Kursors izmēģina Rolls-Royce Wraith

Šāda nedēļa gadās reti. Labi, ko es meloju, šāda nedēļa negadās nekad – pirmdienu sākt ar Audi R8 braucieniem pa Biķernieku sporta kompleksu un nedēļu noslēgt ar pavadītu dienu pie Rolls-Royce stūres. Tā parasti nenotiek. Tā līdz šim vēl nebija noticis.

Reizi gadā Rolls-Royce Eiropas Korporatīvo komunikāciju pārstāvis Frank Tiemann apmeklē Latviju, sev līdzi ņemot pāris šīs markas ekskluzīvos pārstāvjus, tādā veidā sniedzot klientiem un žurnālistiem unikālu iespēju izmēģināt auto, kuru atļauties var vien retais. Šoreiz Latvijā ieradās trīs modeļi – Dawn, Wraith un Ghost, attiecīgi kabriolets, kupeja un limuzīns un man bija iespēja izmēģināt, manuprāt, efektīvāko modeli. Proti, Wraith, kas ir pats jaudīgākais Rolls-Royce vēsturē.

Interesants ir fakts, ka viens no retajiem vēl braucošajiem pirmās paaudzes Wraith sešdesmitos gados uzturējās Latvijā, ar to brauca viens no krievu armijas virsniekiem. Tagad auto atrodas privātajā kolekcijā Lietuvā.

Inchcape BM Auto mārketinga departaments bija izcilības augšgalā un visu Rolls-Royce pasākumu padarīja īpašu – pirmkārt dodot iespēju ne tikai iegūt emocijas no paša auto, bet arī ļoti intīmā gaisotnē sākt dienu ar sarunu par un ap RR ar Frank Tiemann, kurš patiešām māk pozitīvi uzlādēt un manā gadījumā papļāpāšana pirms auto saņemšanas izvērtās vairāk kā stundu gara, jo nekādi nespēju atrauties no interesantās sarunas. Pie tam, man jau bija sarunāts dienas līdzgaitnieks – modes blogere Anete Ozoliņa. Sākumā var rasties diezgan pamatots jautājums kādēļ? Wraith moto skan sekojoši “Power. Style. Drama” Pieļauju, ka šis bija viens no iemesliem, kādēļ Inchcape BM Auto izdomāja, ka žurnālistika ir jāsasaista ar modi, un, manuprāt, sanāca win-win, jo varēja iegūt arī elegantas pasažieres viedokli par auto.

RR ir gadījums, kad es krasi mainu savas domas.

No bankrota līdz veiksmes stāstam.

Rolls-Royce pēdējos gados nav gājis viegli un vienu brīdi tas bija tuvu bankrotam. 1998. gadā tika izveidots jauns uzņēmums Rolls-Royce Motor Cars, kas bija 100% BMW grupai piederošs meitas uzņēmums. Pirmo automašīnu jaunais uzņēmums gan saražoja tik 2003. gadā un tas bija ļoti veiksmīgais Phantom un jau pēc tam attiecīgi 2007. un 2008. gadā iznāca Phantom Drophead Coupe un Phantom Coupe – pirmās jaunā uzņēmuma sportiskās uz limuzīna bāzes veidotās divdurvju auto versijas. Auto ļoti iecienīja ārzemju zvaigznes un pie kabrioleta stūres presē bieži dižojās tādas personības kā, piemēram, Deivids Bekhems un Saimons Kauels. RR ir ļoti iecienīts skaļu modes cilvēku aprindās, Koko Šanele ļoti dievināja savu zilo Rolls-Royce un Karls Lāgerfelds bieži redzams izkāpjot no sava melnā Drophead Coupe.

Nākamais jaunās ģimenes auglis ir Ghost un BMW jau šajā bērnā ir ielicis mazliet vairāk sava materiāla. Kaut auto vizuāli ir līdzīgs savam priekštecim, tas ir izstrādāts pilnībā no jauna. Rolls-Royce vadība savu sadarbību ar BMW raksturo kā ļoti veiksmīgu, tā arī iemieso sera Frederick Henry Royce dzīves moto “Strive for perfection in everything you do. Take the best that exists and make it better. If it doesn’t exist, create it. Accept nothing as nearly right or good enough”.

Daudzas komponentes ir paņemtas no BMW un uzlabotas. Kādēļ izstrādāt ko jaunu, ja tas jau eksistē, vai ne? Platforma ir paņemta no septītās sērijas BMW F01 un pamatīgi pārstrādāta, inženieri apgalvo, ka tai ir tikai 20% līdzības. Multimediju sistēma tāpat, pamatīgi pārstrādāts BMW iDrive un tā varētu turpināt.

Wraith un Dawn ir otrais mēģinājums radīt auto, kur īpašnieks sēž pie stūres un tas, manuprāt, ir izdevies. Žēl, ka nav man dzīvē sakārtojies tā, lai es būtu braucis ar Phantom un automātiski man nav iespējas salīdzināt priekšteci ar sekotāju, bet ārzemju prese ir ļoti dāsna informācijā un tā slavina inženieru darbu pie jaunās automašīnas. Auto ir īsāks, šaurāks, smaguma centrs ir zemāks un tas ir par 150kg vieglāks, šī formula pilnīgi noteikti palielina braukšanas dinamiku un komfortu, pie tam Wraith pavisam nav mazs auto un sporta zāles  apmeklējums tauku slāņa nodzīšanai ir tieši laikā.

Jaudīgākais auto Rolls-Royce vēsturē

Auto parametri ir vērā ņemami, vienlaicīgi ar ekskluzīvāko auto, Wraith ir arī jaudīgākais sērijveida auto, ar kuru ir sanācis braukt. 6.6 litru V12 dzinējs ar divām turbīnām sasniedz 624 Zs un 800 Nm, kuri ir pieejami gandrīz visā apgriezienu diapazonā 1500-5000 rpm, tomēr to nevar redzēt, jo Wraith instrumentu panelī tahometra vienkārši nav. Tā vietā ir rādītājs, kas attēlo jaudas rezervi. Atliek “iemīt grīdā” un bulta apmet riņķi parādot, ka liekas jaudas šobrīd vairs nav.  Kaut dzinēja darba tilpums ir samazinājies, jauda ir jūtami augusi un arī zaļajiem prieciņš – auto kļuvis ekonomiskāks un arī nenogalina tik daudz mūžamežus.

Jaudu un griezi pie zemes novada modernā ZF 8HP90 transmisija, jau pēc koda var saprast tās parametrus – astoņi ātrumi un maksimālā grieze 900Nm. Kaut ar šo ātrumkārbu ir aprīkoti tādi jaudīgi auto kā Dodge Charger SRT Hellcat, Bentley Bentayga, Audi RS6, Rolls-Royce atšķiras ar to, ka tam nav piešķirtas nekādas regulācijas iespējas, proti, nav iespējams aktivizēt Sport vai Eco režīmus un nav iespējas manuāli pārslēgt ātrumus. Ir tikai viens divi braukšanas režīmi – uz priekšu un atpakaļ. RR pārstāvis to skaidro pavisam vienkārši – inženieri ir veltījuši gadus, lai atrastu balansu starp perfektu komfortu un nepiedodamu sportisku precizitāti. RR ir analizējis savus klientus, viņu vēlmes un komentārus, lai radītu universālo kareivi, kuru neļauj parastajam lietotājam sačakarēt. Starp citu, auto iebūvētā navigācija sadarbojas ar pārnesumkārbu, lai tā zina kurā “robā” jāieliek, lai auto ir gatavs līkumam, kas to sagaida.

Auto masa ir iespaidīga, pašmasa sasniedz gandrīz divas ar pusi tonnas. Šeit arī sākas mani pirmie aizspriedumi, kuri izrādījās ļoti maldīgi – man šķita, ka RR mēģinājums radīt braucēja auto būs izgāšanās, jo ko gan varētu darīt ar tik smagu kupeju, kā tikai grīļoties.

Ja jau es pieminēju braucēja auto, tad pie šī temata mazliet pieturēsimies. Katram cilvēkam vārdu salikums Rolls-Royce rada savas asociācijas. Manā gadījumā tās bija divas, viena ir superdārgs limuzīns un otrs – pižonu kupeja. Auto, kuri ļoti neinteresē, nepētu, nelasu par tiem, tomēr grūti ir nepamanīt izteiksmīgās RR kupejas un kabrioletus. Phantom kupejas pavisam dīvainais veidols man asociējās tikai ar dārgu zīmēšanās veidu. Ar domu – Ferrari ir visiem maniem draugiem, gribu ko atšķirīgu. To pastiprināja arī milzīgā dzinēja un viduvējās jaudas parametru salikums. Kaut nenoliedzami auto izskatās iespaidīgi kaut savu lielo formu dēļ, manu skatienu tas nenoturēja. Ja ar pirmo šāvienu nesanāca, tad  noteikti Rolls-Royce iedēstīja sēklu modernajā sabiedrībā, un, izmantojot pilināšanas metodi, nogatavināja pircējus Wraith. Ar Wraith viss ir pilnīgi savādāk.

Skatoties uz dārgiem auto Latvijas ielās, tu sajūti skaudību. Redzot, piemēram, Maxima lietas juristes vadīto Porsche, tevi pārņem riebums. Rolls-Royce gadījumā nav ne viens, ne otrs, jo šis ir jau nākamais līmenis un vienīgais, ko es spēju sajust, ir dziļa cieņa pret cilvēkiem, kuri var atļauties šādu auto, jo šeit ar PVN shēmošanu ir mazliet pa īsu, šeit ir jānogāž kāds zelta staltbriedis. Pēc kāda pavadīta laika automašīnā tu saproti, ka auto asociēt ar cilvēkiem ir muļķīgi, nemaz nerunājot par  emocionālo pusi. Tad jau drīzāk ienīst fašismu, tas vismaz ir perspektīvāk. Ar manām sajūtām dalījās arī satiksmes dalībnieki – Wraith ir retais auto, kuru visas dienas garumā pavadīja augšupvērsti īkšķi. Gan no sievietēm pie stūres, gan aizmugurē sēdošiem bērniem, gan autobusa pieturā stāvošiem jauniešiem. Pēdējos gadus ko tādu nav nācies piedzīvot ne ar vienu izmēģināto auto.

Nākamā līmeņa individualitāte

Vismaz man auto krāsai ir liela nozīme. Arī Rolls-Royce uzskata, ka auto krāsa ir tavas individualitātes spogulis un vēlas piedāvāt auto ar uzsvaru uz tieši tādā krāsā, kādā vēlies. Pārstāvji ir pat radījuši telefona aplikāciju, kur tu vari nofotogrāfēt savas mīļākās krāsas objektu, lai redzētu auto gala vizualizāciju turpat telefonā. Kādēļ gan mans auto nevarētu būt tieši šī rozā dīvāna krāsā, vai ne? Individualitātes iespējas šeit ir lielas un iespējas izpausties tikpat – Frank Tiemann apgalvo, ka divu vienādu Rolls-Royce pasaulē nav. Viņš arī zināja stāstīt, ka kāds Rolls-Royce ir nokrāsots tā īpašnieka bērnības dienu spēļu auto krāsā. Un tā ir šī auto esence – to vari pielāgot no ārpuses un iekšpusē tieši tā, kā vēlies.

Visām detaļām ir pievērsta pastiprināta uzmanība, aizejot pat līdz tādam līmenim, ka auto paklājiņi ir ražoti no speciālas Amerikas tuksnesī augošas govs, jo tai āda ir biezāka un izturīgāka. Zvaigžņoto griestu optikas elementus iestrādā ar rokām un tas prasa aptuveni 18 stundas, vairāk kā saražot vidējās klases automašīnu kopumā. Visa auto radīšanā nepieciešamas 450 stundas. Četru zonu klimata kontrolei katrā zonā var atsevišķi regulēt temperatūru ķermeņa augšdaļai un kājām, ventilācijas atveres var aizvērt ar cēlmetāla svirām, stūres diegi ir mērcēti speciālā šķidrumā, lai nekādā gadījumā negrieztos braucēja plaukstās. Sēdekļu masāža nedarbojas tipiski, kur gaisa baloni cilā dibena vaigus, viss sēdeklis vieglās un praktiski nepamanāmās svārstībās liecas no vienas uz otru pusi, lai mugurkauls ilgstoši neatrastos vienā pozīcijā. Salona koka apdare ir apstrādāta ar īpašu materiālu, lai saglabātu savu tekstūru un pieskāriena sajūtu, bet paliktu praktiski mūžīga un neizdiltu, pārklāt koku ar laku RR gadījumā nozīmē sabojāt un koka šeit ir daudz. Disku centriņi ar RR uzrakstu negriežas ritenim līdzi, bet balansē uz vietas. Priekšējā hroma resta ir viena gabala, tādu izgatavot var tikai pāris ražotāji pasaulē un viņi ir izvēlējušies labāko. Tieši tāpat arī ādas apdari šuj speciāli izvēlēts uzņēmums Zviedrijā, jo kvalitātei  nav kompromisa. Dēļ tā, ka Wraith ir jaudīgākais pārstāvis, lidojošā lēdijā “Spirit of Ectasy” ir paliekta uz priekšu 15 grādus salīdzinoši ar pārējiem  Rolls-Royce, itkā grasītos aizlidot. Dažas lietas pat aiziet galējībās, tieši tāda ir ražotāja attieksme pret katru niansi. Rolls-Royce patiešām centīsies izpildīt katru tā pircēja vēlmi.

Visam, ko redz acis, ir tik patīkami pieskarties, visas pogas un sviras ir stingras, izskatās dārgas un patīkamas. Grīdas paklājiņu vispār gribas glaudīt un uzreiz veidojas asoiciācijas ar nomierinošo pūkaino sienu no filmas “Dabū viņu uz skatuves”.

Sēdekļu ādas apdares kvalitāte ir paraugstunda. Es vienīgi neizpratu to savienojuma vietā  iestrādāto zīmuļveidīgo veidojumu, nepārtraukti gribējās to zīmuli pacelt. Visā citā ziņā sēdekļi muguru iekļāva un aptvēra un pat neprasījās augstākas sānu malas.

Durvis veras uz otru pusi un arī tam ir paskaidrojums – daudz ērtāka iekāpšana, it īpaši dāmām vakarkleitā, nav jāielokas automašīnā. Otrādākas durvis gan nes līdzi sev sarežģījumus, lai aizvērtu durvis, pamatīgi jāizliecas ārpus automašīnas un visa svārku satura aizsargāšana kaķim zem astes, bet varbūt nē? Durvis var aizvērt arī ar pogu, kura atrodama priekšpusē pie stūra loga rāmja. Šoferis var aizvērt arī pasažieru durvis, lai dāmām nebūtu jāliecas pat mazliet uz priekšu, jo pogu izvietojums nebūt nav perfekts. Tās ir pārāk augstu un tālu, ērti iekārtojies sēdeklī tu neaizvērsi durvis. Paneļa izvietojums īsti neatļauj pogas uzstādīt citur,  varbūt vienīgi blakus iDrive. Bagāžnieka atvēršanas poga atrodas turpat pie  durvju pogām, bet tik dziļi stūrī, ka līdz tai sniedzoties var aplauzt nagus.

Wraith un Dawn atšķiras salonā izmantoto klusināšanas materiālu apjoms un pielietojums. Dawn līdzīgi kā Ghost ir maksimāli būvēts tā, lai nevarētu dzirdēt absolūti neko no motortelpas un izpūtēja, savukārt Wraith kā jaudīgākajam pārstāvim ir speciāli izmantots mazāk klusinošā materiāla starp salonu un dzinēju, lai varētu dzirdēt V12 dzinēja simfoniju. Es gan teiktu, ka vajadzēja iet vēl tālāk un vēl vairāk atklāt dzinēju. Tik plūdenu un vienmērīgu paātrināšanos es neesmu sajutis nekad, nejūt pat pārnesumu pārslēgšanos un paātrinājums ir fenomenāls, pie tam no vietas. Ir piestrādāts pie balansa starp dinamiku un maigumu, lai nebūtu nekādu sitienu ne pa vienu ķermeņa daļu. Pie tam degvielas patēriņš jau esot cilvēcīgs, ap 20 litru uz 100 km pilsētā un 10 litru uz šosejas, tāpat kā manā vecajā Mercedes.

Esmu tā aizrāvies ar rakstīšanu, ka pieminēt mūzikas sistēmu īsti vairs nesanāk. Godīgi sakot, arī nenovērtējām to pilnā apmērā, tik īsu brīdi centāmies uzgriezt maksimumu un nākas piekrist mājas lapā teiktajam – Bespoke.

Spidometra risinājums atrasts ļoti savdabīgs – visi gudrie risinājumi kā adaptīvais kruīzs, joslu maiņas indikatori, nolasīto ceļa zīmju informācija izvietota tādā kā atsevišķā panelī zem klasiskā izskata spidometra, kur blakus izvietota jaudas rezerves informācija kā dārgos pulksteņos. Ir izvietota arī dzinēja temperatūru, kuru gan varēja novākt, daudzos modernos auto vairs temperatūras nav attēlotas. Vismaz labi, ka ir devuši iespēju noslēpt no acīm multimēdijas ekrānu – viens hromētas pogas spiediens un attā – displeju nosedz vāks. Visu lieko vajag novākt un pēdas noslēpt.

Ceļš šoreiz mūs veda caur Wraith ļoti piestāvošo Bīriņu pili un turpinājās uz Siguldas jauno pili, kur arī Wraith jūtas kā mājās. Automašīnā sajūtas ir aristokrātiskas un tādas fotogrāfijas arī gribas piedāvāt lasītājiem. Ceļa segums mijās no jaunizbūvētas šosejas līdz krievu laikos būvēta ceļa, kurš ir ielāpu ielāpos. Tomēr lielu daļu dienas pavadījām Rīgas apkārtnē un pa Rīgas ceļiem, auto sanāca izmēģināt visdažādākajos apstākļos.

Piekare… emm, Latvijai tomēr ne līdz galam piemērota

Piekares darbība mani mazliet mulsināja. Tieši mulsināja un radīja neizpratni, nevis kaitināja. Skaidrs ir fakts, ka RR primārā interese ir braukšanas komforts, tieši tādēļ gan priekšējā, gan aizmugurējā piekare ir pneimatiska un neatkarīga. Priekša ir veidota pēc dubultā ķīļa tehnoloģijas, kur divi neatkarīgi paralēli elkoņi vada riteni, aizmugure jau ir mūsdienās ierastā vairāku sviru sistēma. Auto pieejams tikai ar 21 collu diskiem, tāda izmēra un masas auto tas nav nekas īpašs. Visā šajā sadarbībā kaut kas nebija novests līdz galam, jo auto vienlaicīgi bija gan diezgan ciets, gan arī pamatīgi šūpojās. Nepameta sajūta, ka vajadzēja vairāk nosvērties vai nu uz cieto pusi un radīt auto mazliet sportiskāku piekari vai arī tad radīt to vēl mazliet vaļīgāku. Pa vidu starp abiem nav īsti labi, vismaz pa Latvijas ceļiem.

Kaut bija iespēja auto gan pacelt, gan nolaist zemāk, tā funkcija strādā tikai līdz ļoti mazam ātrumam un tad atgriežas sākotnējā pozīcijā. Nesaprotu gan iemeslu auto palaist zemāk tikai uz mazu brīdi, ja nu vienīgi fotogrāfijām. Ērtākai izkāpšanai lietot šo funkciju būtu ļoti savdabīgi, jo nenotiek tas piecu sekunžu laikā. Ar auto paaugstināšanu gan viss skaidrs.

Ar to faktiski arī sliktās lietas beidzas, viss pārējais ir tīrs baudījums. Dinamikā auto lielo masu nejūt, nejūt ne Rīgas sastrēgumos, ne uz šosejas apdzenot. Kaut auto grīļojas, nekādu baiļu sajūtu tas līdzi nenes arī lielākā ātrumā, pat ļoti nav jāturas pie stūres vai citiem agregātiem. Vienīgi dzirdama maza svilpošana caur pasažieru logu, durvju logi ir bez rāmja un, iespējams, logs nav pilnībā noblīvējies, kompromiss starp dizainu un lietošanas ērtumu.

Arī pie lielajiem auto izmēriem un priekšas pārskatāmības var ļoti ātri pierast un bailes apskādēt auto tevi pamet tikpat žigli. Salons ir ļoti plašs arī aizmugurē sēdošajiem, kaut tur ērti sēžot ceļu nevar redzēt gandrīz nemaz, un arī nevajag.

Varbūt ir vērts pieminēt arī cenu, kaut līdz pēdējam brīdim centos to nedarīt. Wraith cena ir ļoti individuāla un konkrētais maksāja stipri virs 300 tūkstošiem EUR, konkrētu cenu tā arī nesanāca “izspiest”, bet pārstāvis minēja, ka Wraith cena sākas ap 275 tūkstošiem EUR.

Beigās vēl iedzērām kafiju un pārrunājās dienas piedzīvojumus ar Frank un novienojāmies, ka pēc gada, kad viņš atkal noteikti apmeklēs Latviju, es varēšu doties dienas gaitās ar Ghost, lai varētu dziļāk izprast Rolls-Royce filozofiju sportiska auto un limuzīna klases pārstāvja radīšanā.

Paldies arī fotogrāfam Rolandam Jaunalksnim.