Iegādājoties pirmo mobilo tālruni bērnam, deviņas no katrām desmit ģimenēm dod priekšroku viedtelefonam, par galvenajiem izvēles kritērijiem izvirzot izturību un cenu līdz aptuveni 200 eiro. Mobilo sakaru operatora Amigo veiktajā klientu apkalpošanas speciālistu aptaujā noskaidrots, ka par telefona modeli bērni un vecāki vienojas veikalā, un aizvien biežāk tiek ņemtas vērā bērna vēlmes.
Ierodoties veikalā pēc jauna telefona bērnam sākumskolas vecumā, aptuveni puse vecāku ir izpildījuši mājasdarbu un noformulējuši savas vēlmes, kā arī apzinājuši potenciālos tālruņa modeļus. Tomēr gala lēmums tiek pieņemts pēc sarunas ar pārdevēju. Mazliet mazāk nekā ceturtā daļa pircēju nav gatavojušies telefona iegādei, tādēļ visu nepieciešamo informāciju ievāc veikalā, bet 21% gadījumu bērns ļoti labi zina, ko vēlas, un vecāki tikai samaksā par pirkumu.
«Informācijas ievākšana pirms tālruņa iegādes ir svarīgs veiksmīga pirkuma priekšnosacījums. Nav obligāti jāizvēlas konkrētu modeli jau mājās, to paveikt palīdzēs pārdevējs. Taču, dodoties uz veikalu, jau vajadzētu diezgan skaidri zināt, kādām vajadzībām tālrunis tiks izmantots un kas tajā noteikti vajadzīgs,» iesaka tehnoloģiju žurnālists Jānis Vēvers.
Pēdējo gadu laikā svaru kausi pārliecinoši nosvērušies par labu viedtelefoniem. Kā savu pirmo mobilo ierīci to saņem 90% bērnu, bet, ja tiek iegādāts kārtējais tālrunis, tad gandrīz 99% gadījumu tas ir viedtelefons. Vecāki ņem vērā, ka pogu telefona iegādes gadījumā bērns jau pēc mēneša var gribēt viedtelefonu, ja tāds būs visiem klasesbiedriem.
Atšķirīgas vēlmes
Vecāku un bērnu kritēriji par nozīmīgākajām telefona īpašībām ir krasi atšķirīgi. Pieaugušie visaugstāk vērtē pieņemamu cenu – kas viņu skatījumā ir 100 līdz 200 eiro robežās – ierīces izturību un bērna plaukstai atbilstošu izmēru. Savukārt bērniem svarīgākais, lai tālrunis būtu pietiekami jaudīgs spēļu spēlēšanai, lai tas labi izskatītos un būtu parocīgā izmērā.
57% ģimeņu mobilā tālruņa iegāde ir kopīgs pasākums, kurā piedalās arī nākamais telefona lietotājs. Arī gala lēmuma pieņemšana gandrīz pusē gadījumu notiek, bērnam un vecākiem vienojoties par abām pusēm pieņemamāko variantu. Mazliet vairāk nekā trešdaļā situāciju vecāki neielaižas garās sarunās ar bērnu un paši izvēlas viņam tālruni, bet vēl 13% gadījumu pircēji paļaujas uz pārdevēja ieteikumu.
«Bērna viedoklis neapšaubāmi ir svarīgs, jo viņš taču lietos šo tālruni, taču gala lēmumu jāpieņem vecākiem. Bērnu izvēle, jo īpaši mazāko klašu skolēnu, bieži vien ir emocionāla. Viņi var paprasīt konkrētu modeli, kāds ir draugiem, neiedziļinoties ne cenā, ne ierīces spējās. Padodoties bērna spiedienam, pastāv risks krietni pārmaksāt un iegādāties tālruni, kura iespējas mazais nemaz neizmantos,» brīdina J. Vēvers.
Jāvērtē korpusa un akumulatora izturība
Mobilo telefonu veikalos ir tik daudz, ka piedāvājumā nudien ir viegli apjukt. Lai atvieglotu bērnam piemērotākā modeļa izvēlēšanos, jāpievērš uzmanība dažām būtiskām ierīces īpašībām.
«Tālrunim jābūt atbilstošam bērna plaukstas izmēram. Jo vieglāk to būs noturēt, jo retāk telefons nokritīs. Ja iepriekšējais telefons sasists, vērts izvēlēties kādu no triecienizturīgajiem modeļiem. Tie būs mazliet dārgāki, bet kalpos ilgāk. Viedtelefons ir laba izvēle, jo paplašina saziņas iespējas, un to var izmantot, lai sekotu līdzi bērna atrašanās vietai,» norāda tehnoloģiju žurnālists, «svarīgs ir arī akumulatora darbības laiks, jo bērni starpbrīžos var aizrauties ar spēlītēm un nepamanīt, ka pēc mācībām palikuši bez sakariem. Jo lielāka procesora jauda, ekrāna izšķirtspēja un iebūvētā atmiņa, jo tālrunis maksās dārgāk, tādēļ jau pirms iegādes vajadzētu tikt skaidrībā, cik ļoti kārs uz spēlēm ir jūsu bērns. Grafiski augstvērtīgas spēles prasīs lielus resursus. Tomēr arī šādām vajadzībām var piemeklēt tālruni, kas maksās zem 200 eiro. Savukārt pieticīgāku, tajā pašā laikā bērna vajadzībām atbilstošu viedtelefonu var iegādāties pat 100 eiro robežās.»
Arvien vairāk uzticas bērniem
Klientu apkalpošanas speciālisti pēdējos gados novērojuši arī vairākas interesantas tendences. Lai arī informācija par mobilajām ierīcēm ir pārpārēm un vecāki kopumā kļuvuši zinošāki – orientējas procesora jaudā, ekrāna izšķirtspējā un kameras kvalitātē, viņi vairāk ieklausās pārdevēju un pat bērnu viedoklī. Pircēji arī kļuvuši atvērtāki neparastākiem piedāvājumiem un pat neiepazītiem zīmoliem, ja vien saņem par tiem labas atsauksmes. Pieaugusi arī aksesuāru loma.
«Mobilo ierīču aksesuāri ļoti bieži tiek nepelnīti aizmirsti. Ja līdz ar tālruni bērns saņems arī ekrāna aizsargplēvi un maciņu, tad samazināsies risks ierīci saskrāpēt vai sasist. Koši maciņi arī ir viegli pamanāmi, tādēļ tajos ielikts tālrunis retāk aizmirsīsies klasē vai gaitenī uz palodzes,» uz aksesuāru plusiem norāda J. Vēvers.
Psihologs iesaka: kā runāt ar bērnu par mobilā telefona iegādi?
Biedrības Skalbes vadītāja un psiholoģe Zane Avotiņa skaidro: «Telefona iegāde bērnam noteikti ir vecāku atbildība, un viņi ir tie, kuriem jāpieņem gala lēmums. Protams, tas ir ļoti labi un pat vēlams, ka vecāki ņem vērā bērna vēlmes, intereses un vajadzības, bet dažkārt tās ir pārāk augstas un vecumam neatbilstošas. Gadās, ka vecākiem ir jāpieņem nepopulārs lēmums, kas bērnam var nepatikt, bet svarīgi ir paskaidrot tā iemeslu. Pirms kopīgas veikala apmeklēšanas bērnam ir jāizstāsta, ar kādu mērķi tas tiek darīts. Tādējādi vecāki varēs izvairīties no tiešas neapmierinātības izrādīšanas, piemēram, raudāšanas vai krišanas zemē.» Viņa uzsver, ka sākumskolas vecuma bērniem svarīgākā telefona lietošanas funkcija noteikti ir zvanīšana un būt sazvanāmiem. Tālruni vajadzētu iegādāties jau laikus pirms skolas gaitu uzsākšanas, jo bērnam ar to ir jāaprod, iespējams, arī jāiemācās ar to apieties.
Mana meita pati izvelējās sev telefonu, pat nevajadzēja “kukuļot”, lai izvēlas kaut ko letāku. LG K4 pirmklasniecam ir tieši laikā + apdrosināšana.
Nē, “Nokia 3310” pirmklasniecei ir tieši laikā, jo bača tur ilgi, zagt neviens tādu nezags, ja pazaudēs, tad skāde būs maza un skolā nav jāspēlē spēlītes smartfonā.
Ieteicu nepirkt bildē redzamo un pēc laika bērns stāstīja, ka labi vien ir – vienaudžiem kautkādi kreņķi ar to.
Vecāki bieži iegrābjas ar lētajiem telefoniem, pēc 3 mēnešiem paliek nelietojami lēns vai pilna atmiņa. Labāk piemaksāt par kārtīgu budžetnieku kas izturēs ilgi. Vai vnk atsūtīt no Ķīnas, kur ir laba kvalitāte.
Bērnu dārza vecāku sapulcē dzirdēju kā viena mamma raud, jo meita pieprasīja, ka septembrī uz skolu vajadzēs aifonu, jo visiem pārējiem jau esot aifoni! Bet mamma raud, ka viņai pašai nav aifons, kā lai bērnam nopērk, jo skolā taču bērnu apcels, ja nebūs aifons.
Ja tā padomā, es tajā vecumā vēl smilšu kastē ēdu smilšu kūkas, un priecājos, ka dabūju izbraukt ar kaimiņa škoļņiku! Lego bija nesasniedzams kosmoss, kas bija pieejams tikai Jūrnieku bērniem!
piekrītu par visiem 100%.
> Tādējādi vecāki varēs izvairīties no tiešas neapmierinātības izrādīšanas, piemēram, raudāšanas vai krišanas zemē. (c) Biedrības Skalbes vadītāja un psiholoģe Zane Avotiņa
sīču histērijas lēkmes un vecāku nemācēšana vismaz kaut ko uzaudzināt laikam kļūst par normu un turpina pacelt idiotisma latiņu.
Nu bet iedomājies cik viegli, iedod visu, ko prasa un miers, tādu audzināšanu redzu visapkārt, pie paziņām arī bija draugi ar sīko, tā sīka mierīgi sit mātei, ja nedod telefonu, lai spēlētu spēlītes, sīcim 4 gadi, pat negribu iedomāties, kas būs, kad būs padsmit. Tiklīdz kāds cits pateica, ka nedrīkst kaut ko tā darīt, seko histērija un māte iedod telefonu, lai nomierinās. :)
Man bērnībā pat prātā nenāca sist mātei vai arī histērijā bļaut, jo rezultāts ar neko labu nebeigtos un neko pa savam nepanāktu. Bet nu cita audzināšana.
man laikam pa dzīvi veicas, jo savā tuvākajā apkārtnē redzu adekvātus sīčus un jauniešus. mani vairāk pārsteidza, ka Skalbes centra vadītāja atļaujas publiskā telpā sludināt ko tādu, kā pierastu lietu…
Tu vairs nedzīvo padomijā, zabej
Pašiem bija arī jāiet uz skolu, auto bija tikai retajam vecākam (un tad arī uz skolu neveda). Tagad arī varētu laist sīčus pašus, taču ielās trafiks audzis desmitkārt plus braukšanas kultūra ir nu tāda kāda ir un savairojušies pedolāči.
BTW Aizsūti to mammu uz GearBest pēc XiaoMi Redmi 3… vispār lai pabrowzē tur smartfonu sadaļu. Pēc tam skuķim klasesbiedri no skaudības par “aifonu”, uz kura var palaist to, ko uz true-aifoniem nav iespējams palaist, pārsprāgs.
Es atkal, cik redzu, tad pirmajās klasēs, ari man rados, sīkajiem ir tikai podziņtelefoni jeb tā sauktie dumbphone, kur tikai var pazvanīt vecākiem un vecāki pazvanīt sīkajam. Manuprāt šīs ir labs risinājums, mājās sīcim var būt planšete vai, kas cits, bet uz skolu dot līdzi neko citu kā lētu podziņtelefonu nevajadzētu.
Zinām, zinām šitos atturīgos. Kā skolā iekšā, tā dinģē no klasesbiedriem telefonus, atdod kārumus par spēlšanos., nebrīnītos ja arī kabatas naudu.
Aptuveni tas pats, kas ar bērniem “veģetāriešiem”, kuri pirmie skrien pie kopgalda un grābj kotletes, pirms tās paņēmuši likumīgie ēdāji.
Vai tiešām tik traki!? Kaut kā neticu.
Vecāki, protams, domā ka viņu bērni nespēlē spēles un ir diezgan izbrīnīti, kad dzird par to klases vecāku sanākšanās :) Tikpat izbrīnīti ir veģetārieši, kuri nolēmuši ka viņu bērniem jāizaug bez gaļas par labākiem cilvēkiem.
kuram no jums ir bērni? tukšus salmus sakūluši.
man. tālāk ko?
da es ne par Tevi. Pīs.
Manam bērnam bija pogu telefons, tikai 5. Klasē ir skārienjūtīgs
Manam bērnam bija pogu telefons. Tikai 5. Klasē skārienjūtīgs.