Japāņu autoražotājs Toyota ir gatavs turpināt vērienīgas investīcijas, lai ūdeņraža mašīnas padarītu pievilcīgākas klientiem. Ražotājs vēlas atjaunot ūdeņraža lomu kā nopietnai alternatīvai nākotnes mobilitātes vajadzību nodrošināšanā.
Toyota stratēģija paredz ieguldīt līdzekļus gan ūdeņraža degvielas šūnu attīstībā, gan arī ūdeņraža lietošanai iekšdedzes dzinējos kā līdzšinējai degvielai.
Līdz šim autoražotājs piedāvājis savu Mirai sedanu, taču tā pārdošanas apjomi bijuši niecīgi – viens no galvenajiem klupšanas akmeņiem ir infrastruktūras neesamība daudzviet pasaulē, kas šādu auto ekspluatāciju padara neefektīvu un sarežģītu. Ūdeņradis netiek uzskatīts par ilgtspējīgu alternatīvu arī savu fizikālo īpašību dēļ, bet tā ieguvē jāpatērē liels enerģijas apjoms, kas arī ir neefektīvi.
“Kravas transportam un citiem tamlīdzīgiem transportlīdzekļiem mums būs vajadzīgi citi risinājumi, ne tikai ar akumulatoriem darbināmi auto. Ūdeņradis varētu būt īstais risinājums,” saka Tibo Pakē, Toyota ūdeņraža projektu vadītājs Eiropā.
“Mums vienlaicīgi ir jāattīsta infrastruktūra un arī produkti, kas to lietos. Šobrīd tieši tas arī notiek. Iespējams, iepriekš neļāvām veidoties normālai pieprasījuma/piedāvājuma situācijai. Uzskatu, ka transportlīdzekļi, kas paredzēti smagāku darbu veikšanai radīs lielu pieprasījumu, bet ar laiku gūtās zināšanas varam likt lietā, attīstot dažādus risinājumus komerctransportam un vieglajiem pasažieru auto,” norāda Toyota pārstāvis.
“Mums Eiropā vienmēr nāksies importēt ūdeņradi, taču pasaulē ir gana daudz reģionu, kas lielos apjomos spējīgi ražot “zaļo ūdeņradi”, tāpēc tas ir jāizmanto,” saka Pakē.
Eiropas Savienība apņēmusies veicināt ūdeņraža uzpildes infrastruktūru, paredzot, ka uz Eiropas galvenajiem autoceļiem ūdeņraža uzpildes vietām jābūt ik pēc aptuveni 200 kilometriem. Līdzīgi noteikumi izveidoti arī par elektroauto uzlādes punktiem, paredzot konkrētas prasības par uzlādes spraudņu daudzumu, pieejamo jaudu, kā arī maksāšanas iespējām.
Vāciešu lobija spējas ir apbrīnojamas – uzturēt beigtu tehnoloģiju, ar cerību saglabāt esošo situāciju ar dārgām cisternām, caurlvadiem, uzpildes stacijām, dzinējiem un augstspiediena tvertnēm.
Būsim reālisti.
Naftas kompānijas gūst lielāko peļņu pasaulē un kontrolē procesus.
Nebūsim naivi.
Viņas netirgos kilovatus.
Viņas tirgos to ko vislabāk māk, naftu nomainīs ar ūdeņradi, ražotu no gāzes, vai iegūtu no atjaunojamajiem, vai izgūtu no zemes utt, un tālāk no tā ūdeņraža ražos sintētisko degvielu vai elektrību priekš elektroauto, vai pa tiešo H2 mašīnās.
Bet naivumu varam atstāt protitūtām bordeļos:)