Brauc bez rokām – elektriskais skrituļdēlis Latvijā

Par šo rakstu sakām lielu paldies personālās elektromobilitātes entuziastam Rūdolfam Putniņam, kura vārds Kursorā rotā arī vairākus audio produktu apskatus. 

Elektrificētais skrejritenis jeb e-skūteris daudzās valstīs ir primārais jaunās mobilitātes pārstāvis. Izmēros krietni mazāks par velosipēdu, tas ļauj neiesvīstot atbraukt uz darbu un ir viegli noglabājams pat mazākajos dzīvokļos. Lai sākotnēji uz e-skūtera braucējiem šķībi skatījās liela daļa satiksmes dalībnieku, jo uz šādiem agregātiem ierastāk redzēt bērnus, tomēr tendence bija paliekoša lielā mērā pateicoties dažādiem nomas servisiem. Šodien “zaļā” un citu krāsu zīmolu e-skūteri uz mūsu veloceļiem un trotuāriem ir ikdiena. Prieks arī, ka vietējā vara ar kompānijām cenšas sadarboties un vienā vai otrā veidā rūpējas par to, lai personīgais elektrotransports spētu sadzīvot ar citiem ceļu lietotājiem. Šajā rakstā vēlos parunāt par man nedaudz interesantāku elektrotransporta paveidu – elektrisko skrituļdēli. Nedaudz arī apskatīšu tā brālēnus – EUC (elektrovienriteni) un Onewheel.

Kā viss sākās

Ja salīdzina ar rietumu valstīm, Latvijā skeitbords tā arī nekad nekļuva par ļoti izplatītu pārvietošanās līdzekli. Ticams, ka vaininieks ir samērā švakais trotuāru stāvoklis. Pie mums skeitbords biežāk redzams tieši kā ielu kultūras sastavdaļa un skeiteri vairāk asociējas ar jauniešiem, kas nodarbojas ar aktīvo atpūtu. Skeita salīdzinoši nelielā ekspozīcija populārajā apziņā arī nesusi vienu labumu – pie mums īsti nav aizsprieduma, ka skeiteri ir mazgadīgi bandīti, kam nagi niez ar parafīnu apsmērēt pieminekļus un bojāt privātīpašumu. Cilvēki ir aizdomīgi, bet ar vāli pakaļ nemetās. Skeitborda brālis – longbords Rīgas centrā parādījies samērā nesen un man gribās teikt, ka tieši trotuāru segumu uzlabošanās ir ļāvusi to izmantot par pilnvērtīgu t.s. “pēdējās jūdzes” transportu.

E-skeits pagaidām Latvijā ir samērā reti sastopams. Uz veloceļiem esmu manījis kādu pusduci braucēju. Mūsu Telegram grupā varētu būt kopumā ap 13 cilvēkiem. Cik vispār kopā cilvēku e-skeito Latvijā? Nezinu – varētu būt ap 50. Ļoti iespējams, ka daļa no tiem ir mazāk redzama, jo ar dēli smalcina meža takas, nevis asfalta okeānu. Uzreiz arī jāmin, ka e-skeits nav lēts hobijs un vienkāršs dēlis kopā ar vajadzīgo ekipējumu izmaksās sākot no 600EUR. Tāpēc arī liela daļa e-dēļotāju ir cilvēki vecuma grupā pēc 25, kam jau ir pietiekami lieli ienākumi.

Par vienu no lielākajiem e-skeita popularizētājiem pasaulē noteikti var saukt pazīstamo jūtūberi Keisiju Naistatu, kurš uzņēma vairākus video, kur Manhetenas ielās devās ar “Boosted” dēli. Pa šiem pieciem gadiem lielā mērā noziedējis gan Keisijs, gan arī labākos medību laukos devies ir “Boosted” brends. Populārāko e-skeitu ražotāju nokāva vairāki faktori – gausā produktu attīstība, Trampa laika politiskā plūkšanās ar Ķīnu un pats galvenais – par “Boosted” dēļa cenu varēja nopirkt vismaz divus Ķīnas analogus, kas gluži vienkārši tehniski bija labāki. Patlaban “Boosted” vietu ir ieņēmis austrāļu uzņēmums “Evolve”, kas par augstām cenām piedāvā lieliski nomārketētus dēļus, kam nereti pogas izgriež Ķīnas analogi.

Vecīt, uz cik ta’ iet?

Braucot ar dēli bieži vien sanāk parunāt ar citiem braucējiem. Visbiežāk uzdotais jautājums ir par maksimālo ātrumu. Man šis jautājums vienmēr šķiet muļķīgs, jo ātrumu jau nenosaka dēlis, ātrumu nosaka tas, cik prasmīgi braucējs ir spējīgs uz tā noturēties. Lai saprastu, kā ir braukt uz dēļa, varu ieteikt kādā no sabiedriskajiem transportiem pabraukt neturoties pie roku balstiem. Kājas nemitīgi strādā, lai kompensētu gravitācijas vektora nobīdi, ko izraisa paātrinājums vai bremzēšana. Tāpat arī ar pagriezieniem – dēli nepieciešams ar potītēm sagāzt uz pagrieziena pusi un tad pašam “iegulties” pagriezienā, lai centrbēdze notur. Lieki teikt, ka šo visu izpildīt graciozi ir jāmāk un tā ir lieliska sajūta, kad tas beidzot sanāk plūdeni.

Neskatoties uz to, ka e-skeitu uz priekšu dzen elektrība, ar to braukt ir fiziski intensīvs darbs. Lai noturētu līdzsvaru nemitīgi strādā kājas, kas spiež pretī bremzēšanai un paātrinājumiem, kā arī korsetes muskulatūra, kas strādā kā buferis starp rumpi un kājām. It īpaši sākumā kājas gurs pamatīgi, jo jūtoties uz dēļa nedroši, tās instinktīvi sasprindzināsies. Sāpēs arī pēdas, kas nav pieradušas pie šādā slodzēm. Ar laiku gan to muskuļi uztrenējas, sāpes pāriet un paliek tikai prieks.

Braukšana ar e-skeitu ir samērā prasīga pret uzmanību. Dēlis neļauj necik sapņot, jo visu laiku jāskenē ceļu, jālasa satiksmes situāciju un jāplāno uz priekšu, kur vislabākā brauciena trajektorija. Domāsi par iekavēto projektu darbā? Agrāk vai vēlāk nokritīsi. Šī nav šoferēšana, kā ierasts pie velosipēda vai skrejriteņa stūres – uz dēļa Tu esi daļa no mašīnas. Ceļš tiek strīmots uz Tavu prātu braukšanas ātrumā un nemitīgi mainīgā situācija visu laiku jāapstrādā. Braucot uz 30km/h tu katru sekundi nobrauc astoņus metrus – tas nozīmē, ka ar prātu jādzīvo pa priekšu dēlim. Gandrīz vienmēr braukšanas ātrumu noteiks tieši situācijas paredzamība uz ceļa – bērni, mājdzīvnieki vai aklie pagriezieni liek braukt tā, lai vari laicīgi noreaģēt un apstāties.

Kas dēlim vēderā

Tīri tehniski skeits un longbords šķiet gana vienkārši – tie sastāv no platformas (deka), kas aprīkota ar brīvi ripojošu četru riteņu bāzi, kas pie platformas stiprinās divos eņģes punktos – tas ļauj skeitu stūrēt uz to pusi, uz kuru ar kājām sagāz deku. Patiesībā ikkatra no manis nosauktajām detaļām var tikt realizēta desmitiem veidos no kuriem katrs fundamentāli izmaina dēļa braukšanas īpatnības. Man kā samērā tehniskam cilvēkam tieši šis aspekts e-skeitu padarīja interesantāku par cita veida elektrotransportu. Iespējas savu lolojumu modificēt ir teju neizsmeļamas. E-skeitam pie visa šī nāk klāt baterijas, kontrolieris un piedziņas mehānika.

Lai viestu kaut nelielu skaidrību pastāstīšu tuvāk par galvenajām sastāvdaļām:

• Deks – pārsvarā ražots no kokskaidas finiera vai kompozītmateriāliem. Garums sākot no 50cm, kamēr garākie pārsniedz metra garumu. Deki mēdz būt pilnībā cieti vai arī lokani – izvēle atkarīga no braucēja gaumes. Lokans deks ir ērtāks, kamēr cietāks sniedz precīzāku kontroli. Deka garums diktē riteņu bāzes garumu – īsāks deks nozīmēs mazāku pagrieziena rādiusu. Uz garāka deka iespējams kājas turēt platāk, kas sniedz lielāku stabilitāti. Klāja izliekums var dot labāku vadāmību, uzlocīti gali palīdz noturēties lielos ātrumos.
• Treki – metāla stiprinājumi, pie kā montējas riteņi un, kas ritošo daļu savieno ar deku. Parasti sastāv no tilta (hanger), kas ar eņģes stiprinājumu montējas pie pamatnes (baseplate). Tilts parasti tiek uzvērts uz galvenās skrūves (kingpin), kur to apņem elastīgas poliuretāna bukses (bushings), kas tam ļauj tikt kontrolēti sagāztam uz sāniem. Otrs saskares punkts tiltam ar pamatni tiek nodrošināts ar tapu, kas ierobežo kustību paralēli dēļa garuma asij. Lai arī treku uzdevums sākumā šķiet vienkāršs – to ģeometrija un bukses pamatīgi ietekmē dēļa gaitas īpašības. Svētais Grāls ir treki, kas reizē ļauj viegli veikt asus pagriezienus, bet nezaudē stabilitāti lielā ātrumā. Realitātē vairumā gadījumu treki būs vai nu žigli pagriezienos vai arī stabili lielos ātrumos. E-skeitos parasti izmantoti longbordu treki tradicionālajā konstrukcijā (TKP – traditional kingpin), reversajā konstrukcijā (RKP – reverse kingpin) vai ar divstāvu pamatnēm (DKP – dual kingpin). TKP un RKP ierasti tiek uzskatīti par stabilākajiem, kamēr DKP vislabāk der kārvingam – slaloma tipa viražēšanai. Lietpratēju vidū konsensa par labākajiem trekiem nav – viss atkarīgs no braucēja vēlmēm. Visi treki ļauj bukses pievilkt stingrāk vai palaist vaļīgāk, kā arī bukses var nomainīt uz cietākām vai mīkstākām.
• Riteņi – nodrošina saķeri ar braucamo virsmu. Izšķir poliuretāna un pumpējamos, kas līdzīgi maza izmēra velo riepām. E-skeitiem izmanto liela izmēra longbordu poliuretāna riteņus sākot no 70mm līdz 110mm diametram. Poliuretāna riteņiem arī vienmēr tiek norādīta cietība sākot no 70A līdz pat 100A. Mīkstāki riteņi parasti nodrošina labāku saķeri un amortizē ceļa vibrācijas, kamēr cietāki ir izturīgāki un taupa bateriju. Loģiski arī, ka pie viena un tā paša pārnesuma mazāki riteņi sniegs labāku uzrāvienu, bet lielāki – augstāku maksimālo ātrumu, jo gala pārnesums pret braucamo virsmu būs lielāks. Poliuretāna riteņiem svarīgi zināt serdes ģeometrijas tipu – ABEC vai Kegel. Siksnas piedziņas dēļiem trīši, kas montējas pie riteņa, vienmēr būs domāti vienai vai otrai serdes ģeometrijai. Pumpējamās gumijas riepas sastopamas izmēros no 150mm līdz pat 250mm, kas paredzētas kalnu dēļiem. To galvenais trūkums ir salīdzinoši īsais riepas mūžs (man sezonā 1-3x komplekti aiziet) un risks, ka tā pārdursies. Dēlis uz riepām parasti arī patērē vidēji ap 30-50% vairāk enerģijas uz to pašu distanci, kā ar poliuretāna riteņiem. Tai pat laikā pumpējamie riteņi ir ļoti komfortabli un ļauj vairs nedomāt par dažādiem svešķermeņiem uz ceļa, kas poliuretāna riteni apturētu. Pumpējamie riteņi ļauj braukt arī pa grants un zemes ceļiem, kā arī uz speciāliem kalnu dēļiem tie ļaus iekarot arī meža takas. Ja pērc dēli, ir vērts padomāt, uz kāda seguma plāno braukt. Nesen ir parādījušies arī 115mm gumijas bezkameru riteņi, kas daudzuprāt piedāvā komfortablāko braukšanu pilsētai, bet ir salīdzinoši negausīgi pret bateriju.
• Motori un piedziņa – izšķir tiešās un pārnesumu piedziņas dēļus. Tiešā piedziņa visbiežāk tiek nodrošināta ar ritenī iemontētu motoru (hub) vai uz tilta montētu motoru (direct-drive), kam ritenis montējas pa taisno uz rotējošās daļas. Tiešās piedziņas motoriem pluss ir minimāla apkope, kā arī teju pilnīgi klusa darbība. No mīnusiem jāmin švaka siltuma novadīšana un ierobežota riteņu izvēle (īpaši hub motoriem). Tiešās piedziņas dēļiem būs jūtama daudz vieglāka ripošana brīvgaitā, kamēr, ar siksnu aprīkotie aparāti samērā jūtami sāks bremzēties, ja tiks atvienota jauda. Tā kā tiešās piedziņas motoriem nav iespējama pārnesuma redukcija, tad tiem parasti būs zemāks griezes moments (uzrāviens). Pārnesumu piedziņā visbiežāk tiek izmantota zobsiksna ar trīšiem. Tā paver iespēju izmantot ļoti plašu klāstu ar motoriem un ļauj mainīt trīšu izmērus, lai tālāk piedzītu braucamā gaitas īpašības. Mīnuss pārnesumu mehānismiem ir salīdzinoši augstā sarežģītība, prasības pret apkopi, jutība pret svešķermeņiem un troksnis darbībā. Neskatoties uz to, siksnas piedziņas dēļi ir ļoti izplatīti, jo ļauj izmantot teju visa veida riteņus un montēt arī pašus jaudīgākos motorus. Ja runājam par motoriem – tos parasti apzīmē ar četriem cipariem, kur pirmie divi nosaka diametru, bet pārējie garumu. Motora izmērs lielā mērā noteiks maksimālo jaudu un to, cik tas sils braucot ikdienā. Esmu spējis izbaudīt brauciena dinamiku gan uz 5055 600W motoriem, gan arī 6374 motoriem, kam kombinētā maksimālā jauda ir ap 10 zirgspēkiem. Pērkot dēli, uz motoru jaudu ieciklēties noteikti nav ieteicams, brauciena iespaidus tā ietekmē salīdzinoši maz.
• Baterija – tā nosaka brauciena garumu un dēļa dinamiku. Bateriju raksturo trīs pamata lielumi – spriegums, ietilpība un maksimālā izlādes strāva. Baterijas parasti apraksta ar diviem cipariem – elementu skaitu ķēdē un elementu skaitu paralēli. Te būs piemērs – 12s4p pasaka, ka baterija sastāv no 12 šūnām, kas saslēgtas virknē un sastāv no četriem paralēliem elementiem. Elementu skaits virknē nosaka to, kāds baterijai būs maksimālais spriegums, bet skaits paralēli nosaka ietilpību un tās spēju atdot strāvu. Litija jonu elementiem, ko izmanto e-dēļiem visbiežāk ir divu veidu izmēri – 18500 un 21700. Arī šie cipari nosaka elementa izmēru. Parasti baterija ar 21700 elementiem būs ietilpīgāka par tādas pašas konfigurācijas 18500 bateriju, jo elementi ir lielāki un tāpēc spēj uzkrāt vairāk enerģijas. Vienmēr jāpatur prātā, ka ikkatra litija baterija ir potenciāla bumba, tāpēc pirkt dēļus ar bojātām vai ļoti nolietotām baterijām būs bīstami. Kārtīgi būvētai litija baterijai vienmēr būs klāt arī vadības plate (BMS – battery management system), kas uzmana, vai kāda no šūnām nav disbalansā, kā arī regulē, lai izlādes un uzlādes strāvas nepārsniegtu drošības sliekšņus. Vislabākais veids, kā salīdzināt baterijas ir uzzināt to ietilpību vatstundās (Wh), jo ampērstundas (Ah) paredz, ka zināms arī ir baterijas spriegums. Lai izrēķinātu reālo brauciena garumu dēlim, gan ar baterijas ietilpību vien nepietieks. Braucēja svars un garums, kā arī pretvējš, āra temperatūra, ceļa segums, ceļa slīpums, dēļa tips, braukšanas stils – tie visi nosaka reālo iespējamo brauciena garumu. Pietiekami liela baterija pilsētas dēlim ar poliuretāna riteņiem varētu būt ap 10s3p. Apvidniekam ar pumpējamām riepām prasītos 12s4p vai lielāka.
• Kontrolieris – tas regulē motoriem novadīto jaudu un veic bremzēšanu. Pašlaik liela daļa pārdošanā sastopamo dēļu izmanto ķīniešu kompānijas Hobbywing vai Lingyi ātruma kontrolierus (ESC – electronic speed controller). Tie ir pietiekami uzticami un jaudīgi ikdienas braukšanai. ESC tipa kontrolieriem parasti jau rūpnīcā tiks uzstādītas jaudas un bremzēšanas līknes, kas noteiks dēļa gaitas īpašības. Augstāka līmeņa izstrādājumiem tiek izmantoti Bendžamina Vedera izstrādātie ātruma kontrolieri (VESC), kas strādā ar milzīgu jaudu un piedāvā teju neierobežotas konfigurācijas iespējas. Ja ESC kontrolieriem strāvas griesti ir ap 40A, tad VESC daži izstrādājumi spēj sniegt teju desmitreiz vairāk. Entuziasti, kas paši būvē dēļus, izmanto VESC kontrolierus gan to jaudas, gan arī uzticamības un plašo iespēju dēļ. VESC kontrolieri gan parasti ir daudz dārgāki, kas tos padara par opciju tikai dēļiem cenā virs 1000EUR.
• Pults – ar to regulē jaudu un veic bremzēšanu. Pati svarīgākā īpašība, kam jāpiemīt jebkurai pultij ir uzticamība. Pults var būt super ērta, ar lielisku ergonomiku un telemetrijas ekrānu, bet, ja tā mēdz negaidīti atslēgties, tad to lietot nedrīkst. Pults atslēgšanās gadījumā vairums dēļu ieslēdz bremzes, kas 95% gadījumu nozīmēs kritienu. Vadība pultīm visbiežāk tiek veikta ar gredzenu, ko pagriežot prom no sevis tiek padota jauda, bet griežot uz sevi – ieslēgta bremzēšanās vai retāk – atpakaļgaita. Pultis ar dēli savienojas, izmantojot 2.4GHz bezvadu komunikācijas, kas tās paretam padara jutīgas pret traucējumiem no blīviem Wi-Fi tīkliem vai Bluetooth.

Ko pirkt?

Labā ziņa noteikti ir tā, ka e-skeits ir tehnoloģiski samērā nobriedis produkts un pat zemā cenu diapazona izstrādājumi sniegs pamatīgu skeitotprieku. Galvenais ir nepirkt superlētos AliExpress vai Banggood brīnumus, jo tajos ir ietaupīts uz pilnīgi visu un sliktākajā gadījumā tie gluži vienkārši būs bīstami. Ritošā daļa neturēs braucēja svaru, detaļas lieksies, dēlis šķelsies un pults strādās ar novēlotu komandu došanu dēlim. Jebkurš DIY entuziasts arī saviebsies, ja teiksit, ka pērkat superlētuci kā projektu, ko vēlāk uzlabot – uzreiz bildīšu, ka tā 90% gadījumu būs sāpīga naudas un nervu bojāšana, kas sliktākajā gadījumā jūs atbaidīs no braukšanas.

Tad ko pirkt iesācējam? Ir strīpa patiešām kvalitatīvu un uzticamu Ķīnas brendu, kas sevi laika gaitā ir pierādījuši. Tie ir – “Wowgo”, “Meepo”, “Ownboard”, “Backfire” un “Verreal”. Visas no šīm kompānijām ir spējīgas uzdizainēt, uzražot, piegādāt un pēc tam arī uzturēt pieklājīgu dēli. Tām ir pārstāvji un servisa centri ne tikai Ķīnā, kas agrāk vai vēlāk būs noderīgi. Iespēju robežās iesaku dēli pirkt no EU noliktavām, jo piegādes laiki no Ķīnas var izstiepties līdz vairākiem mēnešiem. Esiet uzmanīgi ar vēl neizlaistu dēļu pirkšanu, jo to piegādes vienmēr ievelkas un pilnībā rosinu iet ar līkumu Kickstarter vai Indiegogo kampaņām, kas sola brīnumdēļus par brīnumcenām.

Zināms, ka pat mūsdienās katrā latvietī iekšā mīt arī latvietis – praktiskais, tāpēc pakomentēšu izvēli dēli būvēt pašam. Pirmkārt – būvēt pašam NEKAD nebūs lētāk kā nopirkt gatavu. Šis īpaši attiecas uz gadījumiem, ja cilvēks nav “uz Tu” ar elektroniku un mehāniku. Otrkārt – atkārtošu vēlreiz, ka es ļoti neiesaku pirkt gatavu dēli kā projektu tālākiem uzlabojumiem. Pērciet to, kas sniegs maksimālu prieku uzreiz un tad vēlāk piepērciet savādākas bukses vai riteņus, kad būsit sapratuši, ko tieši vēlaties. Treškārt – esiet ārkārtīgi uzmanīgi ar citu cilvēku pašbūvēto dēļu pirkšanu. Reizēm tieši šādi var paveikties ar gadsimta darījumu, bet paturiet prātā, ka pērkat aparātu, kam uzticēsit savu veselību un dzīvību. Īpašu uzmanību jāpievērš baterijai – kļūdas tās būvniecībā draud ar ugunsgrēku. Vislabāk, ja ir pieejami foto ar dēļa “iekšām”, ko var apskatīt kāds pieredzējušāks būvētājs. Tāpat arī jauki, ja dēli iespējams pašam izmēģināt, lai nav tā, ka pērkat ko tādu, kas beigu beigās īsti nederēs.

Daži ieteikumi no manis, lai vieglāk izvēlēties savu pirmo dēli. Es pats sāku skeitot uz “Wowgo 3x”, kas manā skatījumā ir superīga izvēle pirmajam dēlim. Tam ir labi izveidota ritošā daļa, kas braukšanu padara patīkamu. Tieši patīkama braukšana ir galvenais faktors, kam jāpiemīt pirmajam dēlim, jo savādāk mācīties būs grūtāk nekā vajadzīgs. Tagad gan 3x ir samazināta baterija, jo sākās detaļu pieejamības krīze. No visiem manis minētajiem Ķīnas brendiem teju visi siksnas piedziņas dēļi būs labi, lai mācītos braukt un neizaugtu no dēļa jau pirmajā sezonā. Ja vēlaties vissegumu dēli, kas arī spēs braukt pa grants vai zemes ceļiem, tad ir jēga lūkoties uz “Wowgo AT2”. Gluži svaigs šis dēlis nav, bet tam vienīgais trūkums varētu būt baterijas ietilpība. No dārgākiem aparātiem lieliski ir “Propel Endeavor” (abas versijas), “Meepo Hurricane” un “Ownboard Zeus”. Gribat sākt no dārgā gala, jo nauda nav problēma? “Flux AT2”, “Lacroix” un “Bioboards” neliks vilties – ar šiem aparātiem vājais posms vienmēr būs braucējs, jo pats dēlis vienmēr varēs vairāk.

Dress for the slide

E-skeits ir ekstrēmais sports, kas spēj kalpot arī par pārvietošanās līdzekli. Attiecīgi – obligāti ir sevi pasargāt no traumām, ja sanāk krist. Un krist sanāks, jo krīt pilnīgi visi. Parasti, kamēr, vēl neesi iemācījies kārtīgi braukt, var šķist, ka tiec cauri sveikā. Galu galā, ja neesi kritis kā iesācējs, tad var šķist, ka augot prasmēm gan jau arī sevi spēsi pasargāt, ne? Diemžēl, vairums smagākos kritienus piedzīvo tieši tad, kad jau apraduši ar braucamo. Tad aug ātrumi, pārliecinātība un pat prasmīgākais skeiteris atrod savu gāzēju.

No ekipējuma svarīgākā ir ķivere. Ja tās nav, tad par pārējiem sargiem vari nedomāt. Dārzeņiem rokas un kājas nav vajadzīgas. Līdz 30km/h derēs parasta skeiteru ķivere. Veloķiveres izmantot neiesaku, jo tās paredzētas cita tipa kritieniem un vairāk sānu triecieniem. 90% kritienu uz dēļa būs tam negaidīti apstājoties, kamēr tā saimnieks supermena pozā turpina ceļu lidojot. Tālāk pēc svarīguma ir plaukstu sargi. Vairums piezemēšanos notiks uz plaukstām, tāpēc ir svarīgi, lai sargi pildītu divas funkcijas:

1. Neļautu plaukstām ieķerties ceļa segumā
2. Neļautu plaukstām tikt atlauztām

To panākt ar cietiem plastmasas slaideriem, kas viegli slīd pa asfaltu un ļauj plaukstas nenobrāzt, kā arī tās netiek atlauztas. Palīdz arī fiksējošas plastmasas plāksnes, kas iestrādātas sarga virspusē un neļauj plaukstas locītavu pārmērīgi atlocīt uz augšu. Daudzi sargi sākumā var šķist pārāk ierobežojoši, bet tie ar laiku ievalkājas.

No traumām labi ir pasargāt arī ceļgalus un elkoņus. Arī šeit derēs parasti skeiteru sargi, kas ļauj slīdēt pa asfaltu. Tie aizsargā no nobrāzumiem, kā arī sasitumiem, kas šīm locītavām mēdz būt īpaši nepatīkami. Iesācējam sargiem būtu jāiebudžetē ap 150EUR. Braucot ātrāk par 30km/h jau jāsāk domāt par pilno ķiveri, lai pasargātu seju un vieglo moto apģērbu, lai pēc iespējas mazāk savas ādas sanāk ieguldīt ceļa segumā. Parasts kokvilnas apģērbs iztur aptuveni divus metrus garu slīdēšanu pa ceļu, kamēr tam izberžas caurumi un tālāk jau slīdēts tiek uz miesas. Vienmēr jāpatur prātā, ka dubultojoties braukšanas ātrumam visi iesaistītie spēki četrkāršojas.

Kā labāk dzīvot?

Tātad – dēlis pie sāniem, pats nopakojies ar sargiem un ķiveri – ko tālāk? Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Visiem dēļiem ir vairāki ātruma režīmi un vārgākais no tiem būs lielisks kompanjons uzsākot mācīties. Daudzstāvu māju iekšpagalmi vai tukšas autostāvvietas ir labākās vietas, kur mācīties braukt. Galvenais ir kvalitatīvs asfalts un paredzama ceļa situācija. Pilnīgs iesācējs ar dēli kustēties iemācās stundas laikā. Sākumā aprod ar stāvēšanu uz kustīgas platformas un tālāk jau iemācās sasvērt ķermeni, lai pielāgotos paātrinājumiem, bremzēšanai un stūrēšanai. Svarīgi apgūt arī ekstrēmo bremzēšanu, lai saprastu, cik ātri dēli iespējams apstādināt, ja priekšā parādās negaidīts šķērslis. Es personīgi kādas 4 dienas mācījos, kamēr saņēmu dūšu ar e-skeitu doties braukt pa trotuāriem un veloceļiem.

Tālāk pāris atziņas, ko esmu guvis pēc dažiem tūkstošiem kilometru uz dēļa. Ja satiekos ar automašīnu, tad vienmēr pieņemu, ka tā mani neredz. Autovadītāji Latvijā tikai nesen ir apraduši ar velosipēdistiem un dēļa braucējus gluži vienkārši nepamana. Mēs pēc silueta izskatāmies pēc stāvošiem cilvēkiem, kas daudz ātrāk, nekā cerēts, pietuvojas un nereti iesmērējas autiņa sānā. Par spīti tam, ka braucu pilnā ekipējumā un ar ieslēgtām gaismām, mani nereti nepamana arī pretīmbraucoši velobraucēji, kas reizēm brauc divatā blakus viens otram. Kopumā es iesaku uz ceļa rādīt priekšzīmi un maksimāli ievērot visus noteikumus līdz no tā citiem kļūst pretīgi. Velosipēdisti jau ir sapelnījuši riebīgu reputāciju, kas ikvienu riteņbraucēju ieliek “velorasta” kastītē. E-skeits ir jauns transporta veids un mums pašiem ir jārūpējas, lai to neaizliegtu un, lai e-skeiteri nekļūtu par biedu sabiedrībai, uz kā politiķiem uzbūvēt kārtēju platformu populismam. Kopumā tautas attieksme pret e-skeitu ir samērā ieturēta vai pat pozitīva. Es tā arī neesmu pabraucis garām nevienam bērnam, kurš neteiktu “vāu!” un neprasītu savai mammītei arī tādu aparātu. Papiņi nereti paši pajautā, vai dēli pats esmu būvējis un, protams – uz cik ta’ iet!

Ja skatāmies uz likuma burtu, tad Latvijai ir ļoti paveicies. Liela daļa EU valstu uz koplietošanas ceļiem aizliedz visu, kas nav eksplicīti atļauts. Daudzviet e-skeiteri brauc ārpus likuma un riskē ar sodiem, un savu dūcošo lolojumu konfiskāciju. Bijušās PSRS valstīs e-skeits un citi jocīgie transporta līdzekļi parasti pakrīt zem klasifikācijas “sporta un atpūtas aprīkojums”. Tas nozīmē, ka varam braukt pa trotuāru, ja tas netraucē gājējiem, pa veloceļu līdz 25km/h un ielām, kur maksimālais ātrums noteikts līdz 30km/h. Interesanti, ka braukt ar atpūtas un sporta aprīkojumu ir ļauts arī vieglā alkohola reibumā. Tiesa, ja es redzēšu kādu braucam ķitē uz e-skeita, es to pats noķeršu un pakonsultēšu.

Citi zvēri

Papildus e-dēlim, mūsu ceļus apdzīvo arī cita veida bezstūres transports – elektriskie vienriteņi. Gan EUC, gan “Onewheel” izmanto žiroskopu, lai nodrošinātu līdzsvaru kustības virziena asī, bet braucējs pats balansē, lai sevi noturētu taisni līdzīgi kā uz velosipēda. Tā kā šiem agregātiem nav pults, tad bremzēšana un paātrināšanās tiek kontrolēta sagāžoties uz priekšu vai atpakaļu. Teikšu uzreiz, ka varu tikai gudri spriedelēt, jo pats neesmu uz šiem aparātiem braucis.

EUC šķiet paši praktiskākie pilsētai, jo aprīkoti ar palielu riteni un paprāvāki modeļi ir ārkārtīgi jaudīgi, kā arī brauc gana tālu, lai derētu ceļojumiem. Tā kā pagriešanās tiek veikta ar vienu riteni, tad pagrieziena rādiuss var sanākt ļoti neliels, ja salīdzina ar skrituļdēli. “Onewheel” vienriteņi tehniskā snieguma ziņā šķiet vājākie, bet to cienītāji uzsver, ka visu nosaka “ridefeel”, kas tiem esot lielisks. Šim žanram parasti arī ir aktīvas vietējās komūnas, ko daļēji atbalsta kompānija “Future Motion”, kas izstrādā “Onewheel”. Diemžēl, “Onewheel” tipa braucamie ir ieslēgti viena ražotāja ietvaros un viss, ko neražo “Future Motion” tiek uzskatīts par pakaļdarinājumiem. Pēdējā laikā iekārtu salabojamības evanģēlists Luiss Rosmans ir publicējis vairākus video par “Future Motion” nesmukumiem, kas brīžiem bezkaunībā apsteidz pat ilggadējo čempionu “Apple”. Īpaši neiedziļināšos detaļās, bet visus “Onewheel” no Latvijas nāksies sūtīt uz ASV, lai veiktu jebkuru remontu. Pārdūrāt riepu vai izbeidzās mūžs baterijai? Rēķinieties ar vairāku simtu dolāru summu sūtīšanai vien. Jebkura pašdarbība riskē palikt bez garantijas.

Kāpēc es izvēlējos e-skeitu, nevis EUC vai Onewheel? Jo man patīk DIY kultūra, kas sastopama e-dēļotāju komūnās. Cik esmu ticies ar domubiedriem, nav divu vienādu dēļu. Pat tie, kas braukā ar gataviem ražojumiem, tos dažādi izkrāšņo ar uzlīmēm, gripteipiem un apgaismojumu. Un kas ir pats labākais – to var gana viegli izdarīt mājas apstākļos. Pat dēļa salikšana no detaļām neprasa īpašus darbarīkus, ko nevarētu atrast vidējā garāžā. Galu galā e-dēlis ir transports, kas ir novienkāršots līdz tā pamata elementiem – klājam, uz kā stāvēt, ritošajai daļai, jaudas kontroles elektronikai un baterijai. To visu var nopirkt no dučiem ražotāju un kombinēt tūkstošiem veidos, kas katrs sniegs unikālu braukšanas pieredzi. Daudzas detaļas izstrādā e-skeita komūnas biedri un izmanto mājas 3D printerus vai CNC frēzēšanu, lai tās izgatavotu.

Noslēgumā

Cerams, ka šis raksts lika vairāk saprast, kas tie par ērmiem, kas uz dēļa apdzen velosipēdistus. Lai arī tehniskās detaļas e-skeitam ir svarīgas, tomēr dienas beigās visu nosaka tas, kā Tu brauc. Dēļošana ir pašizpausme un braukšanas burvības maksimums ir tad, kad esi pilnībā viens vesels ar to pekles pagali zem zolēm. To nevar izteikt ne kilometros stundā, ne kilovatos, tāpēc iesaku izmēģināt, ja dzīvē trūkst svaiga gaisa un adrenalīna!