Tālajā 1992. gadā divas šobrīd konkurējošas kompānijas bija radījušas spēļu konsoles hibrīdu, kurš bija spējīgs nolasīt diskus, kā arī joprojām darbojās uz speciālajām kasetēm. Spēles un cita veida saturs no diska formāta bija jaunums, kurš sniedza jaunas kvalitātes iespējas tiem laikiem. Taču daži biznesa nesmukumi tieši pēc Nintendo Play Station izlaišanas padarīja šo konsoli par vēstures alēlēs ļoti retu produktu.
Īpašā konsole bija spējīga nolasīt tiem laikiem radīto Super Disc formātu, kuru Nintendo bija radījusi kopā ar Sony, lai veidotu uzlabotu spēļu pieredzi, kas visvairāk uzlaboja tieši skaņas efektus. Taču reizē tā bija spējīga palaist spēles tam laikam ierastajās kasetes. Arī vizuāli tas vairāk izskatījās pēc Nintendo zīmola kopā ar klasisko spēļu pulti, veidojot pašu konsoli no baltās plastmasas, kura gadiem ejot ieguvusi savu vēsturisko dzeltinājumu.
Šī konsole šobrīd ir atjaunota darba kārtībā, jo pirmoreiz to izsolē 2009. ieguva kāds vīrietis, kurš pamanījās vēl 6 gadus to noturēt savos bēniņos, līdz beidzot 2015. gadā novembrī to atkal atrada un pēc tam nodeva datorspēļu aprindās zināmam cilvēkam Benam Hekendornam (Ben Heckendorn). Šobrīd tā pilnībā strādā un tikusi izsolīta par veseliem 360 000 USD. Ierīces patiesais īpašnieks ir bijis Olafs Olafsons (Olaf Olafsson), kurš ieņēmis pirmā Sony Computer Entertainment prezidenta amatu, un to paņēmis sev līdz atstājot kompāniju.
Visa sērīgā stāsta pamatā ir tas, ka Nintendo bija slēpusi no Sony savu sadarbību ar kompāniju Philips, kas nākusi gaisā izstādē CES 1991. Tas notika tieši vienu dienu pēc Nintendo Play Station oficiālās prezentācijas. Pēc šīs situācijas, iznākums ir mums noprotams, jo šobrīd tirgū pieejama tikai Sony ražota PlayStation konsole.
ja kāds grib saprast par ko ir runa šajā tulkojumā — labāk lasiet oriģinālu, kaut vai ar google translate.
Tulkotājam galīgi nav ne jausmas, par ko patiesībā ir raksts. Skumji.