LMT prezidents Juris Binde: “Vai iepirkumos jāuzvar tam, kurš skaļāk kliedz?”

Pēdējos mēnešos vairākkārt nācies masu medijos lasīt par elektronisko sakaru iepirkumiem, kuru konkursu nolikuma veidotājiem jāuzklausa pārmetumi par šķietamu priekšrocību piešķiršanu konkrētam pretendentam, pirms vēl konkurss sācies. Parasti pēc rūpīgākas izpētes noskaidrojas, ka pārmetumi bijuši nepamatoti un konkurss – godīgs, vienkārši kāds no pretendentiem uztvēris kritērijus kā sev nelabvēlīgus, kas gan nav iemesls likt iepirkumu rīkotājiem atteikties no sev svarīgajiem kritērijiem. Savukārt konkurentiem būtu jākonkurē nevis ar skaļiem paziņojumiem medijos, bet gan ar pakalpojumu kvalitāti un daudzveidību.

Saistībā ar konkursiem, kuros tiek izvēlēti elektronisko sakaru nodrošinātāji, publiskajā telpā nereti tiek pausta neizpratne par kritēriju atbilstību likumos noteiktajām prasībām un bažas par “konkurences kropļošanu”. No vienas puses, var teikt, ka diskusijas ir veselīgas, demokrātiskas sabiedrības stūrakmens, no otras – jāatzīst, ka ilgstoša viena viedokļa dominance var vairot nepareizu priekšstatu par patieso situāciju.

Starptautisks pētījums atklāj nesaimniecisku rīcību Latvijas telekomunikāciju publiskajos iepirkumos

Nav noslēpums, ka mobilo datu pārraides tīkla infrastruktūru Latvijā veido trīs mobilo sakaru operatori. Cīņā par klientiem, kuri pieprasa plaši pieejamu, uzticamu un kvalitatīvu pakalpojumu, operatori ik gadu veic apjomīgas investīcijas tīkla attīstībā. Piemēram, LMT ik gadu tīkla un infrastruktūras attīstībā investē vairāk nekā 30 miljonu eiro. Šī iemesla dēļ LMT tīklā darbojas jau vairāk nekā 1600 bāzes staciju, kas nodrošina augstu pakalpojumu kvalitāti. Abi pārējie mobilo sakaru operatori ir centušies turēt līdzi, tomēr acīmredzot lielāku pievienoto vērtību ir saskatījuši advokātu biroju un valsts iestāžu bijušo juristu algošanā, dodoties cīņā pret “favorītismu” un “konkurences kropļošanu”. Tāpēc cīņa par zemāko cenu elektronisko sakaru iepirkumu konkursos, saprotams, nozīmē kvalitātes latiņas pazemināšanu. Jā, mobilo sakaru pieejamības uzlabošana un līdz ar to arī kvalitātes celšana, investējot infrastruktūrā, ir dārgs prieks un ietekmē arī pakalpojumu cenu, bet, no otras puses, – ko dod zema cena, ja pakalpojums ir sliktas kvalitātes un maz pieejams?

Ja agrāk pretenzijas skāra galvenokārt tīkla pārklājumu un bāzes staciju skaitu tā nodrošināšanai, tagad tas vairs nav vienīgais mobilo sakaru pieejamības kritērijs, kas kritis nežēlastībā. Nu tiek apšaubīta arī dažādu organizāciju un valsts pārvaldes iestāžu nepieciešamība sazināties ar saviem darbiniekiem jebkādos apstākļos, izmantojot dažādus elektroniskās vides, t. sk. sakaru pakalpojumus. Plašam un stabilam tīkla pārklājumam ir izšķiroša loma, kad runa ir par krīzes situācijām, piemēram, cilvēku dzīvības glābšanu, tāpēc mobilo sakaru nepārtraukta pieejamība un stabils, kvalitatīvs pārklājums ir būtisks priekšnosacījums daudzu iestāžu, piemēram, slimnīcu, darbības nepārtrauktībai. Bet tam ir nepieciešami dažādi risinājumi, ne tikai tradicionālā iespēja piezvanīt. Gandrīz katrā iepirkumā atrodas kaut kas tāds, kas kādam nepatīk. Vairs nav runa tikai par bāzes staciju skaitu, kā tas bija iepriekš, – tagad par nepatikas objektu var kļūt jebkurš pakalpojums, kas iekļauts iepirkumā un konkrētajam operatoram nav pa spēkam to nodrošināt.

Šobrīd izskatās, ka divi Latvijas elektronisko sakaru vides spēlētāji vairs pat nemēģina precizēt iepirkuma noteikumus, uzdot jautājumus pasūtītājam par kritērijiem iepirkuma procesā, bet tikai apvaino klientus, kas šos iepirkumus rīko, un cenšas radīt papildu ažiotāžu, sūdzības par konkrētu iepirkumu adresējot nu jau arī Konkurences padomei, nevis pasūtītājam, Iepirkumu uzraudzības birojam vai tiesai. Latvijas tirgus uzraudzības iestādes un tiesas īsteno konsekventu un visās tautsaimniecības nozarēs līdzsvarotu lēmumu pieņemšanas praksi, kura acīmredzot konkurentus neapmierina. Varbūt tādēļ, ka Latvijas iestāžu un tiesu prakse ir saimnieciski, tehniski un juridiski pamatota? Centieni kopīgi iebiedēt iestādes, radot tām papildu administratīvo slogu ārpus profesionāla publisko iepirkumu procesa, nav bijuši sekmīgi un pat rada pretēju efektu. Gribētos atgādināt, ka pasūtītājam ir tiesības izvēlēties savām vajadzībām piemērotāko pakalpojumu sniedzēju un, kā atzinis arī Augstākās tiesas Senāts, nav jāvadās pēc mazāk spēcīgu iepirkuma kandidātu vēlmes pielāgot konkursa nolikumu, lai objektīvi stiprākam pretendentam ar iespējami labāku piedāvājumu zustu iespēja uzvarēt. Un tam nav nekāda sakara ar ārvalstu investoru diskriminēšanu. Sūdzēšanās vietā daudz auglīgāk būtu savu enerģiju novirzīt uz pakalpojumu kvalitātes celšanu, inovācijām un visiem kopā veicināt Latvijas  tautsaimniecības produktivitāti, sabiedrības labklājību un starptautisko konkurētspēju.