Caviar ir ražotājs, kas mēdz ņemt Apple iPhone vai Samsung Galaxy flagmaņus un ietērpt tos zeltā vai citos dārgmetālos. Izskatās, ka ražotājs nolēmis papildināt savu ekskluzīvo piedāvājumu ar pirmo robotu humanoīdu.
Ražotājs ir paziņojis par savu jaunāko produktu – Aladdin. Tas būs pielāgots robots, kas būs pārveidota Unitree G1 humanoīdu platforma, kā grezns, kultūras iedvesmots kolekcionējams priekšmets. Robots apvieno augstas klases inženierzinātnes ar grezniem dizaina motīviem, kas iegūti no arābu kultūras un islāma mākslas, piedāvājot unikālu robotikas un meistarības saplūšanu. Vismaz tā uzskata Caviar.
Ražotājs gan pagaidām slēpj robota cenu. Tas tādēļ, ka robots tiks izstrādāts tikai pēc atsevišķa pasūtījuma.
Es varu saprast tos dažus cilvēkus pasaulē, kas vēlas savu viedtālruni ietērpt zeltā un smaragdos, bet ietērpt tehnoloģiju, kas vēl tā īsti nav attīstījusies? Mani šī doma nepārliecina. Lai gan es jau arī nebūšu šīs ierīces potenciālais pircējs…
Ko par šādu Caviar ideju domā Tu? Droši komentē arī, ko domā par tiem izredzētajiem, kam pietiek resurss šādam overkilam!
Beidzot kaut kas, atbilstošs manām vajadzībām
Ko tas robots spēs izdarīt?
Pamata fīča būs pamanāmība. Kaimiņi un paziņas varēs apskaust.
Kāpēc gan neiztētēt vienas dienas ienākumus, lai nopirktu tādu robotu, kurš atvērtu durvis taviem viesiem?
Kursors no tehnoloģiju jaunumiem ir kļuvis par “autoru” personīgo viedokļu izgāztuvi.
Lūdzu, paskatīties, ko vispār nozīmē vārds “kantoris”. Tam pat nav nekāda saistība ar ražošanu.
Kursors vienmēr ir bijis, ir un būs blogs, kurā liela nozīme ir tā autoru personīgajam viedoklim.
Tāpēc jau vispār mēs uz šejieni – savām otrajām mājām – nākam 💯
Vakara krēsla nolaidās pār ieleju, taču virs manis Mirdzošā citadele joprojām dega debesīs, kā nokritusi zvaigzne. Tās neskaitāmie torņi, slaidi un asi, kā adatas, caururba mākoņus, katrs no torņiem klāts ar vizuļojošām plāksnēm, kas atstaroja pēdējos saules starus. Pār muguru man kūpēja svaigais medījums, un meža savvaļas troksnis lēnām palika aiz muguras, piekāpjoties pils majestātiskajam klusumam. Kad es pietuvojos galvenajiem vārtiem, smagā gaisotne izgaisa. Tur, pie masīvajām ieejas durvīm, mani gaidīja nevis mirstīgi vīri, bet gan pils nemirstīgie sargātāji. Zelta sardze Tie bija automātiski mehānismi, izlieti tīrā, mirdzošā zeltā. To kustības bija gludas un bez skaņas, liecinot par tehnoloģiju, kas robežojas ar maģiju. Katra šī mehāniskā karotāja bruņas bija izrobotas ar tūkstošiem sīku dimantu, kas vakara gaismā radīja apžilbinošu auru — tie dzirkstīja, kā dzīvas liesmas, sargājot ieeju manā patvērumā. Līdzko es piejāju tuvāk, sargi vienotā kustībā pacēla savus asmeņus: Zobeni bija nevainojami: to asmeņi mirdzēja tik spoži, ka šķita, tie sastāv no tīras, saspiestas gaismas. Sajūta: ieraugot šo simetrisko godasardzi, pār manu ķermeni pārskrēja miera tirpas. Šeit, aiz šiem mūriem, pasaule beidzās. Raugoties uz šīm zelta sejām, kuras nepazina ne nogurumu, ne nodevību, es sajutu, kā no sirds nokrīt pēdējais smagums. Šie roboti nebija tikai sargi — tie bija… Read more »