Brīdinājums, sākot lasīt šo rakstu. Šis ir garais lasāmgabals, kas sastāv no trīs daļām. Turpini lasīt, ja vēlies uzzināt, kas četrus aptaujātos cilvēkus ir ieinteresējis apgūt programmēšanu, ko Lindas Liukasas nesen latviski izdotajā grāmatā “Sveika, Rūbij!” simbolizē roboti, kā arī padomāt, vai datorspeciālistus pavisam drīz tiešām celsim Olimpa kalnā.
Ievada vietā. Pirms šodienas bija vakardiena
Šķiet, ka 21. gadsimtā pateikt, ka datori un tehnoloģijas kā tādas ir kļuvušas par mūsu ikdienas dzīves neatņemamu sastāvdaļu, ir teju vai neveiksmīgs joks. Faktu, ka homo sapiens ir neizbēgami saistīti ar tehnoloģijām, esam pieņēmuši kā pašsaprotamu un neapšaubāmu. Otrs jautājums, protams, ir kā mēs tehnoloģijas izmantojam, cik brīvi tajās orientējamies, cik atvērti esam jaunā apgūšanai, vai apzināmies arī tehnoloģiju radītos ierobežojumus un draudus, kā arī citi praktiski un filozofiski jautājumi. Tieši tāpēc arī programmēšanas pulciņi, fakultatīvās stundas skolās, pilotprojekti un mazie datorgīki nevienu tā īsti vairs nepārsteidz. Tā ir šodienas realitāte.
Taču nu, “mana 35+ paaudze”, atceramies savu bērnību tālajos 20. gadsimta 80-jos gados! Varbūt arī Tavā plauktā bija iegūlusi tāda šķietami nevajadzīga, bet lasīšanai gana aizraujoša grāmata kā Bruno Martuzāna “Kā Pēcis Beisikānis Maiju Saprātiņu programmēt mācīja” (izdota 1986. gadā)? O, varējām lasīt un lasīt, lai gan praktiski to beisiku pielietot lielākoties nācās uz papīra (un to minu no personiskās pieredzes, jo tieši tā es gatavojos informātikas stundai). Šķiet nedaudz jocīgi, ka tieši 30 gadus (!!!) kopš BASIC programmēšanas valodas vispārējās invāzijas Latvijas izglītības sistēmā ir jaunas datorikas priekšmeta un citu programmēšanas valodu vēsmas. Gluži kā bērnības skaitāmpantiņu “Akmens, šķēres, papīrītis!” pedagogi un izglītības politikas lēmējprāti var bubināt Ruby, Python, Scratch, lai izzīlētu, kura no dažādajām programmēšanas valodām varētu būt piemērotākā programmētājiem-iesācējiem.
Četri viedokļi. Kas cilvēkus saista programmēšanā?
Gatavojoties Somijā dzīvojošās autores un programmētājas Lindas Liukasas vizītei Latvijā un grāmatas “Sveika, Rūbij! Programmēšanas piedzīvojumi” atvēršanas svētkiem, vispirms uzdevu 3 vienādus jautājumus vairākiem ar tehnoloģijām uz “tu” esošiem cilvēkiem. Lūk, jautājumi bija šādi.
- Kas tevi ieinteresēja programmēšanā? / Kāpēc izvēlējies studēt datorzinātnes?
- Vai, tavuprāt, programmēšana būtu obligāti jāmāca skolā visiem skolēniem? Kāpēc?
- Kas, tavuprāt, datorikā būs mainījies pēc 20 gadiem?
Lūk, atbildes!
Lauris, 9. klases skolēns, kurš aktīvi apmeklē programmēšanas pulciņu, sākotnēji apguvis programmēšanu pašmācības ceļā pēc latviski tulkotajām grāmatām un domā studēt datorzinātnes, atbildēja, ka programmēšana patīk, jo “programmējot mani ierobežo tikai manas zināšanas un nav grūti iemācīties ko jaunu”, kā arī uzskata, ka programmēšana būtu jāmāca visiem, jo “jau drīz nebūs iespējams atrast darbu, nezinot programmēšanas pamatus”. Par tehnoloģijām pēc gadiem 20 Lauris saka, ka “par to ir grūti spriest, jo gandrīz katru dienu parādās jaunas tehnoloģijas.”
Sabīne, kas nesen pati ir mācījusi programmēšanu sākumskolas skolēniem (3. klasei), tulkojusi ar datorzinībām saistītas bērnu grāmatas un vasarā gatavojas iegūt datorzinību maģistra grādu, ieinteresējusies par programmēšanu, jo tā ir “iespēja apgūt zinātni, kurā matemātika un loģika tiek izmantota praktiski”. Pretēji Laurim, Sabīne uzskata, ka skolā nebūtu obligāti visiem jāmāca konkrētas programmēšanas valodas, jo “šīm zināšanām lielākajai daļai skolēnu nākotnē nebūs pielietojuma, ja arī būs – valoda viegli piemirstas, ja to neizmanto ikdienā”. Sabīne tomēr uzskata, ka programmēšanas elementi noder loģiskās domāšanas attīstībai. Domājot par nākotni pēc 20 gadiem, viņa paredz datoru daudz lielāku veiktspēju un klātesamību sadzīvē.
Una ir programmētāja, kura jau studiju laikā ir piedalījusies lietotņu izstrādē, bet ar programmēšanu iepazinusies ģimnāzijas 10. klasē. Una saka, ka “sākot ar “Hello, world!” tipa uzdevumiem programmēšana aizrāva”, lai gan apgūta tika programmēšana Pascal, “kas nav ne tuvu tā interesantākā programmēšanas valoda”, savukārt studiju izvēle “daudziem izraisīja izbrīnu, bet esmu ar to ļoti apmierināta”. Līdzīgi kā Sabīne, arī Una uzskata, ka programmēšana nebūtu obligāti apgūstams priekšmets visiem skolēniem, jo “tās tomēr ir specifiskas zināšanas, un reālais darbs lielākoties tomēr nav krāsainu klucīšu sabīdīšana pareizā secībā”. No aptaujātajiem Una ir vienīgā, kura norāda arī uz pedagogu kvalifikāciju, proti, “neredzu, kā tā visās skolās varētu tikt kvalitatīvi mācīta, lai gala rezultātā skolēniem nerastos tikai nepatika pret to. Lai mācītu, skolotājam ir jāprot programmēt, bet būs maz programmētāju, kas vēlēsies strādāt skolās.” Tomēr Una atbalsta programmēšanu kā pulciņu. Domājot par nākotni, Una paredz vienkāršāku programmēšanas valodu rašanos, kā arī vairāku valodu apvienošanos. Tāpat kā Lauris, arī Una atzīst, ka “viss mans nosauktais jau pamazām notiek, grūti iztēloties tādas patiešām būtiskas un grandiozas izmaiņas programmēšanā”.
Ceturtais aptaujātais ir sistēmanalītiķis Andris, kurš brīvajā laikā arī aizraujas ar lietotņu izstrādi. Atbildot uz pirmo jautājumu, Andris saka: “studēt datoriku tālajā 90-to gadu vidū izvēlējos tāpēc, ka tas man tajā laikā šķita interesanta nodarbe”, kā arī piebilst: “programmēšanas labums – uzreiz ir iespējams redzēt sava garadarba rezultātu”. Andris piekrīt Laurim par programmēšanas pamatzināšanu obligātu mācīšanu skolās, jo tas esot “līdzīgi kā ar matemātiku, mūziku, ķīmiju”. Domājot par nākotnes vīziju, Andris uzskata, ka “vajadzētu parādīties īstai 3D virtuālajai pasaulei, nevis tādai, kā tas ir tagad – ar dažādām brillēm, bet kārtīgai hologrāfiskai realitātei”.
No iegūtajām atbildēm varam redzēt, ka programmētāji pēc būtības ir ļoti racionāli cilvēki un pat savu mīlestību pret programmēšanu neietērpj tādās poētiskās frāzēs kā “vēlos uzlabot cilvēces dzīves apstākļus” vai “viss ir māksla, kur tu izpaudies no sirds”. Viņi darbojas, mēdz pieļaut kļūdas, taču ir gatavi nepārtraukti mācīties. No BASIC pie Pascal, tad uz C, C++, Java un vēl, un vēl. Man personiski programmētāji vienmēr ir šķituši kā mūžam lieli bērni, kas nebeidz vien brīnīties un iesaukties “Aizgāja! Darbojas! Nostrādāja!” par pašu veidotajām lietām.
Viena autore un trīs jautājumi “Kāpēc viņu sauc Rūbija?”
Ruby ir viena no programmēšanas valodām, kuru kā vienkāršāko un līdz ar to arī piemērotāko pat sākumskolas skolēniem min daudzi datorspeciālisti un pedagogi. Lindas Liukasas grāmata “Hello Ruby” varbūt pat nebūtu tapusi, ja nebūtu kopfinansēšanas vietnes Kickstarter, kurā projektam savāktie līdzekļi tika izlietoti oriģināldarba rakstīšanai. Vai nav gana zīmīgi: viens tehnoloģiskais risinājums ļauj tapt citam!
Kā jau visiem produktiem, arī šim ir sava vietne helloruby.com, kurā atrast gan darba lapas, gan padomus skolotājiem. Latviešu valoda ir piektā valoda, kurā izdota grāmata “Sveika, Rūbij! Programmēšanas piedzīvojums”, un nu arī tīmeklī Rūbija cenšas sarunāties latviski, tiesa, pie šīs vietnes nepieciešams vēl krietni piestrādāt. Grāmatas atvēršanas svētki notika 12. aprīlī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Klātesot gan Somijas vēstniekam, gan projekta radošajai komandai – tulkotājai, redaktoriem, konsultantiem –, kā arī sponsoriem, šīs prezentācijas “naglas” viennozīmīgi bija pati atraktīvā autore un sākumsskolēni. L. Liukasa vairākas reizes uzsvēra, ka rakstīšanas laikā viņa ir domājusi par šādiem 6-7 gadus veciem bērniem un sevi šajā vecumā, lai gan stāsts, gan zināšanas tiktu nodotas skaidri saprotamā, bērniem viegli uztveramā valodā. Tieši tā – kā stāstu grāmatu – šo darbu uztvēra visi pieaugušie, kuriem to iedevu “notestēt”. Manuprāt, tieši stāsts ir tas, kas mazo skolēnu var ieinteresēt izpētīt, kas tad “lācītim ir vēderā”.
Lindas Liukasas spēju izprast bērnus, viņu domāšanu un uzmanības (ne)noturību raksturo kāda spilgta epizode atvēršanas pasākuma laikā, proti, klātesošie varēja uzdot jautājumus, un šo iespēju uzreiz aši izmantoja bērni. Lai gan jau savas oficiālās runas laikā autore bija paskaidrojusi grāmatas nosaukumu, bērni vienalga vēlreiz uzdeva šo jautājumu. Tad vēlreiz. Un vēlreiz. Šajā trešajā reizē klātesošie pieaugušie jau saskatījāmies un pasmējāmies, taču autore ar nesatricināmu mieru un smaidu šķita ņemam talkā nākamos “algoritmus”, lai jau izteikto rindotu jaunās loģiskās vienībās ar to pašu domu, ka “Sveika, Rūbij!” ir atsauce uz programmētājiem labi zināmo “Sveika, pasaule!”. Iespējams, ka šo jautājumu kāds būtu uzdevis vēl ceturto un piekto reizi, ja nebūtu sākušās diskusijas par to, ka mikroviļņu krāsns arī ir dators. Šo epizodi minu tādēļ, lai labāk būtu izprotams, cik liela pacietība un tolerance pret “mazajiem dīvaiņiem” ir nepieciešama pedagogiem, tādēļ raksta sākumā minētais Unas viedoklis par skolotāju/programmētāju kompetenci ir pārdomu vērts. Ne katrs pieaugušais spēj izklāstīt gana sarežģītus jēdzienus bērniem saprotamā veidā, ne katrs spēj aizraut ar neizprotamo.
Jau 2014. gada intervijā angļu laikrakstam The Guardian Linda Liukasa norādījusi, ka viņai padomā ir idejas vēl 3-4 grāmatām. LNB grāmatas atvēršanas laikā autore sacīja, ka nākamā grāmata būšot par to, kas tad datoram esot “iekšā”, proti, Rūbija gluži kā Alise Brīnumzemē nokļūšot datorā, kur satikšot draugus. Savukārt par nupat iznākušajā “Sveika, Rūbij!” esošajiem Rūbijas draugiem, piemēram, Sniega Leopardieni un robotiem, Linda Liukasa atklāja, ka tie visi esot kāda mūsdienās reāli eksistējoša tehnoloģiju uzņēmuma prototipi. Šie divi ir… Apple un Google, taču pārējie mums ir jāatklāj pašiem, lasot grāmatu.
Vai programmētājiem rezervēta vieta mūsdienu Olimpa kalnā?
No vēstures stundām atceramies, ka Grieķijas mitoloģijā Olimpa kalns bija tā vieta, kurā mita varenākie no varenajiem – dievi. Plašsaziņas līdzekļos mums nemitīgi tiek skandēts, ka visas tendences liecina par hronisku IT speciālistu trūkumu teju vai visās apakšnozarēs. Jā, arī “Sveika, Rūbij!” atvēršanas runu laikā izskanēja frāze, ka nu slavenā “Latvji, brauciet jūriņā!” vietā esot jāsaka “Latvji, mācieties programmēt!”. Vai mēs jau šobrīd ikvienu datorspeciālistu esam gatavi uznest Olimpa kalnā?
2015. gada martā publicētajā pētījumā par darbaspēka deficītu Eiropas Savienībā minēts, ka 2 no 5 aptaujātajiem uzņēmējiem norādījuši uz grūtībām pieņemt darbā atbilstošas kvalifikācijas speciālistu, taču svarīgākais secinājums ir tāds, ka ES kopumā nav vērojams būtisks darbaspēka trūkums. Tiesa, pētījumā tomēr ir minēts, ka atsevišķās nozarēs, tostarp inženierzinātnēs un IT jomā, ir signāli par nepietiekamu darbinieku skaitu.
2016. gada janvārī Pasaules Ekonomikas foruma publicētais pētījums “The Future of Jobs” ir vērtīga lasāmviela ikvienam, kurš vēlas izprast, kā ceturtajā industriālajā revolūcijā mainīsies vai var mainīties darba tirgus. Tajā, piemēram, mēs varam izlasīt, ka 65% skolēni, kuri tagad uzsāk skolas gaitas, nākotnē strādās tādā darbavietā, kuras šobrīd vēl nemaz nav. Tas nozīmē, ka pat teorētiski šobrīd neviens nespēj paredzēt, kas lielākajai daļai nākotnes darbinieku būtu jāzina, jāprot, jāvar. Šajā pētījumā norādīts, ka šobrīd IT jomā ir grūti atrast kvalificētus darbiniekus, taču 2020. gadā tas būs vēl grūtāk izdarāms, tāpēc darba devējiem jādomā par investīcijām esošo darbinieku pārkvalifikācijā. Interesanti, ka pētnieki izdala atsevišķas prasmes, kas šajā nozarē strādājošajiem būs nepieciešamas vai, gluži pretēji, samazinās nozīmi. Kā trīs vispieprasītākie IT jomas speciālisti tiek minēti programmatūras un lietotņu izstrādātāji un analītiķi, informācijas drošības analītiķi, kā arī datu analītiķi.
Taču ko nu darīsim, kad visi skolēni ķersies klāt programmēšanai? Vai pēc gadiem desmit meita ar tēvu konkurēs par vienu darbavietu? Ja visu laiku dzirdām skandinām, ka nepieciešami tehniski izglītoti cilvēki, vai humanitārajiem priekšmetiem varam “uzgriezt muguru”? 2016. gada sākumā Lielbritānijā secināts, ka augstākais bezdarba līmenis starp universitāšu beidzējiem ir tieši datorzinātnes studējošajiem. Kā viens no iemesliem tiek minētas tas, ka IT speciālisti ir pieraduši “komunicēt” tikai ar datoru, kas saprot gana specifisku valodu, taču reālais produkta lietotājs ir cilvēks, kura vajadzību izzināšanā datorspeciālistiem pietrūkst komunikāciju prasmes. Lai humanitāri orientētajiem prātiem nenāktos bēdāties un piespiedu kārtā kļūt par programmētājiem, datu analītiķiem vai “sisadmiņiem”, vērts ieskatīties šajā 7. aprīļa laikraksta The Washington Post rakstā, kurā izskaidrots, kāpēc šobrīd Silīcija ielejā pieprasītākie ir… dzejnieki.
Secinājumi? Aicināsim bērnus mācīties programmēt tieši tāpat, kā mudinām viņus lasīt, rēķināt, zīmēt, dziedāt, sportot, lai nākotnē viņi būtu tik vispusīgi izglītoti, ka spētu iekļauties jebkuru pārmaiņu darba tirgū.
Varētu precīzāk sasaistīt “ir problēmas atrast kvalificētu speciālistu” un “nav būtisks darbaspēka trūkums”. Arī Latvijā nebūt nav trūkums, ja apskatām CV skaitu uz vakancēm, problēma ir tieši kvalifikācijā. Un šīs spārnotās frāzes “darba devējam jāpārkvalificē”, diemžēl, nestrādā. Iemesls tam – ļoti daudziem “diploma turētājiem” patiesībā šī profesija ne tikai pa īstam nesaista, bet pat riebjas, iemesls tās izvēlei ir bijis … kaut vai šāda veida raksts, kur cilvēkus presē ar fatālām nākotnes prognozēm ikvienam, kurš nekodēs. Līdzīgi, kā ar juristiem ekonomistiem – pilna d…, bet gudru un talantīgu ārkārtīgi maz, toties ir priekšstats, ka šamie visi kā viens dzīvo zaļi.