un standarti, licencēšana, algoritmu teorija un, protams, vispārīgi par aplikāciju izstrādi, jo ar visām tām mēs saskaramies ikdienā, lai arī liela daļa neko par to nezina. Kas pats labākais – šīs zināšanas, atšķirībā no ofisa programmatūras vai programmēšanas, noderēs jebkurā profesijā, kā arī ikdienas gaitās, tātad nāks par labu visiem skolniekiem.
Palasot citus komentārus, jau gribēju rakstīt savu, bet attapos, ka rakstu vēl nemaz neesmu izlasījis. Ok, tajos noteikumos iedziļināties nevēlos, bet tam, ka programma ir novecojusi, piekrītu par visiem 100%. Programma ir jāpārstrāda, tas ir skaidrs, bet diemžēl ne mums par to lemt. Lasot komentārus, rodas iespaids, ka tas ko māca šobrīd(Office lietošana), ir pilnīgi bezjēdzīgi. Lūk, tam es piekrist negribu, ja to nemāca, tad rodās tādi kadri, kas pēc tās pašas skolas beigšanas nejēdz normālu dokumentu uztaisīt. Tas, ka daudz, ko jaunieši apgūst mājās un zin labāk par skolotājiem, var tikt attiecināms uz datora lietošanu kopumā, bet tas ir ļoti individuāli, ja cilvekam ir interese, tad ir rezultāts, ja nav, tad ne. Savukārt noformēt dokumentu vai uzrakstīt CV, tās ir lietas, ko kuras mājās “geimojot” neiemācīsies. Ja es ieraugu, ka cilvēks (pietam tāds, kuram ir saistība ar IT) sūta CV, kurš pilns ar “enteriem”, tas tomēr nešķiet diezko profesionāli. Un par exel lietošanu nemaz nerunājot. Protams, tas ir tikai mans viedoklis, bet šīs ir tās lietas, kas noderēs jebkuram. Runājot par tādām lietām, kā datoru tīkli, datoru arhitektūra – pilnīgi bezjēdzīgas lietas ikdienas lietotājam. Tas ir tas pats, kas santehniku mācīt – ja cilvēkam ir saprašana un vēlme, tad… Read more »
Par dokumentiem tu labi pateici – ir jāmāca tos pareizi noformēt. Diemžēl tas nav informātikas stundās apskatītais temats. Lai iemācītu šos noteikumus, nav nepieciešams 5 gadus urbties cauri Microsoft Office. Ironiskā kārtā dokumentu noformēšanu mums mācīja latviešu valodas stundās nevis informātikā. Tieši tādēļ uzskatu, ka tā programma ir bezjēdzīga. Salīdzināt datoru arhitektūru ar santehnikas mācīšanu nav korekti, jo mēs neejam uz veikalu pēc jaunām caurulēm, neko par to nezinot, un neliekam tās pašrocīgi savās mājās. Datorus un citu elektroniku gan mēs pērkam paši, jo katram pēc tiem ir vajadzība, un ne reizi vien esmu dzirdējis sūdzības par iegādāto preci tikai tādēļ, ka cilvēks nemaz nezināja, ar ko atšķiras integrētā videokarte no diskrētās vai datora atmiņa no cietā diska. Es jau nesaku, ka skolēniem jāmāca visas sīkākās detaļas, bet vispārīgai saprašanai mūsdienās gan vajadzētu būt. Iemesls, kādēļ jāmāca datoru tīkli, ir tas, ka internets kļuvis par milzīgu mūsu dzīves daļu un šīs tehnoloģijas pārzināšana ir tieši saistīta ar mūsu drošību. Galu galā, runājot par skolu, mēs runājam par vispārīgām zināšanām. Tieši tādēļ tur tiek mācīta ķīmija, fizika, bioloģija, ekonomika un rasēšana. Ļoti mazai daļai skolnieku šīs zināšanas pēc tam noderēs, bet tās joprojām jāapgūst. Datoru arhitektūra un tīkli vismaz ir kaut… Read more »
Kas ir noteikts MK noteikumos, tas arī būs spēkā. Var jau diskutēt, bet skolā mācīs, to, ko viņiem jāmāca. Kamēr tas IZM ierēdnis, kas to visu sagatavo, būs stagnāts, tikmēr arī gandrīz visi LV skolās mācīsies no dzīves atpalikušu informātiku.
“Kāpēc es kā uzņēmuma pārstāve joprojām saņemu e-pastus, kuros skolēni, meklējot manu palīdzību, neprot ne uzrakstīt “Labdien!”, ne pēc atbildes saņemšanas atsūtīt “Paldies par sniegto palīdzību!”? ”
Manuprāt, atkal jaucam, ko ir jāiemāca skolai un ko vecākiem.. Šī, manuprāt, ir pieklājība, un to ir jāmāca vecākiem.
Ja runājam par pārējo.. Pēdējā laikā daudzi pievērsuši acis ir skolām, es skatītos arī uz darba vietām.. Vajag reālas sadarbības ar skolām un darba vietām, kur darba vietas var piedāvāt idejas, nepieciešamības, mērķus.. Galu galā reālu cilvēku, kas ikdienā strādā un var iemācīt kaut ko no sava skata punkta.. Realitātē darbinieki ir pārstrādināti, katru dienu mēģina noķert darbus, kas bija jāizdara vakar.. un tā nav tikai IT sfērā..
Nav jēgas brēkāt, ka skolās ir slikti izstrādāta metodika.. tā ir jāizstrādā un jāpiedāvā skolām, ministrijām.. ir jāpaiet solīti tuvāk, nevis jācenšas sanaidot puses, kurām jāsastrādājas..
Un jā, uzņēmumi noteikti var piedāvāt “pulciņus”, kuros jauniešiem apgūt kaut ko no IT sfēras..
Starp citu, uzņēmumi pēdējā laikā aktīvi mēģina darboties kopējās IT izglītotības līmeņa celšanā Latvijā. Man prātā nāk Accenture Star IT programmēšanas kursu un Samsung Skola Nākotnei skolotāju izglītošanas aktivitātes. Šādiem projektiem ir jāturpina attīstīties un jādara tas, ko nespēj valsts.
Ir nu tā sanācis, ka darba pienākumu ietvaros veicu sākotnējo CV atsijāšanu uz sekretāres – lietvedes darbu. Jaunie censoņi, protams, spēj “nolaikot” komentāru draugos, tomēr cilvēku, kas spēj normāli noformatēt dokumentu, iepriekš to uzrakstot puslīdz labā latviešu valodā, praktiski nav iespējams atrast. Pat savu CV, pie kura darba meklētājam vajadzētu piestrādāt līdz katram sīkumam (dēļ sākotnējās CV atsijāšanas), cilvēki nespēj uzrakstīt un noformēt adekvāti. Par tādu pārcilvēcisku gudrību kā izeksportēšanu uz pdf vispār aizmirsīsim, tas pat netiek prasīts.
Words tādējādi (iespēju robežās arī Excelis, bet tas jau ir salīdzinoši sarežģīts), manuprāt, ne tikai būtu jāmāca, bet jāmāca daudz, daudz ilgāk un kvalitatīvāk. Tas tā – komentārs no cilvēka, kas ir nevis programmētājs, bet kurš mēģina atrast rakstīt protošu sekretāri.