Citadeles pieredze cīņā ar naudas atmazgāšanu, kas katram jāzina un kāda nozīme tajā ir principam “zini savu klientu”

Finanšu sektora dienas kārtībā būtiska vieta atvēlēta ne tikai pakalpojumu sniegšanai un nodrošināšanai, bet arī finanšu noziegumu novēršanai un apkarošanai. Par to, kāda ir bankas Citadele pieredze cīņā ar finanšu noziegumiem, naudas atmazgāšanu, kā šādus pārkāpumus vispār identificēt un cik kā ikdienā banka īsteno principu “zini savu klientu”, noskaidrojām sarunā ar Citadeles valdes locekli Uldi Upenieku.

Finanšu noziegumi ir nepieņemami, tāpēc sabiedrības un visas kopējās ekonomikas interesēs ir cīnīties pret tiem, kuri šādas lietas praktizē. Naudas atmazgāšana ir nākamais solis, kas seko pēc finanšu noziegumiem. Tas nozīmē, ka līdzekļi tiek iegūti noziedzīgu darbību rezultātā un pēc tam kaut kādā veidā atmazgāti jeb legalizēti.

Ir virkne ar organizācijām, kuru mērķis ir konstatēt finanšu noziegumus, fiksēt notiekošo naudas atmazgāšanu, identificēt vainīgos, savākt pierādījumus un pēc tam jau piemērot sodu. Visā šajā ķēdē ir diezgan daudz iesaistītās puses.

Bankas – pirmais posms naudas atmazgātāju atklāšanā

• Viens no pirmajiem ķēdes posmiem ir  finanšu pakalpojumu sniedzēji, t.sk. bankas, kas ikdienā redz veiktos darījumus un piefiksē, ja kāds no tiem ir aizdomīgs un liecina, piemēram, par finanšu noziegumiem vai naudas atmazgāšanu.
• Bankām par novēroto ir pienākums ziņot Finanšu izlūkošanas dienestam, kas šo informāciju apstrādā un nodod tālāk.
• Pēc tam pie darba ķeras kāda no tiesībsargājošajām iestādēm – Valsts ieņēmumu dienests, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, Ekonomikas  policija vai Finanšu policija.
• Tālāk policija veic izmeklēšanu. Ja tiek saskatītas noziedzīgi izdarīta nodarījuma pazīmes, tiek uzsākta krimināllieta un celta apsūdzība.
• Ja apsūdzētais ir vainīgs, notiek tiesas process un tiek piemērots sods.

U. Upenieks norāda, ka, lai šo visu procesu varētu veiksmīgi realizēt, bankai ir jāzina savs klients, jāspēj saprast, ar kuriem darījumiem viss ir kārtībā, ar kuriem nav. Ja kāds no darījumiem šķiet aizdomīgs, banka ir tiesīga uzdot jautājumus par klienta uzvedību un konkrēto darījumu. Ļoti svarīga šajā ziņā ir komunikācija – prasme uzdot precīzus, klientam saprotamus jautājumus par attiecīgo situāciju. Kamēr patiesība nav noskaidrota, bankas ir tiesīgas bloķēt kontu, apturēt darījumus.

Būtiski, ka bankai jābūt arī iekšējās kontroles sistēmai, kas ir atbilstoša standartiem, kuri bankai jāievēro, lai, konstatējot aizdomīgus darījumus, varētu rīkoties. Šos standartus nosaka Anti-money laundering – AML (latviski – cīņa ar naudas līdzekļu legalizāciju) likums un regulatora – Finanšu kapitāla un tirgus komisijas – izdotie noteikumi. Katrai industrijai ir piesaistīts savs regulators. Piemēram, ārpakalpojumu grāmatvežiem tas ir Valsts ieņēmumu dienests, līzinga kompānijām – Patērētāju tiesību aizsardzības centrs.

Vienotā cīņā visām ar visām Eiropas Savienības valstīm

Eiropas Savienībā cīņu ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju regulē attiecīga ES direktīva, kas ir vienota visām dalībvalstīm. Tā ietver mehānismus, kas novērš naudas atmazgāšanu. Šo direktīvu piemēro nevis pa tiešo dalībvalstīs, bet šīs prasības dalībvalstis iestrādā savā nacionālajā likumdošanā. Latvijas gadījumā tas ir Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likums. Jāpiebilst, ka šobrīd ES līmenī notiek virkne izmaiņu. Daļa no direktīvas normām tiks pārnesta uz regulu, kuras prasības būs jāievēro pa tiešo. Līdzīgi kā tas ir ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu.

Kritiski svarīgs ir princips “zini savu klientu”

Lai banka varētu ar klientu veiksmīgi sadarboties, vispirms būtiski ir novērtēt iespējamos riskus, kas varētu rasties saistībā ar šī klienta apkalpošanu. Bankai jābūt lietas kursā par klienta plānoto konta apgrozījumu, darījumu skaitu u. tml. lietām. Sadarbības laikā Citadele ik pa laikam (reizi pusgadā, gadā) klientam nosūta anketu, kurā jāatbild uz vairākiem jautājumiem par klienta uzvedību, darījumiem, kontu utt. Iespējams, kādreiz šāda anketa nonākusi arī tavā rīcībā. Šādā veidā banka tuvinās principam “zini savu klientu”. Labi pazīstot savu klientu, iespējams pareizi novērtēt klienta riska līmeni un pieņemt lēmumu, vai ir nepieciešami papildus kontroles mehānismi. Piemēram, ja ir runa par parastu privātpersonu, kura ik mēnesi saņem algu un atbilstoši to tērē, šo var kategorizēt kā standarta zema riska klientu. Savukārt, ja klients veic maksājumus, kas krietni pārsniedz algas apmērus, veic regulāras skaidras naudas iemaksas un tamlīdzīgi, jārēķinās, ka banka uzdos jautājumus par ienākumu izcelsmi un attiecīgi izvērtēs klienta riska pakāpi. Jāpiebilst, ka aizdomas var radīt arī situācijas, kad klienta kontos nenotiek darījumi, kādiem, atbilstoši klienta profilam, būtu jābūt.

Īpašās klientu kategorijas – politiski nozīmīgas personas

Viena īpaša klientu kategorija, kas bankai mazliet vairāk “jāpieskata”, ir politiski nozīmīga persona un patiesā labuma guvējs. Runājot par politiski nozīmīgām personām, visā pasaulē ir bijuši precedenti, kad augsti stāvošas amatpersonas izceļas ar to, ka ņēmušas kukuļus, lai nodrošinātu sev labākus dzīves apstākļus. Tāpēc pastāv standarts, ka noteiktas personas, kurām ir lielāks risks tapt korumpētām, attiecīgi prasa rūpīgāku pieskatīšanu no bankas puses. Ilgu laiku tas pamatā attiecās tikai uz ārvalstu politiski nozīmīgām personām. Taču šobrīd tas kļuvis aktuāli arī vietējām politiski nozīmīgām amatpersonām, kuras pārstāv tādus amatus kā valsts prezidents, premjers, ministrs, valsts sekretārs, Saeimas deputāts. Tas pats arī pašvaldību līmenī. U. Upenieks skaidro, ka reālajā dzīvē personu skaits, kuras ir pakļautas korupcijas riskam, ir krietni lielāks. Līdz ar to var gadīties situācijas, kad bankas papildus kontroles mehānismus pieliek arī personām, kuru amats neatrodas šajā uzskaitījumā. Tie ir amatpersonu ģimenes locekļi un tuvu stāvošas personas. Lai varētu skaidri pateikt, vai šie riski pastāv vai nē, atkal jāizceļ šis princips zināt savu klientu.

Patiesie labuma guvēji – kas tie ir?

Termins “Patiesais labuma guvējs” galvenokārt ir saistāms ar juridiskām personām vai nodibinājumiem. Tā  ir persona, kas ir faktiski rīkojas ar uzņēmuma mantu un kuras interesēs uzņēmums darbojas. Ja privātpersonai pieder uzņēmums, tad vairumā gadījumu šī personas ir arī tā patiesais labuma guvējs. Taču mēdz būt arī gadījumi, kad uzņēmumam ir kāds formāli ielikts īpašnieks, pats “patiesais labuma guvējs” uzņēmuma darbībā neiesaistās, taču vienlaicīgi ir patiesais labuma guvējs. U. Upenieks uzskata, ka joprojām tepat Latvijā iespējams atrast ļoti daudz uzņēmumu, kurus vada vai kuru patiesie labuma guvēji ir bērni, taču īpašnieki un formāli deklarētie patiesā labuma guvēji ir vecāki. Ja bērns iekūlies lielās nepatikšanās, viņam neko nevar atņemt, jo juridiski viss taču ir uz vecāku vārda. Un šādos gadījumos tieši ir nepieciešams saprast, kāpēc tas tā ir – kas un kāpēc tiek slēpts un vai tas nav saistīts ar korupciju, izvairīšanos no nodokļu nomaksas vai tamlīdzīgi.

Jokiem nav vietas

Bieži vien klients, neko ļaunu negribot, pats sev var izrakt bedri, sagādājot liekas problēmas ar banku. Runājot par darbībām bankas kontā, U. Upenieks uzsver: “Pirmā un svarīgākā lieta – visu, ko darām, darām normāli”. Tas attiecas arī uz it kā visiem labi zināmām un saprotamām lietām. Piemēram, maksājuma mērķī ierakstīt, piemēram, “Paldies par brīnišķīgo nakti!” vai ko vēl divdomīgāku, nebūs īsti prāta darbs, jo banka arī šādas lietas skatās un uz tām reaģē. U. Upenieks skaidro, ka bankās darbojas vairākas sistēmas, kas veic klientu darījumu monitoringu. Tiek analizēti klienta uzvedības modeļi un meklētas pazīmes, kas var norādīt uz potenciāli aizdomīgiem darījumiem, beigās identificējot šo darījumu veicējus.

Klientiem bieži vien mēdz būt neskaidrības par apgrozījuma limitiem un to, kurā brīdī bailīgi jāsāk gaidīt kāda reakcija no bankas puses. Bankām nav noteikta konkrēta summa, pie kuras sāk pievērst uzmanību klientu kontiem. Taču, ja klienta vidējais mēneša apgrozījums bijis ap 1500 eiro, taču pēkšņi vienā mēnesī tas uzlec līdz 10 000 eiro, banka skatīsies, kāpēc ir šādas izmaiņas. Iespējams, klients dabūjis labāk apmaksātu darbu. Iespējams, ir kāds cits iemesls, ko banka vēlēsies noskaidrot, uzdodot klientam jautājumus. Ja klients visu dara godprātīgi, tad uztraukumam, protams, nav pamata.

Uzņēmējiem aktuālais princips “zini savu klientu, zini savu partneri”

Sankcijas vienādā mērā attiecas pilnīgi uz ikvienu uzņēmumu. Taču sankciju riskam vairāk ir pakļauti uzņēmumi,  kas sadarbojas ar ārvalstu klientiem un partneriem jo īpaši no valstīm, attiecībā pret kurām ir noteiktas starptautiskās sankcijas. Un divas no šādām valstīm ir mums kaimiņos – Krievija un Baltkrievija. Visus ar sankcijām saistītus jautājumus Latvijā regulē Sankciju likums – tas attiecas uz visiem, arī uzņēmumiem un bankām. Par šī likuma neievērošanu draud kriminālatbildība.

U. Upenieks skaidro, ka, ja uzņēmums sadarbojas ar partneriem, pret kuriem ir pastiprināts sankciju režīms vai strādā ar precēm, kuras ir iekļautas sankciju sarakstos, uzņēmēja primārā atbildība ir spēt apzināties šo risku. Šī problēma šobrīd kļuvusi nopietnāka, jo pēdējo mēnešu laikā būtiski pastiprinājušās sankcijas pret Baltkrieviju. Sankcijas ir ģeopolitisks cīņas instruments – mehānisms, ar ko tiek veicināta vadošā režīma maiņa, šajā gadījumā Aleksandra Lukašenko režīma nomaiņa. Latvijā ir ļoti daudz uzņēmēju, kuri strādā ar Baltkrieviju. “Ja ir izveidojusies cieša sadarbība ar kādu Baltkrievijas uzņēmumu, kam ir noteiktas sankcijas, jāņem vērā, ka biznesam tas nāks par sliktu”, uzsver U. Upenieks. Ja nav zināms, vai attiecīgajam uzņēmumam piemērotas sankcijas vai konkrētas preces drīkst importēt/eksportēt uz Baltkrieviju, uzņēmēja primārais uzdevums ir sekot līdzi un to noskaidrot. Savukārt banku pienākums ir pieskatīt, lai nenotiek sankciju apiešana. Šobrīd Citadele arī aktīvi izglīto klientus par iespējamo sankciju pret Baltkrieviju ietekmi uz finanšu pakalpojumu sniegšanu.

Nākotnē Citadele piedāvās tehnoloģijas balstītu vēl individuālāku apkalpošanu

Jautāts par to, ko jaunu Citadele varētu ieviest vai turpināt attīstīt, lai piedāvātu vēl individuālāku apkalpošanu, U. Upenieks norāda uz riskos balstītas pieejas attīstību. Katrs klients ir individuāls, nevis ielikts kādā kategorijā kopā ar citiem, tāpēc arī riski tiks izvērtēti individuāli. Ja tiks uzdoti jautājumi, tie būs pielāgoti, balstoties uz konkrētā klienta uzvedību, darījumiem kontā, ienākumu līmeni utt. “Protams, ka klienti grupējas kaut kādās kategorijās – seniori, algoti darbinieki utt., taču tiem kontroles jautājumiem, kuri tiek uzdoti anketās, jābūt tieši piemērotiem attiecīgajai klienta kategorijai vai konkrētajam klientam piemītošajiem riskiem,” skaidro Citadeles valdes loceklis.

Bez tehnoloģiju atbalsta neiztikt, īpaši šajā jomā. U. Upenieks uzsver, ka tikai ar cilvēku iesaisti šis darbs būtu neizdarāms un būtiska nozīme ir tehnoloģijām. Taču līdzīgi kā citās jomās Citadelē, arī šajā nākotnē liels uzsvars tiks likts uz mākslīgo intelektu, kas palīdzēs datu apstrādes, analīzes jomā, kopsakarību meklēšanā un dos iespēju bankai vēl labāk zināt savu klientu un sniegt pielāgotāku servisu un pakalpojumus.