Kursors.lv autoru pulciņā sveicam Reini Traidās. Viņa blogu es lasīju vēl toreiz, kad tos īsti vēl nesauca par blogiem un man vēl nebija pašam sava. Tagad viņš ir savā jomā labi zināms video režisors un profesionālis, bet no darbiem brīvajā laikā mīl labi paēst un izgāzt ar motocikliem. Es pats ar nepacietību gaidu viņa rakstus par motocikliem. Kristaps Skutelis (Kursors.lv galvenais redaktors).

2019. gada nogalē Apple beidzot pārtrauca ilgstošo klusumu un kliedēja šaubas par kompānijas mērķiem savu vēsturiski būtisko “pro” iekārtu segmentā, taču ceļš uz to bija slidens un akmeņains. No stabilas galda datora sistēmas uz diezgan pamatīgo izgāšanos ar cilindrīgo iepriekšējās paaudzes Mac Pro līdz beidzot savu kļūdu atzīšanai un nonākšanai pie kārtīgas darbstacijas profesionālām foto, video un audio vajadzībām — jaunais Mac Pro solās būt stabila bāze Apple produktu sērijā nākamo dekādi. Kā Apple tur nokļuva un kas notika pa ceļam? Iesākumam neliels ieskats manā pieredzē ar Apple “pro” produktiem pēdējo 15 gadu griezumā un “mīlu-ienīstu” attiecību periodiem ar šo zīmolu.

Savu pirmo Apple produktu nopirku kaut kad ap 2004. gadu, vēl ilgu laiku pirms viedtālruņiem un planšetēm. Tas bija 4. paaudzes iPod mūzikas atskaņotājs ar tam laikam šokējošu 20GB ietilpību un veco labo rotējošo 5400RPM magnētisko diskiekārtu. Viedo ierīču revolūcija bija tikai sākusies un ideja, ka jāmet no auto ārā biezais pašrakstīto kompaktdisku maks, sāka palikt aizvien aktuālāka. Pēkšņi bija iespēja visu savu, ne pārāk legāli iegūto, mp3 mūzikas kolekciju vienkārši salikt vienā mazā, ērtā, kabatas izmēra ierīcē. Arī masveidīgā migrācija no Winamp uz iTunes, ko iPod popularitāte noteikti tieši ietekmēja, savā ziņā atvēra man acis uz atziņu, ka programmām (tā tās sauca tad, tagad tās ir “aplikācijas”, jeb “appi”, par to arī paldies Apple) nav jābūt neglītām, un nav jābūt ar grādu IT zinātnēs, lai tās varētu lietot. Ap to laiku es strādāju par fotožurnālistu Rīgā un viss, ar ko es diendienā nodarbojos, bija attēli un to apstrāde ziņu aģentūru vajadzībām — process, kurš īsi pirms tam beidzot bija kļuvis de facto digitāls. Apple kulta slimība bija jau daļu pasaules aplipinājusi, kaut gan personālo datoru tirgū Apple aizņēma joprojām niecīgus 3%.  Pirmā pieredze ar maku man nāca ar G5 PowerMac pilnā izmēra darbstaciju, kas tajā laikā vēl balstijās uz IBM PowerPC CPU bāzes, taču vienlaikus bija arī pirmais dators, kuru negribējās slēpt zem galda. 5. paaudzes PowerMac darbstaciju tā laika dizainā un konstrukcijā Apple ražoja veselu dekādi (2003-2013) un kopā ar pārējo produktu līniju piedzīvoja vienu būtisku iekšēju dzelžu izmaiņu 2006. gadā, pārejot uz Intel Xeon sērijas CPU, pie reizes mainot tā nosaukumu uz vēl šodien aktuālo Mac Pro.

Visus šos 10 gadus Mac darbstacijas sevi pierādīja kā labāko izvēli dažādu video, audio un grafisko darbu profesionāļiem — lietotāju segmentu, kas jau kopš 80. gadiem tradicionāli ir labprātāk izvēlējies Apple iekārtas. Iemesls tam? Viedokļi dalās. Vieni saka, ka Apple OS kopš pašiem pirmsākumiem ir labāk renderējis fontus un citus grafiskos elementus, citi apgalvo, ka Apple piedāvātās un optimizētās dizaina un zīmēšanas aplikācijas kā PageMaker, LaserWriter un PostScript tolaik deva priekšrocību tieši darbam ar maketēšanu. Arī MacOS operētājsistēma tolaik bija krietni priekšā Microsoft produktiem ar labāku lietojamību un pārdomātāku grafisko saskarni (UI). Tas viss kopā padarīja Apple darbstacijas iekārojamākas un piemērotākas dažu specifisku uzdevumu veikšanai, tādā veidā iecementējot savu auditoriju konkrētā nišā — grafiskie dizaineri un citi vizuāla satura izstrādātāji. Tas ir aktuāli vēl šodien, par spīti Apple izteiktajai virzībai pavisam citu produktu virzienā.

Kopš PowerMac iegādes 2005. gadā es esmu izmantojis pilnīgi visu kategoriju Apple datorus. Pēc PowerMac lietošanas sāku apjaust, ka lielās datoru kastes būtībā ir pagātne, un pārgāju uz pirmās paaudzes MacBook Pro laptopu 2006. gadā. To lietoju gandrīz 7 gadus līdz brīdim, kad pārgāju atpakaļ uz “galda virsmas” iMac, nespēdams turēties pretī lielā ekrāna kārdinājumam. Pēc tā atkal sekoja MacBook Pro 15” modelis (jau Unibody paaudzes), kam sekoja atkal jaunāks modelis un tā līdz brīdim, kad no laptopa koncepta atteicos vispār, pārejot pilnībā ikdienas un mājas vajadzībām uz iPad Pro planšeti (neesmu to nožēlojis, starp citu). Tas, cik tieši “pro” var būt planšete, ir cits jautājums.

Būt vai nebūt Mac Pro?

Tas viss sākās vienā kritiskā posmā, kad bija radies vakuums Apple profesionālo darbstaciju piedāvājumā. Kopš 2007. gada, kad sāku studēt un aktīvi pāriet uz darbu ar video montāžu, vienmēr tiku uzskatījis modulāru, pilnvērtīgu darba “torni” kā absolūtu nepieciešamību lieljaudas uzdevumiem. Kameru tehnoloģijas gāja uz priekšu strauji, sensori palika lielāki, megapikseļu bija vairāk, video faili kļuva rijīgāki un Mac Pro sāka stagnēt. CPU un GPU atjauninājumi no Apple puses kļuva reti un nenozīmīgi. Kādā brīdī Apple laptopi sāka pārsist Mac Pro veiktspēju dažādos rendera testos un tas bija loģiski, jo MacBook līniju Apple uzlaboja līdz ar katru Intel CPU paaudzi. Ja tu gribēji pirkt jaunu pro darbstaciju 2012. gadā, tad situācija bija nejēdzīga, jo esošais Mac Pro bija morāli un tehnoloģiski novecojis, bet par jauna produkta iznākšanu Apple klusēja. Redzot, cik ļoti Apple bija “aizmirsis” savus pro lietotājus, daudzi tajā laikā migrēja uz PC, jo nebija cerības, ka Apple varētu Mac Pro atjaunot. Īpaši, redzot, ka visa viņu uzmanība tika pievērsta pavisam svaigam tirgum — telefonu un planšetdatoru ražošanai. Ja tā padomā, arī tas ir loģiski. Kādēļ investēt tik ļoti izteiktā nišas produktā, kurš sastāda nu jau niecīgu daļu no visa Apple pārdotā? iPhone tiek pārdoti simtos miljonu vienību, bet pieprasījums pēc Mac Pro ir salīdzinoši nekāds.

Tad nu 2013. gada vasarā, bez cerībām sagaidīt nākamo Apple pro produktu, es lēmu par labu ļoti dārgai divprocesoru Z820 kastei no HP. Piedāvājums pretējā ierakumu pusē bija pietiekami plašs — gan HP, gan DELL piedāvāja savas “pro” darbstacijas. Gan vienprocesora, gan daudzprocesoru konfigurācijas un cenu iespējas bija plašas. Pēc daudzajiem gadiem ar MacOS vienkāršību un stabilitāti, kritiens atpakaļ uz Windows vidi likās sāpīgs un nenāca bez dažādām tehniskām ķibelēm, taču sistēma trīs gadus darbojās labi. Līdz video izšķirtspēju attīstība to atkal uzveica. Zīmīgi, ka tikai dažus mēnešus (kā vienmēr, meh) pēc mana lēciena uz PC, Apple tomēr izziņoja savu Mac Pro pēcteci, kas ir folklorizējies ar savu “miskastes groza dizainu” — cilindra formas, radikālu darbstacijas formfaktoru, kas izpelnijās lielu kritiku un par kuru Apple retrospektīvi paši atzina — tas bija neveiksmīgs. Sūdzības bija pārsvarā par nespēju iekārtu uzlabot, tai skaitā, mainīt tās komponentes, kā arī par tās dzesēšanas sistēmas neefektivitāti, kas nespēja uzturēt jaunāku paaudžu CPU, kā rezultātā Apple šo produktu neatjaunoja vispār trīs gadu garumā. Ap to laiku Apple izlaida ceturtās paaudzes MacBok Pro laptopu sēriju, veiksmīgi likvidējot visus iespējamos savienojumu portus, atstājot tikai futūristisko USB-C pieslēgvietu, kas šajā notikumu virknē tika tieši interpretēts kā pēdējā nagla Apple “pro” produktu zārkā. Izņemot, ka varbūt nē.

Lielā migrācija un kašķis par portiem

Smagnēju video un grafisko darbu darītāji, kas jau kādu laiku bija migrējuši uz PC platformu, tajā brīdī varēja sev sist uz pleca, ka izdarījuši “pareizo” izvēli. “Apple rūp tikai telefoni un planšetes,” un tādā garā. Kādu brīdi tāda arī bija sajūta. USB, tīkla, HDMI, atmiņas karšu lasītāja likvidēšana likās absurda, jo tieši tā funkcionalitāte un praktiskums bija tas, kas “pro” padarīja par “pro”. Fotogrāfi, filmētāji, audio inženieri, mākslinieki, mūziķi — visi, kas bija raduši izmantot pieejamos portus ikdienā, tagad bija spiesti iegādāties apšaubāmas kvalitātes USB-C adapterus, lai visas pieslēgtās ierīces (un līdz ar to visu savu darbu) pakļautu *single point of failure* riskam.

Lētāks ceļš bija vienkārši uzbūvēt PC pašam, ko gan es neriskēju darīt kopš studiju laiku PC būvēšanas un visiem tiem zilajiem ekrāniem, kas tam sekoja. Arguments, lai iegādātos dārgāku zīmolotu darbstaciju no kāda no ražotājiem ir saprotams tikai tiem, kuru ikdienas darbs un ienākumi ir tieši atkarīgi no šīs darbstacijas spējas strādāt pastāvīgā slodzē 24/7, ja nepieciešams, jo katra zaudēta stunda, risinot kaut kādu problēmu, teorētiski ir zaudēti ienākumi. Par to es pārliecinājos brīdī, kad nobruka viens no CPU šķidrumdzeses devējiem un nosvilināja mātesplati. Būtībā darbs apstājās projekta vidū, bet trīs gadu ātras detaļu nodrošinājuma garantijas ietvaros piegādātājs salaboja datoru divu dienu laikā. Arī šis ir faktors, kas ir par labu Mac Pro un Apple datoriem kopumā — mazāk garantija, bet vairāk kopējā OS un dzelžu simbiozes stabilitāte. Kamēr Windows iekārtām ir jāatbalsta miljards dažādu *generic* komponentu kombinācijas caur universāliem draiveriem, Apple sistēmas ir pielāgotas tikai tām komponentēm, kas ir ieprojektētas. Līdz ar to ir iespaids, ka Apple sistēmas vienkārši ir ilgtspējīgākas. Un tas ir svarīgi, ņemot vērā gan šo produktu cenu, gan potenciālo pārpārdošanas cenu. Sākotnēji par gandrīz 7000 EUR iegādāto HP Z820 kasti es pēc pieciem gadiem varēju pārdot par aptuveni 10% no tās sākotnējās vērtības, kamēr Apple otrreizējās pārdošanas procenti ir krietni, krietni augstāki, Pat ļoti vecs Apple, acīmredzot, ir gribētāks kā vidēji veca un teorētiski uzlabojama PC kaste.

Pro darbstacijas vakuumam bija savi ieguvumi. Aplikāciju izstrādātāji sarosījās un krietni ātri sāka uzlabot savus produktus — gan Adobe, gan Davinci attīstīja savus produktus, optimizējot tos PC vidēm (un īpaši Nvidia videokartēm), jo Apple turpināja pamest novārtā vienu savu pro kalibra aplikāciju pēc otras — sākumā Final Cut Pro (līdz ar viņu krāsu korekcijas rīku Color), pēc tam bilžu apstrādes rīku Aperture, kas deva ceļu Adobe Lightroom izstrāde,i un beigu beigās arī audio aplikāciju Logic Pro. Tā vietā nāca uzlabojumi vienkārši draudzīgajām aplikācijām kā iMovie, Garage Band, Photos un citiem rīkiem, kas bija daudz vairāk piemēroti tipiskajam iPhone vai iPad lietotājam un stipri ierobežoti savās iespējās. Tātad virziens ir skaidrs — no more pro.

Final Cut Pro vs Final Cut X

Atpakaļ pie saknēm

Situācija mainījās 2019. gada decembrī, ar diezgan negaidītu pavērsienu Apple izlaida jauno Mac Pro “siera rīves” paaudzi, kas beidzot atkal bija modulāra kā iepriekš, tādā veidā pasakot, ka pro lietotājus viņi nav aizmirsuši. Man vēl nav nācies izmantot šo darbstaciju, tādēļ nezināšu spriest, bet, pēc visa spriežot, šī platforma ir spožas inženierijas rezultāts — tipiskā Apple manierē viss ir atstrādāts ar tādu kvalitāti un mīlestību uz detaļām, ar unikālu, bet pilnīgi klusu termoregulācijas dizainu, brīvu pieeju RAM moduļiem, PCI kopnēm, ar iespēju integrēt vairākus GPU, iespēju komplektēt to ar līdz 28 kodolu Xeon CPU un 1,5TB (!) RAM atmiņas. Protams, par necilvēcīgu cenu, taču jāsaprot, ka Apple šo produktu nemērķē parastajam mirstīgajam vai pat parastam profesionālim. Apple šo mērķē ļoti šauras nišas klientam — studijām, renderfermām (arī iemesls, kādēļ Mac Pro tiek piedāvāts ievietošanai rack mount skapī) un vidēm, kurās tiek izstrādāts saturs miljonu vērtībā, jo kas ir 15 tūkstoši eiro pret miljonu peļņā. Kā ilgtermiņa investīcija jaunās paaudzes Mac Pro noteikti ir vērā ņemams, īpaši lielos uzņēmumos, kur katra rendera procesa minūte ir no svara, ja uz to skatās gada griezumā.

Jaunais Apple Mac Pro

Pavisam iespējams, ka Apple vienkārši redz platāku kadru nekā mēs. Mūsdienās tikai mazs procents satura tiek radīts dārgās studijās Holivudā. 99% no pārējā satura šobrīd rada vienkārši cilvēki un dara to praktiski ar saviem telefoniem, planšetēm vai laptopiem. Telefonu kameras ir kļuvušas tik labas, apstrādes jaudas tik lielas, ka pat “pro” lietotājam vairs nav vajadzības pēc tādas HES jaudas. Lai izveidotu video, šodien vairs sen nav nepieciešami tie resursi un tehnika, kas bija nepieciešami pirms 10 gadiem, un ironija ir tā, ka pats Apple ir to sekmējis. Blogeri, youtuberi, instagrameri, GoPro entuziasti, 360 grādu kameras un droni ir lētāki kā jebkad un vieglāk izmantojami kā jebkad. Tādēļ droši var teikt, ka Apple nevis ir pametis savu pro lietotāju novārtā, bet ir vienkārši ar daudz tālejošāku izpratni par to, kāds šis pro lietotājs ir šobrīd, kāds būs rītdien, pēc gada un pēc 5 gadiem.

Jā, šobrīd vairs nav būtiskas atšķirības, vai strādāt ar video uz lētāka PC vai dārgāka Apple, īpaši, ja tiek izmantotas trešo pušu aplikācijas situācijā, kad tas ir vairāk hobijs nekā maizes darbs. Bet es tāpat uzskatu, ka Apple produkti ir kārtu labāki šim uzdevumam. Tam liecinieks ir tas “critical error a43847dc”, kas izlec uz mana ļoti dārgā HP Z4 katru reizi, kad es izslēdzu datoru. Par spīti tam, ka arī mana HP kaste ir piebāzta ar 18-kodolu Xeon, dārgu ECC atmiņu, dārgu NVMe atmiņu, nu, un kaut kādu geimeru GeForce GTX 1080 Ti videokarti. Ak, jā. Klausiet manam padomam un nekad nepērciet 5x dārgākas Quadro sērijas GPU kartes. Vienkārši nav vērts.

HP Z4 G4

Jā, un ko tagad darīt?

Vai es gribētu jauno Mac Pro? Protams, īpaši kopā ar Pro Display XDR. Es zinu, ka 5,000 EUR par monitoru ir vājprāts, bet tas monitors ir tālu no vienkārši laba. Tirgū šobrīd nemaz neeksistē pat tuvu līdzvērtīgs 10-bit displejs ar tik augstiem parametriem, kontrasta attiecību un spēju precīzi reproducēt krāsas vairāku standartu paletēs. Un ja eksistē, tad tikai pavisam augstas klases studiju aprīkojuma segmentā, kur cenas pat nesākās zemāk par 10,000 EUR. Taču, vai man ir vajadzīgs jaunais Mac Pro? Būsim godīgi, tāda vidēji jaudīga konfigurācija, ko varētu saukt par ilgtspējīgu vismaz nākamos 5-6 gadus, sarēķinātos uz 12,000 – 13,000 EUR, bez monitora. Ja pieliktu Pro Display XDR un kādu papildus Thunderbolt ārējo cieto disku masīvu datu arhivēšanai un citus “niekus” — summa kopā sasniegtu 20 tūkstošus vienā mierā. Principā, jauna auto cena. Vai 20 tūkstoši ir adekvāts ieguldījums darba datoram uz 5 līdz 6 gadiem? Es uzskatu, ka jā. Galu galā, cilvēki iegādājas stipri dārgākas automašīnas uz nomaksas periodiem līdz 6 gadiem, un tie ir tikai auto, tātad, visdrīzāk, nav tieši saistīti ar to pircēju ikdienas darba prasībām.

Šajā brīdī ir būtiski sevi nemānīt — jaunais Mac Pro, ar displeju vai bez, nekādā veidā nav produkts, ko kāds varēs vienkārši ieiet lielveikalā un nopirkt. “Iesaiņojiet man šo te, lūdzu. Papīra maisiņā, ja iespējams, paldies! Nē, čeku nevajadzēs.” Šajā cenu kategorijā tas ir jāvērtē līdzīgi kā auto. Tas ir ieguldījums, ko varētu atļauties labākajā gadījumā ar finanšu līzinga vai uzņēmuma kredīta palīdzību uz 5 gadu nomaksas periodu ar 4-5% GPL. Ja ikmēneša maksājums sanāk ap 300 EUR, un ikdienas naudas plūsma par paveiktajiem darbiem to atļauj — kādēļ ne? Tas, protams, ir liels “ja”. Katram speciālistam ir jāapzinās savs darba apjoms, savi honorāri un likmes un galu galā arī jāuzdod jautājums: “Vai es šo darbu varu izdarīt ar 800 EUR vērtu laptopu?”. Ja atbilde ir JĀ, tad ir jājautā: “Vai es šo darbu GRIBU izdarīt ar 800 EUR laptopu?” Visu nosaka tas, cik dārgs ir tavs laiks, un cik laika tu katru dienu pavadi, blenžot rendera procesa taimerī.

Man pašam vēl 2 gadi jāpavada ar HP Z4 G4 kasti un kaitinošu Windows, jo esmu to iegādājies salīdzinoši nesen. Pēc 2 gadiem būs labāks laiks ieguldīt Mac Pro, jo, cerams, pienāks pirmā būtiskā dzelžu revīzija, būs izķerti brāķi un utis. Cilvēkiem būs lielāka pieredze ar jaunās paaudzes Mac Pro. Tad es arī došos uz banku un teikšu, ka gribu parunāt par auto līzingu, bet nu ne gluži.

Ja rakstā pamanīji kļūdu, padod mums par to ziņu, iezīmējot ačgārno tekstu un nospiežot Ctrl+Enter. Paldies!

Reklāma
Paziņot par jaunumiem
Paziņot par
guest
16 Comments
vecākie
jaunākie novērtētākie
Inline Feedbacks
View all comments
wils

Paldies, bija interesanti lasīt. Tā tik turpināt.

quga

tas ekrāns nemaz neesot tik pro, kā Apple stāsta: https://www.youtube.com/watch?v=rtd7UzLJHrU&feature=youtu.be

Jānis Rozenšteins

Ne Mac Pro, ne displejs nav īsti pareizajā tirgus nišā.
Displejam ir vairāki trūkumi, kas liedz tam sacensties ir citiem displejiem, kā skatu leņķi, krāsu precizitāte pie ļoti augsta vai ļoti zem spilgtuma, savienojamības trūkumi u.c., kas ir daudzas reizes dārgāki. It kā būtisks faktors, tomēr šo displeju mērķauditorija īsti nevar atļauties, ja grib paveikt augstākās klases darbu.

Mac Pro klientūra īsti nav saprotama – foto/video lauciņu piedāvātie komplektācijas varianti nosedz nedaudz, jo bāzes cena ir ļoti augsta, profesionāļu lauciņu Mac pro jau sāk nebūt tas, kas sprofesionāļiem ir vajadzīgs. T2 SSD arī nepalīdz.

https://www.youtube.com/watch?v=mIB389tqzCI

Armands Bērziņš

Nezinu par tavu biznesu, bet klasiskajam fotogrāfam ar MacMini, MacbookPro vai iMac jau vajadzētu būt gana, pat nav vērts ņemt i9 variantus un GPU var pielikt ārējo, par kura nepieciešamību arī šaubos. Es strādāju ar nekrompesētiem A7R3 42Mpix raw failiem un lai gan batch renders nav 1 sec un viss done, viņš ir gana ātrs, lai nebūtu gatavs piemaksāt par kaut ko ātrāku. Galvanais, lai faili ir uz SSD.

Ko domāji ar “Mac pro jau sāk nebūt tas, kas sprofesionāļiem ir vajadzīgs.” – Kas ir vajadzīgs, kas nav?

Par ko ir stāsts. Mac mini ir cita lieta, bet arī nekas ideāls, jo cena pret veiktspēju un tas, ka nav iespēja palielināt glabātuvi ir palieli mīnusi. Protams, ārējie ssd/hdd, bet bāzes atmiņu uzreiz vajag lielāku. Macpro nav labākā lieta augsta gala profesonāļiem, jo profiņiem ir svarīgi, lai nebūtu dīkstāves. Nopērkot Mac pro par lielu naudu, vēl ir jātērē papildus līdzekļi PCIE ssd karšu pirkšanai, ievietošanai. Orģinālie T2 ssd ir dārgi, tos nevar nomainīt uz lielākiem pašrocīgi un bez tiem nevar palaist Mac pro. Respektīvi, ja kādam no tiem kaut kas notiek, tad studija paliek bez Mac pro uz vismaz… Read more »

Rūdolfs Putniņš

Riktīgi foršs raksts, Reini! Labi, ka vairumu lietu esi pats arī pieredzējis un saproti industriju, kur daži tūkstoši šurpu vai turp tehnikā neko daudz nemaina. Es varu padalīties par audio industriju, kur Apple arī izmanto nospiedošais vairākums. Atšķirībā no attēlam piesietajiem satura paveidiem, audio prasības pret apstrādes jaudu nav īpaši augušas. Vismaz, ja neskaita 1%-er studijas Losandželosā. Ir, protams, simts un viens apstrādes plagins parādījies, bet slodzes ar 4K video salīdzināt būs grūti, ja vien neraksti orķestrus. No amatieru un vidējā gala audio džekiem sūkstīšanās sākās ar mazspraudņu MBP parādīšanos. Jo džeki ir investējuši visādā outboard tehnikā, kas tagad slēgsies… Read more »

Raimonds Talcis

Lielisks raksts, paldies par to.
Gan jau ka mūzdienās vispār galda datoriem vairs nav vietas un šobrīd šie “torņi” ir paredzēti video spēļu hobijam un pavisam cita līmeņa profesionālajam tirgum.

Jurijs

Kvalitatīvs raksts, prieks lasīt.
Gaidu moto apskatus.

digitalk

liecinieks ir tas “critical error a43847dc”
servisam, protams, nejautāji.

un kaitinošu Windows
diagnoze apstiprināta.

Reinis Traidās

Ja es zvanītu katru reizi, kad kaut kas uzkarās servisam, serviss neceltu vairs telefonu.

digitalk

dīvaini, ka maniem klientiem nekas nekaras tik bieži, ka man pārietu vēlme celt telefonu. skaidrībai, gan windows, gan mac os lietotājiem.

bez tam runa bija par ļoti konkrētu problēmu — katru reizi, kad es izslēdzu datoru. pēc tava tagadējā izvairīgā komentāra sanāk, ka tu ne reizi neesi mēģinājis problēmu risināt. rakstā gan tas bija jāieliek kā trekns negatīvs. nu, turpini mocīties, tikai divi gadi. atsēdēsi un tālāk bankas sponsorētā brīvībā ar tīru sirdsapziņu.

Reinis Traidās

Tā īsti nav problēma. Nospiežu OK, lai aizvērtu kļūdas paziņojumu un shutdowns izpildās. Tas ir tikai tāds draudzīgs atgādinājums par MS saskarnes vadlīnijām – random kļūdas izraksts bez jebkāda paskaidrojuma. Bet sākt svēto karu nevajag, katrs brauc ar to, kas vairāk patīk un, ko var atļauties.

digitalk

nav problēma, bet rakstā tomēr pieminēta? dodu 99,99%, ka pie vainas ir third party softs, bet par vainīgu atkal atzīta windoze, kas godīgi reportē.

ps. svētā kara nebūs, jo es apmēram līdzīgi neieredzu visas platformas. tas gan man netraucē aizstāvēt nepatiesi apvainoto ;)

Willy

Vai ar šiem Apple datoriem iespèjams lietot inženierprogrammas kà puemèram Dlubal, Tekla Structures, Acad utt.?

Kristaps Skutelis

Ir divas iespējas. Var lietot, ja programmu autori ir sagatavojuši sava produkta versiju macOS platformai, vai arī uz MacBook uzstādot Windows.