Zemais dzimstības rādītājs kļuvis par nopietnu Japānas problēmu, kuras risināšanā valdībā jau krietnu laiku tiek lauzītas galvas. 2019. gadā Japānā dzimušo bērnu skaits nokritās zem 865 000 – tas ir rekordzems rādītājs. Viens no risinājumiem šai problēmai, protams, ir tehnoloģijas. Proti, Japāna plāno izmantot mākslīgajā intelektā balstītas saderības shēmas, kas iedzīvotājiem palīdzēs vieglāk atrast īsto partneri romantiskām attiecībām.
Plānots, ka nākamajā gadā vairākām Japānas pašvaldībām tiks piešķirts finansējums 19 miljonu ASV dolāru apmērā aktivitātēm, piemēram, saderības shēmu radīšanai, kas palīdzēs iedzīvotājiem atrast savu otro pusīti.
Pašreiz līdzīgas partnera meklēšanas shēmas Japānā jau tiek piedāvātas. Taču dažas no tām ir ļoti primitīvas un neefektīvas – aprobežojas vien ar tādiem kritērijiem kā vēlamais partnera vecums un ienākumu līmenis. Savukārt papildus finansējums ļautu izveidot sarežģītākas un plašākas saderības shēmas, kas ietvertu, piemēram, hobiju un vērtību sadaļu.
Te nu būtu jāatsakās no intelekta kā tāda. Mazattīstītās Āfrikas vai arābu valstīs intalekta ir samērā maz , bet toties kāda dzimstība.
Vai arī šī nauda jāvelta intelekta vairošanai Āfrikā. Tas laikam ir vienīgais ceļš kā apturēt cilvēces nejēdzīgo vairošanās instinktu. Gan jau ka japāņus tik ļoti neuztrauktu dzimstības kritums, ja citur būtu tāds pats. Jo mazāks cilvēku skaits, jo vairāk dabas resursu uz vienu cilvēku.
Manā skatījumā, dzimstības problēma ir dēļ saucamās patērētāju kultūras, kur ģimeni aizvieto dzīšanās pēc izklaidēm. To neatrisinās “ideālais” partneris.
Varbūt vairs nav viduslaiki, kad ir nepieciešami bērni lauka apstrādāšanai? Ir skaisti, ka katram cilvēkam ir izvēle kā pavadīt savu dzīvi. Un daudziem tā nesaistās ar bērnu audzināšanu.
“Daudziem tā nesaistās ar bērnu audzināšanu” līdz viņi sasniedz 40 gadu vecumu un tad sāk skraidīt un censties tikt pie bērna.
Un tās ir viņu tiesības. Kad, kā un vai radīt bērnus ir katra individuāla izvēle.
Šajā gadījumā par Japānu, viņiem tīri dažādu kulturālu un sadzīvisku iemesli dēļ cilvēkiem ir grūti atrast vienam otru, pat ja viņi vēlas tos bērnus. Attiecīgi, tā kā tas ir sabiedrības interesēs, valdība viņiem arī ar to palīdz.
Diemžēl tur, Japānā, ir viena cita liela problēma – overwork. Ja tev vidējais office drone pavada darbā ~12h dienā (jo boss arī strādā 12h), tad kāda tev tur vēl ģimenes dzīve var būt. Un tas ir ļoti atbalstīts un pasniegts kā laba lieta. Kuram tur vēl ir laiks taisīt bērnus. Un, protams, ar šo problēmu viņi gandrīz neko nedara.
Drīzāk būtu ar likumu saīsinājuši darba dienas līdz 8 stundām. Un kontrolējuši kā tas tiek izpildīts. Pašlaik japāņu darba kultūrā tiek kultivēts nenormēts darba laiks, kur fiziski nav iespējams kaut kas tāds kā otrās puses atrašana un ģimenes veidošana.