Viedtālruņi 2013. gadā bijusi visvairāk pārdotā preču kategorija Latvijā. Visbūtiskāk to pārdošanas apjomi pieauguši augustā un septembrī, kad skolēni un studenti gatavojās jaunajam mācību gadam, kā arī gada nogalē, tuvojoties svētkiem, liecina „GfK Retail and Technology Baltic” pētījuma dati, kuri iegūti, analizējot Latvijas mazumtirgotāju sniegto informāciju.
Kā atklāj pētījums, 2013. gadā pārdoto viedtālruņu skaits Latvijā uzrāda rekordaugstus rādītājus, viedtālruņiem kļūstot par 2013. gada vispieprasītāko preci Latvijas tehnikas tirgū. Viedtālruņu vērtība faktiskajās cenās gada laikā augusi par 27%, sasniedzot 66.44 milj. eiro apgrozījumu, Baltijā kopumā tirgus vērtība palielinājusies par 19%.
Procentuāli viedtālruņi Baltijas valstīs 2013. gadā veido 54.1% no kopējā telefonu tirgus, kas ir par 13.4% vairāk kā 2012. gadā, mobilajiem tālruņiem atstājot vien 45.9% tirgus daļas. Ne tikai Latvijā, bet visās Baltijas valstīs pēdējo gadu laikā skaidri novērojama tendence, ka pārdoto mobilo telefonu īpatsvars ievērojami sarūk. 2013. gada laikā mobilo telefonu pārdošanas apjomi Baltijā kopumā samazinājušies par -27.9%, savukārt vērtība nokritusies pat par 39.8%.
Procentuāli vislielākais pārdoto viedtālruņu īpatsvars attiecībā pret mobilajiem telefoniem aizvadītajā gadā vērojams Igaunijā, kur 61.4% no pārdoto telefonu skaita aizņem viedtālruņi un tikai 38,6% mobilie telefoni. Latvijā viedtālruņi veido 53.3%, savukārt Lietuvā tikai 51%.
Telekomunikāciju tirgū norit cīņa par patērētāju sirdīm, cenšoties piedāvāt arvien jaunas iespējas un papildus funkcijas, par kurām vēl pirms pāris gadiem patērētājs nevarēja pat nojaust. Baltijas valstu patērētājus šie jaunumi šķiet saistoši, par ko liecina arvien biežāka tādu tālruņu izvēle, kas ietver NFC vai 4G tehnoloģijas, augstākas izšķirtspējas kameras, lielākus un izturīgākus tālruņu ekrānus. Līdz ar to, vidējā faktiskā cena 2013. gadā salīdzinot ar iepriekšējo gadu viedtālruņiem ir nedaudz augusi, savukārt mobilajiem telefoniem – kritusies.
Ražotāju piedāvātie viedtālruņu modeļi, kas atbalsta ne vien 3G, bet arī 4G tehnoloģiju, tirgū turpina pieaugt. Kā liecina pētījuma dati, Baltijas valstīs 2013. gadā jau vidēji 16.1% no pārdotajiem viedtālruņiem bija ar 4G funkciju. Visbiežāk telefonus ar 4G iegādājušies Igaunijas patērētāji – 21.9%. Latvijā šādu tālruņu skaits ir bijis 17.3%, savukārt Lietuvā vien 12.1%, kas skaidrojams ar to, ka proporcionāli Lietuvā tiek pārdots nedaudz vairāk mobilo telefonu, nekā kaimiņvalstīs, kas 4G funkciju nenodrošina.
„GfK’’ dati atklāj tendenci, ka Baltijas patērētāji 2013. gadā daudz biežāk kā iepriekšējos gados devuši priekšroku nedaudz lielākiem telefonu ekrāniem. Ja 2012. gadā vispopulārākie bija viedtālruņi no 3-4 collām, tad 2013. gadā gandrīz pusei no pārdotajām ierīcēm bijis 4’’ -4,5’’ liels ekrāns, tāpat audzis pieprasījums arī pēc 4,5’’-5‘’ tālruņiem un ierīcēm virs 5’’. Pamazām pieaug arī ”phablets’’ jeb ”planšetfounu’’, ar ekrāna izmēru no 5.6 līdz 6.9”, tirgus daļa. Lai arī šīs tendences Baltijas valstīs ir līdzīgas, visaugstākais lielo ekrānu īpatsvars 2013. gadā bijis Lietuvā, tad seko Latvija un Igaunija.
Baltijā populārākie telefoni joprojām ir ar Android operētājsistēmu, kas šobrīd nostiprinājusi savas līdera pozīcijas. 2013. gadā 82% no visiem Baltijas valstīs pārdotajiem viedtālruņiem bija ar Android operētājsistēmu. Android tirgus kopš 2012. gada audzis par 6.1%, pakāpeniski samazinot pārējo operētājsistēmu tirgus daļu. Visaugstākais Android operētājsistēmas īpatsvars viedtālruņos ir Lietuvā (84.4%), tad seko Igaunija (82.5%) un salīdzinoši nedaudz mazāk (76.9%) – Latvijā.
Kopumā telekomunikāciju nozare visās Baltijas valstīs attīstās strauji un ir viens no spēcīgākajiem segmentiem gan Latvijas, gan Baltijas valstu mazumtirdzniecības nozarē. Prognozējams, ka 2014. gadā arvien palielināsies viedtālruņu īpatsvars, savukārt patērētāji arvien biežāk savā īpašumā iegūs tālruņus, kas piedāvās NFC un 4G funkcijas, kā arī tos, kas spēs pārsteigt mūsdienu prasīgo lietotāju ar jaunu tehnisko izpildījumu, nebijušām funkcijām un augšupejošu kvalitāti.
Vispār neko neteikšu par tupām grafikām, izņemot to, ka gfk varētu iemācīties rakstīt «2013. gads», nevis «Jan 13 – Dec 13». Tas ir supertupi.
Kas attiecās uz datiem, tad tie paši par sevi ir neloģiski, jo neko nepasaka, ja blakus nav pārdoto ierīču skaits. Ja Igaunijā gada laikā ir pārdotas 10 iekārtas, no kurām viena nav viedtālrunis, tad sanāk, ka 90% pārdoto iekārtu ir viedtālruņi. Cik liela jēga ir šiem datiem un šim pētījumam tādā gadījumā?
Ja Latvijā dzīvo +/- 2 000 000 iedzīvotāju, bet 2013. gadā pārdots ir +/- 133 000 iekārtu (izrēķināju no apgrozījuma). Tātad, mazāk par 7% no iedzīvotāju ir kādu viedtālruni nopirkuši pāgājušajā gadā. Tagad paņemam nost pusi, kas nomainīja trubas, kuras ir nozagtas/novecojušas/saplīsušas un iegūstam, ka pagājušajā gadā viedtālruņu lietotāju skaits Latvijā labākajā gadījumā pieaudzis par 3,5%.
Vai pēc šī teorētiskā aprēķina pamata ir kāda jēga vispār izdarīt kādus secinājumus par viedtālruņu tirgu Latvijā, pamatojoties uz gfk pētījumu? Ja nu vienīgi mazumtirgotājiem, kas zina, ka arī šogad trubas varēs nogrūst.
Bez maksas tev GfK neteiks ne konkrētus pārdoto ierīču skaitus, ne citus noderīgus griezumus. Maksā ragā un iegūsi kalnu ar datiem, ko varēsi sazīmēt visādos smukos grafikos un tabulās :)
Tāpat arī jāsaprot, ka šis ir tikai viens no veidiem kā apjaust elektronikas preču izplatību Latvijā. Jāņem arī vērā, ka pētījumā nav iespējas ietvert informāciju par tā saucamo “pelēko” tirgu, kas Latvijas gadījumā var būt savi padsmit vai pat vairāk procenti. Tomēr tendences šāds pētījums palīdz saprast.
Pofig par maksu vai bezmaksu. Runa ir tieši par to, ka šī konkrētā pētījuma rezultāts, kāds tas ir publicēts kursors.lv, maldina. Jo tas absolūti ne par ko neliecina. Kādas tad ir tendences? Iespējams ka aptuveni 3,5% Latvijas iedzīvotāju pāgājušajā gadā ir iegādājušies viedtālruņus? Neko citu pētījums neparāda.