Viedpulkstenīšu brīdis, jeb “Nē, Kristap!”

Disclaimer: autora paustais viedoklis var nesakrist ar paša autora, kur nu vēl ar kāda cita viedokli, un tāds tad arī ir šī raksta mērķis :)

Uzreiz pateikšu, ka šī raksta mērķis nav strīdēties ar Kristapu vai jebkuru citu, kurš uzskata, ka šis gads būs viedpulksteņu gads (galu galā – kāpēc gan ne). Drīzāk, vēlos rosināt jūs paskatīties uz to visu no cita skata punkta.

Sākšu bez aplinkiem un sīkas dažnedažādu avotu sniegto ziņu un ierīču tehnisko dotumu analīzes, īsi: pastāv un tiek plaši popularizēts/virzīts uzskats, ka Nākošā Lielā Lieta plašpatēriņa IT/elektronikā ir Nēsājamā (Valkājamā?) Elektronika (wearable electronics).

Domāju, nekļūdīšos, sakot, ka Kursors.lv lasošie seko līdzi industrijas cerībām un baumām un noteikti būs šo tendenci pamanījuši. Tas atspoguļojas arī jaunajos produktos – katrs ražotājs, kurš izlaiž tirgū pulkstenim līdzīgu priekšmetu, kurš ir ne_tikai_pulkstenis, bazūnē, cik nu mārketinga budžets to atļauj, ka šis, lūk, ir Pirmais, Īstais Laimes Lācis, visu mūsdienīgo cilvēku sapņa piepildījums, alfa un omega. No otras puses, paskatoties un aptaustot šo pionieru sastrādāto, jebkuram ir skaidrs, ka tā ir nevis alfa un omega, bet beta – vai nu ierīce, kura nav pašpietiekama un lietojama tikai noteiktu modeļu viedtālruņu īpašniekiem, vai arī so-so ergonomikas un jēgas izstrādājums, kuram vieduma vaibsti piedien tikpat dabiski un neuzspēlēti, kā TVshop meitenes teju vai mitrā sajūsma par izveicīgā un ne mazāk sajūsminātā pavāra darbošanos ar Revolucionāro Nazi, pannu vai rīvi. It kā jau smuki un labi, bet, ja paskatāmies vēsu prātu, tad labākā to pašā pārraižu prezentēto trenažieru īpašība ir tā, ka tos iespējams salocīt un iebāzt pagultē, aiz skapja un kur-tik-vēl-ne.

Brīdī, kad domās šo produktu centies ievietot savā, konkrētajā un personīgajā, dzīvē, tas zaudē mārketinga neīsto zeltījumu. Vai ir kāds, kurš kāzu viesu dāvāto virtuves kombainu kaut cik regulāri izmanto arī pēc tam, kad atklāj, ka tā uzturēšana darba/higiēnas kārtībā prasa zināmu piespiešanos un piepūli? Esmu gandrīz drošs, ka visa šī sadzīves ierīču grupa, ieskaitot olu vārāmos un kāju vanniņas, ienāk mūsu sadzīvē gandrīz tikai dāvanas statusā :)

Un ar pulksteņiem ir vēl komplicētāk. Tie, atšķirībā no virtuves kombaina vai revolucionāras rīves, ir ierīce, ar kuru mēs vēlamies sevi identificēt. Izpausties. Parādīt kādu savas, kā smejies, unikālās un neatkārtojamās personības šķautņu briljanto mirdzumu. Ne velti, piemēram, ūdenssporta pulksteņus vairumā gadījumu uz rokas liek ne jau tie, kas patiešām nirst, peld un burā, bet gan tie, kuri vēlas atstāt iespaidu, ka ir sportisks, bezbailīgs un izveicīgs aktīvā (vai pat ekstrēmā) dzīvesveida piekopējs, lai arī patiesībā ieņem biroja planktona vai ballīšu lauvas ekoloģisko nišu. Ja ierīces un tās lietotāja personīgās saiknes nozīme ir liela jau mobilajos telefonos, tad pulksteņos – jo vairāk. Mēs neesam gatavi likt uz rokas ergonomiski noziedzīgu dizaina izdzimteni tikai tāpēc, ka tā nesalasāmajā ekrānā iemirdzēsies burbulītis brīdī, kad interneta veikals xyz.lv mums atsūtīs Pēdējās Izpārdošanas piedāvājuma SMS ar atlaides kodu. Papildu bonusā saņemam vēl vienu reizi dienā lādējamu ierīci, kura to vien dara, kā visu dienu iztraucē, proti, vēl vienu mobilo telefonu, kurš atšķiras no īstā tikai ar to, ka pa to nevar ne sarunāties, ne uz saņemto SMS vai e-pastu atbildēt.

Kas ir šo ierīču Killer-App, respektīvi, lieta/funkcija/iespēja, kura ir iemesls to eksistencei? Diemžēl, atbildi uz šo jautājumu acīmredzot nezina neviens no šai kategorijā šobrīd startējušajiem. Ir tikai vēlēšanās. Līdzīga tai pašai, kāda bija TV ražotājiem, par varītēm cenšoties iestāstīt mums, pircējiem, ka 3D ir Nenormāli Laba lieta. Mēs (pircēji), tā teikt, nepavilkāmies – kāmēr atšķirība starp veco un jauno bija ar aci skaidri redzama – vecais CRT pret plakano jauno LCD, tas vien jau bija pietiekams iemesls atvērt maku, bet, kad runa ir par acis/smadzenes nogurdinošu 3D “tai pašā plakanajā” televizorā, ar to bija un joprojām ir par maz, jo īpaši, sastopoties ar atbilstoša satura trūkumu (reality check: cik TV kanālu piedāvā HD, nemaz nerunājot par 3D).

Un tā tad arī ir, manuprāt, galvenā viedpulksteņu problēma – to šībrīža attīstības stadijā tiem nepiemīt īpašība/spēja, kas uzrunātu plašu auditoriju. Jā, early adapteri, protams, pirks smartvačus un nēsās ar tādu lepnumu sejā, it kā paši to būtu garāžā nupat salikuši, bet, lai tas kļūtu par Bumu, ierīcei nepieciešama Jēga. Un jēgu ierīcē nevar iedabūt ar tehnoloģiju palīdzību vien – ir nepieciešama Ideja un Dizains (vārda plašākajā nozīmē – ne tikai kā izskats, bet arī tas, kā lieta darbojas un kā ir lietojama). J
ā, tagad ir pat šīm ierīcēm domāta operētājsistēma, bet mēs pat datoru nepērkam, lai lietotu operētājsistēmu – mēs pērkam to, lai sūtītu e-pastu, ietu Kursors.lv, apstrādātu foto, montētu video, rakstītu šim rakstam līdzīgas pļāpas. Tā ir tikai infrastruktūra, bez jēgpilna piepildījuma.

Ja paskatāmies atpakaļ, tad teksts pulkstenī nebūt nav jaunums. Atceros sajūsmu, kad redzēju pulksteni ar kalkulatoru tālajā 1984. gadā. Jaunākiem lasītājiem paskaidrošu, ka šai laikā arī kalkulators nebūt nebija katram, un vietējie Электроника bija krietna pirksta biezuma bezdizaina kluči, pie tam maksāja ap 60 rubļiem (cenas referencei – apmēram 2-2,5 skolnieka formas tērpi). Vēsturiskās patiesības labad jāpiebilst, ka no nieka desmit gadu vēlākas perspektīvas, šāds pulkstenis likās nožēlojama grabaža, kuru steriem tirgoja, piemēram Aleksandra laukumā Berlīnē par pāris doičmarkām, bet tas nepadara blāvākas atmiņas par manu skolniecisko sajūsmu tālajā astoņdesmit ceturtajā.

Protams, kā nišas produkti sporta un aktīvā dzīvesveida ļaudīm, “nepulksteniskie” pulksteņi ir stabili ieņēmuši savu vietu – neviens nopietns sportists bez tādiem treniņu procesā neiztiek. Piedāvājums ir dažādām gaumēm un dažādiem dvēseles noskaņojumiem – sākot ar sporta aprocēm Fitbit stilā, un beidzot ar Garmin fēnix svara kategorijas pulksteņveidīgām navigācijas ierīcēm. Vienīgais, ko papildu piedāvā jaunie, kā smejies, pirmās paaudzes viedpulksteņi, ir nepieciešamība tos lietot kopā ar viedtelefonu. Protams, ražotājus var saprast – ja reiz ar telefoniem nopelnīt nevar, pamēģināsim ar telefonu “blakusvāģiem” – mobilo telefonu industrijā jau nekas nav mainījies – peļņu gūst tikai divas kompānijas (Apple un Samsung), visi pārējie naudu tikai zaudē.

Bet tas jau nav iemesls mums viņu agrīnos lolojumus pirkt. -Lai nāk klajā ar kaut ko, no kā elpa aizraujas. Un patiesībā, ir vienalga, kurš sper pirmo soli.

Bet, kā teica “Zelta teļā” Paņikovskis, “Paņikovskim nav pienākuma visam ticēt”.

Arī mums nav.

Skatāmies Nēsājamās (laikam tomēr “valkājamai” piemīt viegli negatīva nozīmes nokrāsa) Elektronikas nākotnē ar Neticīgā Toma acīm un gaidām, kā jau katru dienu – Brīnumu.

Pagaidām šai kontekstā atceramies, ko nu katrs izvēlamies – Beketa “Godo gaidot” vai, teiksim, to gabaliņu no NSRD “Kuncendorfs un Osendovskis”, kur “kādu brīdi likās, ka ir atnācis Jūlijs, bet, kad visi sāka viņu meklēt, neviens viņu neatrada”.

Un ko par viedpulksteņiem domā Tu? Un, galvenais: vai vari nosaukt VIENU lietu, kurai šai produktā jābūt, lai Tu to Pirktu/nevarētu bez tā dzīvot?