Sensenos laikos, 1979. gada janvārī, amerikāņu kosmiskais aparāts Voyager I pietuvojās Jupiteram un laika posmā līdz šī paša gada aprīlim nosūtīja uz Zemi 19000 milzu planētas fotoattēlu un sensoru mērījumu. Kopā salikti, tie izskatās šādi (klikšķinām, lai kustētos):
Nu jau pagājuši 35 gadi, un abi Voyager aparāti atkal parādās ziņu virsrakstos, tagad jau kā pirmie cilvēka radītie aparāti, kas izlidojuši ārpus Saules sistēmas robežām un plašām diskusijām par to, kas ir un kas nav šī robeža.
Astronomijas amatieru grupa no Zviedrijas pagājušā gada decembrī uzsāka darbu pie projekta, kuru nodēvēja par Voyager 3 – 90 dienu laikā tika uzņemtas 560 Jupitera fotogrāfijas, kuras ar Adobe Photoshop CS6 (NB – titros īpaši norādīts, ka tas NAV CreativeCloud :) ) palīdzību tika pārvērstas 90 kartēs.
Astrofotografēšanai nelabvēlīgo laikapstākļu dēļ iztrūkstošie projekta kadri tika iegūti, ar Abrosoft aplikāciju FantaMorph “izdomājot” tos uz tuvāko blakus esošo kadru bāzes un pēc tam veidojot kadru sekvences (Jupitera mākoņu sega, kā zināms, ir kustīga), savukārt, virtuālā pārlidojuma simulēšanai talkā tika ņemta Starry Night Pro+.
Taisnības labad piemetināšu, ka zināmi ieguldījumi tomēr nepieciešami – lai saskatītu detaļas Jupitera mākoņu segā, ir nepieciešams samērā liela diametra teleskops. Paša Jupitera leņķiskais diametrs mainās no 50,1 līdz 29,8 leņķa sekundēm un tas kā maza ripiņa saskatāms jau vidusmēra binoklī kopā ar visiem četriem Galileja atklātajiem pavadoņiem. Pavisam Jupiteram ir 67 pavadoņu, no kuriem vairums ir amatieru astronomijai nesasniedzami mazi (tomēr gana lieli, lai netiktu uzskatīti par Jupitera gredzena sastāvdaļu :) ).
Ja paveicas ar novērošanas apstākļiem, Lielo Sarkano plankumu var saskatīt teleskopā ar 50-60 mm diametru (optiskās ierīces izšķirtspēja ir tieši atkarīga no galvenā spoguļa/lēcas diametra, savukārt, palielinājums ir proporcija starp objektīva un okulāra fokusa attālumu – ja interesē aprēķināt dažādus optiskās ierīces parametrus, varam izmantot kādi no daudzajiem kalkulatoriem internetā), bet, lai redzētu tādu detalizācijas pakāpi, kā Voyager 3 projektā, ir nepieciešams visai krietns rīks – meklējam teleskopu ar vismaz 8 collu (~20cm) spoguli (šāda diametra refraktoru praktiski nav). Pie tam, ņemam vērā, ka gadījumā ar Mēnesi un planētām ar aci skatītais izskatās labāks, nekā ar fotoaparātu fiksētais – cilvēka acs spēj ātri adaptēties un ignorēt gaisa virmošanu, kamēr fotoaparāts to nespēj un tāpēc Voyager 3 astronomijas amatieriem nācies uzņemt visai daudz attēlu un pēc tam atlasīt video izmantotos 560 labākos.
Interesants projekts un labs apliecinājums tam, ka labas un jaukas lietas iespējams paveikt arī, netērējot miljardus.
Tā kā internetā rakstu popularitāti mēra komentāru skaitā, tad redzot 0 komentāru, sajutu pienākumu pateikt, ka šī bija dikti interesanta ziņa, vismaz manam prātam. Prieks, ka kursors.lv piedāvā rakstus, kuri nav tikai par jaunā galaxy’a pikseļu skaitu, bet kaut ko nedaudz tālredzīgāku. Paldies!
Ļoti labs.
Paldies :) Skaidri sajutu, ka visrakstu vajadzēja likt savādāku, bet, kad apskrien LV pop. portālus, saproti, ka ir reāla žanra krīze un dzīve ir neiespējama :)