Es ievērojamu laika sprīdi neesmu braucis ar mazauto. Hyundai i20 noteikti nav izmēros pats mazākais transportlīdzeklis, kurā esmu mēģinājis ierūmēt savu rumpi, bet ir ļoti tuvu tam. Trīs gadus atpakaļ es uz pāris dienām tiku pie koši sarkana Opel Adam un ne tikai man tas auto patika, bet arī vecākais dēls bija sajūsmā. Kaut es neatceros īsti iemeslu sajūsmai, bet man vēl ilgi tika atgādināts, ka “tēti – tev šis auto ir jānopērk”, kaut dēls tiek izvizināts gandrīz ar katru manu izmēģinājuma auto un to skaits ir pietiekami liels un tikpat liela ir arī dažādība un kas tāds īsti nav atkārtojies. i20 nav mazākais no Hyundai veikumiem – ir vēl tāds i10, kuru Kristaps kādu laiku atpakaļ izmēģināja, bet i20 ir jaunākais no Hyundai mazajiem pilsētas auto un es ar to devos tālākā pārbraucienā, lai uzzinātu visu par un ap atjaunoto hečbeku.

Mazliet vēstures

Hyundai i20 ir sasniedzis savu otro paaudzi un mums ir pieejams apaļus desmit gadus. Otrā paaudze tika prezentēta 2014.gadā un šogad auto ieguva savu atjaunojumu, kas to diezgan pamatīgi izmainīja.

Atjaunotais i20 ir ticis pie pavisam jauniem buferiem, sliekšņiem, bagāžnieka vāka, optikas un jauna dizaina riteņu diskiem. Priekšējais buferis ir kļuvis daudz izteiksmīgāks un ieguvis Hyundai izteiksmīgo radiatora resti. Interjerā lielu izmaiņu nav, ja neskaita pavisam jaunu info-izklaides sistēmu ar Android Auto un Apple CarPlay atbalstu.

Tehniskā puse

Dzinēju palete ir palikusi tā pati, kas iepriekšējā paaudzē, bet tagad vairs nav pieejami dīzeļdzinēji, kaut citiem tirgiem ražotājs tos piedāvā.

Latvijas tirgum tiek piedāvāti šādi varianti:

  • 1.2 litru MPI ar 75 Zs (121 Nm), kurš pieejams vien ar 5 ātrumu manuālo kārbu
  • 1.0 trīs cilindru turbo ar 100 Zs (172 Nm), kurš pieejams ar 5 ātrumu manuālo vai 7 ātrumu divsajūgu DCT automātisko ātrumkārbu
  • 1.0 trīs cilindru turbo ar 120 Zs (172 Nm), kurš pieejams ar 6 ātrumu manuālo vai 7 ātrumu divsajūgu DCT automātisko ātrumkārbu

i20 ir pieejams trīs dažādās komplektācijās – vienkāršākā Fresh, vidēji komplektētā Comfort un pilnākajā Style un tikai Style ir iegādājams ar jaudīgāko 120 zirgspēku dzinēju abu ātrumkārbu versijās, Fresh un Comfort var iegādāties visās pārējās.

Interjers pārsteidz

Sākšu šo rindkopu ar tekstu, man bija pozitīvs pārsteigums vien saņemot auto un atverot vadītāja durvis – interjers ir tiešām glīts. Burvīgajā un ātrajā i30N man nepatika info-izklaides sistēmas integrācija – tai sistēmai nepiestāv planšetveidīgs veidols. i20 ir klasiska ekrāna integrācija panelī un vienīgais pārmetums varētu būt tikai ekrāna augstums – tas varēja būt samainīts vietām ar centrālajām ventilācijas atverēm, tādā veidā nodrošinot labāku redzamību, jo būtu vienā līnijā ar spidometru.

Auto ir ļoti glīti ādas sēdekļi un horizontālās iešuves tos padara vizuāli dārgus. Nav ekonomēts arī uz šādām iešuvēm aizmugurējā sēdekļu rindā un tas liecina, ka ražotājs pievērš uzmanību detaļām. Stūre ir ērta, elkoņbalsta augstums ir trāpīts desmitniekā un arī kreisajai rokai ir ērti un durvju apdares. Auto ir ļoti ērti izvietoti kafijas krūzes turētāji un ir arī pietiekams tilpums durvju bagāžas nodalījumā, tas gan kompensē smieklīgi mazo paneļa nodalījuma tilpumu. Telefonam ir ērta vieta priekšpusē un turpat ir izvietota USB, AUX savienojuma vieta un klasiskais “piepīpētājs”.

Salonā ir daudz plastmasas, bet tā uz tausti ir patīkama un diezgan kvalitatīva un ādas iešuves durvju paneļos vizuālo kopskatu padara patīkamu.

Mazais hečbeks ir ticis gan pie sēdekļu apsildes, gan arī stūres rats ir apsildāms. Kā jau minēju, 7 collu info-izklaides ekrāns atbalsta Android Auto un Apple CarPlay un tagad ar Waze integrāciju tām sistēmām beidzot parādās jēga.

Braukšana un sajūtas

Braukšanas plāns bija grandiozs. Nu labi, ne grandiozs, bet doties ar pilsētas auto uz Tartu uz Hyundai mēdiju pasākumu un jaunā Santa Fe prezentāciju. Par Santa Fe, protams, es nerunāšu, es fokusēšos tikai uz ceļu un centīšos akcentēt mazā i20 plusus un mīnusus no pilsētas burzmas dodoties lielceļa taisnēs.

Man uzticētais auto ir jaudīgākais un pilnākais no pieejamajiem. Arī krāsa ir ļoti izteiksmīga – kašmira brūnā. Krāsa gan ir no sākotnējās paletes, atjaunotais i20 ir papildinājis virsbūves krāsojuma klāstu ar trim košākām jaunām krāsām – sarkanu, zilu un pelēku.

Jaudīgākā versija, protams, skan labi, bet atceramies, ka tas ir viena litra trīs cilindru benzīna dzinējs, kurš aprīkots ar turbīnu un attīsta 120 Zs. Ja šķiet, ka dinamikas rādītāji nav spīdoši, tad varu nomierināt – maksimālajā komplektācijā auto pašmasa sasniedz vien ap 1200kg, tātad masas un jaudas attiecība nav nemaz tik slikta.

Kad sāku savas rīta gaitas, mazliet uztraucos par auto spējām un ne jau pilsēta mani uztrauca. Tas, ka auto ir paredzēts ne tikai pilsētai, apliecina vien vadītāja atbalsta sistēmu pieejamība – gan izbraukšanu no braukšanas joslas brīdinošā sistēma, gan arī joslas saglabāšanas palīgsistēma, kas auto starp joslām piestūrē un tālās gaismas lukturu automātiskas pārslēgšanas palīgsistēma. Tas viss pilsētai īsti nav nepieciešams, tātad ražotājs ir paredzējis, ka auto pametīs pilsētu tikpat bieži, cik sēdēs sastrēgumā.

Uzreiz varu minēt, ka mani pārsteidza auto starta dinamika, pārsteidza ar mīnusiņu – pati iekustēšanās līdz 20 km/h ir ar tik lielu aizturi, ka bieži vien sevi pieķēru dziļāk spiežam akseleratora pedāli, lai vispār kaut kas notiktu, kas, protams, jūtami ietekmē degvielas patēriņu. Šoseja pārsteidza ar plusiņu – neviens apdzīšanas manevrs neizraisīja bailes un arī tikšana garām vairākām rindā braucošām smagajām automašīnām bija izveicama bez lielas piepūles. Mazais i20 ar šķietami mazo dzinēju visus uzticētos uzdevumus izveica pārsteidzoši labi. Brīdī, kad braukšanas ātrums pieaug, ļoti jūtami pieaug arī degvielas patēriņš un man ir grūti iedomāties, cik auto tērētu pat, teiksim, Polijā, kur braukšanas ātrums uz maksas lielceļa ir 140 km/h. Klusums salonā ir pārsteidzošs un daudz lielākos un dārgākos auto esmu vairāk dzirdējis trokšņus no ceļa, riepām un vēja.

Pavisam nesen kādā TV raidījumā viesojās bijušais Ceļu Policijas priekšnieks Edmunds Zivtiņš un viens no viņa spārnotākajiem teicieniem bija “labāk nedaudz par ātru, nekā par lēnu un jauda nav domāta lai zīmētos meitenēm, bet drošībai” un Zivtiņa kungs arī uzsvēra, ka Latvijā +10 km/h ir tā robeža, kuru neaiztiek ne ierīces ar fotoaparātiem, ne arī spilgti zaļajās vestēs staigājošās amatpersonas un es nedomāju sētniekus. Visu turpceļu tā arī braucot ar aptuveni +10 no atļautās ātruma robežas, vidējais auto patēriņš spītīgi rādīja ap 7 litriem uz 100 km, kas, manuprāt, ir mazliet par daudz, jo ražotājs kombinēto degvielas patēriņu min zem 5 litriem uz 100 km.

Sēdekļi kaut skaisti nav paši ērtākie lieliem attālumiem. Mana mugura varētu būt ražotāja etalons, lai samērītu cik tālu var nobraukt nesākot dīdīties sēdeklī un i20 gadījumā pēc 100 veiktajiem kilometriem es jau sāku cilāt dibena vaigus.

Cenas un komplektācijas

Pozitīvā ziņa ir tā, ka jau pati vienkāršākā Fresh versija var tik komplektēta ar Tech paketi, kura dod 7 collu LCD info-izklaides ekrānu ar Android Auto/Apple CarPlay un Bluetooth brīvroku/audio sistēmu. Tech pakete maksā 750 EUR, bet tagad uz akcijas laiku to ir iespējams iegādāties par pusi cenas, proti, 375 EUR.

Safety pakete var tik komplektēta Comfort versijai un tā dod dažādus vadītāja asistentus – frontālas sadursmes brīdinājums, joslas ieturēšanas palīgsistēma, kas arī automašīnu piestūrē un lamājas, ja rokas neatrodas uz stūres, tālo gaismu asistentu, vadītāja modrības brīdinājuma funkciju, labākus LED lukturus ar līkumgaismām. Arī šī pakete ir iegādājama par 375 EUR ar 50% atlaidi.

Luxury pakete, pie kuras var tikt tikai Style versija, dod papildus ādas sēdekļus un ādas durvju apšuvumus un lai cik tas arī smieklīgi neizklausītos – aizmugurējos skaļruņus. Un par mūzikas sistēmu es patiešām biju pārsteigts – tā skanēja patiesi labi un bass bija pamatīgs. Luxury paketi var iegādāties par 850 EUR.

Hyundai i20 sākuma cena ar vienkāršāko dzinēju un manuālo kārbu ir 11900 EUR un labākajā versijā ar septiņu ātrumu DCT ātrumkārbu auto maksās jau sākot ar 17400 EUR. Izmēģinājuma auto ir ticis pie visa tā labākā un tā cena sasniedz gandrīz 20 tūkstošus EUR.

Secinājumi

Automašīnu izmēra samazinājumu idejiski saista ar valsts attīstību – ne tikai ekonomisko, bet arī saprāta. Es gribu domāt, ka Latvijas sabiedrība kļūst arvien izglītotāka un pareizā virzienā domājoša, arvien vairāk mazās automašīnas iegādājas privātpersonas, jo saprot, ka viņiem nav nepieciešamības pēc milzīgiem auto ar simtiem litru bagāžas nodalījumu, kurās lielāko gada daļu pārvadāt vien gaisu. Atjaunotais Hyundai i20 ir ļoti potenciāls šāda maza ģimenes auto pārstāvis, auto ir aprīkots ar nepieciešamajiem drošības risinājumiem, ir moderns un pat ļoti glīts. Pievarētie 700 kilometri man deva sapratni, ka i20 nav paredzēts nepārtrauktu milzu attālumu veikšanai, jo mugura un sēžamvieta relatīvi ātri sāka prasīt uzmanību, bet pilsētā auto jūtas kā zivs ūdenī. Man vien ir divi pārmetumi – manuprāt degvielas patēriņš ir mazliet pa lielu un man pietrūka pašas starta dinamikas, lai auto būtu mazliet veiklāks no luksofora.

Ja rakstā pamanīji kļūdu, padod mums par to ziņu, iezīmējot ačgārno tekstu un nospiežot Ctrl+Enter. Paldies!

  • edgku

    “doties ar pilsētas auto uz Tartu” – ir laiks līst ārā no stereotipiem :) Baltijas ceļi nav gluži autostrādes, un doties tajos ar mazauto nav ne varoņdarbs, ne ekstrēmisms :)

    • Maris Gaugers

      Es gaidīju ko tādu! Vienlaicīgi gan piekrītu, gan nepiekrītu Tev, bet liela daļa ir saistāma ar stereotipiem jā! Atceros 10 vai vairāk gadus atpakaļ darba vajadzībās laiku pa laikam braucu ar ofisa Toyota Yaris ar 3cyl dzinēju un tur bija izteikti – tikko sāc braukt uz 90-100, patēriņš aiziet kosmosā!

      Skaidrs ir tas, ka i20 nav paredzēts Vācijai un 180kmh, jo tad ekonomiskāk būtu V8, bet pilsētai un vietējas nozīmes lielceļiem, lielākās daļas Eiropas – pavisam noteikti!

      Lielceļi ir paredzēti lielām distancēm – rakstā varēji vēl pamanīt iezīmes, ka pēc 100-150km bija dibenam grūti jau un tas ir maz!
      Es pirms pāris nedēļām ar BMW F11 aizbraucu līdz Hanoverei un atpakaļ 3 dienās šeit tā atzīme, piemēram, ir bāka, kad dibens prasa kustību, tātad ap 800km. Ne tikai jauda ir pilsētas auto norādne – stabiitāte, klusums, izmērs utt ir no svara

      • edgku

        Labi, labi. Ar raksta nobeigumu jau arī mazliet reabilitējies :)

  • Čuvijs

    Esmu ar visām 4 par šādu mazauto, nevis pajātu limuzīnu “tikki no vācijas”! Gan visu drošības labad, kan ekoloģijas utt. Nedaudz besī Hunday mantkārība, jo viņi ieminuši tajā cenu kategorījā kur atrodas VAG, bet ar stipri zemāku sniegumu. Kaut vai tas pats degvielas patērīņš sola vienu, bet pēc fakta čušs. 1.0l turbo TSI ar DSG7 kaut uz 140km/h konstanti tur pat zem 5l/100km(sava pieredze). 20klučiem var dabūt labi nopakotu Skoda, Seat, vai par Volkswagen jau videjā(golf/Leon/Octavia) kompaktklases segmentā. Jebkurā gadījumā vissi šie skārdeņi ir paredzēti uz ~10 gadiem max ;)

    • edgku

      1) 10 gadiem max – apskaties ss.lv
      2) cik gadus tev vajag? :)

  • Skābene

    Kārtējā mazā blusa, kas strebj kā kārtīgs 1,6 – 2 litru motors!

    • Nelabojams

      Jap… man ir Hyundai Coupe, 2008.gada (pirkts jauns savulaik), pat diezgan dinamiski braucot, tērē ap 7,5l/100, turklāt ir interesanta īpatnība – pārsniedzot kādus 115 km/h, degvielas patēriņš KRĪTAS! Līdz apm. 6 – 6,5. Motors ir nooptimizēts braukšanai pa bāni ar 130; nu, virs tā gan patēriņš uzreiz aiziet kosmosā (Vācijā uz bāņa izmēģināts). Bet pilnīgi atbilstoši saviem 2,2 litriem un 120 kW = 160 Zs. Pašmasa mazāka, nekā i20 (1140 kg), tādēļ dinamika apskaužama.
      Visumā esmu iecienījis Hyundai marku, jo arī 2005.gadā pirktā “Elantra” ģimenē godīgi nokalpoja līdz pat pērnajam pavasarim un nobrauca bez būtiskiem remontiem gandrīz pusmiljonu… Taču ar šiem mazajiem, pārforsētajiem motora izstrādājumiem diez vai tā būs :(