Par ko padomāt, sākoties jaunajam mācību gadam?

Tā vien šķiet, ka izglītības sistēmas neatrisināmie jautājumi un diskusiju temati no gada gadā itin nemaz nemainās. Piemēri? Vai brīvpusdienas nepieciešams nodrošināt visiem pirmklasniekiem, visiem sākumsskolas skolēniem, visiem pamatskolas skolēniem vai tikai patiešām trūcīgajiem skolēniem? Par brīvu dot ābolus, burkānus vai pienu? Vai skolas mācību gadu nevajadzētu pagarināt? Varbūt labāk būtu, ja mēs visās izglītības iestādēs atgrieztos pie standartizētām skolas formām? Vai veselības mācība būtu jāpasniedz kā atsevišķs priekšmets? Bet varbūt labāk sporta nodarbības visām klasēm organizēt katru dienu? Uz šādiem un līdzīgiem jautājumiem atbilde ir teju vai ikvienam sabiedrības loceklim: vecākiem, pedagogiem, ārstiem, policistiem, pārtikas tehnologiem un citiem. Viedokļu, tostarp pat radikāli pretējo viedokļu, esamība liecina, ka šie ir sabiedrībai ne tikai aktuāli, bet arī izprotami jautājumi.

Vadot lekcijas dažādu mācību priekšmetu pedagogiem, es nereti sniedzu ieskatu Pasaules Ekonomikas foruma pētījumā “New Vision for Education”, kas ir publicēts 2015. gada martā. Šo pētījumu, starp citu, iesaku izlasīt ne tikai pedagogiem, bet arī ikvienam vecākam, lai labāk saprastu, kādas prasmes jāattīsta mūsu bērniem, lai viņi veiksmīgi iekļautos 21. gadsimta darba tirgū. Ja itin bieži no skolotājiem vecāku sapulcēs un izglītības ekspertiem plašsaziņas līdzekļos dzirdam tādus vārdus kā radošums, kopsadarbība, mūžizglītība, tad, manuprāt, vien retos gadījumos kāds ieminas par tādu 21. gadsimta cilvēkam nepieciešamu lietu kā informācijpratību (angliski kā information literacy). Jā, mūsu izglītības sistēmā visos mācību priekšmetu standartos informācijas tehnoloģiju lietošana un šo prasmju pilnveidošana ir kā obligāta prasība. Reālā situācija darba tirgū un sarunās ar dažādās nozarēs strādājošajiem gan liecina par ko citu, proti, šodienas jaunieši vairumā gadījumu ar grūtībām spēj iekļauties darba tirgū, un lielā mērā te jāņem vērā iepriekšminēto prasmju trūkums.

Lai nebūtu tā, ka rakstītais izklausās pēc tukšu salmu kulšanas, sākšu ar pamatjautājumu, proti, kas tad ir informācijpratība? Pedagogiem piedāvāju šādu savu definīciju: “Informācijpratība ir jēgpilna pastāvošo informācijas avotu izmantošana, lai iegūtu sev nepieciešamās zināšanas vai lai dalītos ar tām atbilstoši labai attiecīgā medija izmantošanas praksei”. Elementāri, vai ne? Ja man nepieciešams uzzināt, kā fotogrāfijai mainīt izmēru, es zināšu, ka varu meklēt palīdzību globālajā tīmeklī kādā no datorgīku vai fotogrāfu tērzētavām, forumiem vai blogu ierakstiem. Savukārt, ja man ir jāraksta referāts par 1990. gada Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanu, es informāciju meklēšu vēsturnieku blogos, preses relīzēs, videoarhīvos, drukātajos uzziņu avotos. Informācijpratīgs cilvēks izvērtēs katra avota ticamību un pārbaudīs iegūto informāciju. Informācijpratīgu jaunieši pedagogi šausmās neiesauksies: “Ak vai, es saņēmu 30 vienādus darbus par Latvijas dižakmeņiem!”, jo viņi zinās, ka bez visvarenā Google pirmā atrastā ieraksta pastāv vēl virkne avotu, kuros meklēt informāciju.

Vecāki nereti saka, ka viņu bērni lieliski darbojas ar tehnoloģijām, zina, kā meklēt un atrast vajadzīgās dziesmas, sataisīt filmu sarakstus, atrast jaunākās lietotnes un vēl pārkopēt opīša bildes. Jā, tā ir taisnība, taču šīs ir prasmes, kuras bērni jau no mazotnes ir apguvuši tāpēc, ka tā ir viņu izklaides pasaule. Cik skolēnus mēs esam redzējuši iegūglējam “kā ātrāk iemācīties reizrēķinu”? Lai skats nebūtu pavisam pesimistisks, es tomēr pieļauju, ka liela daļa vidusskolēnu pirms latviešu literatūras pārbaudes darbiem ir centušies globālajā tīmeklī sameklēt ko līdzīgu “kopsavilkums par Zaļo zemi” vai “kas notiek zaļajā zemē”.

Informācijpratīgam cilvēkam ir jābūt tāpēc, lai spētu atšķirt dažādos resursus, kas piedāvā līdzīgu informāciju. Nevienu vairs nepārsteidz fakts, ka atsauces uz Wikipedia ierakstiem izmanto ne tikai skolēni savos referātos, esejās, zinātniski pētnieciskajos darbos, bet arī studenti augstāka līmeņa studiju darbos. Ja pavisam bezkaislīgi paņemam un salīdzinām vienu un to pašu informāciju dažādās valodās, tad uzskatāmi redzam, kādas var būt atšķirības un interpretācijas. Iespēja ikvienam ievietot savus uzskatus, zināšanas un pieredzi tīmeklī ir radījusi situāciju, kad par ekspertu sevi var uzskatīt ikviens no tīmeklī ievietotas informācijas autoriem. Kā šīs domas ilustratīvo piemēru izmantošu atsauci uz Andreja Upīša apjomīgo “Zaļo zemi”, kuru droši vien daudzi atceras kā literatūras stundu murgu. Pieņemsim, ka persona X savā blogā ir ievietojusi precīzu un pat detalizētu “Zaļās zemes” satura atstāstu. To pašu ir izdarījusi arī persona Y, tikai nedaudz pamainot informāciju, sajaucot kāda varoņa vārdu, notikumu atstāstu vai citu detaļu. Vai bloga lasītājs, kurš “Zaļo zemi” nepārzina, varēs izvērtēt, kurš no ierakstiem uzskatāms par precīzāko? Pieņemu, ka pie identiska publicēšanas laika un atslēgvārdu norādīšanas vienlīdz sekmīgi varētu būt abu autoru ieraksti. Lasītājs, kurš nepārzina “Zaļās zemes” sižetu, par patiesu var uzskatīt jebkuru no atrastajiem ierakstiem.

Manuprāt, viens no visveiksmīgākajiem eksperimentiem, kas pierādīja iPaaudzes vājo informācijpratību, ir stāsts par kokos dzīvojošajiem astoņkājiem. Novirzot skolēnus uz vietni, kas aicina glābt apdraudēto koku astoņkāju sugu, viņi šo informācijas avotu uzskatīja par patiesu. Pētījuma rezultātā tika secināts, ka jauniešiem var veidoties maldīgi priekšstati, jo viņi nemēdz kritiski izvērtēt iegūto informāciju un to salīdzināt ar citiem avotiem. Taču dažādo informācijas avotu izvērtēšana ir viens no pamatnosacījumiem, lai veiksmīgi iekļautos šodienas darba tirgū. Informācijas meklēšana, atlasīšana, salīdzināšana, izvērtēšana, apstrāde ir daudzu profesiju ikdiena, un darbavietās šie vārdi nozīmē ko vairāk par “salīdzināt gludekļu cenas dažādos internetveikalos” (lai gan, protams, ir jāmāk arī tas).

Jā, šī būtu viena no manām vēlmēm, sākoties jaunajam mācību gadam: likt šodienas skolēniem aizdomāties, ka informācijpratība vienlaikus ir fiziskās un virtuālās pasaules fenomens, un tajā laba lasītprasme un informācijas interpretēšana ir ļoti būtiskas prasmes. Būt kritiskiem avotu izvēlē, apšaubīt statistiku un salīdzināt faktus vēl vairākos avotos, censties noskaidrot, kas ir ievietotās informācijas autors, cik lielā mērā konkrētā persona ir uzskatāma par attiecīgās nozares ekspertu ir tikai daži no ieteikumiem. Savukārt pedagogiem un vecākiem es novēlētu atrast laiku, lai kaut soli panāktu pretī digitālajam pilsonim un pamācītu, ka bez pirmajiem desmit Google rezultātiem ir vēl citi avoti, kuros atrast vērtīgu informāciju.