Vācu autoražotājs Porsche spiests mainīt savus plānus, kompānijai apstiprinot, ka tomēr sagaidīsim jaunās paaudzes Porsche 718 jeb Boxter un Cayman ar iekšdedzes motoru. Pirms trim gadiem kompānija daudziem par pārsteigumu paziņoja, ka šie modeļi pārtaps tikai par elektroauto, tomēr tā vis nebūs.
Porsche to sauc par “stratēģisku pārkārtošanos”, kas ir sabiedrisko attiecību termins vārdiem “mēs nedaudz pārrēķinājāmies”, proti, tirgus izaugsme elektroauto segmentā nenotiek tik strauji, lai šos modeļus varētu pārcelt tikai un vienīgi uz elektrisko piedziņu.
Šeit gan ir āķis, proti, iekšdedzes motoru saglabās tikai jaudīgākās “RS” versijas, tomēr pagaidām Porsche plāni nav līdz galam precīzi zinami. Lai nu kā, varam ar pārliecību apgalvot, ka 718 saglabās iekšdedzes motoru uz ilgāku laikaposmu.
Porsche arī apstiprinājis, ka 2028. gadā ieradīsies jauns krosovers ar iekšdedzes motoru, kas aizstās pirmās paaudzes Macan modeli. Nekur nepazudīs arī Cayenne un Taycan, savukārt jauns SUV flagmanis ar trim sēdvietu rindām, kas sākotnēji bija plānots tikai elektriskā izpildījumā, tagad ieplānots ar iekšdedzes motoru versijām. Porsche to diplomātiski skaidro ar “tirgus situāciju”.
Arī leģendārais 911 turpinās izmantot iekšdedzes motorus, un, lai arī modeļa līnijā parādīsies hibrīdi, pie apvāršņa nav redzams elektrisks 911. Un labi vien ir.
Tomēr! Tomēr kāds vēl grib un prot ražot normālu auto.
Nedomāju ka uzņēmuma vadībai stipri interesē ko ražot. Viņi koncentrējas uz maksimālu peļņas gūšanu un ražo to ko ir izdevīgi ražot. Kamēr viņiem ir rūpnīcas kurās ir izdevīgāk, pagaidām, ražot iekšdedzes dzinējus, un redz ka tādiem auto varētu vēl būt noiets, vadība izmanto iespēju pelnīt piķi. Galu galā Elektrifikācija prasa ne mazums līdzekļu, lai pārveidotu savas esošās rūpnīcas vai saceltu jaunas. Un ja reiz līdz 2035.g. drīkst tirgot ICE, daudzi to arī izmantos.
Un frāze “tirgus izaugsme elektroauto segmentā nenotiek tik strauji” vairāk jāuztver kā “mūsu konkurenti nesteidzas pilnībā elektrificēties”. Porsche vienkārši negrib atdot pēdējo ICE kumosu konkurentiem pārāk strauji atsakoties no ICE.
Man tomēr šķiet, ka noteikti brendi joprojām ir kas vairāk par maksimālas peļņas gūšanu. Tur kopā savijas tradīcijas, zīmols, segments, prestižs, dzīvesstils utt. Un šajā vienādojumā drīzāk izceļas tas, kurš saražo ierobežotā apjomā. Tev ir Limited, bet kaimiņu Seram Gejam nav. Ford un KIA ir aktuāli tas, kas nav aktuāli vai pat pieņemami Ferrari.
Dienas beigās tie visi ir uzņēmumi, kuru galvenais pastāvēšanas mērķis ir gūt peļņu saviem īpašniekiem un/vai akcionāriem. Tikai vieniem peļņu ģenerē masveida produktu ražošana, bet citiem ekskluzivitātes ilūzija.
Ferrari pēdējos gadus saražo apt. vienādu skaitu auto gadā – 13 tūkstošus, peļņa pēc nodokļiem gan ir augusi no apt. miljarda līdz pusotram. Sanāk, ka, ja uzņēmums censtos dzīvot pēc Ulža principa, tad, ņemot vērā pieredzi un ambīcijas, skaitļi būtu citi. Tāds pieaugums ir Porsche bilancēs, taču tur produkcijas apjoma pieaugums NAV rezultējies lielākā peļņā. Un pat nav svarīgi, ka Porsche cerēja kaut ko pārdot Ķīnā. Labi, ka ne katram otrajam Smiltenē vai Alūksnē, tad būtu lielas auzas.
Ferrari ražo apt. to pašu auto skaitu, bet tieši to ekskluzivitāte ļauj nopelnīt naudu vieglāk. Tu vari aiziet un nopirkt jaunu Porsche tā vienkārši, bet Ferrari nevar.
Ergo, Ferrari vadību tomēr stipri interesē, ko konkrēti ražot, kamēr Porsche vadību interesē ražot pēc Ulža pieminētā principa. Bet tas neatmaksājas. P.S. Cilvēku dzīvēs Uldis parasti uzrodas pēc pilngadības sasniegšanas, mazu Uldi neviens neatceras. :) Uldim ir viedoklis.
Man atkal izklausās ka esi mārketinga upuris, kurš ir noticējis konkrētu zīmolu mārketingam. Lielajiem brendiem ir lielas mārketinga nodaļas, un pat ārējie mārketinga uzņēmumi, kas palīdz gan tradīciju izcelšanā, gan prestiža celšanā, u.t.t. Un tie iesaistās jau no produkta izstrādes brīža, notārgetējot savu mērķa auditoriju un spiežot uz tās vērtībām. Aiz tā visa pompa ir normāla tehnika, kas nav īpaši labāka kā citiem konkurentiem attiecīgā cenu grupā, bet tieši mārketings to padara īpašāku – kā un kam tas viss tiek pasniegts. Uzņēmuma pirmsākumos kamēr to vada pats dibinātājs, tikmēr vēl entuziastiski cenšas radīt labāko produktu. Tad kad kompānija pāraug tās radītāju, parādās visādi akcionāri, politikas, un uzņēmuma sākotnējais mērķis transformējas peļņas gūšanā pārdodot cilvēkiem sajūtas ka tie izvēlas ko īpašu.
Esam nonākuši pie tā smagākā argumenta: ielās Ferrari baigi neredz, laikam nav labs, ja tauta nepērk. Pomps vai nē, bet šķiet, ka balsojumā ar maciņu Ferrari jaunie autiņi tomēr uzvar Porsche jaunos autiņus. Jebkuram ražotājam, pat tam, kas sien sieru, tomēr tradīcijas nozīmē iespēju būvēt zīmolu. Jauni noneimi nāk un iet. Leica varētu būt viens piemērs, kur kompānijas akcionāri kādā brīdī piekrīt taisīt eksperimentus naudas vārdā, bet saprāts un tradīcijas trakulības (un kļūdas) tomēr lēnām atgriež ierastajās sliedēs.
Nav tā, ka Porsche un Ferrari tomēr ir mazliet citi klienti, kas savā starpā baigi nepārklājas?
Varētu mierīgi neattiekties uz vecākiem un iekārojamiem modeļiem.
Uldis principā saka: nu, kurai kompānijai, ko Uldis ir izveidojis, vispār nosaukumā ir est. 1790., 1860., 1989. vai cits skaitlis. Nevienai! Nevajag nekādas tradīcijas. Tas ir mīts un reliktu domāšana. Var nodibināt uzņēmumu, turēt to bez jebkāda zīmola, vēstures un klientu bāzes, un būt cienījams kā banku, tā klientu acīs. Ja tev 2025. gadā pieder zīmols Moog, tās ir iedomas, ka tam ir nozīme. Tie laiki ir pagājuši! Nosauc to par Goom un tirgo visu veiksmīgi!