Reklāma

Kādas ir tiešsaistes izglītības kursu (MOOC) attīstības tendences?

Jaunākie raksti

BISSELL CrossWave Cordless mazgājošā slotas tipa putekļu sūcēja apskats

Nu jau esmu kļuvis par oficiālo tīrības un spodrības ziņnesi, šajā pavasarī turpinām dažādu mājsoļa palīgu apskatus ar vienu...

Latvijā vadošais ielu mākslinieks KIWIE izlicis pārdošanā pasaules mērogā unikālus NFT

KIWIE ir viens no pazīstmākajiem ielu māksliniekiem Latvijā, kura vārds izskanējis tālu aiz mūsu valsts robežām. Viņa firmas zīme,...

Hakatonā pētīs, vai elektroauto var uzlādēt pie apgaismojuma staba, kā arī citas idejas

Lādēt elektroauto pie apgaismojuma staba un ieviest metrobusa līniju Teikas virzienā. Pie kā strādās hakatonā? No 15. līdz 17....

Eiropas Parlaments vēlas slēgt pirātiskās sporta pārraides 30 minūšu laikā

Eiropas Parlaments strādā pie lēmuma, kas varētu pieprasīt slēgt pirātiskās sporta pārraides vien pusstundas laikā. Lai to spētu īstenot...

Parādās ziņas, ka varētu kavēties jauno iPad un MacBook portatīvo datoru ražošana

Jau 2020. gads bija izaicinājumu pilns elektronikas ražošanā, jo radās problēmas ar dažādu detaļu izgatavošanu, piegādi un produktu salikšanu,...

Britu laikraksts The Independent svētdien, 9. februārī, savā interneta vietnē publicēja rakstu ar nosaukumu “Online learning is ‘the blackboard of the future’“, kurā izteikta šāda pamatdoma: tā kā mūsdienās jau divus un trīs gadus veci bērni tik labi prot darboties ar dažādiem planšetdatoriem, tad loģisks solis būtu pirmsskolas bērnu apmācībā izmantot gan šīs ierīces, gan videospēles, turklāt “drīz vien bērnudārzos bērni mācīsies, izmantojot tiešsaistes izglītības kursus” (jeb angliski saīsinātus par “mūkiem” – MOOC Massive Open Online Courses). Pag, vai tad viņi visi vēl nesen nebija mūsu mazie mīļumi, kuriem planšeti rokās iedevām brīžos, kad nu ļoti, ļoti vajadzēja kaut pusstundu miera, lai patērzētu ar draudzeni vai brauciena laikā netiktu nospārdīts šofera sēdeklis? Vai tiešām pavisam drīz tā tiks ņemta līdzi rotaļlācīša vietā uz bērnudārzu? Vai vēl nesen nerunājām par tiešsaistes izglītības kursiem kā pieaugušo tālākizglītības un papildizglītības karsto jaunumu, kas pavērtu teju ikvienam pasaules iedzīvotājam kvalitatīvu zināšanu gūzmu, kas vestu pretim jauniem karjeras izaicinājumiem un pieaugošajai labklājībai? Kādas vispār ir tiešsaistes izglītības kursu attīstības tendences pēdējās nedēļās?

Pieļauju, ka lielākā daļa cilvēku, kas interesējas par tehnoloģijām, labi arī pārzina MOOC pamatprincipus un, iespējams, paši arī ir iesaistījušies kādā no šiem izglītības projektiem. Attīstoties tehnoloģijām, tālmācības kursu pārtapšana tiešsaistes izglītības kursos šķiet gana loģisks solis, tāpēc arī nebūtu jābrīnās gan par to straujo izplatību kopš 2011. gada, gan par miljoniem lietotāju atsaucību. Pirmie lielākie tiešsaistes kursu piedāvātāji Udacity un Coursera paši uzskata, ka panākumi viņus ir pārsteiguši, The New York Times, zināšanu fenomena apburti, 2012. gadu pasludināja par “tiešsaistes izglītības kursu gadu”, bet Stenfordai, Bērklijai, Hārvardai un kursiem angļu valodā drīz vien piepulcējās citas pasaulslavenas un ne tik slavenas mācību iestādes ar saviem mācībspēkiem, kas sāka piedāvāt kursus arī citās klausītāju pieprasītajās valodās, piemēram, spāņu un ķīniešu. Arī Latvijas Universitāte 2013. gada decembrī paziņoja par projektu LU Open Minded, no šīgada janvāra ikvienam interesentam latviešu valodā piedāvājot astronoma Ilgoņa Vilka, politologa Ivara Ījaba un Ķīnas kultūras speciālista Kaspara Eihmaņa sagatavotās 12 nedēļu garās lekcijas.

[quote_left]Ir samazinājies vidēji piedāvātais kursu ilgums, kā arī kursu programmas apguvei vidēji nedēļā nepieciešamais laiks[/quote_left]Piedāvātajos kursos var iesaistīties ikviens neatkarīgi no iepriekšējās izglītības un darba pieredzes – ir nepieciešama tikai vēlme apgūt jauno vai padziļināt zināšanas. Otrkārt, kursus var apgūt sev vēlamajā laikā un vietā, vidēji mācībām veltot līdz desmit stundām nedēļā, turklāt lekcijas var jebkurā brīdī pārtraukt, sākt skatīties no sākuma, atkārtot. Var pildīt visus uzdotos darbus, iesaistīties diskusijās, lasīt rakstus, rakstīt pārbaudes darbus un projektus un kursa beigās, to sekmīgi nokārtojot, saņemt apliecību par tā beigšanu, taču var arī klausīties lekcijas un vienkārši paplašināt savu redzesloku. No mākslīgā intelekta, augstākās ķīmijas, antropoloģijas, uzņēmumu psiholoģijas līdz misticismam, spēļošanai, džeza interpretēšanai un termodinamikas ievadkursam – ikviens var atrast savām interesēm atbilstošu papildizglītības kursu. To visu kā tiešsaistes kursu priekšrocību uzsver to organizatori. Tiesa, vērojumi liecina, ka laika gaitā ir samazinājies vidēji piedāvātais kursu ilgums (pašlaik vidēji tās ir 6 nedēļas), kā arī kursu programmas apguvei vidēji nedēļā nepieciešamais laiks (5-7 stundas).

Man ir ne tikai teorētiska MOOC pieredze, sekojot līdzi informācijai plašsaziņas līdzekļos, bet biju starp tiem desmitiem cilvēku, kuri piedalījās vienas no Coursera dibinātājas Dafnes Kolleres (Daphne Koller) lekcijā BETT show 2013 Londonā, kā arī esmu reģistrējusies deviņos dažādos Coursera un Udacity tiešsaistes kursos kā to klausītāja, taču nevienā no tiem neesmu iesaistījusies forumos, pildījusi mājasdarbus un līdz ar to arī neesmu saņēmusi apliecības par kursu pabeigšanu. Izvēlētie kursi ir bijuši, piemēram, “Inspiring leadership through emotional intelligence” (interesants lektors, bet ļoti daudz papildmateriālu), “Foundations of virtual instruction” (šķita bla-bla-bla lekcijas ar skaitļu un institūciju nosaukumiem, nevis reālu procesu virzības izpratnes veicināšanu), “Surviving disruptive technologies” (bija pasniedzējs ar suni), kas man personiski neko daudz jauna nav devuši, jo laikam ikdienā daudz sekoju līdzi interesējošo jomu attīstībai, tāpēc reizēm, noklausoties lekciju, tā šķita kā izniekots laiks. Domāju, ka man daudzi piekritīs – klātienē ir grūti atrast motivāciju klausīties lektoru, kurš nespēj aizraut ar interesantu stāstījumu, asprātīgiem salīdzinājumiem, veiksmīgi izvēlētiem piemēriem, taču vēl jo grūtāk to ir izdarīt, ja mācības ir tiešsaistē, kur tā jau apkārt virmo citi kārdinājumi. Nu kaut vai aiz nekā nedarīšanas apskatīties kādu nīgru kaķi, kas uzreiz uzlabo omu.

Līdz pavisam nesenam laikam reklāmas materiālos organizatori varēja uzsvērt, ka piedāvā pasaules līmeņa mācībspēku bezmaksas lekcijas, taču pagājušajā mēnesī Forbes rakstīja, ka Coursera sāks piedāvāt maksas apliecību par sekmīgi apgūtu kursu, kura cena būs no $ 250 līdz $ 500. Arī Udacity ieviesīs “mācību maksu” atsevišķos kursos. Oficiāli šādam solim ir vairāki skaidrojumi, piemēram, kursu beidzēji bieži vien vēlējās darba devējiem iesniegt noklausīto kursu apliecības, bet tās oficiāli netika atzītas, kā arī noklausītie kursi netika iekļauti (ar retiem izņēmumiem pēdējā laikā) oficiālajās studiju programmās, taču viens no nepateiktajiem iemesliem ir nepieciešamās investīcijas, jo nenoliedzami, ka strauji augošajām platformām finanšu ieguldījumi ir vajadzīgi kā augiem ūdens.

[quote_right]Studentiem ar zemiem ienākumiem, kuriem nav pieeja platjoslas internetam, nav liela labuma no tiešsaistes kursiem[/quote_right]Par pārmaiņām tiešsaistes izglītības projektu filozofijā kā tādā liecina arī to vadītāju nesenie izteikumi, piemēram, The Atlantic rakstā “What MOOCs Can’t Teach” minētas tradicionālo klašu priekšrocības salīdzinājumā ar tiešsaistes mācībām un uzsvērts, ka “studentiem ar zemiem ienākumiem, kuriem nav pieeja platjoslas internetam, nav liela labuma no tiešsaistes kursiem”. Principā šādā veidā brīvpieejas resursu idejas atbalstītāji norāda, ka viņu piedāvātā izglītība ir pieejama diezgan elitārai sabiedrības daļai (atcerēsimies, ka Latvijā esam izlutināti ar pašsaprotamo ātro internetu un teju vai jebkuras informācijas ieguvi pāris klikšķu attālumā). Interesanti, ka rakstā viens no Coursera dibinātājiem Endrjū Ng (Andrew Ng) uzskata, ka universitātes daudz labāk iemāca arī tādas prasmes kā komandas darbu un satraukuma pārvarēšanu, kuras tiek augstu novērtētas mūsdienu darba tirgū, taču tāda tiešsaistes izglītības platforma kā Coursera nespēj nodrošināt.

[quote_left]Universitātes daudz labāk iemāca arī tādas prasmes kā komandas darbu un satraukuma pārvarēšanu[/quote_left]Un nu atgriežamies pie šī raksta sākumā minētās The Independent ziņas, kurā apgalvots, ka studējošo uzmanības noturība nu vairs ir tikai sešas minūtes, bet garu lekciju laikā tā samazinās līdz divām minūtēm (Apsveicu! Ja izlasīji rakstu līdz šai vietai, tad vai nu lasi ļoti ātri, vai arī esi ar krietni noturīgāku uzmanību!). Ja tiešsaistes izglītības kursi būtu jāvērtē tikai no šāda aspekta, tad, protams, jo mazāki bērni, jo ideālāka auditorija, tāpēc nebūtu jābrīnās, ka MOOC varētu ienākt herbārija noformēšanā, Lieldienu olu aplicēšanā, krāsu jaukšanā, skaitīšanā līdz pieci, “Kur tu teci, gailīti?” apgūšanā, un, patiesību sakot, es pat paredzu, ka ziemas periodā bērnu ilgstošās slimošanas laikā šādas tiešsaistes nodarbības gūtu milzīgu atsaucību, gluži tāpat kā dažādu svētku laikā vecākiem noderētu “How to…” (uztaisīt princeses kroni, piešūt zaķa ļipu, uztaisīt 2 m garu saulespuķi utt.) videolekcijas. Lūk, kādam šī varētu kļūt par veiksmīga biznesa ideju!

Reklāma

1 komentārs

Paziņot par jaunumiem
Paziņot par
guest
1 Comment
vecākie
jaunākie
Inline Feedbacks
View all comments
Mr. Serge

Lieliskas pārdomas. Esmu uz viena viļņa ar Sintiju. Tikai vēlos piebilst, ka sīkajiem izglītojošās studijas jau ir pa pilnam. Trūkst adaptācija LV, kas neizbēgami ir nepieciešama.

Reklāma
Reklāma
Reklāma

Spelling error report

The following text will be sent to our editors: