Ribble izziņojis divus jaunus un ļoti vieglus elektriskos velosipēdus, viens no tiem iekļaujas zem 11 kilogramu atzīmes. Elektriskam velosipēdam svars zem 11 kilogramiem ir iespaidīgi maz, vien paliek jautājums par akumulatora ietilpību un elektriskā dzinēja jaudu.
Ribble Endurance SL e Hero ir ražotāja labākais elektriskais velosipēds, tas sver 10.5 kilogramus. Endura
nce SL e Hero ticis pie pilnībā integrēta akumulatora un arī elektriskais dzinējs ir skatam labi paslēpts. Endurance SL e Hero izmantojams kopā ar Mahle Ebikemotion lietotni.
Endurance SL e Hero vieglu padara pilnībā integrēta oglekļa šķiedras stūre un stūres iznesums, kā arī Endurance SL e Hero var aprīkot ar Shimano Dura-Ace Di2 elektronisko pārslēga sistēmu. Velosipēdam ir ļoti viegli Level BS35 Superlight EBM oglekļa šķiedras rati ar bezkameru riepām.
Ja šis viss šķiet par traku, tad Ribble piedāvā arī Endurance AL e, kas ir ticis pie 6061 T6 alumīnija sakausējuma rāmja, šis velosipēds sver tikai 13 kilogramus.
Ribble Endurance SL e Hero cena sākas no 7000 britu mārciņā, kamēr alumīnija Endurance AL e modeļa cena ir no 2700 britu mārciņām.
Visvieglākie elektro velosipēdi klusi piedalījās šosejas un cyclocross sacensībās jau pirms 10-11 gadiem. No tā laika F1 aizgūtām bateriju tehnoloģijām varēja dabūt vienu kilowatu no AAA baterijas. Tiem kam interesē vēsture, links: Mechanical doping: A brief history | Cyclingnews
es saprotu kam domāti parastie evelo, bet kas izmantos šo velo, kas pēc ikdienas minēja standartiem jau tā ir viegls un teju vai lido, knapi minoties? vieglā all-carbon modifikācija laikam nav īsti vajadzīga amatierim un tās elektriskā daļa nav vajadzīgam sporcmenim…varbūt kāds šito labāk saprot.
vai tiešām tikai slazds turīgajiem onkuļiem, kas noliek 10 stabus par velo, kas ļauj justies 10-20 gadus jaunākiem?
Jebkurš amatieris un pat svētdienas braucēji sen izvēlas tikai karbonu. Nevis tikai tāpēc, ka vieglāks, bet arī tāpēc, ka dēļ rāmja, stutes, stūres izgatavošanas gudrībām, tas labāk slāpē mikro vibrācijas – līdz ar to var braukt ilgāk nejūtot diskomfortu. Tātad tas tieši iesakāms mīkstumiņiem, kas brauc reti vai tikko sāk. Augstākā plaukt agrupas un visādas bateriju lietas, protmas, turīgākajiem indivīdiem, lai nedaudz pazīmētos :)
mjā, svētdienas braucēji uz kalnu ričukiem kas barā plezīrē pa veloceliņu, zvēr ka karbona stūre no aļika ir kardināli mainījusi braukšanu (neskatoties, ka priekšā ir federdakša un 2.2″ riepas ļauj braukt uz pilnu klapi pa elles drupām) – nujā, tiem karbons ir ļoti nepieciešams.
vieni brauc ar tukšām riepām, otri pārpumpē riepas līdz akmenim un jūt katru putekli uz ceļa – nu, kāds karbons, kāda elektrība?
smagajās disciplīnās, šosejnieki pa franču bruģi vai velokross pa jeb%^&*m – nu, tur skaidrs, ka taupa spēkus un visu, kas sakratās. bet tur jau nav elektrības!
Ar smadzenem apveltitas butnes perk titana rami-daksu ar karbona sedekla stuti un iznesumu :D
Ar čomiem sadomājām pa Siguldu pabraukāt, un katrs atbrauca ar to kas bija. Kam ar dzelzs rāmi, kam ar alumīnija un tad vēl tie kam viss no karbona, ieskaitot spieķus. Protams, ka pirms brauciena Karbonistiem deguns bija gaisā, un bija skaļa smiešanās par oldscool ričukiem. Pēc pirmā kārtīgā palēciena nobrauciena laikā karbona spieķi sāka birt viens pēc otra, vēl arī kādam karbona rāmis ieplaisāja. Lieki teikt, ka smagie dzelzs ričuki un nemodernie alumīnija ričuki aizbrauca mājās savā hodā, kamēr karbonisti dabūjas stiept savus ričukus uz pleca. Vismaz viens labums ir no karbona, salīdzinoši viegli, ja tālu jānes! :D
Nu par aļikā iepirkušajiem čomiem viss skaidrs, taču nevajag rakstīt pasakas it kā vispārinot karbona īpašības arī no normāliem ražotājiem.
Tur jāskatās konkrēti. Jotubē ir cilvēki, kas griež vaļā karbona rāmjus, dakšas un tur tad arī mūsdienu lielie vārdi mēdz piegādāt. Paradoksāli, bet rodas iespaids ka jēdzīgi ražoja pirms gadiem 10(drīzāk 15?) kad karbons vēl nebija gluži masveida produkts, konstrukcijas taisīja ar rezervīti un piedomāja, kā tas viss kalpos. Katrā ziņā, redzot tos tukšumus un delaminācijas, es neredzu par ko maksāt $$$ par rāmi, ko pat pārkausēt nevar (izskatās, ka karbons ir ļoti slikts materiāls no pārstrādes viedokļa). Dakšas gadījumā tas ir jau ļoti nopietni un es nerunāju par aļika sortimentu.
Titānam kā velo rāmja materiālam ir savi trūkumi, ko cilvēki ar lieliem makiem ātrumā nepamana.
Nav jau titans tik dargs
cena ir pat sekundārs, ne gluži objektīvs parametrs (jo uz izolētas salas titāna velo maksās tikpat, cik čuguna).
iesākumam – titāna caurules pareizi metināt ir daudz sarežģītāk un dārgāk, kā tērauda. dzenoties pēc apjoma un cenas, titāna velo ražošana ir tikusi līdz plaisām, kas veidojas blakus metinājumu vietām. dzelzs rāmjiem tas ir milzu retums pat lētajā galā. man pēdējais dzelzs rāmis ar metinājuma defektu bija 1989.g. made in ussr.
ne velti sportā titāna rāmjus izmanto ļoti reti, jo karbons ir vieglāks un lētāks izgatavošanā. būtībā, titāns ir nišas produkts turīgu pircēju ego kutināšanai. ja par svaru, tad labs tērauda rāmis sver tikpat, cik vidējs titāna rāmis (jā, es nerunāju par vidējo tērauda enkuru kas izvilkts no amsterdamas kanāla un tiek tirgots ss).
Es noraditu, ka diskusija ir pa velo brauksanai, nevis velo sportam
Tad nosauc kādu praktisku ieguvumu ne-sporta braukšanai titāns vs tērauds vai titāns vs alumīnijs)
Uztaisīt rāmi var kaut ko bambusa, kaut no zelta – svarīgi saprast praktiskos ieguvums pret izmaksām, īpaši citu materiālu kontekstā.
Aluminum frames are generally stiffer than steel, resulting in a harsher ride.
Līdz komatam piekrītu, tālāk nē.
Ja velo ir pneimatiskās riepas, tad riepas deformējas pietiekoši, lai pilnībā anulētu rāmja deformāciju ietekmi uz braukšanas sajūtu.
Alumīnija velo man ir 2″ riepas, tēraudniekam – 25c. Ar stingro alumīja rāmi ar 2.5-3bar spiedienu riepās braukšana ir kā uz pēļa, kamēr uz tēraudnieka 25c riepām pie 6bar jau jūt ceļa nelīdzenumus.
Šahs un mats.
Nē – ar smadzenēm apveldītas būtnes stāv tālu pa gabalu no titāna detaļām velosportā.
Arī saprātīgs ikdienas minējs neskrūvēs iznesumā u.c. kritiskās vietās titāna skrūvītes.
Te netiek izskatits sports
Šāda tipa velo elektriskais elements ir domāts, lai varētu vieglāk uzbraukt kalnā. Kalnainos apvidos vecāka gada gājuma cilvēkiem, vai cilvēkiem ar traumām motors palīdz turēt līdzi citiem. Uz līdzenuma elektromotora ātruma limits 25km/h nozīmē, ka motors pārsvarā nepiedalās. Tad ir patīkami, ja velo ir viegls.
turēt līdzi kam? normāli velosipedisti iesmīn par elektrību. elektriķi tusē ar elektriķiem, muskuļi ar muskuļiem. neesmu redzējis NEVIENU labā formā esošu elektriķi. visi kā viens ir resni un tūļīgi, un vienalga vai skuteris, vai velo vai monoritenis
Kolēģis, kurš katru dienu, cauru gadu, brauc uz darbu lielu gabalu ar pašdarinātu e-velo ir pavisam kārns :)
Tas LV. Ne mums kalni, kur šis būtu aktuāls un arī velo braukšanas tradīcijas citādākas. Es runāju par cilvēkiem, kas ir bijuši aktīvi velo braucēji, bet tad vai nu vecums, vai trauma traucē braukt kopā grupā ar pārējiem.
Lētāki par 1000 viņi nav.