Web Analytics
More
    Reklāma

    “Rakstījām, rakstījām, tagad pirkstus pūtinām” jeb kas notiek ar rokrakstiem digitālajā laikmetā?

    Jaunākie raksti

    Kad es mācījos sākumskolas pirmajās klasēs, mūsu klases audzinātājai patika mūs “dresēt” glīto rokrakstu veidošanā. Jā, mums bija ne tikai jāvelk visi tie gliemezīši un čūskiņas, kas nereti arī tagad ir manāmi sešgadnieku un pirmklasnieku burtnīcās, bet mums pat bija tāda stunda, ko sauca par “Glītrakstīšanu”, un īpašās līniju burtnīcas ar uzrakstu “rakstu darbi glītrakstos”. Lūk, kad bijām gana daudz rakstījuši, tad skolotāja noteica “Atpūtināsim rociņas!” un sāka skandēt virsrakstā minēto pantiņu, bet mums tajā laikā vajadzēja kustināt, vicināt un citādi “pūtināt” rokas. Nez, vai šādas nodarbības un pantiņi palīdzēja uzlabot mūsu rokrakstus un vai tagad mēs varam lepoties ar kaut minimālām kaligrāfijas iezīmēm savos (retajos) rakstu darbos, tomēr reiz bija arī tāds mācību process.

    Kāpēc gan tieši šeit, Kursora rakstā, es grimstu nostaļģiskās atmiņās par rokrakstu mācību? Kāpēc par to būtu jālasa cilvēkiem, kas interesējas par tehnoloģijām? Atbilde ir gaužām vienkārša: rokraksti digitālajā laikmetā izmirst. Teiksi: nekas taču nav mūžīgs, un tas ir tikai loģiski, ka cilvēks progresa ietekmē pielāgo sev rīkus, kas ir ērtāki un ātrāki, tādēļ par rokrakstu kulta norietu nebūt nav jāsatraucas.

    Reklāma

    Martā un aprīlī, vadot intensīvas lekciju dienas kopā gan ar pirmsskolas audzinātājiem, gan ar skolu pedagogiem, viens no aktuālākajiem tematiem, par kuriem diskutējām, bija Somijas lēmums skolēniem no 2016. gada vairs nemācīt saistīto rakstības veidu. Par to izteikušies visi lielākie pasaules mediji, piemēram, ziņa ir arī šajā The Independent rakstā. Somu pašu pamatojums šādam lēmumam arī šķiet gana racionāls: mūsu ikdienas saziņa arvien vairāk notiek ar e-pastu palīdzību, arī dokumentus mēs rakstām datorā, tāpēc datorrakstīšana jeb tas, ko angliski dēvē ar “typing skills”, digitālajā laikmetā ir daudz būtiskākas. Zinot, ka Somijas izglītības sistēma tiek uzskatīta par vienu no labākajām visā pasaulē, ko pierāda arī šīs valsts skolēnu labie rezultāti dažādos starptautiskos pārbaudes darbos, varam pieņemt, ka drīz vien ziņa par rakstītprasmes atcelšanu no obligāti apgūstamajām sākumskolas prasmēm parādīsies arī citās valstīs, kas cieši seko Somijas piemēram. Tiesa, gan plašsaziņas līdzekļos, gan arī klātienē Somijas kolēģi ir minējuši, ka “rokrakstmācība” stundu laikā tomēr varēšot būt, ja paši pedagogi šādām aktivitātēm atradīs laiku, neierobežojot citu prasmju apgūšanu. Ja rokraksti kā tādi drīz vien varētu izmirt, kāpēc gan lieluzņēmumam Google būtu jāniekojas ar tāda produkta kā lietotnes Google Handwriting Input veidošanu?

    Ja esam pavisam bezkaislīgi, tad es pati noteikti apgalvošu, ka 99% no visas rakstīšanas man ir datorā vai kādā glāstvirsmā, un es apgalvošu, ka teju vai visiem pieaugušajiem darbspējīgā vecumā ir līdzīga statistika. Jā, manas galdvirsmas gan mājās, gan darbā ir pārbāztas ar papīra lapelēm, uz kurām nebūt ne kaligrāfiskā rokrakstā pārsvarā ar zilu pildspalvu ir to-do listes un domu uzmetumi, taču tas arī ir viss, kur šobrīd ir nepieciešama prasme rakstīt ar tintveidīgu irbuli. Piekrītu, ka ir medicīnas darbinieki, kuri raksta rokrakstā, un nav dzirdēts, ka ārsta receptes tuvā nākotnē saņemsim datorrakstā, jā, vēl ir dažādas veidlapas, kuru aizpildīšanai ir nepieciešams atcerēties rakstītos burtus, bet situācijas arvien samazinās. Vērojot un labi apzinoties šo tendenci, kāpēc gan sabiedrībai kopumā, ne tikai pedagogiem, būtu tomēr jāaizdomājas par rokrakstu atdzimšanu veicinošām programmām?

    Man kā pirmie trīs iemesli, kāpēc tomēr rakstīšana ar roku ir atbalstāma prasme, ir šādi: pastāv cieša saikne starp bērna rakstīšanu un kognitīvajiem (domāšanas) procesiem; rokrakstu analīze ir svarīga kriminālistikas jomā; tehnoloģijas nav visvarenas – reiz arī šodienas digitālajam bērnam var nākties ņemt rokās kādu krītiņu vai tintes irbuli, lai atstātu ziņu. Tad nu nedaudz par katru no šiem pārdomu punktiem.

    2014. gads pasaulē iezīmējās ar tendenci, ka aizvien vairāk augstskolu pasniedzēju aizliedza saviem studentiem lekciju laikā izmantot datoru vai planšetdatoru pierakstu veikšanai. Droši vien lielākā studentu daļa par to papukstēja, taču pasniedzēji šādu lēmumu skaidroja ar diviem iemesliem: pirmkārt, darbs datorā vairāk novirza uzmanību ne tikai pašam studentam, bet arī apkārtējiem; otrkārt, datorrakstā mēs, ātri rakstot, pierakstām tieši tos vārdus, kurus pasniedzēji saka, savukārt, ja rakstām rokrakstā, tad mēs dzirdēto vizbiežāk formulējam saviem vārdiem. Iedomājies visvienkāršāko situāciju, piemēram, jāuzraksta savs vārds ar pildspalvu. Lai to izdarītu, mums jāpaņem pildspalva, jāpieliek tā uz papīra, jāvelk burti, turklāt jādomā, kādā secībā un virzienā. Protams, mums šķiet, ka viss notiek automātiski, bet patiesībā tā ir mūsu domāšana, mūsu smadzenes, kas šo procesu regulē. Viss, kas tiek pierakstīts uz papīra, attēlo arī mūsu radošo domāšanu – visas saulītes, zvaigznītes, ķinķēziņi un pats rakstības stils liecina par mūsu personību. Rakstot uz papīra, rakstītājam ir “jāizjūt telpa”, tas ir, laukums, uz kura tiek rakstīts, un attiecīgi tam arī jāveido rakstu darbs. Visas šīs darbības ir saistītas ar domāšanas procesiem. Daudzi zinātnieki uzsver, ka tikai šobrīd ir sākusies aktīva smadzeņu darbības izpēte saistībā ar rakstītprasmi un lasītprasmi, tāpēc varam tikai pieņemt, ka šādi pētījumi samazinātos, ja saistītais rakstības veids vairs nebūtu jāapgūst, jo nebūtu pētījumiem nepieciešamie subjekti.

    Līdz šim kriminālistikā rokrakstu analīzei ir bijusi liela vērība, piemēram, dokumentu viltošanas vai draudu un pirmsnāves vēstuļu gadījumos. Kad lasām Agatas Kristi detektīvstāstus, varam tikai apbrīnot, cik ātri viņas varoņi ir varējuši atšķirt viltotos dokumentus no īstajiem. Taču pašlaik krietni vairāk ir mūsu digitālo piezīmju, nekā rokrakstā atstāto, tāpēc ik pa laikam tiek ziņots, ka rokrakstu ekspertu palīdzība nav vajadzīga. Kibernoziegumi arī ir jāizmeklē, tomēr reiz varētu pienākt brīdis, kad kriminālistikā rokrakstu eksperti ir tikpat ekskluzīva profesijā kā stenografētāji vai sengrieķu valodas pārzinātāji.

    Visbeidzot, mēs zinām, ka tehnoloģijas mēdz būt niķīgākas par zīdaini. Teju vai katram no mums ir bijusi situācija, kad steidzami jāpiezvana, bet mobilais telefons nav līdzi vai ir izlādējies; situācija, kad jānokļūst punktā X, bet navigācijas sistēma mūs ir ievedusi neceļā; situācija, kad ilgi formulētais rakstu darbs ir “čušs un pagalam”, jo datoram sagribējies atslēgties. Varam priecāties, dzirdot par veiksmīgiem gadījumiem, nomaldījušiem bērniem atrodot ģimeni vai draugus ar mobilā telefona palīdzību, taču esam arī dzirdējuši, kā dabas spēks un kāda spēcīga magnētiskā vētra varētu atstāt mūs bez pierastajiem komunikāciju līdzekļiem. Kad par šo diskutējām seminārā, kāda skolotāja smaidot teica: “Mūsdienu tīnis nerakstīs, viņš uzzīmēs bēdīgo ģīmīti, ja būs nepieciešama palīdzība!”. Iespējams, caur smiekliem šī skolotāja ir precīzi izteikusi šodienas realitāti, un digitālajā saziņā emocijzīmju lietošana drīz varēs aizstāt saistīto rakstības stilu.

    Drukātu tekstu neapšaubāmi ir izlasīt vieglāk un pat ātrāk, taču mana personīgā pieredze liecina par to, ka arī datorrakstīšanā primārais ir domas izklāsts un tās skaidrs formulējums, taču nebūt nevarētu teikt, ka digitālais laikmets ir iemācījis homo sapiens domāt skaidrāk kā pārdesmit gadus iepriekš, rakstot rokrakstā. Domāšanu nevar iemācīties tikai ar ātru datorrakstīšanu. Rakstīšana ar roku var šķist kā romantika un ilgas pēc senām tradīcijām, bet vērts tomēr atcerēties, ka reiz var būt brīdis, kad kaut kas līdzīgs antīkam spalvaskātam var arī noderēt ikdienas situācijā. Tomēr es pavisam nopietni pieļauju, ka jau pavisam drīzā nāktonē darba devēji sāks saņemt CV, kuros pie papildus vai īpašām prasmēm būs tāds ieraksts kā “pārvaldu saistīto rakstības stilu”.

    Reklāma
    Paziņot par jaunumiem
    Paziņot par
    17 komentāri
    Inline Feedbacks
    View all comments
    Artūrs
    23.05.2015 17:10

    Ārsta receptes jau labu laiku tiek drukātas pat lauku nostūrī pie ģimenes ārsta, tāpat kā visi nosūtījumi. :)

    edgku
    23.05.2015 23:40
    Reply to  Artūrs

    Vaita? Es gana daudz esmu bijis pie ārstiem pēdējā gada laikā, drukātu recepti neesmu redzējis.

    Ansis
    25.05.2015 10:27
    Reply to  Artūrs

    Neesmu gan redzējis datoru uz galda ne savam, ne sava bērna ģimenes ārstam – Rīga :)

    AiniSpainis
    23.05.2015 20:26

    Ja tā turpināsies, tad pēc gadiem 50 var izzust arī runāt prasme. Un galu galā tehnoloģijas apēdīs cilvēkus.

    GundarsBarons
    23.05.2015 22:14

    Tikpat, ja ne vairāk, domāšanu veicina un attīsta vizuālā māksla. Kaut ko un kaut kā pierakstīt cilvēki vēl māk. Pat jaunā paaudze. Nav tik dramatiski. Bet uzmest kādu skici savai idejai, kaut vai uzskicēt kādu priekšmetu ikdienā – to gan tiešām māk ļoti retais. Nemaz nerunājot par izteiksmīgu, interesantu zīmējumu.

    edgku
    23.05.2015 23:40

    Man ļoti gribas teikt, ka pieminētie elektronikas feili ir ārkārtīgs retums, sevišķi, ja cilvēks seko līdzi savu datorierīču stāvoklim.
    Bet lielākoties man sajūtas līdzīgas – saraut saites ar rokrakstītu tekstu šķiet ekstrēms solis, kurš, lai arī loģiski ir labi pamatojams, prasa rūpīgu analīzi un seku izpēti. Pat tad, ja, šo rakstot, atskārstu, ka rokrakstā šodien rakstu ārkārtīgi reti. Tik reti, ka šķiet – aizmirst rokrakstīt ir pavisam reāli.

    bombelats
    24.05.2015 20:08
    Reply to  edgku

    Nu par feiliem nesaki vis. Tu nekad nezini, kad kaut kas atgadīsies. Pašam bijušas pāris situācijas, bet iepriekš domāju, ka tādas figņas iespējamas tikai filmās, ka tel. lauks vājš, batereja pēdējai stundai un tml. Varianti simtiem, seko ierīču stāvoklim līdz kā gribi.

    Mārtiņš Dmitrijevs
    24.05.2015 13:16

    Rokrakstu izzušana ir skumja. Pats gan cenšos maksimāli daudz rakstīt ar roku. Kaut arī ikdienā vienmēr līdzi ir telefons un somā mētājas planšete, turpat arī ir pierakstu blociņš un dažas pildspalvas. Nesen kārtējais A5 formāta piepildījās nemanot, pārgāju uz lielo A4 bloku. Rakstot ar roku ir vairāki plusi. Un nekāds autocorrect’s nevar sačakarēt labu teikumu. ^_^

    dfdfdf
    25.05.2015 18:32

    kadu 5 gadu laikaa man Swiftkey sachakarejis varbut divus teikumus.

    GundarsBarons
    25.05.2015 20:29

    Rakstot ar datoru tu vari teikumu izveidot labāku, pakoriģējot, utt. Ar roku, tikai strīpojot. Tas protams liek savākt domas iepriekš un tas tiešām ir labi dažreiz. Piemēram vēstuli rakstot, tas liecina par cilvēka iedziļināšanos, ka otrs ir svarīgs. Bet teiksim, profesionālā laukā, kur sarežģiti teksti jākombinā tur dators ir neatsverams.

    bombelats
    24.05.2015 20:22

    Droši vien, ka situācija ar rokas rakstīšanu un elektronisku ir kaut kādā līdzībā ar filmu skatīšanos un grāmatu lasīšanu. Pirmā tev piedāvā jau kāda cita cilvēka fantāziju un jāuztver ir tikai sižeta līnija, savukārt otrā jau liek darboties paša lasītāja iztēlei, tādējādi veicinot domāšanu.
    Bet manuprāt, tehnologijas vēl nav tādā līmenī, lai aizvietotu rokas rakstu. Esejām un tml, protams, digitālais rullē. Bet kaut ko uzšņāpt uz lapeles un pielipināt pie ledusskapja, vai atstāt ziņu citiem mājniekiem ar pildspalvu un lapeli var daudz ātrāk, vieglāk un drošāk.

    x
    24.05.2015 22:36

    Rakstīšana vēl ir pusbēda, bet cilvēce strauji atradinās no domāšanas, lai arī izmanto arvien labākas un efektīvākas tehnoloģijas…

    bombelats
    25.05.2015 01:25
    Reply to  x

    Ha, nonākam pie tā, ka Pjēra Bullē «Pērtiķu planēta» nav vienkārši fantāzija, bet nākotnes vīzija. ?

    Maris Laudams
    25.05.2015 00:04

    Drīz arī datordruka aizies nebūtība, tad arī par to rakstīsim sēru vēstis? Esmu konservatīvs, bet pat man ir skaidrs, ka viss, kas nav digitāls ir nolemts iznīcībai – tai skaitā rakstīšana, runāšana, fiziskas aktivitātes, utt.

    x
    25.05.2015 08:03
    Reply to  Maris Laudams

    Pagaidām cilvēce nav īsti atbildējusi uz jautājumu – kā nodrošināt digitālo kopiju ilgmūžību, kamēr visādi papirusi, pergamenti, grāmatas un fotokopijas ir pierādījušas sava mūža ilgumu.

    GundarsBarons
    25.05.2015 20:22
    Reply to  x

    Ja, ja, ka tik ne arī. Iekopē divos dažādos datu nesējos, seko līdz, ja vienam kaut kas notiek, no otra uzreiz uztaisi atkal otru kopiju. Un glabāsies dati tev mūžīgi. Uzlej tam papirusam ūdeni un čuš, pazuda gadsimtu vērtība. Kad man bija papīra fotogrāfijas, tās vienmēr nebija pa rokai, kad vajadzēja kādam parādīt, nodzeltēja, tad vispār kaut kur pazuda. Tagad digitālās fotogrāfijas – kādas sākumā uzņemtas n-gadus atpakaļ, tādas vienmēr pa rokai. Uztaisam eksperimentu – viens bez speciāliem līdzekļiem mēģina iznīcināt informāciju uzliktu uz papīra, otrs – ierakstītu elementārā flashā. Pirmajai vispār būs izredzes?

    Uldis M.
    28.05.2015 13:22
    Reply to  x

    redz digitālo kopiju ilgmūžīgumu tiešā veidā ietekmē (jeb traucē) tehnoloģiju attīstība… Digitālā informācija attīstoties tehnoloģijām nepārtraukti ir jāpārvieto uz jauniem nesējiem…
    Pāris gadus atpakaļ parādījās M-disc DVD un Blue-ray rakstītāji, un Matricas ar kaut kādu akmens slāni – solot 1000 gadu mūžu! Kruta vai ne? Tikai kāda jēga ja disku lasītāji jau pēc 10 gadiem būs izmiruši jau pa visam? Varam savus datus saglabāt kādā ārēja cietnī, bet vai tas būs kur to piespraust pēc 20 gadiem? u.t.t.
    Tāpēc digitālās informācijas glabāšana gadu tūkstošiem ir iespējama tikai ja to regulāri “uzpasē”

    Reklāma