Kursors izmēģina Alfa Romeo Giulia

Šī pasaule nepieder tiem, kas dzīvo tagad, tā pieder tiem, kas pa šo zemi vēl staigās. Mūsu sirdis nepieder automašīnām, kuras iegulstas ikdienas pelēkajā masā, mūsu sirdis pieder spēkratiem, uz kuriem atskatāmies ik reizi, kā tuvojamies vai attālināmies no tiem. Turklāt, automašīnai nav jāmaksā vairāki simti tūkstoši EUR, lai tā piesietu aci ik reizi, kad spējam atpazīt virsbūves līnijas. Šis ir stāsts par Džūliju, Alfa Romeo Giulia.

Vārdu hipsteris mēs vairs nelietojam, mazliet atšķirīgie cilvēki ir gandrīz pilnībā pieņemti mūsu sabiedrībā un vien no omītēm laiku pa laikam tik dzirdam nopēluma pilnus vārdus par savādo ģērbšanos un izturēšanos. Līdz visu automašīnu pieņemšanai gan vēl ir tāls ceļš ejams – cilvēki instinktīvi izvēlas pierastus auto, reti maina ražotājus un varētu pat teikt, ka ir iestagnējuši izvēlē, pat krāsu palete ir gauži garlaicīga.

Līdz šim Alfa Romeo tomēr saistās ar mazajiem auto, Giulia atnākšana ir devusi iespēju paskatīties plašāk uz vidējās klases automašīnu ar četrām durvīm un es centīšos saprast, vai ir kas labs sanācis. Spoiler alert – IR.

Par Alfu Latvijas sabiedrības atsauksmes, godīgi sakot, ir sliktas. Bet sliktas tās ir dēļ pēcgarantijas apkalpošanas, kura, lai neteiktu skarbāk, ir pilnīgās auzās. Tas ir arī iemesls, kādēļ lietotas Alfa Romeo nav ļoti populārs pirkuma objekts. Bet ir tāds pavisam savāds teiciens – laiks iznīcina pat vislielākos briesmoņus un Autobrava lielais entuziasms šī brenda virzīšanai ar laiku izskaudīs visus sliktos stāstus, esmu par to drošs.

Labi, ķeramies klāt tehniskajai pusei un jo vairāk lasu un iedziļinos, jo vairāk saprotu, kādēļ Džūlija brauca tik fantastiski.

Džūlija ir pirmais solis kaut kam izcilam

Giulia ir pirmais modelis pilnīgi jaunai Alfa Romeo platformai, kura nodēvēta par Giorgio. Kopā plānotas astoņas automašīnas, kuras dalīsies ar Džordžu. Lai nu kā būtu, Giulia projektu un arī visu platformas izstrādi vada Ferrari tehniskais direktors Philippe Krief, tas paskaidro ļoti daudzus auto aspektus. 159 modelis nav turpināts, auto ir izstrādāts pilnībā no nulles.

Formula dikti vienkārša – dzinējs priekšā, aizmugurējo riteņu piedziņa un svara sadalījums starp asīm 50:50. Bet nē, šoreiz nebūs tik vienkārši. Visi četri riteņi ir neatkarīgi, priekšā ir dubultā elkoņa (jau kaut kad biju par šo stāstījis – riteni tur divi elkoņi viens augšā un viens apakšā) sistēma un vairāku sviru aizmugurē. Ražošanā izmantotas daudz atvieglinātas komponentes, kardāns ir no oglekļa šķiedras, tas gan jau ir izmantots daudzos auto, piemēram, Nissan 370z. Daudzas piekares detaļas ir no alumīnija, tieši tāpat arī virsbūves paneļi kā durvis un priekšējie spārni.

Dzinēju pieejamība ļoti plaša

Dzinēju klāsts ir diezgan plašs, es gan atteiktos no pašiem vājākajiem, tie nepiestāv Džūlijai. Es gan saprotu, ka doma ir bijusi auto padarīt pieejamu arī lētākās versijās. Benzīna dzinēji ir trīs, divu litru turbo ar 200 Zs (330 Nm) un 280 Zs (400 Nm) un, protams, pati pati Giulia odziņa Quadrifoglio, kas no itāļu valodas tulkojas kā četrlapu āboliņš un auto lepojas arī ar tā uzlīmi uz priekšējiem spārniem, ar Ferrari izstrādāto F154 2.9 litru V6 ar divām turbīnām un 510 Zs (600 Nm). Lai kā gribētos, par QV mēs nerunāsim, jo tas ir pavisam cits auto.

Latviešu tautai noteikti tuvāki ir dīzeļdzinēji un to variāciju ir daudz. 2.2 litru Multijet II izpildījums paredz četras jaudas versijas, mums gan pati vienkāršākā 136 Zs (380 Nm) nav pieejama un labi vien ir. Izvēli varam balstīt uz 150 Zs (450 Nm), 180 Zs (450 Nm) un 210 Zs (470 Nm) dzinējiem. Jaudīgākās benzīna un dīzeļa versijas pieejama tikai ar visu četru riteņu piedziņu Veloce komplektācijā un ar astoņu pakāpju automātisko ātrumkārbu, pārējām versijām vari variēt starp automātisko un sešu pakāpju manuālo kārbu. Veloce vēl lepojas ar mazliet savādākiem buferiem un diskiem.

Auto ir aprīkots ar braukšanas režīma kontroli, ko pati Alfa Romeo sauc par DNA – Dynamic, Natural un All-Weather. Jaudīgākajiem vēl ir Race režīms, bet konkrētais nebija ar to aprīkots. Visu laika apstākļu režīms spēlējas ar jaudu, lai panāktu maksimālu drošību, naturālais režīms rūpējas, lai ātrumkārba un dzinējs strādātu maksimāli gludi un dinamiskais režīms samazina ātrumu pārslēgšanos laiku par 25% un elektroniskā stabilitātes sistēma iejaucas tikai tad, kad auto sānslīdes leņķis jau ir apdraudoši liels. Es gan izmantoju tikai dinamisko režīmu un varu pateikt tikai vienu – ar ātrāku, precīzāku, asāku un komfortablāku ātrumkārbu es neesmu braucis. BMW M DCT kārbas ir izslavētas ar savu precizitāti un es patiešām izbaudu to darbību, bet, manuprāt, tās ir stipri pa asu un pamatīgi nozog ikdienas komfortu. Giulia gadījumā tev dots ir viss un braukšanas sajūtas ir pārsteidzošas, nepamet vēlme atkal un atkal apstāties, lai varētu no jauna paātrināties un izjust manuālā režīma pārslēgšanās burvību – vienalga esi uz šosejas vai pilsētā, astoņu pakāpju automātiskā kārba tev sniegs pamatīgu baidījumu. Konkrētajam auto gan pietrūka ātrumu pārslēgšanas lāpstiņas aiz stūres, bet pie tām var tikt jebkurš interesents.

Pie salona pamatīgi piestrādāts

Salona dizains nav ierasts un tas ir kas nebijis mūsdienu auto, tā vien šķiet, ka auto dizaineri ir patiesi vēlējušies, lai ikkatrs cilvēks, kurš iesēžas Giulia, justos labi. OK, multimēdijas prieka zizli inženieri ir nospēruši no BMW, stāvbremzes pogu no Audi, ātrumkloķi no Ķīnas BMW klona un USB portu arī varēja paslēpt. Es gandrīz visu varu piedot, bet ātrumpārslēga kvalitāti gan nē, tas ir tik lēts un riebīgs uz tausti un pat izdziestošo zīmju dizains to neglābj. Pie tam, kloķa melnās un pelēkās daļas savienojums ir uztaisīts tik ass, ka visu laiku grieza plaukstā, sāpīgi grieza. Šķiet būvētājiem mazliet roka nodrebēja. Visādi citādi salons ir patiesi patīkams, asajās līnijās izpildītais priekšējais panelis un pārdomāti iestrādātais multimedijas ekrāns uzreiz liek sajusties sportiski, ļoti skaistā un ērtā stūre ar auto iedarbināšanas pogu iedod itāļu temperamentu un fantastiski izskatīgie sēdekļi dod vācu kvalitātes sajūtu, salonā tu jūties patiesi gaidīts. Tev pat ir iespēja izvēlēties salona apgaismojuma krāsas kā durvīs, tā uz kājām atsevišķi, pieskaņojot to savam garastāvoklim.

Pie pašas multimedijas vadības būs mazliet jāpiešaujas, jo Alfa to ir radījusi pati, cenšoties ieturēt  līdzīgi stilīgā stilā, kā pats auto. Sanācis ir nu tā, ir diezgan sarežģīti pievienot telefonu caur Bluetooth, nav vienkārši saregulēt ekvalaizeri, nemaz nerunājot par kaut kādiem automašīnas iestatījumiem. Virspusējās lietas kā radio, vairāku avotu atskaņošana basa pieregulēšana gan sanāks viegli katram. Tā jau tehniski ir pieejamas visas iespējas, kā brīvroku sistēma, mūzika no telefona kā pa vadu tā caur Bluetooth un ir iespēja vērot dažādus auto parametrus panelī kā jaudu, G spēku un citus. Un šim auto varbūt ir pat labi, ka nav pieejams Apple un Android auto mutimedijas sistēmas.

Mūzika skan ļoti patīkami, bet ir jārēķinās, ka itāļu salona pakojums ir mazliet vieglāks un salona paneļu vibrācija pavadīs tevi ik uz soļa, tomēr tā nav ne kaitinoša, ne nesaprotama.

Viens no labākajiem auto, ar kuriem esmu braucis pagājušajā gadā

Kā jau tiku pieminējis, Giulia brauc reti labi. Jaunā un precīzā platforma, pārdomātā piekare un precīzā ātrumkārba spēja izspiest absolūtu maksimumu pat no 180 zirgspēku dīzeļdzinēja un radīt iespaidu, ka brauc ar stipri jaudīgāku auto. Faktiski neviens no maniem pasažieriem neticēja, kad es minēju jaudas parametrus un bija pārliecināti, ka ir jābūt vairāk. Mans piecgadīgais dēls vienu vakaru, kad savācu viņu no dārziņa, jautāja – tēti, šis ir īsts sporta auto? Un kaitinoši vēl 2 nedēļas prasīja, kad es atkal ar to atbraukšu. Kaitinoši, jo pašam patiešām gribas.

Faktu, ka auto ir būvēts diezgan pamatīgi, pastiprina arī klusais salons lielākos ātrumos, stūres iekārtas precizitāte ātros līkumos un drošā sajūta itin visos apstākļos un ātrumos, Džūlija dod pārliecību, ka katrā mīt apslēpts maziņš F1 braucējs.

Man tikai ļoti gribas piesieties vienai lietai – dzinēja skaņai. Kaut ko tādu manas ausis nebija dzirdējušas. Proti, brīdī kad sāp pūst turbīna, dzinējs tā sāk tarkšķēt, ka pirmajos momentos sametas bail. Skaņa būtu pielīdzināma mazmotora benzīna dzinēja dzīvošanai pavisam augstajos apgriezienos, dikti nepatīkams un griezīgs tonis. Nav īsti arī skaidrs, kas to skaņu rada. Kaut pie tā ātri pierod, ar katru jaunu pasažieri tas tiek atgādināts.

Lai nu kā Alfa Romeo ietu ar būves kvalitāti, laiku pa laikam nesaprotamo auto dizainu un dīvaino cenas politiku, pēdējos modeļos itāļu vīri ir pārspējuši paši sevi. Mani interesē nākamie septiņi auto uz Giorgio platformas un jau tagad esmu pārliecināts, ka tie būs labi. Vēl nepieciešams pāris reizes ar lineālu uzšaut pa knaģiem būvētājiem un arī visas sīkās nepilnības salonā būs novērstas, jo gaitas īpašības ir tuvu pilnībai.