Iespējams, ka starp visiem aktuālajiem tehnoloģiju jaunumiem šajās dienās pamanīta tika arī ziņa par to, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2016. gada 12. janvārī ir lēmusi, ka darba devēji var pārraudzīt savu darbinieku saraksti tādās saziņai izmantotās lietotnēs kā WhatsApp, Facebook Messenger un citās. Par to varējām izlasīt, piemēram, The Independent rakstā un BBC tehnoloģiju ziņās 14. janvārī. Tiem, kas varbūt šo ziņu ir palaiduši garām, īss kopsavilkums, kas tad ir noticis.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (The European Court of Human Rights), izskatot rumāņu inženiera Bogdana Barbuleču prasību, lēmusi, ka darba devējiem ir tiesības pārbaudīt darbinieku privāto saraksti, ja tā notiek darba laikā. Pamatbūtība Barbuleču lietā ir šāda: lai pilnvērtīgi veiktu darba pienākumus, viņa darba devējs ir lūdzis Barbuleču izveidot Yahoo Messenger kontu, lai sniegtu atbildes uz klientu jautājumiem arī šādā veidā. 2007. gadā Barbuleču darba devējs ir informējis viņu, ka minētais darbinieks izmanto šo saziņas lietotni ne tikai darba vajadzībām, bet arī privātām, tostarp sarakstei ar līgavu. Tiesa atzina par pamatotu darba devēja prasību darbiniekiem izmantot darba laiku tikai un vienīgi darba jautājumu risināšanai, kā arī noteica, ka Barbuleču tiesības uz privātās informācijas konfidencialitāti nav pārkāptas. Kā atzīst juristi, tad šāds nolēmums ir būtisks signāls visām Eiropas valstīm, kas ir ratificējušas Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Jā, arī Latvija ir pieņēmusi šo konvenciju (var izlasīt šeit), tātad minētās tiesas lēmums, iespējams,  attiektos arī uz līdzīgiem precedentiem mūsu valstī. Un jā, šīs konvencijas 8. panta 1. punktā ir minēts: “Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes neaizskaramību.” Tiktāl – publiski zināmie šie lietas fakti.

Un nu – mazliet ironiska atkāpe

Ļoti iespējams, ka šis raksts tiks lasīts… darbavietā, darba laikā, izmantojot darba devēja piešķirto tehnisko aprīkojumu. Ļoti iespējams, ka kāds ar raksta saiti padalīsies Twitter, Facebook vai vienkārši aizsūtīs (ģimenes loceklim? draugam?) e-pastā. Ļoti iespējams, ka no visiem raksta lasītājiem proporcionāli ļoti mazai daļai amata aprakstā ir minēts kaut kas līdzīgs “apkopot aktuālās ziņas”. Tiesa, vienmēr jau varam atsaukties uz kaut ko apmēram šādu, kas mūsdienās ir ierakstīts lielākajā daļā amatu aprakstu: “sekot līdzi nozares aktualitātēm”. Taču kurš gan no mums vispār ir lasījis amatu aprakstus un kurš vispār atceras, kurā vietā ir nolicis šo papīru? Labi, labi, kāds jau nu lasa un atceras gan, bet vai visi?

Barbuleču lieta, manuprāt, nebūt nav unikāla 21. gadsimta darba vidē. Pavisam ātri ieskicēšu savu tipisko darba dienu. Pa ceļam uz darbu tiek pārlasītas Twitter ziņas, lai saprastu, kas pasaulē aktuāls. Ja nu kaut kas šķiet noderīgs, tad padalos. Esmu darbā, atvērts ir darba e-pasts un privātais, kurā ir ieslēgta čata funkcija… jā, saziņai ar ģimeni. Tiesa, reizēm tā tiek izmantota arī saziņai ar saviem tiešajiem kolēģiem, kas gan atrodas tajos pašos kvadrātmetros un platuma grādos, kur es. Ik pa brīdim mobilajā telefonā atskan (kas gan ir privātais, nevis darba devēja) The Guardian vai BBC karsto ziņu paziņojumu signāli. Ja ir laiks, apskatos. Tuvojoties pusdienlaikam, WhatsApp ienāk kāda ziņa no bērniem a la “man šodien nenotiek pēdējā stunda, ko man darīt?”. O, un gan jau kādam vecākam itin labi zināma ir situācija, kad pāris minūtes vēlāk tiek atsūtīta nākamā ziņa apmēram šādā stilā: “Hello! Kaapeec neatbildi?”. Pa vidu 3-4 reizes darba laikā e-pastā iebirst jaunumu apkopojums ar grāmatniecības, izglītības un tehnoloģiju nozares aktuālāko ziņu apkopojumiem, kuriem reizēm pievēršos, bet reizēm tie visi tiek automātiski izdzēsti. Braucot mājās, atkal tiek pārskatītas Twitter ziņas. Jā, un visas dienas laikā ik pa brīdim saņemu pīkstienu no Slack par Kursora ziņām. Noteikti neesmu aktīvākais mediju izmantotājs darba laikā, jo Latvijas medijiem vispār nemīlu pievērst uzmanību, izvēloties kvalitatīvāku saturu angļu valodā, bet šī iemesla dēļ es nekad nezināšu, cik bieza sniega sega ir Varakļānos vai kādas ir jaunākās tendences vietējo partiju ķīviņos. Jā, mana darbdiena ir pārblīvēta ar tiešajiem darba pienākumiem, tāpēc itin bieži dusmojos par signāliem un ziņām, kas novērš uzmanību.

Taču fakts paliek nemainīgs – vai varam atrast kaut vienu paziņu, kas pavisam droši apgalvotu, ka darba laikā nekad, nekad, nekad nav rakstījis e-pastu vīram/sievai, sarunājies ar mammu, sūtījis ziņu bērniem vai vienkārši dalījies ar kārtējo jautro video ar kolēģiem? No personiskām sarunām zinu, ka arī pedagogi izmanto mācību stundas, lai “sēdētu” ziņu portālos, Draugos vai izmantotu to pašu WhatsApp personīgai saziņai. “Uzdevu, lai raksta ieskaiti, un lasīju ziņas,” ir pavisam normāla atbilde, ko var dzirdēt no skolotājiem. Pag, un nešausmināsimies, jo mēs – pārējie darba ņēmēji – esam tieši tādi paši.

Un tagad – mazliet filozofiskāka atkāpe

Mēs visi šobrīd dzīvojam ceturtās tehnoloģiju revolūcijas laikmetā. Tās aplūkošana un tendenču apkopošana noteikti ir atsevišķa raksta vērts temats, taču īsumā fakti ir gana bezkaislīgi. The Economist ir apkopota interesanta informācija par to, kā mēs “patērējam” internetu un kas notiktu, ja tikai uz vienu dienu mums nebūtu pieejami tik ierastie saziņas kanāli (kopsavilkums ir šeit). Pietiek aplūkot, ka pasaulē netiktu izsūtīti un saņemti 196 miljardi e-pastu un nenotiktu 3 miljardi Google meklējumu pieprasījumu. Tātad digitālā saziņa un informācijas meklēšana ir ļoti būtiska šodienas sabiedrības iezīme, un tas nebūt nav jaunatklājums. Mēs visu gribam tagad, tūlīt un ātrāk. Tehnoloģiju sniegtie saziņas kanāli mums to nodrošina.

Es noteikti esmu par klātienes saziņu, taču 21. gadsimtā mēs visi ļoti labi zinām, ka tas, ko sauc par “darba vietu”, ir visai izplūdis jēdziens. Arī sadarbības partneri vai klienti vēlas atbildi, kas ir “tagad un tūlīt”, tāpēc darba stundas mēdz iesniegties tajā laikā, kad tehniski esam savās mājās un ārpus darbavietas. “Esi mobils un brīvs!” – tā skan šībrīža mantra. Mēs noteikti esam daudz ciešāk pieķērušies saviem virtuālajiem saziņas kanāliem nekā personiskajām attiecībām. Jo “nolaikot” drauga Facebook ievietoto bilžuku no Parīzes ceļojuma nav gluži tas pats, kas pajautāt: “Un kāds bija ceļojums?” klātienē. Lai cik daudz un dažādas tiktu veidotas emocijzīmes, tās nespēj aizstāt klātienes sarunā redzamās sarunbiedra acu kustības, sejas mīmiku, žestus, balss tembru.

Tajā pašā laikā mēs katrs noteikti esam pieredzējuši neproduktīvas kafijas telpu sarunas, kad tā vien gribas no šī bla-bla-bla ātrāk mukt prom, bet iedzimtā pieklājība liek piedalīties “small talk” un sarunbiedram uzdot atturīgi ieturētus jautājumus, izteikt padomus vai citādi izrādīt neesošu interesi par attiecīgo tematu. Tieši tāpat mēs noteikti pazīstam kādu vai vismaz esam dzirdējuši stāstus par cilvēkiem, kas vēl netik senos laikos izmantojuši darbavietu analogos tālruņus, lai teju vai stundām sarunātos ar draugiem, nemaz jau nerunājot par frizieru, zobārstu vai automašīnas remontmeistara apziņošanu. Vien netik senos laikos varēja dzirdēt teikumus: “Pag, man šodien ir jāizskrien uz stundiņu satikt kursabiedru, kas atbrauc no Liepājas”, bet šobrīd mēs ar “Liepājas kursabiedru” varam sazināties nepārtraukti tiešsaistē. Protams, varam arī “izskriet uz stundiņu”.

Noslēguma vietā

Izlasīji šo rakstu? Nu ko, apsveicu, teorētiski varbūt pārkāpi savas darbavietas politiku. Nesaki, ka netiki brīdināts! Izdomāji atrunu, kāpēc šīs x minūtes to darīji? Žigli paķer kārtējo kafijas krūzi un meties atpakaļ pie darba! Jeb varbūt tavā darba vietā šajā laikā jau sēdēja robots?

  • x

    Ja darba devējs sāk uzskaitīt minūtes darba laikā, darba ņēmējs ieslēdz minūšu uzskaiti ārpus darba laika. Jautājums, cik vērtīgs ir darbinieks un cik viņi vispār ir vajadzīgi viens otram. Ja darba devējs nespēj ātri aizstāt darbinieku ar līdzvērtīgu, nepaaugstinot izmaksas, tad cepšanās par saraksti darba laikā nebūs produktīva.

  • vārds

    Tā “Cilvēktiesību tiesa” ir vnk ekscentriķu bars ar saviem lēmumiem – tad viņi dikti iespringst par maniaku tiesībām, te atkal par darbadevēju, piešķirot tiem gandrīz antīko vergturu cienīgas tiesības kontrolēt vergus…

  • ffd

    lv darba devejs ar savu 300 euro algu var iepuust stabulee.

    • Respektīvi, ja zema alga (nekvalificēts darbaspēks), tad darba laikā var gurķoties? Tāda ir Tava komentārā paustā viedokļa būtība?

      • Elva Vaivare

        Nāk prātā divu veidu situācijas. “Kā maksā, tā strādā”. Vai arī “Kā strādā, tā maksā”.

      • bombelats

        Pieredze rāda, ka pirmais ir staipītāju aforisms. Cilvēks, kas ir radis strādāt, nemāk nestrādāt. Viņš čīkstēs , ka maz maksā vai tml., bet savu darbu padarīs. A tie, kas negrib strādāt, to nedarīs arī par “citronu”, nu varbūt pirmo mēnesi pastrādās aiz sajūsmas.
        Bet, savukārt, otrais būtu normāls darba attiecību modelis.

  • Rūdolfs Putniņš

    Nez, manuprāt, tam ir jābūt atrunātam līgumā. Devējs var monitorēt sarunas, ja ir aizdomas par NDA pārkāpumiem, bet savādāk… Neredzu tam lielu jēgu. Ja devējam liekas, ka darbinieks slinko darba laikā, tad to var piefiksēt arī savādāk, nevis jaucoties privātajā informācijā.

  • Krotow

    Ārpusdarba saziņu izskaust pilnībā var tikai iesēdinot darbiniekus ekranētā būrī bez sakariem ar ārpasauli. Ir arī tādas darba vietas – kā likums tās ir režīma iestādes ar specifisku darba režīmu un bonusiem par potenciālu iespēju pēkšņi zaudēt dzīvību darba specifikas dēļ. Pārējās vietās nogriezt sakarus pavisam ir nereāli. Tur atliek tikai paļauties uz darba līguma noteikumu ievērošanu un veselo saprātu abās pusēs. Atbildēt pāris teikumos vai painteresēties, vai mājās viss kārtībā, nav noziegums. Čatošana, darbu noliekot otrajā plānā, un neatļauta satura pumpēšana gan var novest pie pelnītām sankcijām. Minētais piemērs ar darba konta izmantošanu čatošanai ir pacienta stulbums. It kā nebūtu iespējams uztaisīt personīgo kontu.

    • x

      ja tā nav darba vieta, kurā ieejot jebkādas iekārtas tiek astātas skapītī, tad kas traucē pers. kom. izmantot savu telefonu ar savu inetu un savu kontu?
      tur jau tad kas atliek – ja darbinieks labi paveic darāmo, nevajadzētu būt iebildumiem.

      piem. viens ir ražīgs, bet parunā, otrs vālē bobi bet nesazinās ar ārpasauli – kurš darbinieks ir izdevīgāks?

  • Arnolds Zusmanis

    Man jautājums, darba laiks skaitās arī pusdien pārtraukumā vai arī tad nav darba devējam apskatīt tavu saraksti?

  • xxx

    Ja darbinieks izliekas, ka strādā un / vai darba devējs, ka maksā, tad nekas tur nebūs. Svarīga ir godīga abu pušu ‘enerģiju apmaiņa’. Grozi kā gribi, abām pusēm jābūt gan apmierinātām, gan ieinteresētām uz abpusēju sadarbību, lai kaut kas izdotos. Tie, kas domā īstermiņā, tie šīs pateisības nesaprot :)