Kā izvēlēties labu peli datorspēlēm

Iemesls šī raksta tapšanai meklējams pāris mēnešu senā pagātnē, kad viena no manām Ring of Elysium spēles sesijām beidzās ar šādu ainu:

Peles bojāeja neizbēgami kļuva par iemeslu pētniecības darbiem internetā vairāku dienu garumā, lai noskaidrotu, kuru izvēlēties kā nākamo. Šoreiz biju nobriedis savu maciņu atvērt plašāk kā citas reizes un beidzot iegādāties patiešām kvalitatīvu datorpeli, kura varētu kalpot vairākus gadus un par kuras nosaukuma pieminēšanu kolēģu vidū nebūtu jākaunas. Lai aiztaupītu jums vairāku stundu klaiņošanu pa Reddit ierakstiem, dažādiem IT forumiem un Youtube video, es nolēmu to visu aprakstīt dažu minūšu lasāmvielā šeit.

Nekad neesmu uzskatījis sevi pat par gaming amatieri, jo mana vienīgā nosacītā competitive gaming pieredze bijusi gandrīz 15 gadus atpakaļ spēles Counter-Strike 1.6 klanu kaujās (clan wars), kuras parasti tika sarunātas gather.cs IRC čata istabā (ehh, nostaļģija).

Agrāk nebiju padziļināti interesējies par datorpeļu niansēm un atšķirībām, tāpēc manas prasības pret šo ievadierīci nav bijušas augstas, jo nepiedalījos LAN turnīros un neapgrozījos geimeru kompānijās, kurās šo tematu pīppauzē pie interneta kafejnīcas “Elik” noteikti cilāja regulāri. Vēl pirms pāris gadiem sevi varēju pieskaitīt tai cilvēku grupai, kuri uzskatīja, ka peles “krutumu” nosaka DPI daudzums – jo DPI vairāk, jo pele labāka, taču patiesībā viss ir krietni savādāk.

Līdz šim mājās lietoju Bloody AL90 lāzerpeli, kuru biju iegādājies pirms aptuveni 3 gadiem augstā DPI rādītāja, vizuāli pazīstamas formas (pirms tam aptuveni tikpat ilgi lietoju A4Tech XL-747H) un salīdzinoši pieņemamas cenas dēļ. Pēdējā gada laikā pele sāka niķoties – sensors pēkšņi zaudēja jutību un saprašanu par to, kur atrodas X un Y asis. Kā jau kārtīgam latvietim ar pieredzi Горизонт TV iekaustīšanā, lai izbeigtu attēla raustīšanos, arī peles problēmu risināju ar fiziska spēka pielietošanu – peles atsišana pret galdu īslaicīgi palīdzēja, tomēr niķi atkārtojās vismaz reizi stundā.

Reiz tas notika ļoti intensīvā spēles brīdī, kā rezultātā neizturēju spriedzi un peli kā veseri pāris reizes spēcīgi atsitu pret grīdu. Atzīšos, ka manu rīcību veicināja fakts, ka jau labu laiku pirms incidenta prātā pamazām tika kultivēta doma par peles nomaiņu, jo bija apnikusi cīņu biedru smīkņāšana par manu nespēju “trāpīt mērķi” (© A.B.), biežo lamāšanos un peles dauzīšanu. Tad nu vecās peles likvidēšana deva grūdienu jaunam sākumam.

Peles uzbūve

Šādi šķērsgriezumā izskatās praktiski jebkura optiskā datorpele. Arī lāzerpeļu uzbūve ir stipri līdzīga, tikai LED diodes vietā ir lāzera emiters.

Sensors

Viena no nozīmīgākajām un arī sarežģītākajām peles sastāvdaļām ir sensors. Šobrīd tirgū pastāv divas tehnoloģijas – optiskā un lāzera. Par laimi bumbiņu peles ir vēsture, pie kuras noteikti nevēlamies atgriezties. Ja iedziļinās, tad apzīmējumi “optiskā pele” un “lāzerpele” nav pārāk veiksmīgi, jo abu tehnoloģiju peles pēc sava darbības principa ir optiskās, taču vienai no tām gaismas avots ir LED diode, bet otrām – lāzers.

Lāzertehnoloģija ir jaunāka un uz papīra pārāka par optisko, tomēr vismaz 90% pasaules e-sporta profesionāļu izmanto tieši peles ar gaismas diodi, jeb tā sauktās optiskās peles. Kādēļ tā? Lai gan lāzera stars tiešām ir daudz precīzāks, taču datorpeles gadījumā tas nāk par sliktu, jo sensors saņem un reģistrē pārāk daudz (nevajadzīgas) informācijas no virsmas, pa kuru pele tiek pārvietota. Līdz ar to lāzera sensors ir jutīgāks par optisko, kas noved pie pārlieku detalizētas virsmas lasīšanas (tracking) un rezultējas niecīgās, bet vizuāli kursora kustībā novērojamās svārstībās (jitter).

Ne velti viens no slavenākajiem peļu ražotājiem Logitech savā gaming (G) produktu sērijā starp vairāk kā desmit pelēm piedāvā tikai vienu ar lāzera sensoru, bet citi e-sportā labi zināmi brendi kā Zowie, Xtrfy, Steelseries pašlaik ražo peles tikai un vienīgi ar optisko sensoru.

Patiesība ir tāda, ka līdzīgi kā viedtālruņu biznesā, arī vairums datorpeļu ražotāju paši savus sensorus neizstrādā, bet iebūvē savos dizainos OEM partneru produktus. Ja puse moderno viedtālruņu savās fotokamerā izmanto Sony Exmor CMOS attēla sensorus, tad gaming peļu sektorā vairums būs aprīkotas ar PixArt sensoriem. Overclock.net forumā ir pat izveidota īpaša tēma ar sarakstu, kādi sensori atrodami populārāko ražotāju datorpelēs.

Pirms ķeramies klāt konkrētu sensoru uzskaitīšanai, paskaidrošu pāris būtiskus jēdzienus, ko ražotāji mēdz norādīt, vai gluži pretēji – slēpt no savu produktu datu lapām.

• Resolution (DPI – dots per inch) – nekorekti ievazāts termins no printeru industrijas, kurā tas norāda cik daudz punktu iekārta spēj uzdrukāt uz papīra vienā collā (2,54cm). Datorpelēm loģiskāk būtu izmantot apzīmējumu CPI (counts per inch). DPI, jeb CPI nav tiešas saistības ar peles precizitāti – tas tikai apzīmē peles izšķirtspēju (resolution). Piemēram, ja pastāvētu pele ar 1 CPI rādītāju un mēs salīdzinātu to ar 1000 CPI, tad uz paliktņa pārvietojot 1 CPI peli par vienu collu, datoram tiktu nosūtīts viens impulss, lai kursors uz ekrāna pakustētos par 1 pikseli, turpretī pelei ar 1000 CPI – par 1000 pikseļiem. Ražotāji vienmēr norāda sensora maksimālo izšķirtspēju, kas aktuālajiem modeļiem svārstās no 2 000 līdz pat 16 000 DPI. Pele, kas iestatīta 16 000 DPI režīmā un veic 1 collu garu distanci reģistrētu 16 000 kustības. Rezultātā tā ir tik jutīga, ka kursora pārvietošanai no Full HD izšķirtspējas displeja vienas malas uz otru, būtu nepieciešams veikt nieka 0,125 collu, jeb 3,2 milimetru kustību uz virsmas. Intereses pēc aktivizēju 12 000 DPI, un bija gandrīz neiespējami to atlikt atpakaļ uz 400, jo peli nācās kustināt ar nanometru precizitāti, nemaz nerunājot cik grūti ar tik jutīgu peli datorspēlē būtu trāpīt tālu esošam pretiniekam, kura ķermenis ir vien dažu pikseļu izmērā. Tieši tādēļ geimeri visbiežāk izmanto 400-800 DPI.

• Polling Rate (Hz) – frekvence, jeb intervāls cik bieži pele nosūta informāciju datoram. Pele ar 1 herca (Hz) frekvenci informāciju par kustību nosūtītu tikai vienu reizi sekundē – ar ko būtu ļoti sarežģīti spēlēt jebkādu spēli vai pat pārlūkot internetu. Pašām vienkāršākajām datorpelēm šis rādītājs parasti ir 125 Hz, kas nozīme līdz 8 milisekunžu (ms) ilgu aizkaves laiku, bet kvalitatīvām pelēm to iespējams uzstādīt uz 1000 Hz, kas dod izcilu 1 ms aizkavi. Vienmēr rekomendēju izmantot maksimālo vērtību, ko pele piedāvā.
• Acceleration (G) – akselerācija norāda to, pie cik liela kustības paātrinājuma, jeb G spēka sensors spēj korekti funkcionēt. Kā liecina internetā pieejamā informācija, tad cilvēka rokas kustība var sasniegt apmēram 15G lielu paātrinājumu, tādēļ izvēloties peli ieteiktu, lai tās sensora akselerācijas reitings būtu vismaz 20 G vai lielāks.
• Tracking Speed / IPS (inches per-second) – šis rādītājs nosaka, cik garu peles veikto distanci vienas sekundes laikā sensors spēj korekti nolasīt. Tā kā lielākas precizitātes iegūšanai geimeri bieži izmanto diezgan zemu peles jutības līmeni un lielizmēra paliktni, tad var gadīties, ka strauja 180 grādu pagrieziena veikšanai, peli nepieciešams pilnībā pārvietot pa paliktni vienu vai pat vairākas reizes, līdz ar to labs IPS rādītājs ir ļoti svarīgs, lai pele vienmēr uzvestos identiski un no tā neciestu muskuļu atmiņa. Tas, cik augsts IPS ir pietiekams atšķiras no spēles veida, jutības iestatījumiem un katra cilvēka individuāli, tomēr dažu entuziastu veiktie mērījumi norāda, ka pie agresīvas (13 G) kustības peles veiktā distance var sasniegt 120-130 IPS, tādēļ pašiem prasīgākajiem rekomendēju peli ar vismaz 150 IPS augstu reitingu.
• Lift Off Distance (LOD) – attālums no virsmas, pie kura pele sāk/beidz reģistrēt kustību. Ļoti nozīmīgs rādītājs ikvienam peles lietotājam, bet īpaši svarīgs tiem, kas spēlē ar zemu jutību un bieži atrauj peli no virsmas. Ja šī distance būs augstāka nekā esi pieradis pacelt peli, tad, tavuprāt, no virsmas atrautas peles sensors joprojām turpinās reģistrēt kustību, kā rezultātā kursors atradīsies jau citur nekā to atstāji pirms pacelšanas. Ja LOD distance būs par zemu, tad ir risks, ka pele nekorekti darbosies uz virsmas (paliktņa), nespējot nolasīt visu kustības informāciju. Šo rādītāju gan sensora vai peles ražotāju lapās neatradīsi, jo tas ir stipri atkarīgs no katra modeļa dizaina un tā, cik augstu atrados sensors. Pieņemts uzskatīt, ka LOD distancei nevajadzētu pārsniegt 3 milimetrus, taču visbiežāk pieņemts veikt mērījumus novietojot peli starp divām CD vai DVD matricām – ja sensors kustību pie šādas distances nereģistrē, tad tā tiek atzita par ļoti labu peli ar zemu (<1.4mm) LOD distanci. Tirgū pastāv arī dažas peles ar maināmu LOD.

Saskaņā ar augstāk minēto informāciju un kritērijiem, 2018. gadā par labiem un modernu geimeru prasībām atbilstošiem sensoriem uzskatāmie šie.

Peles dizains

Peles forma ir ne mazāk svarīga kā sensors. Tu vari nopirkt peli ar pašu labāko sensoru, bet ja tā nebūs piemērota tavam plaukstas izmēram un satvērienam, tad lietošana būs neērta, precizitātes nebūs un sliktākajā gadījumā vari pat iedzīvoties plaukstas vai locītavas sāpēs.

Lai atrastu sev piemērotu peli, sākumā vajadzētu definēt šādas lietas:

1. Vadošā roka. Ja peli izmanto ar labo roku, tad tev derēs gandrīz jebkura tirgū pieejamā datorpele. Ja esi starp tiem, kas peli tur kreisajā rokā, tad tev jāmeklē kāda no retajām, īpaši kreiļiem paredzēta dizaina pelēm, taču pārsvarā visi ražotāji piedāvā simetriskā dizaina ambidekstrās (ambidextrous) peles, kas vienlīdz labi derēs kā kreiļiem, tā labročiem.

2. Satvēriens. Tiek izšķirti trīs populārākie satvērienu veidi:

• Palm Grip – praktiski visa plauksta un pirksti pieguļ pelei
• Claw Grip – uz peles atrodas plaukstas pamatne un pirkstu gali
• Fingertip Grip – tikai pirkstu gali ir kontaktā ar peli

3. Plaukstas izmērs. Lai vieglāk atlasītu tavam satvērienam piemērotu datorpeli, vēlams nomērīt savas plaukstas garumu un platumu. Tīmeklī pieejamā informācija liecina, ka optimālās peles garumam un platumam vajadzētu būt 60% no plaukstas lieluma – ja tava plauksta ir 20 cm gara un 10 cm plata, tad optimāls peles izmērs būs 12 x 6 cm. Tā gan ir tikai aptuvena kalkulācija, jo tev ērtākais peles izmērs var mainīties atkarībā no satvēriena un citiem faktoriem.

Ja tevis noskatītā pele ir atrodama populārākā apskatnieka Rocket Jump Ninja pārbaudīto modeļu sarakstā, tad katras peles testā gan mājaslapā, gan Youtube kanālā tiek attēlots optimālais plaukstas izmērs katram no satvērienu veidiem ar konkrēto peli.

4. Peles svars. Neliela, bet lietošanas pieredzi ietekmējoša nianse. Šeit nav vienas pareizas atbildes, jo optimālais peles svars ir pilnībā atkarīgs no katra lietotāja individuālajām prasmēm, prasībām un pieraduma. Šobrīd modernas gaming peles vidējais svars svārstās 90-100 gramu robežās, taču pastāv vieglāki modeļi kā Finalmouse Ultralight Pro (67g), kā arī daudz smagāki, piemēram Corsair Glaive(120g) vai Razer Naga Trinity (120g). Atsevišķām pelēm ražotāji lietotājam nodrošina opciju pielāgot svaru sev vēlamā līmenī (parasti 20g robežās) ar papildus svariņiem, ko ievieto pelē.

Personīgi es dodu priekšroku maksimāli vieglām pelēm, jo izmantoju fingertip grip, kur peles pacelšana tiek veikta tikai ar divu malējo pirkstu galiem, tāpēc smagas peles ir “grūtāk” pacelt bez pirkstu noslīdēšanas, otrkārt tās bieži ir ļoti slikti balansētas, kas neļauj peli no virsmas atraut paralēli un noved pie nepietiekama LOD, līdz ar to sensors mēdz reģistrēt liekas kustības. Treškārt slīdot pa paliktni smagām pelēm būs manāmi lielāka inerce, kas mazina precizitāti.

5. Mouse Feet. Nezinu kā korekti tulkot šo jēdzienu latviski (pēdiņas, spilventiņi?), bet tās ir dažādas formas plāksnītes peles apakšā, kas nodrošina kontaktu ar virsmu. Visbiežāk tās izgatavo no politetrafluoretilēna (PTFE), kas plašāk pazīstams ar nosaukumu teflons, jo šim materiālam ir viens no zemākajiem berzes koeficientiem. Taču ir cilvēki, kas dod priekšroku lielākai frikcijai, tādēļ tiek piedāvātas peles, kam šis elements izgatavots no metāla. Lielākas berzes cienītājiem 😅 ir radīti arī rupjāki peles paliktņi, kas parasti tiek marķēti ar vārdu Control. Šie elementi mēdz nolietoties, tādēļ būtiski jau pirms peles iegādes noskaidrot vai ražotājs komplektā dod rezerves spilventiņus, vai vismaz piedāvā tos iegādāties atsevišķi. Populārākajām pelēm ir nopērkami īpaši Hyperglideaftermarket spilventiņi.

6. Slēdži. Gluži kā mehāniskajām klaviatūrām, arī pelēm ir dažādu veidu slēdži, kuru ražotāju un veidu ne visi izgatavotāji mēdz norādīt. Ja klaviatūru biznesā tirgus flagmanis de facto ir Cherry, tad datorpeļu industrijā tikpat droši to var attiecināt uz Omron. Arī slēdžiem ir dažādi modeļi ar atšķirīgām īpašībām, par ko zinātkārā publika var palasīt šeit, taču būtiskākais slēdža parametrs ir tā mūža resurss, ko izsaka klikšķu skaitā, parasti miljonos (M). Visbiežāk sastopamas peles ar 10-20 miljonu resursu, bet ir pieejami arī 50M modeļi.

7. Taustiņu skaits. Atkarībā no spēles veida, arī peles un taustiņu skaits mēdz atšķirties. 21. gadsimtā 99,9% pelēm kā minimums ir vismaz trīs – kreisais, labais un rullītis. Nupat lielai daļai ir arī divas sānu pogas pie īkšķa, kas pēc noklusējuma parasti pilda front un back funkciju interneta pārlūkā, bet FPS (First Person Shooter) spēlētājiem tās lieliski noder firing mode, ieroču vai to tēmekļu mainīšanai. Izplatītas kļuvušas arī 1-2 DPI pielāgošanas pogas uzreiz zem rullīša. Stratēģijas (RTS) un MOBA (Multiplayer Online Batle Arena) spēlēm paredzētās peles parasti tiek aprīkotas pat ar 10 un vairāk taustiņiem dažādu burvestību, kombināciju un makrosu saglabāšanai un to ātrai aktivizēšanai, bet FPS spēlētājiem visbiežāk tas būs tikai traucēklis.

Savienojuma veids

Absolūtais vairākums gaming peļu savienojumam ar datoru izmanto vadu un USB interfeisu, kas ir diezgan pašsaprotami. Taču vairāki un visnotaļ ietekmīgi gaming datorpeļu ražotāji (Razer, Logitech, Corsair) piedāvā bezvadu peles arī tiem geimeriem, kam patīk brīvība no vadiem. Bezvadu peļu lielākais mīnuss (līdzīgi kā Wi-Fi tīklu salīdzinot ar LAN kabeli) ir palielināts aizkaves laiks (latency), jo, gribi-negribi, radioviļņi pārvietojas lēnāk kā elektriskie impulsi pa vadu. Otrs mīnuss – bieži jāmaina vai jālādē baterijas, kā arī pastāv risks, ka pašā negaidītākajā mirklī pele gluži vienkārši izlādējas un pasākums ir beidzies. Treškārt bezvadu peles ar iebūvētu akumulatoru un vēl vairāk tās, kuras izmanto “pirkstiņu” baterijas, būs krietni smagākas par līdzvērtīgu modeli ar USB vadu.

Taču salīdzinoši nesen Logitech ir izstrādājuši savu pirmo konkurētspējīgo sensoru HERO, kas radīts ar domu par augstas veiktspējas bezvadu peli. Pārdošanā jau ir pieejams modelis ar nosaukumu G Pro. Šai pelei ražotājs sola tikpat zemu latency kā risinājumiem ar vadu, turklāt HERO sensors esot desmit reižu energoefektīvāks par PMW 3360, tāpēc krietni pieaudzis autonomās darbības ilgums. Nieka 80 gramu smagās G Pro peles iebūvētais akumulators ar pilnu uzlādi spēj nodrošināt nepārtrauktu darbību 48 stundu garumā, bet ja izvēlēsies atslēgt peles izgaismoju, darbības laiks pieaug līdz 60 stundām! Izklausās lieliski, taču ieraugot Logitech G Pro peles cenu, kas rakstāma trim cipariem, daļai smaids no sejas varētu pazust.

Programmatūra un iebūvēta atmiņa

Jebkurai puslīdz sakarīgai pelei šobrīd ir regulējams DPI, vairumam iespējams arī mainīt polling rate frekvenci, rediģēt katra taustiņa funkcionalitāti un koriģēt apgaismojumu, ja tāds ir. Izvēloties savu jauno peli, pārliecinājos, ka svarīgākais faktors, kuru vajadzētu jebkurai pelei ir iebūvētā atmiņa. Tas, ka tev ir kruta RGB pele ar 10 dažādiem profiliem ir forši, bet vēl svarīgāk, lai šī funkcionalitāte saglabātos pat bez uzinstalētas programmatūras un arī pieslēdzot to pie citiem dzelžiem. Tāpēc silti iesaku meklēt peli, kurai ir sava iebūvētā atmiņa ar iespēju saglabāt vismaz vienu kustomizētu konfigurāciju.

Tieši šis bija viens no galvenajiem iemesliem kādēļ atteicos no domas par Razer DeathAdder Elite peles iegādi un izšķīros par labu Logitech G403, neskatoties uz zemāku cenu, labāku sensoru un lielāku slēdžu resursu (50M pret 20M), ko piedāvāja Razer. DeathAdder Elite pelei nav iebūvētas atmiņas un modificētie profili ir aktivizējami tikai ar uzinstalētu un ieslēgtu Razer Synapse 3 programmu. Pēc noklusējuma pele darbojas ar 800 DPI un aktīviem DPI maiņas taustiņiem, kas pārslēdzas 5 soļos 800/1800/4500/9000/16000. DPI taustiņu atslēgšana man ir diezgan svarīga, jo laiku pa laikam ir gadījies to netīšām nospiest, bet vēl vairāk man nepieciešama zemāka – 400 DPI jutība, kura bez Razer softa nav pieejama vispār.

Dažām pelēm ražotāji vispār nenodrošina programmatūru, jo DPI un polling rate var samainīt ar fiziskiem taustiņiem uz peles. Viens no labākajiem piemēriem ir CS:GO profesionāļu vidū ļoti iecienītās Zowie FK un EC sērijas peles.

Rezumē

“Uz papīra” ideālajai pelei vajadzētu izmantot PixArt PMW 3389 vai jauno Logitech Hero optisko sensoru, slēdžus ar 50 miljons klikšķu resursu, onboard atmiņu vismaz vienam profilam un ērtu programmatūru taustiņu, DPI un apgaismojuma kontrolēšanai. Taču pele nav dators, kuru drīkst izvēlēties tikai pēc tehniskajiem parametriem. To drīzāk varētu salīdzināt ar viedtālruni vai pat ikdienas apaviem, kur tikpat liela nozīme ir izmēram, svaram un formai.

Jāņem vērā fakts, ka labs sensors automātiski negarantē labus rezultātus, jo peles ražotājiem ir visas iespējas to sabojāt gan nekorektā augstumā vai leņķī ievietojot sensoru, gan “pārprogrammējot” sensora mikrokontrolieri, lai mākslīgi iegūtu augstāku DPI rādītāju, kas darbību neuzlabo, bet tieši pasliktina. Tāpat svarīga ir peles korpusa un mehānisko daļu uzbūves un materiālu kvalitāte. Pogas var uztaisīt labas un ne pārāk labas (cietas, mīkstas, ar pārāk lielu brīvkustību u.c.). Tas pats attiecas uz elementiem (lielākoties no gumijas) peles sānos, kuru uzdevums ir neļaut plaukstai un pirkstiem izslīdēt – tos var uztaisīt kvalitatīvi, lai pat sasvīdusi plauksta un pirksti pa to neslīdētu, bet ir tādi, kas ātri nodilst un rada pretēju efektu. Ir modeļi, kam tie var būt pielīmēti nekvalitatīvi vai ar vāju līmi, kas pēc pāris mēnešiem jau atlīmēsies. Šādu informāciju gan nevienā tehniskajā specifikācijā neatradīsiet, bet citu lietotāju pieredzi noteikti atradīsiet forumos un Youtube.

Vēl rakstā neminēju, bet papildus uzmanību izvēles laikā iesaku pievērst peles vadam. Lai gan vadi ar auduma apdari (braided) ir izturīgāki, tomēr tie parasti ir pārlieku cieti un traucē vai pat ierobežo normālu peles kustību. Labāk, lai kabelis ir salīdzinoši tievs un no diezgan mīkstas gumijas. Neatkarīgi no vada biezuma un cietības, peles vada turētājs (mouse bungee) ir ļoti labs aksesuārs, kas jūtami uzlabo peles kontroli. Pie labām lietām ātri pierod – pēc mēneša lietošanas esmu sajūsmā, ka peles vads nekur neķeras un neveido lieku pretestību.

Arī labs paliktnis ir būtisks faktors labiem trāpījumiem – galveni principi pie kuriem es ieteiktu pieturēties ir auduma virsma, vēlams melna un bez zīmējumiem, kas var patraucēt sensoram vienmērīgi skenēt tā virsmu. Vispieprasītākie ir Steelseries QCK, Zowie, Cooler Master MP510, Razer Goliathus, Kingston HyperX Fury un Corsair peles paliktņi.

Noteikti ievērojāt, ka rakstā neko neminēju par cenām. Jārēķinās, ka laba pele ar kādu no uzskaitītajiem sensoriem maksās minimums 40 eiro, savukārt ar vislabākajiem sensoriem un slēdžiem aprīkotie modeļi liks šķirties no vismaz 60-80 eiro vai pat sasniegt trīsciparu skaitļa atzīmi. Bet, ja jums būtu jāizvēlas starp 20 eiro vērtu gaming peli bez jebkādas informācijas par izmantoto sensoru un 40 eiro vērto Cooler Master MM530, kura aprīkota ar šobrīd vienu no labākajiem PMW 3360 sensoriem un pat iekļuvusi Rocket Jump Ninja Top 20 apskatīto peļu vidū, tad liekiem jautājumiem nevajadzētu rasties. Manuprāt tas nav nekas, ja par vienu datorspēli esam gatavi maksāt 60 eiro.

Izvēle paliek katra paša rokās, tomēr ceru, ka šis raksts palīdzēs atvērt plašāku redzes lauku gaming peļu pasaulē un paralēli sašaurinās potenciālo modeļu loku tiem, kas apsver jaunas peles iegādi. Katrā ziņā izmantojot tādus informācijas avotus kā Rocket Jump Ninja Youtube kanālu un mājaslapu, sensor.fyi un Overclock.net forumu, ikviens spēs atrast sev piemērotāko peli.