Lielo pilsētu priekšrocība ir tāda, ka visa cita starpā tās ir gana pievilcīgas vietas nozīmīgu izstāžu rīkošanai. Kad pagājušā gada decembrī BBC tehnoloģiju raidījumā Click noskatījos sižetu par Londonas Somerset House atklāto izstādi Big Bang Data, es zināju, ka to noteikti došos apskatīt janvāra beigās starp BETT 2016 pasākumiem. Lai gan Click sniedza ļoti izsmeļošu informāciju, klātienē redzētais bija vēl jo iespaidīgāks, tāpēc dalīšos pārdomās par izstādes filozofiju un eksponātiem. Starp citu, izstādes laiks ir pagarināts līdz šī gada 20. martam.

Mēs visi šobrīd esam dzirdējuši tādas frāzes kā “nākamās desmitgades laikā visās valstīs jārada labvēlīgi nosacījumi, lai tehnoloģijas veicinātu iedzīvotāju labklājības līmeni”. Principā šī ir neko neizsakoša frāze, tomēr kurš gan nesadzird vārdu “labklājība”, un ja tā tiek solīta ar “tehnoloģijām”, kāpēc gan neticēt? Mūsu ikdienas dzīvi pārņem un vēl vairāk pārņems “tehnoloģiju ekosistēma”, un soļu skaitītāji, iespējams, drīz vien šķitīs kaut kas “old-school”. Nu, apmēram kā šobrīd mums šķiet Nokia 5110 ar veco, labo čūskiņu. Big Bang Data izstāde par to tad arī ir: uzskatāmi parādīt, cik strauji norisinās digitālais laikmets un cik būtisku lomu tajā spēlē katrs no mums.

2015. gada beigās tika lēsts, ka pasaulē ir 3 miljardi interneta lietotāju un 2 miljardi aktīvu sociālo tīklu lietotāju. Izstāde aicina padomāt par to, ka katrs no mums esam lielapjoma datu ģenerētāji un patērētāji, taču informācijas izmantošanas veidi ir visdažādākie, un reizēm mēs pat neaizdomājamies, cik sensitīva ir digitālā pasaule, bez kuras savu dzīvi vairs nespējam iedomāties. Šķiet, ka nav jāuzskaita tās visas sīkās darbības, ko teju vai katrs planētas iedzīvotājs veicam ik dienas, piemēram, sūtam e-pastus, lasām rakstus un skatāmies kaķu video, straumējam filmas, sporta pārraides un mūziku, taisām pašiņus pie pieminekļa šī un torņa tā, iepērkamies internetveikalos un pēc skriešanas maršrutu iepostējam visos sociālajos tīklos. Katrs nospiestais “patīk” ir jauna datu vienība. Un vēl, un vēl. Šķiet, ar vēsu prātu pat nespējam aptver to datu daudzumu, ko katru dienu “saražo” biržas, bankas vai jebkuras nozares uzņēmumi. Kaut kur – mākonī vai pagraba kastē – tam visam ir jāglabājas, kāds to apstrādā un kāds spēj likt lietā, lai mēs būtu ieinteresēti vēl aktīvāk izmantot tehnoloģijas un radīt jaunu, vēl lielāku datu apjomu. Mums tiek atgādināts par paroļu drošību, bet tā īsti mēs negribam atzīt, ka digitālajā ciemā visiem viss ir zināms par visiem, un mūsu digitālo identitāti ir vieglāk “paklupināt” kā pašiem krist uz slidenas ietves.

Big Bang Data izstāde tieši ar to arī sākas – apmeklētāji “izbraukā” serveru telpas Timo Arnalla videoinstalācijā (šeit var nedaudz iepazīties ar šo projektu), lai tālāk aplūkotu citu mākslinieku analītiski sagatavotas un radoši interpretētas datu vizualizācijas. Izstādi varam uztvert kā informācijas māksliniecisku apdari, piemēram, apstrādājot no kosmosa saņemtos signālus vai Twitter ierakstus un Instagram foto pārvēršot datu mākslā. Taču, piemēram, tādi projekti kā “Selfiecity London”, “I Know Where your Cat Lives” un “Stranger Visions”  liek aizdomāties par to, ka paši labprātīgi izplatām savus digitālos datus gluži kā augi ziedputekšņus, un tas var būt tikai laika jautājums, kad kāds Lielais Brālis šo informāciju pavērš pret mums pašiem. Viens no interesantākajiem objektiem man šķita biržu datu Visums – projekts, kas tiek attīstīts kopš 1998. gada. Izstādē katru vizuāli iespaidīgo mākslas / mūzikas darbu un instalāciju papildina detalizēts apraksts gan par tā veidošanu, gan skartās problēmas pamatojums. Apmeklētāji var iepazīties ar interesantiem faktiem un priekšmetiem (dažādi datu nesēji, gudrie mājsaimniecības priekšmeti, piemēram, dakšiņa, kas regulē ēšanas ātrumu, u.c. lietas) no nesenās digitālās pasaules pirmsākumiem, salīdzināt analogās un digitālās pasaules fenomenus. Tā, piemēram, varam uzzināt, ka 2002. gads ir bijis tas gads, kad digitālie dati ir pārsnieguši analogi veidoto informācijas gūzmu, un kopš tā laika nav vērojams, ka notiktu reversa kustība. Viens no pārdomas raisošākajiem darbiem ir izstādes noslēgumā redzamā jautājumu “glezna”. “Tehnoloģijas ir palīdzējušas atklāt “Dieva daļiņu”, bet vai tās ir palīdzējušas cilvēkiem vienoties par to, kas ir Dievs?” un “Tehnoloģijas ļauj vēl nedzimušam bērnam noteikt iedzimtu slimību risku, bet vai tās liks vecākiem vairāk mīlēt savu bērnu?” ir tikai daži no jautājumiem, kurus pārdomāt liek “glezna”.

Tehnoloģijas, kas veicina augstāku labklājības līmeni, protams, ir apsveicamas, tomēr Big Bang Data ekspozīcijas uzskatāmi parāda, ka iekārtas, informācijas pārraidīšana un saziņa kibertelpā var vienlīdz labi kalpot, lai dabas stihiju gadījumā mobilizētu palīdzību cietušajā vietā, kā arī pastrādātu digitālās identitātes zādzības. Tas ir katra paša ziņā, cik daudz informācijas gribam padarīt publiski pieejamu, un diez vai kāda izstāde mums to spēs aizliegt. Ieradumus ir grūti mainīt, un tas attiecas arī uz mūsu digitālajiem paradumiem. Taču dati ir tik aizraujoša lieta, ka atļaušos aicināt lasītājus, kas nokļuvuši līdz raksta beigām, doties iepazīties, kā jūsu dzīve izskatās uz citu laikabiedru fona. Tā nu es uzzināju, ka Oskara balvu kā aktrise diez vai vairs saņemšu, taču ko līdzīgu Intel gan vēl varētu paspēt nodibināt.

Pastāsti citiem: