Moto Guzzi V100 Mandello apskats: tradicionālas vērtības top mūsdienīgas

Šķiet, ir pienācis tas laiks, kad visi “tradicionālo vērtību” motociklu ražotāji viens pēc otra tomēr ir spiesti atteikties no saviem gadsimtu slīpētajiem gaisa dzeses motoriem, lai beidzot iekāptu šodienā. Par pašu pirmo Royal Enfield šķidrumdzeses motoru jaunajā Himalajā mēs jau rakstījām un arī jaunais V100 Mandello šogad ir Moto Guzzi ekvivalents šai neizbēgamajai paaudžu nomaiņai. Savdabīgi, jo pirmais šķidrumdzeses motors parādījās jau 1971. gadā Suzuki GT750 modelī. BMW to ieviesa daļā modeļu 1983. gadā kopā ar tādu inovatīvu lietu kā degvielas inžektoru. Gaisa dzeses motori gan ir vienmēr bijuši aktuāli. Harley Davidson kopš laika gala tādus ir izmantojuši lielākajā daļā modeļu un dara to joprojām. Arī jaunā BMW R12 modernā retro līnija tāpat kā R nineT pirms tās ir balstīta uz tiem pašiem pārbaudītajiem un populārajiem gaisa dzeses opozītiem no 2007. Protams, visi šie gaisa dzeses motori ar katru paaudzi paliek gudrāki aizvien striktāku emisiju ierobežojumu apiešanā. Kā viņi to pamanās izdarīt, nav ne jausmas, bet nākamais jaunais gaisa dzeses motors visdrīzāk būs viens milzīgs katalītiskais konvertors ar mazu motoriņu zem tā.

Modernākas tradīcijas

Lai vai kā, pienāk brīdis, kad gaisa dzeses motoru tehnoloģija vienkārši paliek pārāk ierobežojoša, lai no tās izspiestu vēl vairāk jaudas un degvielas efektivitātes. Līdz V100 Moto Guzzi lielākais motors (šobrīd ražošanā esošos modeļos) ir bijis 850cc V-veida divcilindrs, kas pēdējos gadus ir ticis izmantots faktiski visos modeļos – gan ceļojumu V85TT, gan ielas V7 un V9 retro modeļos. Tas tādēļ, ka Moto Guzzi ir nišīgs, lepns, neliels ražotājs no maza miesta pie Komo ezera Itālijā, un viņiem kopumā ir diezgan pilnīgi vienalga par visu – viņi taisa tādus motociklus, kādus grib, un basta. Viņi pat īsti nekonkurē ar citiem, jo pēdējos 20 gados Guzzi piedāvājumā ir bijuši gandrīz tikai retro tipa ielinieki, pa kādam lielākam kruīzerim un pa kādam reti sastopamam sporta tūrisma modelim. Bet nu tad pienāk realitāte, nomainās īpašnieki, pēkšņi saimniekot sāk kāda liela holdinga grupa, un pamazām tradicionālās vērtības dod ceļu akcionāriem, kas grib konkurēt ar citiem ražotājiem, diversificēt modeļu līnijas, apgūt jaunus tirgus un reģionus, nu, vārdu sakot, notiek normāls attīstības process.

Pirmais škidrumdzeses motors

Šī procesa rezultātā, šķiet, ir arī radies pirmais Moto Guzzi šķidrumdzeses dzinējs “V100”, kas ievietots jaunā modelī ar nosaukumu “Mandello” – par godu ciematam, kur Moto Guzzi tiek ražoti. Pirmo reizi izlaists 2022. gadā un šogad beidzot oficiāli nokļuvis arī Latvijā, kur tas ir klātienē apskatāms Motofavorīta salonā. Kas tas ir par motociklu? Tas ir… sportīgs motocikls. Tas, vai Mandello skaitās tūrisma vai ielas motocikls – atkarīgs droši vien no tā lietotāja. Tie, kas nāk no sporta motocikliem, droši vien to uzskatīs par tūrisma motociklu. Tie, kas nāk no tūrisma motocikliem, to droši vien uzskatīs par sporta motociklu. Realitātē – tas ir kaut kur pa vidu. No vienas puses – tam ir stiprinājumi bagāžas kastēm un pasažiera sēdeklis, kas neizskatās pēc bremžu luktura uzlikas. No otras – sēdpozīcija ir salīdzinoši slīpa, un kāpšļi ir mazliet virzīti uz aizmuguri, veidojot tādu sportiskāku ergonomikas trijstūri. 

Visas pareizās vibrācijas

Vislielākais prieks un pirmais iespaids – Guzzi kaut kā ir izdevies saglabāt to autentisko gaisa dzeses sajūtu jaunā un mūsdienīgā motorā. “Sajūta” vai “raksturs” ir iemesls, kādēļ gaisa dzeses motori joprojām eksistē, īpaši mūsdienu retro motociklos. Ko tas īsti nozīmē? To droši vien labi paskaidrot varētu kāds Porsche tradicionālists, bet man tas ir saistīts ar tādu mehāniski jūtamu vibrāciju. Tā nav tā dūcošā augstas frekvences vibrācija, kas kutina pēdas un plaukstas. Tā drīzāk ir tā zemā, maigā motocikla kratīšanās, kas īpaši izteikti raksturīga vecāku paaudžu Hārlijiem. Ir kaut kas īsts un autentisks tajā vibrējošajā metāla blāķī, kas līgojās, dreb un grab. Līdzīgi kā sausais un slapjais sajūgs. Grūti pateikt, kāda tieši ir atšķirība, bet sajūtu līmenī tāda ir. Es paredzu, ka šis pats sajūtu un vibrāciju temats būs vēl aktuālāks jauno BMW R12 un R12 NineT apskatos vēlāk šosezon. 

Bet atgriežamies pie Mandello. Litrīgs motors (1042cc) ar 115Zs un 104Nm – kā uz papīra, tā dzīvē absolūti pietiekami dinamisks, responsīvs un smaidu sejā viesošs. Tikai par 20% ietilpīgāks kā vecais 850cc, bet ar 50% vairāk jaudas. Joprojām izkārtots amizantā sāniski sagrieztajā V-veida izkārtojumā, tas pēc skata atgādina tādu smaidā savilktu opozītu. Divcilindru priekšrocība ir lietojamā jaudā, kas ir pieejama jau pie zemiem apgriezieniem, un arī V100 nav izņēmums. Tas joprojām mīlīgi vibrē un švunkājas uz sāniem tiklīdz sajūt gāzes padevi tāpat kā vecais gaisa dzeses modelis. Ātrumkārba ir sākotnēji pastīva, gandrīz traktorīga un pieprasa tādu mērķtiecīgu, stingru pēdas spiedienu. Pirmais pārnesums nāk ar paskaļu troksni un stipru sitienu pa motora bloku – gluži kā vecajiem GS. Tas viss ir daļa no V100 šarma. 

Klasiski mūsdienīgs

V100 Mandello ir visas tās pašas modernās lietas, kas visiem – digitāls ekrāns, LED gaismas, kruīza kontrole, 6-asu žiro-sensors ar advancētu ABS un ierastie braukšanas režīmi, kas tam faktiski nav pat vajadzīgi. Šajās niansēs sen nav vērts īpaši iedziļināties, jo tās ir atrodamas visos jaunos motociklos un ne ar ko būtiski neatšķiras. Ir pieejamas 2 komplektācijas – standarta un “S” versija, kas papildus ir aprīkota ar maziem sīkumiem un labumiem, kā, piemēram, apsildāmiem rokturiem, centrālo statīvu, quickshifteri, navigācijas un telefona savienojuma moduli, kā arī Ohlins elektroniski regulējamo piekari, kas droši vien pati par sevi ir vērta to starpību cenā. Es gan testēju bāzes modeli un biju spiests sadzīvot ar vienkāršāku aprīkojumu. Ohlins es būtu novērtējis, jo bāzes modeļa piekare radīja nedaudz tādu primitīvu iespaidu un dienas beigās es vienkārši sapratu, ka V100 bāzes versijā būtu daudz baudāmāks tur, kur ir labāka ceļu kvalitāte. 130mm dakšas gājiens mūsu asajām Rīgas bedrēm izlikās mazliet par īsu. Arī aerodinamiskie spoileri, kas automātiski “atverās” lielākā ātrumā, ir vairāk tāds bezjēdzīgais, bet jaukais itāļu gājiens.

Estētika bez noilguma

Unikalitāte V100 ir tā izskats. Patiesībā es vienlīdz daudz laika pavadīju gan braucot, gan vienkārši staigājot apkārt un vērojot Mandello no dažādām pusēm dažādās gaismās, apbrīnojot tā izteikti itālisko formu un līnijas. Kā jau visi Guzzi – arī šis V100 ir izteikti neviennozīmīgs savā izskatā. Tieši tāpat kā V85TT, tas ir “mīli vai ienīsti”, un tāda neitrāla vidus te nemaz nav. No dažiem rakursiem V100 izskatās moderns, no citiem gandrīz vai retro ar tādu referenci uz astoņdesmito gadu Le Mans modeļiem, kur plastmasas apdares paneļi plūdeni stiepjās sākot no lampas līdz pat motocikla aizmugurei. V100 Mandello ir skaists, unikāls motocikls, bet es apzinos, ka šis ir ļoti subjektīvi. Man iespaids par motocikliem veidojas no to estētiskās un audiālās summas pat vairāk kā no tehniskajiem parametriem vai aprīkojuma. Varbūt tādēļ man ir bijuši veseli divi vecie Himalaji un pāris Bonevilles, RnineT un citi. Izskats un skaņa. Šajā lauciņā V100 Mandello ir daudz, ko piedāvāt kādam, kas to novērtēs. V100 ir mocis, ko iestumt uz ziemu viesistabā un ietēmēt uz to pāris nelielas šaura leņķa gaismas, lai tas kalpo kā dizaina elements. Pēc gadiem 30 tas visdrīzāk būs ieraugāms kādā trendīgā kafejnīcā, bārā vai bārberšopa skatlogā.

Vai es pirktu?

Vai es pats V100 iegādātos? Kā savu ikdienas “darba” motociklu – droši vien, ka nē. Bet, ja es varētu atļauties, es tādu gribētu savai kolekcijai, lai es kaut vai reizi gadā varētu aizgādāt to līdz Komo vai Gardai un apbraukt apkārt ezeram vienkārši tāpat prieka pēc. Ceļošanai tālu un ar pasažieri V100 nav piemērots un nav tam arī radīts. V100 ir radīts, lai ar to dotos īsos, skaistos solo braucienos pa skaistiem, līkumainiem ceļiem. Varbūt uz nedēļas nogali ar mazu somu mugurā, kur iemest fotoaparātu un zobubirsti. 200 līdz 250 km dienā ir tāds komfortabls maksimums Mandello, ja tev jau ir pāri 30. Ja vēl nav – droši vien, ka varēsi skaisti braukt visu dienu. Man pēc pāris stundām dibens jau bija stīvs, plaukstu locītavas mazliet sagurušas (zemās sēdpozīcijas dēļ) un galva izkratīta vējā, jo nekāda augstā stikla jau Mandello nav. Un arī nevajag, jo tas vienkārši vizuāli izskatītos savādi ar tādu.

V100 Mandello bāzes komplektācijā maksā ap 15 000 un labākajā S komplektācijā – 18 000. No vienas puses tas ir būtiski vairāk kā vecās paaudzes V85TT, ar ko varēja mierīgi šķērsot kontinentus. No otras, V100 ir daudz mūsdienīgāk aprīkots un jaudīgāks motocikls, lai gan ar ierobežotāku pielietojamību. Es nedomāju, ka šis motocikls Latvijā būs ļoti populārs, bet tie daži cilvēki, kas to nopirks, to noteikti novērtēs. Katrā ziņā, es kā Guzzi cienītājs kārtīgi izbaudīju šo nedēļas nogali testā ar Mandello. Liels paldies Motofavorītam par testa modeļa nodrošināšanu. Pie viņiem arī pieejami visi citi Moto Guzzi modeļi. Ja jūs interesē iepriekšējās paaudzes V85TT – šī modeļa apskats ir pieejams šeit. Mandello arī ir viens no Latvijas Gada motocikla 2024. gada konkursa dalībniekiem.

Vēl pēdējā bilde no otras puses.