Šis nav klasisks fotoaparāta apskats. Lai varētu kvalitatīvi un padziļināti apskatīt jebkuru kameru, būtu jāveic dažādi precīzi testi un salīdzinājumi kontrolētos un atkārtojamos apstākļos. Tādēļ šis būs vienkāršs kameras ikdienas lietošanas apskats. Es nemērīšu sensora signāla trokšņa apjomus, es nepalielināšu katru attēlu 400%, lai saredzētu kaut kādas sensora aberācijas vai artefaktus. Es neizmēģināšu visus iespējamos attēla parametrus, visus 10 autofokusa un ekspozīcijas mērīšanas veidus, es netestēšu visus raw attēlu iestatījumus un nemērīšu sekundes desmitdaļas, kuru laikā kamera apstrādā uzņemtos attēlus. Tā vietā es vienkārši šo kameru nedēļu lietoju tā, kā es to lietotu, ja tā būtu mana. Ja jūs interesē padziļināts apskats, kas skrupulozi apraksta visus režīmus un iespējas, vienmēr ir DPreview. Mans uzdevums, kā es pats sev to noteicu, ir saprast, kā ir dzīvot ar šo kameru ikdienā.

Pirmsvārds

Uz Fuji X-Pro3 es metu kāru aci jau labu brīdi. Ja pavisam godīgi, es ļoti ilgu laiku vienkārši nebiju pamanījis vai pievērsis jebkādu uzmanību Fuji foto produktiem, jo biju pārāk aizņemts ar video un Sony A7 sēriju kā savu ikdienas “darba zirgu”. Fotogrāfija kā tāda mani vairs īpaši arī neinteresēja, izņemot ceļojumos vai darba vajadzībām. Varētu teikt, ka es kopš savas foto pieredzes sākuma tiku izgājis cauri visām fotogrāfiju stadijām: DSLR, spēļu kameras Lomo LC-A un Holga, 135/120 analogās kameras, Hasselblad 500, Sekonic eksponometrs, melnbalto filmiņu attīstīšana virtuvē, C41/E6 procesu jaukšana, kam sekoja nenovēršamais panīkums. Es vēl šodien nesaprotu, kā es pamanījos septiņus gadus absolūti palaist garām Fuji – pirmo Xpro modeli viņi izlaida jau 2012. gadā. Atliek ar nožēlu secināt, ka tas vienkārši nebija aktuāli visu šo laiku.

Fujifilm pirmo X sērijas modeli Finepix X100 izlaida 2011. gadā un tēmēja to uz profesionāļu un advancēto entuziastu segmentu. Tam bija stilīgs retro dizains, APS-C izmēra sensors un unikāls hibrīd-skatumeklētājs, kas apvienoja optisko un elektronisko skatu vienā ierīcē. X100 bija pietiekami veiksmīgs arī ārpus tehniskā segmenta. Papildus dažādiem apbalvojumiem par tehnisko novitāti, arī X100 dizains ieguva vairākus apbalvojumus un kādu brīdi tas atradās visu žurnālu “stilīgāko” produktu topos un sarakstos. Un kādēļ nē? 10 gadu garumā digitālā fotogrāfija bija kļuvusi mazliet garlaicīga – katru gadu arvien vairāk megapikseļu, augstāka jutība, labākas krāsas, bet fundamentāli fotografēšanas pieredze palika nemainīga. Vienīgi video funkcijas ienākšana DSLR (un vēlāk arī bezspoguļu produktos) pavēra durvis dažādiem jauniem un neierastiem fotoaparātu izmantošanas veidiem. Nikon bija pirmais, kas ar D90 integrēja kamerā puslīdz funkcionālu video režīmu un Canon drīz sekoja ar EOS 5D mk2.

Tikmēr Fuji X100 iznākšana pavēra ne tikai pavisam jaunu kategoriju digitālajā fotogrāfijā, bet arī izvērtās par plašu un veiksmīgu produktu sērijas startu šai kompānijai, kas turpinās arī šodien. Izrādās, ka Fujifilm X-sērijas digitālais retro minimālisms un “atpakaļ pie saknēm” filosofija apelēja ne tikai iesācējiem, bet arī tādiem viss-jau-apnicis foto entuziastiem kā man. Fuji uzsvars šai produktu līnijai ir “mazāk skaties ekrānā un vairāk caur actiņu”, pasaulē, kur visi jau sen ir pielipuši saviem ekrāniem, šis koncepts trāpa tieši desmitniekā. Kopš X100F nonākšanas manā īpašumā es esmu pamanījis, ka pats daudz labprātāk un biežāk eju bezmērķīgās foto pastaigās, jo fotoaparāts atgriež to nostaļģisko fotografēšanas pieredzi no vecās labās analogās ēras, kad par kadru bija jādomā un ieraudzīt to varēja tikai pēc filmiņas attīstīšanas un ieskenēšanas. Kopš X100 modeļa Fuji ir paplašinājis savu piedāvājumu šīs līnijas produktiem, un šobrīd ir pieejami dažādu variāciju modeļi X-A/T/E, X-Pro un X100 sērijās.

Kam domāts ir X-Pro3?

Fuji XPro-3 no saviem lielajiem un mazajiem brāļiem sērijā stāv kaut kur starp kompakto minimālistu X100V (iepriekšējā paaudzē X100F) un jau ievērojami pilnvērtīgāko X-T4 (iepriekš X-T3). Atšķirībā no mazā X100V, XPro-3 ir ar maināmu objektīvu, kaut ar pārējiem modeļiem dala to pašu APS-C tipa sensoru, procesoru un vairumu no iekšējiem komponentiem. Varētu teikt, ka XPro-3 ir nedaudz advancētāks produkts tiem, kam ar X100V un tā iebūvēto 23mm/f2 objektīvu ir “par īsu”. X-Pro3 paver plašākas iespējas izmantot jebkuru no Fuji X-mount objektīviem, kā arī piedāvā dažas papildu funkcijas, kas nav atrodamas zemākas klases modeļos (labāka video funkcija, dažas papildus krāsu emulācijas, u.c.). Arī cenu kategorijā X-Pro3 atrodas tieši blakus otram Fuji flagmanim X-T4, taču X-T4 formas faktors ir klasisks bezspoguļa maināmo objektīvu aparāts bez retro optiskā skatumeklētāja, kas padara X-Pro3 par tik interesantu.

Fuji X-Pro3 pelēks ar Fujinon 35/2.

Parametri īsumā

Modelis Fujifilm X-Pro3
Tips Rangefinder tipa bezspogulis
Sensors 26 megapikseļu APS-C BSI CMOS
Skatu meklētājs Hibrīds (OVF/EVF/LCD atlokāms)
Max attēla izšķirtspēja 6240 x 4160 px
Procesors X-Processor 4
ISO 160 – 12800
Formāti JPEG, RAW
Video izšķirtspēja 4K (UHD) līdz 60p un Full HD līdz 120p
Video režīms MPEG-4 / H.264 līdz 200 Mbps
Ekrāns 1,620,000 TFT LCD
Atmiņa Divas SD/SDHC/SDXC
Bezvadu savienojamība 802.11b/g/n + Bluetooth
Orientācijas sensors Ir
GPS sensors Nav
Dimensijas 141 x 83 x 46 mm
Svars 497 g

 

Lietošana ikdienā

Fuji X-Pro3 ir klasiks rangefinder tipa fotoaparāts, kas vizuāli atgādina un darbojas ļoti līdzīgi vecās pasaules Leica M-sērijas vai Voigtlander Bessa R3 aparātiem, taču, protams, pārnests digitālajā laikmetā. Tā darbība un lielākais šarms koncentrējas ap tā optisko skatu meklētāju (actiņu) kameras sānos, mazliet pa kreisi no objektīva, tātad acs skatumeklētājs neattēlo to, ko redz objektīvs. Šis fakts ir mazliet apjukumu raisošs, bet no otras puses – padara fotogrāfiju visai interesantu. Faktiski, fotogrāfs nekad īsti neredz pareizu kadrējumu attēlam, jo objektīvs ir novirzīts uz sāniem no viņa paša skatpunkta un rezultēsies ar mazliet citādāku kadrējumu, kā tas ir redzams skatumeklētājā. Šāda veida fotografēšana ir ļoti nišas nodarbe un ir vairāk paredzēta šo kameru kategorijas faniem. Protams, ir arī atlokāms LCD ekrāns, kas ir viltīgi aizverams tā, lai vispār nebūtu redzams. Kameras aizmugurē standarta izkārtojumā ir mazs, kantains mini-ekrāns, kurš attēlo izvēlētās foto filmiņas emulācijas režīmu, kā arī ISO un baltās krāsas balansa iestatījumu. Tas tur atrodas divu iemesu dēļ. Pirmkārt, tā ir tieša atsauce uz analogajiem foto aparātiem, kuru aizmugurē uz lentas nodalījuma vāciņa vienmēr bija neliels metāla rāmītis, kurā ielikt filmas kartona iepakojuma plāksnīti, lai neaizmirstu, kāda lenta ir ievietota fotoaparātā tajā brīdī. Otrkārt, šis ekrāns kalpo tam, lai fotogrāfs konstanti netiktu provocēts atvērt un izmantot pilno LCD ekrānu, lai apskatītu vai mainītu pamata iestatījumus un tādā veidā tiktu pakļauts kārdinājumam vienkārši lietot ekrānu, kur viss ir redzams. Kā vēlās paaudzes mileniālis, kas joprojām labi atceras vecos labos filmu foto laikus, es vienkārši smaidu un priecājos par šādu detaļu X-Pro3 dizainā un funkcionalitātē.

Mehāniskais vs modernais

Visas citas sviras, rullīši un slēdži uz X-Pro3 arī saglabā savu mehānisko garu un atbilst tam fundamentālajam dizainam, kāds tas bija analogiem aparātiem. ISO slēdzis ir fizisks rullīšveida slēdzis, kas ir fiziski jāpagriež uz vēlamo ISO. Arī diafragmas kontrole atrodas uz objektīva un ir mehānisks gredzens. Tas pats ar EV (ekspozīcijas kompensāciju) slēdzi un slēdža laika slēdzi (shutter). Protams, Fuji ir nācis pretī arī tiem lietotājiem, kuri nav tik romantiski un kurus neuzrunā šāda “manuāla operācija”, visi slēdži ir uzstādāmi auto režīmā, kas atļauj šos parametrus kontrolēt, izmantojot digitālos slēdžus (rullīšus un pogas korpusa aizmugurē), kā arī pārprogrammēt to funkcijas atbilsoši savām vēlmēm. Es gan to neieteiktu – visa brīnišķīgā Fuji pieredze ir tieši tā mehāniskajā vecās skolas operēšanas manierē.

Arī kameras korpusa mehāniskā uzbūve ir kā noņemta cepure aizgājušajai foto ērai. Aparāts ir titāna korpusā un pēc sajūtas rokās ir neiznīcināms. Viss, kas uz kameras kustas un nekustas, rada iespaidu, ka tas ir uzbūvēts kārtīgi un izturēs gadiem ilgu mocīšanu jebkādos apstākļos.

Optiskais skatumeklētājs ir inovatīvs tādā ziņā, ka tā ir hibrīdiekārta. Ar noteiktu slēdzi jebkurā brīdī actiņas skatu var pāslēgt no klasiskā optiskā (OVF) uz elektroniskā (EVF) tipa ekrānu. Ir arī iespēja izmantot abus vienlaicīgi režīmā, kurš izmanto OVF, bet skatu lauka stūrī aktivizē pavisam mazu LCD ekrānu, kas bieži palīdz izvērtēt ekspozīciju un fokusu ainā. Tās ir divas pasaules vienā un lieliska tehnoloģiju implementācija no Fuji puses, padarot šo aparātu universālāku dažādiem lietotājiem.

Viss pārējais, kas tiek sagaidīts no modernas kameras, arī šeit ir – divas atmiņu karšu vietas, USB-C pieslēgvieta lādēšanai vai datu savienojumam, mūsdienīga un ātra autofokusa sistēma ar seju atpazīšanu, ja nepieciešams, dažādi JPEG un RAW režīmi, bezvadu savienojums attēlu pārnešanai uz viedtālruni un visas pārējās lietas, ko uzskaitīt nav nepieciešams.

Filmu emulācija un attēlu kvalitāte

Pati foršākā funkcija X-Pro3, tāpat kā pārējām kamerām šajā līnijā, kas to padara interesantu un manā skatījumā unikālu, ir Fuji klasiko analogo filmu emulācijas iespēja. Fujifilm, kā zināms, kino un foto lentu laikos bija viens no lielākajiem filmiņu ražotājiem kopā ar Kodak. Kompānijas ilgā pieredze ar krāsām gan digitālajā, gan analogajā vidē ir veiksmīgi translējusies ļoti interesantā kameras funkcijā. Šīs filmiņu emulācijas varētu saukt arī vienkārši par filtriem, taču atšķirībā no parastiem Lightroom, Photoshop vai VSCO filtriem (kurus tagad tirgo uz katra stūra par 5$) Fuji “filtri” ir balstīti uz viņu pašu analogajiem produktiem. Tam rezultāts ir interesants un atšķirīgs. Manā skatījumā tas padara šo kameru par interesantāku jebkuram fotogrāfam, īpaši tiem, kas vēl atceras analogo ēru. Fuji “filtri” nav agresīvi, tie ir pietiekami neuzkrītoši, lai katru attēlu neuztaisītu par pārsaturētu, krāsainu paklāju. Drīzāk tie piemēro attēlam interesantu “raksturu”, ja tā var teikt. Dažas filmu emulācijas, kā piemēram Classic Chrome un Classic Neg, izteikti pazemina zilo tonalitāti, palīdzot labāk izcelt ādas krāsu, kamēr Fuji klasiku Astia un Velvia emulācijas ir dzīvākas, saturējot siltos toņus un mazinot kopējo kontrastu. Ir arī klasiskās Acros melnbaltās filmas emulācijas iespēja. Protams, izvēloties RAW iespēju, pats lietotājs var aktivizēt jebkuru krāsu profilu jau pēc fakta, taču, lai cik es ķimerētos ap RAW apstrādi, mani attēli tāpat iznāca ārā tādi paši kā X-Pro3 JPEG ar automātisko apstrādi.

Nelielam video kvalitātes testam es izvēlējos vienkāršu ainu, kurā būtu pietiekami plašs ekspozīcijas diapazons – gan tumšās zonas, gan ļoti spožas zonas. Kā redzams, Fuji F-Log video režīms (RAW ekvivalents) ļoti labi saglabā informāciju attēlā visai plašā diapazonā. Es varēju ar krāsu korekcijas rīka Davinci Resolve palīdzību normalizēt ekspozīciju un saglabāt informāciju gan gaišajās, gan tumšajās zonās, pārgaismojot attēlu attiecīgi par +3 diafragmas soļiem un satumšinot to par -2 soļiem no normālas ekspozīcijas līmeņa. Jāsaka, ka Fuji F-Log gammas režīms ir tik pat labs kā konkurējošo ražotāju profili (Sony S-Log, Canon LogC un citi). Par spīti tam, ka video funkcija X-Pro3 ir salīdzinoši nepraktiska un ierobežota, šī F-Log režīma pieejamība to nedaudz kompensē.

Kas attiecas uz kameras iebūvēto JPEG apstrādi, tā ir spējīga saglabāt JPEG attēlos salīdzinoši bagātīgu ekspozīcijas diapazonu, kopumā radot patīkamu un labi balansētu tonalitāti jebkurā ainā, lai cik kontrastaina tā būtu. Zemāk ir daži attēli (JPEG, Classic Neg profils) no vienkāršas pastaigas cauri Rīgas centram.

Sensors (ISO)

Sensora troksnis pie augstiem ISO ir pieņemams (es izmēģināju līdz ISO 6400), taču var redzēt, ka kamera piemēro visai agresīvu NR (noise reduction) algoritmu, kas attēlu padara mazliet izplūdušu. Izslēdzot NR funkciju, attēli ir asāki, taču attiecīgi trokšņaināki. Ja attēli tiek izmantoti soctīklos vai tīmekļa vietnēs, kur tie ir būtiski proporcionāli samazināti, tad trokšņu apjoms paliek gandrīz estētisks un parādās pat tāds vintage efekts. Izskatās, ka agresīvs NR tiek piemērots tikai JPEG attēliem un RAW attēlos tas ir būtiski vājāks.

ISO 6400 (JPEG, 35mm/f2)

Baterija un citi ierasti sīkumi

Ar baterijas ilgtspēju un kameras lietošanu kopumā man nekādu raižu nebija, vienīgi pagāja laiks, kamēr es, kā ilglaicīgs Sony A7 sērijas lietotājs, pieradu pie jaunās izvēlnes un iestatījumu sistēmas, kas X-Pro3 nav tā vienkāršākā. Piemēram, lai atrastu iespēju noformatizēt atmiņas karti, ir jārokas iekšā četru apakšlīmeņu izvēlnēs, jo opcija “format” atrodas kaut kur dziļi zem lietotāja iespēju grupas (user settings). Tā kā X-Pro3 var uzlādēt ar USB-C vadu no jebkāda avota, man pat nebija vajadzīgs ņemt ārā tā bateriju un slēgt klāt pie lādētāja, es varēju vienkārši izmantot savu ikdienas universālo ārējo bateriju.

Video funkcija – ir, bet nav

Paturpinu par kameras video kapacitāti. X-Pro3 ir iespējams arī filmēt video, taču radās iespaids, ka šī funkcija ir iekļauta tikai “ķeksīša pēc”. Vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, X-Pro3 nav iekšējās attēla stabilizācias (IBIS – in body image stabilization), kas bieži video filmēšanas vajadzībām ir kritiski nepieciešama, kā arī kameras atlokāmais LCD ekrāns ir ļoti neparocīgs. Tas atveras tikai 90 grādu leņķi pret kameru, ja tā ir uzlikta uz statīva. Ekrāns fiziski nevar nolocīties zemāk un tādā veidā uz to vienmēr ir jāskatās uz leju. Fakts ir tāds, ka kamerā šī funkcija ir iekļauta, bet video vajadzībām ir daudz labāki produkti. Jāsaka gan, ka Fuji nav apgriezis video funkcijas kapacitāti un joprojām atļauj filmēt F-Log krāsu režīmā. Nezinātājiem, tas ir līdzvērtīgs profils attēlu RAW funkcijai, kas atļauj sensoram saglabāt daudz vairāk informācijas un dinamisko diapazonu video attēlā ar domu, ka tas pēcāk tiks apstrādāts ar kādu krāsu profilu vai kontrasta pieregulēšanu. Kopumā – ja ir pēkšņa vajadzība iefilmēt to, kas notiek, – tas ir iespējams. Visi Fuji filmu emulācijas krāsu profili strādā arī video režīmā. Arī autofokusa sistēma ar “sejas meklēšanas” algoritmu strādā diezgan labi, kamera bija spējīga puslīdz labi sekot līdzi cilvēka sejai, kas tuvojas kamerai. Šī iespēja lieti noderētu video blogeriem un žurnālistiem, taču ārējā LCD ekrāna kustības ierobežojumu dēļ X-Pro3 šādi izmantot nebūs īsti iespējams.

Vēlreiz – kam domāts X-Pro3?

Ja tevi interesē ielas un/vai dokumentālās fotogrāfijas žanrs un tu neesi no tiem, kas katru attēlu grib skrupulozi apstrādāt Lightroom vai Photoshop, tad Fuji X-Pro3 ir ļoti interesants rīks. Tas piedāvā interesantus, gaumīgus un lietojamus “krāsu profilus” pa taisno ārā no kameras, kam nav vajadzīga nekāda apstrāde. Tas piedāvā unikālu retro dizainu ļoti kvalitatīvā korpusā ar maināmu objektīvu bajoneti. Lietojot kombinācijā ar Fuji kompakto “ielas” 23mm/f2 vai f1.4 objektīvu, rezultāti var būt ļoti labi. Un galu galā – bildēšanas pieredze ar X-Pro3 ir unikāla un savā ziņā liek tev novērtēt to, kā dēļ tu vispār sāki fotogrāfēt. Tas ir vienkāršs, mehānisks, varētu teikt – īsts foto aparāts. Savienojot to ar “gudro” autofokusu, ar to ir iespējams “šaut no jostas”, pat neskatoties kādā no ekrāniem. Tā klusais un neuzbāzīgais slēdža troksnis ir piemērots fotografēšanai cilvēkos un sabiedriskās vietās. Vispateicīgāk to ir lietot tā, kā Fuji to ir iedomājies – caur optisko actiņu un bez skatīšanās jebkurā no ekrāniem. Pēc pastaigas tu vari atnākt mājās, pievienot atmiņas karti datoram un priecāties par to, kas ir sanācis. Ņemot vērā, ka gala attēlu tu nebūsi redzējis, katrs no tiem būs kā mazs pārsteigums. Fuji X-Pro3 liks tev atkal gribēt iet ārā un fotogrāfēt cilvēkus uz ielas. Galvenais neaizmirst par GDPR.

Kas patika:

Viss, viss man patika. Kvalitāte, dizains, retro sajūta, filmu emulācijas, attēlu kvalitāte, dinamiskais diapazons JPEG failos.

Kas nepatika:

Mazliet neintuitīvs izvēlnes izkārtojums. Video režīms bez stabilizācijas un funkcionāla (lasi – kustināma) LCD ekrāna nav pārāk funkcionāls. Autofokuss ir labs un ātrs, taču pagaidām vēl mazliet atpaliek no dažu konkurentu sistēmas precizitātes un iespējām.

Cena:

Manuprāt, Fuji šo produktu ir mazliet pārcenojis. Ņemot vērā tā tehnisko specifikāciju, iespējas un konteptuālo funkciju, šim aparātam vajadzētu maksāt ap 1400 EUR bez objektīva. Šobrīd pieejamās ielas cenas X-Pro3 ir robežās no 1800 – 1900 EUR. Bet par labu dizainu ir jāmaksā. Pajautājiet Apple, viņi pateiks.

Ja rakstā pamanīji kļūdu, padod mums par to ziņu, iezīmējot ačgārno tekstu un nospiežot Ctrl+Enter. Paldies!

Reklāma
Paziņot par jaunumiem
Paziņot par
guest
12 Comments
vecākie
jaunākie novērtētākie
Inline Feedbacks
View all comments
Ist

Kāpēc pēc digitālo kameru parādīšanās filmu kameras sāka saukt par analogajām? Tas taču ir nonsenss.

Kristaps Skutelis

Kāpēc?

Rūdolfs Putniņš

Sistēmas, kas darbojas ar nediskretizētu informāciju visur sauc par analogām. Vienalga, vai attēls, vai skaņa.

Ist

Filma ir filma, ko tur lieki sarežģīt. Neviens taču neteica – pazvani man uz analogo telefonu. Un tagad arī nesaka – pazvani uz digitālo telefonu (jo balss tiek kodēta digitāli). OK, jauniešiem kas no skapja augšas nocēluši vecāku filmu kameru un skatās jotubā, kā tajā jāieliek filma, var piedot vēlmi izklausīties ļoti….analogiem, jo filmu tie tur rokās pirmo un parasti arī pēdējo reizi.

Ek, jāieslēdz analogais ūdens karsētājs un jāpagatavo tēja ar analogās infūzijas metodi)

triumpists

Attīstīt filmiņu virtuvē un pēc tam skanēt ir perversi. Īsti vīri sarkanā gaismiņā un intīmā vientulībā izpilda analogo procesu uz analogā papīra, ko pēcāk glancē, un tad vēl apgriež maliņas ar riktīgu analogo nazi. Šitā mantiņa tiešām atsauc nostalģiju, a ļa Smena8M + ZenitET. Vai toreiz, tajā analogajā laikā, bija kautkāds īpašais kaifs ar analogo procesu ņemties? Domāju, ka jā, bet ne tādās kategorijās, ka tā ir baigā māksla, uz ko onanēt. Ikdienas lietošanā svarīgāka bija prasme pielietot tehnoloģisko procesu, kad klasē biji vienīgais, kurš pēc klasesvakara nākamajā (!!!) rītā spēja atnest uz skolu bilžu čupiņu. Mērķauditorija? Hvz. Teikšu, ka… Read more »

norm

Perversi vai nē, bet tieši tā Holivudā uz plēves uzņemtu filmu sagatavo ceļam uz kinoteātriem, kas rietumu pasaulē nu jau visi ir digitālie.

nunu

Nevajag jaukt p*mpi ar pirkstu. Te ir raksts par fotogrāfiju, nevis kinoindustriju.

norm

Kāda starpība? celuloīds apakšā, emulsija pa virsu – gan tur, gan tur.
Ja nav runa par 70mm IMAX, tad pat filma ir gandrīz tā pati, kas tava vectēva zenītā)

triumpists

Kuš, bērneļi, mierā.
Te patiešām nav runa par filmu materiāla izmantojuma veidiem, bet par konkrētu fotoaparātu, kas uztaisīts maksimāli analogs.

norm

Analogs kam? Filmu kamerai? Latviešu valodā analogs = pēc iespējas vairāk līdzīgs.

triumpists

Analogs nevis kā līdzīgs, bet analogs kā pretstats digitālam. Laikam komentārus nelasi, puis! :D

norm

Tu domā – kā filmu? Nu tad tā arī raksti))